18. Ko jūs uz visu to

18. Ko jūs uz visu to sakāt? Cik tālu aiz tā tev vēl stāv mūsu meistars! — 19. Pēc tam es tiku ielūgts ieturēt maltīti, un mēs piesēdāmies pie gara, ēdieniem tukša galda. Priekšnieks svešā valodā noskaitīja kādu lūgšanu, paskatījās uz debesīm, un mēs visi sekojām viņa piemēram. Te pēkšņi nobrīkšķēja, it kā būtu iebrukuši istabas griesti, un redzat, te ne es un noteikti kāds cits nevarējām pamanīt, kā tas notika, — un mēs jau sēdējām pie tā paša galda, bet nu tas vairs nebija tukšs, bet gan pilns visādiem labākiem ēdieniem un dzērieniem, kādi piederētos ķēnišķīgās vakariņās. Pēc vakariņām es vēlreiz aplūkoju to kalnu, kam nakts laikā būtu jātiek pārveidotam par kādu pili, un tad pēc esejiešu kārtības kādā atsevišķā istabā devos pie miera. 20. Jau agri no rīta pie manis atnāca mans vedējs un teica: “Nāc un skaties!” Un, pilns ziņkārības, es gāju ar viņu — un no klints vairs nebija atklājamas ne mazākās pēdas! Tā vietā stāvēja liela, ķēnišķīga pils, pa kuras plašajām telpām es tiku vadāts, pie kam es stingri pārliecinājos, ka viss brīnums nebija nekādi māņi. 22. Tādēļ turpmāk, ja mums vēlreiz būtu tā laime viņu redzēt, jūs vienmēr nav jāpārņem dusmas, ja es laiku pa laikam uzstādītu kādu jautājumu, kas jums, kā arī viņam noteikti negaršo; jo es esmu redzējis un dzirdējis daudz brīnumaina pirms Jēzus, un, ja jūs to labi apdomājat, tad jūs visi, ja sevī jūtat kādu vīrišķu spēku, nekad nevarat dusmīgi brīnīties, ja es dažkārt izturētos nedaudz savādāk. 89. Jānis un Bartolomejs Jūdam izskaidro esejiešu viltus brīnumus. 1. JĀNIS saka: “Tas, ko tu mums tagad pastāstīji par esejiešiem, to mēs un daži no mums zinājām jau sen. bet mēs zinām vēl vairāk kā tu, un tas pastāv tajā, ka tieši tevis mums slavinātie esejieši ir vēl daudz ārkārtējāki krāpnieki un blēži, nekā zināmais tagad gandrīz jau pilnīgi uzticību zaudējušais pareģis orākuls Delfos. 2. Jo šie cilvēki, atliekas ne senas priesteru kastas, bagāti ar lieliem dārgumiem, sastāvošiem no zelta, sudraba un dārgākiem dārgakmeņiem un pērlēm — pie robežas starp mūsu apsolīto zemi un Ēģipti, ir iekārtojuši patiesas brīnumdzirnavas, un viņiem vēl ir kādas otram, nu jau Jeruzalemes tuvumā, ar kurām viņi jau arī veic labākos darījumus! — Redzi, mēs to zinām, un mums ir liels brīnums, ka tu, kas citādi neesi uz galvas kritis, nebūtu to zinājis. 3. JŪDA saka: “Man tomēr pie manis vienmēr bija mani pieci veseli jutekļi.” 4. JĀNIS saka: “Un tomēr neko neesi ne redzējis, ne dzirdējis un sajutis un aptvēris! Vai tad tu domā, ka mirušie, kurus tu redzēji, bija patiesi miruši?!” 5. JŪDA saka: “Kā citādi?” 6. JĀNIS saka: “Redz, kā tu tur, īpaši tam nolūkam tumšajā kambarī, neko neredzēji! Tev rādītie mirušie bija tik pat dzīvi kā tu, un atmodināšanas sauciens nebija nekas cits, kā zīme, kad viņiem jāpieceļas no viņu šķietami mirušo gultām. Pajautā te mūsu labajam brālim Bartolomejam, kas kā mirušais divus gadus pie esejiešiem bija labā dienestā, bet pēc diviem gadiem tomēr atrada labu izdevību pavisam slepeni izbēgt no šīs briesmīgās krāpšanas klostera; viņš jau tev pastāstīs, kādā kārtā un veidā esejieši atmodina viņu mirušos! 7. Kā viņš man bieži stāstīja, viņš katru nedēļu bija miris četras reizes. No sākuma nesen mirušo kambarī un tūlīt pēc tam vēl reizi skeletu kambarī, kur rindās ir novietoti melni soli, uz kuru apsegām, kas bija pārliktas virs šiem soliem, ribas pa lielākai daļai ir tikai uzkrāsotas un tikai uz pirmajiem soliem, ievesto svešinieku dēļ, lai viņi tās aptaustītu, tās ir izgrieztas no koka un piestiprinātas. Šīs sastatnes ir soli ar pusapaļiem pārsegiem, kas ar saitēm ir savienoti ar apakšējo solu, atvēršanai un aizvēršanai. Dzīvajiem cilvēkiem vajag gulēt uz apakšējiem soliem, tad pār viņiem tiek uzlikti abi sānu spārni, kuru ārpusē skeletu kauli pa lielākai daļai ir tikai uzzīmēti. Ja tad, un, proti, ļoti tumši turētā istabā, ienāk viens vai vairāki svešinieki, tad tiek izdarīta atmodināšana. Atmodināšanas sauciens tad atkal nav nekas cits, kā zīme divpadsmit ārpus kapenes sienām noteiktās atveres vietās gaidošiem kalpiem, kuri uz šo saucienu pāri mazām, liesmojošām piķa panniņām atverēs iepūš smalkā pulverī saberztus sveķus, kas iekaisīti kādā caurulē un kas vienmēr izsauc lielas liesmas. 8. Kad pēc sauciena šīs liesmas nu izšaujas caur sienu atverēm, tad svešinieks izbīstas, un šajā labi aprēķinātā apmulsuma acumirklī uz soliem guļošajiem vajag vākus atraut vienu no otra un tad lēnām piecelties no viņu soliem un satriektiem izteikt pateicību un slavinājumu viņu šķietamajam uzmodinātājam. Redzi, tajā pastāv tā mirušo atmodināšana skeletu kambarī! — Bet te kā liecinieks stāv brālis 116

Bartolomejs!” 9. JŪDA, krāpšanu saprazdams, pavisam apmulsis saka: “Ne slikti! Krāpšana ir smalki izdomāta un tai šiem neliešiem vajag ienest ļoti daudz naudas. Bet kā tad viņi no klints kalna iztaisa pili?” 12. Uz to BARTOLOMEJS saka: “Redzi, tas linu audekla noslēpums, kā esejieši pusstundā šo pili var pārvērst šķietamā kalnā un līdzīgā laikā šķietamo kalnu atkal pilī, atrodas kupolā! — Vai tu saproti mani, jeb vai man vajag izteikties skaidrāk?” 13. JŪDA saka: “Ak, es tevi saprotu pārāk labi! Bet kas to varētu domāt, ka šiem tik dievbijīgajiem un gudri darbojošamies cilvēkiem jābūt svaidītiem ar tik nelietīgām ziedēm? — Jā, kā tad ir ar rakstu Mēnesī un totālo Saules aptumsumu?” 14. BARTOLOMEJS saka: “Tas ir pavisam smieklīgi! Man kopā ar piecdesmit citiem spēcīgiem vīriem uz ļoti garas stangas šo mākslīgo mēnesi ļoti bieži vajadzēja no kādas pils jumta istabas paceltu turēt ārā brīvā gaisā slīpā virzienā! Bet mēness sastāv no kāda apmēram divus sprīžus plata gredzena, kas no abām pusēm ir pārvilkts ar baltu pergamentu. Gredzena diametrs ir ap desmit sprīžu liels un iekšpusē, t.i., abu pergamenta pārklāju iekšpusē — un, proti, apļa vidū — novietotas četras eļļas lampas, kas aizdedzināts starp abiem pergamenta pārklājiem izplata spēcīgu gaismu. Pilij pievērstā puse ir aprakstīta ar diezgan lieliem, ļoti melniem burtiem trijās valodās. Ja nu kāds svešinieks ātri tiek pievests pie kāda noteiktā loga, tad viņš pie debesjuma ierauga šķietami aprakstītu pilnmēnesi, kuru, kā teikts, uz divpadsmit asu garas stangas, kuru no noteiktā loga svešinieks nevar pamanīt, piecdesmit stipri vīri tur slīpi augšā gaisā. —Nu, kā tev patīk tas pilnmēness?” 15. JŪDA saka: “Ak, izbeidz, tā ir vispretīgākā krāpšana! — Jā, kā tad īsti tomēr ir ar īstenās Saules aptumšošanu?” 16. BARTOLOMEJS saka: “Tā balstās uz zināmu prasmīgu aprēķināšanu, caur ko precīzi jātiek aprēķinātam dabīgās Saules aptumšošanās laikam, kas, kā man reiz izskaidroja, notiek, kad Mēness dienā iet pāri Saulei. Bet viss arī ir vienīgi šajā aprēķināšanā, jo tā patiesi piederas cilvēku tīru zināšanu novadā un esejieši to ir iemācījušies no ēģiptiešiem. Bet, kas attiecas uz sākumā tukšo un tad ēdieniem klāto galdu, tad arī tas pamatojas uz ļoti vienkāršu mašīnu, kas ir iekārtota apmēram tādā veidā, kā skeletu soli tumšajā istabā! 17. Redzi, tā izskatās esejiešu brīnumi, bet no kuriem tu neesi redzējis ne simto daļu, un kuri ir pavisam piemēroti, lai pamatīgi piemuļķotu katru neiesvaidītu, citādi lai cik pieredzējušu un saprātīgu cilvēku. 18. Tā lielajā, ar ļoti augstiem mūriem iežogotājā dārzā, kādā tālākā stūrī ir mežs, kurā svešinieki dzird runājam kokus; citā dārza daļā runā klintis, un kādā trešā vietā pat vari dzirdēt runājam no zemes izplūstošu avotu! Kādā vairāk kā asi dziļā iemūrētā akmens baseinā atrodas daudzas pieradinātas čūskas, kas katru dienu tiek barotas ar pienu. Viņas arī šad un tad runā! Citā dārza punktā pat runā zāle! — Ja visu to vēlētos aprakstīt, te būtu daudz ko runāt; pietiek, ka es tev saku, ka gandrīz katru dienu par daudz zelta un sudraba tiek piemuļķoti ap trīsdesmit-četrdesmit svešinieku. 99. Esejiešu filozofija. 1. (BARTOLOMEJS): ”Bet tas skaistākais vēl ir tas, ka atkalatmodināšanai šad un tad tiek pieņemti arī bagātu vecāku patiesi nomiruši bērni, bet kur atkalatnmodinātais dēls vai atkalatmodinātā meitene tiek vecākiem atdoti atpakaļ ātrāk nekā pēc viena, dažkārt arī pēc diviem gadiem. Ja caur lielām lūgšanām un daudz zelta un sudraba kāds nomiris dēls tiek pieņemts esejiešu atkalatmodināšanas iestādē, tad tāda veida dziednieks esejietis iet pie noskumušajiem vecākiem un apvaicājas par visu, kas vien tikai vienmēr var attiekties uz nomirušo bērnu. Te vajag tikt sīki pievestam bērna vecumam, kā arī visam, ko nomirušais bērns jebkad ir dzirdējis un mācījies, vai un ko viņš labprāt ēda un dzēra, kā izskatījās viņa gulta un dzīvojamā istaba, kas un kādas bija bērna spēles un draugi, kas viss starp viņiem notika un pie kādiem apstākļiem un kādās vietās, te nedrīkst tikt noklusēti ne niecīgākie sīkumi, — jo citādi, saka esejietis, atkalatmodināšana nevar tikt panākta! 2. Labie vecāki to arī labprāt sīki atstāsta un nešaubīgi domā, ka pētījošam dziedniekam tas pilnā patiesībā vajadzīgs viņu nomirušā bērna atkalatdzīvināšanai — vienīgi esejietim tas vajadzīgs pavisam kam citam! 3. Pie Ēģiptes robežām esejiešiem ir kāda liela, visu iespējamo veidu un izskatu cilvēku audzināša- 117