caur tā vienīgi

caur tā vienīgi visvarenā Kunga gribu mani jau atbrīvoji no visām manām citām slimībām, tad es nu arī nešaubīgi ticu, ka tu vari man atkal radīt manas zaudētās rokas!” 13. Nedaudz samulsis, priekšnieks teica: „Jā, tu, mans draugs, to gan spēs Pats Kungs un Meistars, tā kā Viņa griba no nekā var radīt pasaules, - bet es esmu vājš māceklis un to nespēju; jo ir liela starpība starp dziedināšanu un radīšanu. 14. Ja dārzā vīst un ir slims kāds stāds, tad to var ar ūdeni aplaistīt, un tas atkal kļūst svaigs un vesels; un tas nozīmē dziedināt. Bet, ja dārzā nav neviens stādiņš; tad kailās zemes aplaistīšana neko nelīdz; jo mēs, cilvēki, arī ar labāko gribu un spēcīgāko ticību nespējam radīt arī mazāko purva stādiņu. To var vienīgi Dieva visvarenā griba! 15. Un tā tu, draugs, nu arī skaidri sapratīsi, ka es kā cilvēks, caur te klātesošā Kunga un Meistara žēlastību, varēju tev dziedināt, lai arī cik gaudenu locekli, - bet tavas pilnīgi zaudētās rokas es nevaru tev atkal radīt jaunas!” 16. To cilvēks bez rokām gan labi saprata, bet tomēr priekšniekam teica: „Bet, ja tas lielais Kungs un Meistars tev jau piešķīra tik lielu varu, caur tavu vārdu un tavu roku uzlikšanu, brīnumaini pēkšņi izdziedināt tādus kropļus, kādi mēs iepriekš bijām, - kas tad tomēr arī līdzinās pilnīgai jaunradīšanai, - tad tomēr noteikti arī būtu iespējams man atkal atdot zaudētās rokas, kas tev un tam Meistaram varētu būt ne mazāk iespējams, kā mūsu gaudeno un pilnīgi sakropļoto locekļu, jutekļu un slimo iekšu pēkšņa izdziedināšana. Jo, redzi, es abas manas pazaudētās rokas vēl vienmēr jūtu tā, kā tās man vēl būtu, un šad un tad es pat tieši abās zaudētās rokās jūtu kā degošas sāpes, un tad es domāju, ka tādēļ dvēsele rokas nav zaudējusi, ja arī mana miesa tās zaudēja. 17. Tālāk es domāju, ka patiesa un visvarena Dieva vara arī kādam cilvēkam zaudētu miesas locekli tāpat varētu atkal atdot kā zilonim viņa izkritušos zobus, briedim viņa ragus, vēzim viņa spīles un pat mums, cilvēkiem, nogrieztos matus un apgrieztos nagus. Tas atkarīgs tikai no Dieva gribas un kāda patiesa Dieva mācekļa un cietēja patiesas ticības!” 18. Pēc šiem, cilvēka bez rokām, kas bija izceļojis jūds, ļoti nozīmīgiem vārdiem, priekšnieks nezināja, kas viņam acumirklī jādara. Vai viņam cilvēkam bez rokām gan vēlreiz, stingri ticot, būtu jāuzliek rokas, vai vispirms par to būtu jārunā ar Mani, vai un kā iespējams varētu iztapt cilvēka bez rokām prasībai? Viņš izvēlējās otro, un šajā lietā nāca pie Manis. 19. Bet Es viņam teicu: „Redzi, cik tas bija labi, ka tu pirmo darbu izvedi Manā priekšā, un pie tam atdūries pret nedaudz nepietiekamu paļāvību un ticību Dieva mīlestībai, gudrībai un spēkam! Ja tu nešaubīgi stipri būtu ticējis ēģiptiešu jūda zaudēto roku atgūšanai, tad viņam jau būtu viņa rokas, bet, tā kā tu sabijies un turēji to lietu par neiespējamu, tad cilvēks savas zaudētās rokas arī neatguva! Bet nu ej un stingri tici, ka pie Manis visas lietas ir iespējamas, uzliec viņam vēlreiz rokas, un tad viņš arī atkal no jauna atgūs savas rokas!” 20. Pēc šiem Maniem vārdiem priekšnieks, vārdā Rokluss, pilns stingrākās ticības, tad vēlreiz piegāja pie cilvēka bez rokām un teica: „Tā kā tu pats tici, un kā jūds pazīsti vienīgi patiesā Dieva visvarenību, tad, lai lielā Kunga un Meistara Vārdā, kurā miesīgi mājo Dieva Gara pilnība, tev notiek pēc tavas vēlēšanās un ticības!” 21. Kad priekšnieks pār cilvēku bez rokām to izteica, tad viņš tūlīt arī atkal atguva savas zaudētās rokas. 202. NABAGU DZIEDINĀŠANA 1. Visi nu izdziedinātie jūdi un pagāni Man pateicās un ārkārtīgi Mani slavēja. 2. Un tas, kas atkal atguva savas zaudētās rokas, skaļi teica: „Visa pateicība, visa slava, viss gods un mīlestība Dievam augstībā, kas nu vienam cilvēkam deva tādu varu un spēku! Daudzi 302

tūkstoši ielenc lielo brīnumpili, tur cer uz mierinājumu un palīdzību, tomēr tur viņiem netiek palīdzēts. Šeit nu ir tā patiesā brīnumpils, kurā katram var tikt palīdzēts. Un paldies tad arī tam jaunam arābam, kurš mums rādīja ceļu šajā Dieva, tā Kunga un Meistara, brīnumpilī, un pa šo pareizo ceļu mūs arī šeit atveda! 3. Ak, ja tie daudzie tūkstoši, kas jau mēnešiem ilgi, cerēdami uz palīdzību, ielenc šo mirušo pili, to zinātu! Cik steidzīgi viņi pamestu mirušo pili un dotos šurp, kur mūžam lielais Kungs un Meistars, kā Pats cilvēks nu staigā starp cilvēkiem un Saviem draugiem piešķir mūžīgu dzīvību un spēku izdziedināt visas slimības! Vai tā daudziem cietējiem un izmisušiem nebūtu tīri kā no debesīm nākusi vēsts, ja mēs izdziedinātiem drīkstētu paziņot, kur nu atrodas patiesā un dzīvā brīnumpils?!” 4. ES teicu: „Tādēļ, ka tu sevī atradi pārliecību, kas Es esmu, tad tu, kopā ar citiem izdziedinātiem, vari iet, bet pagaidām tikai nabagiem un kam vairāk vajadzīga palīdzība, vari atklāt, kur viņiem var tikt palīdzēts, ja viņiem ir ticība un pareiza paļāvība. Bet bagātiem, kas visbiežāk labi noslēgtās kastēs šeit atnesa viņu daudzos mirušos bērnus atkalatdzīvināšanai, to vēl nesaki, jo viņiem palīdzēt vēl jau ir laiks, un iepriekš viņiem vēl tiks dots sprediķis!” 5. Kad Es izdziedinātiem to pateicu, viņi visi Man pateicās un tad steidzās uz lielo, brīvo laukumu, kas apņēma lielo pili un tās plašos mūrus, un saucās „Lielais, uzgaidāmais laukums,” un paziņoja nabagiem par patieso brīnumpili, kas viņiem bija jo vieglāk, tādēļ, ka nabagiem bija norādīta sava, no pils vistālākā vieta, un tādēļ nu arī vistuvāk esoša patiesai brīnumpilij. 6. Kad izdziedinātie nāca pie viņiem, un kā pilnīgi izdziedināti, arī drīz no visiem pazīti, tad viņi tūlīt tika no visām pusēm izjautāti (nabagie un, kam visvairāk vajag palīdzību) : „Kur, kur, kā un kad jūs tikāt tā izdziedināti? Pirms tikko stundas jūs vēl bijāt pie mums kā pēdējie, un mēs neredzējām, ka kāds būtu jūs saucis un vedis, un ielaidis pilī! Ak, vediet arī mūs dziedināšanas vietā!” 7. Tad jūds teica: „Ticiet un paļaujieties, un dodiet godu vienīgi patiesam jūdu Dievam, un sekojiet mums, cik labi jūs to varat un spējat, un jums tiks palīdzēts; jo tur, kur mēs tikām izdziedināti, nu atrodas patiesā un dzīvā brīnumpils!” 8. Kad tie nabagie ar dažādām slimībām, sērgām un spitālībām apsēstie, un aklie, kurlie, mēmie, arī visādi paralizētie un kropļi to dzirdēja, tad viņi, cik labi tas katram bija iespējams, sāk virzīties, un, pats par sevi saprotams, aklos un stipri paralizētos veda un arī nesa viņu pavadoņi, lai iespējami ātrāk atrastos dziedinātavas vietā. 9. Pēc kādas stundas viss lielais laukums viesnīcas priekšā bija aplenkts no vairāk kā tūkstoš cietējiem, un izdziedinātais jūds tūlīt nāca pie mums ēdamzālē un godbijīgi Man to pavēstīja. 10. Tad Es priekšniekam Roklusam teicu: „Ej nu ārā un Manā Vārdā izplet savas rokas reizē pār visiem – kas iedarbosies tāpat, kā, ja tu katram atsevišķi uzliktu rokas – un viņi visi tiks izdziedināti!” 11. Rokluss tūlīt tā darīja, un, redzi, visi acumirklī tika izdziedināti! 12. Kad notika šī lielā izdziedināšana, tad starp izdziedinātiem izcēlās gandrīz nebeidzamas gaviles, un daudzi spiedās pie priekšnieka un teica: „Ak, kā tas tev nu, kā citādi vēl nekad, bija iespējams?!” 13. Rokluss teica: „Ne mani tādēļ slavējiet; jo to jums darīja jūdu Dievs, tas viens un vienīgi patiesais! Ticiet Viņam un tādēļ cildiniet vienīgi Viņu!” 14. Tad visi jautāja: „Kur, kur ir šis viens nu vienīgi patiesais Dievs, lai mēs varētu Viņa priekšā krist ceļos un vienīgi Viņu pielūgt!” 15. Te Es iznācu ārā pie Roklusa un viņam teicu: „Saki tu viņiem, ka nu tikai savās sirdīs viņiem jāpateicas jūdu Dievam, ko Viņš labi dzirdēs, un nu jādodas viņu viesnīcās un jāstiprinās ar ēdienu un dzērienu! Šiem nabagiem Mani jāredz tikai pēcpusdienā.” 16. Kad Rokluss izdziedinātiem to pateica, viņi paklausīja, ātri piecēlās un tūlīt devās savās viesnīcās, kur no pārsteigtiem saimniekiem tūlīt tika uz labāko apkalpoti. 303