10.04.2018 Views

2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

1<strong>2.</strong> Es nevaru redzēt nevienu noskumušu un nevienu nelaimīgu; es labāk vēlētos visas skumjas un<br />

visas nelaimes ņemt uz sevis, ja tikai caur to visi nelaimīgie un skumjie kļūtu laimīgi, priecīgi un līksmi!<br />

Tādēļ Tu, mans vismīļais Kungs Jēzu, mīli manas māsas tāpat kā mani; jo arī viņas to pelna!”<br />

13. ES saku: “Jā — tev, mana vismīļotā Jara, Es, protams, neko nevaru atteikt. Bet tavas māsas nu jau<br />

arī saprot, kādēļ Es tevi tik ļoti mīlu, un ja viņas viņu sirdīs kļūs tev pilnīgi līdzīgas, Es arī viņas mīlēšu<br />

tā kā tevi; tādēļ esi pilnīgi bez raizēm!<br />

14. Jo redzi, tāpat kā tu nevari redzēt nevienu nelaimīgo un skumstošo, nevēloties viņam palīdzēt, tā<br />

tas ir arī pie manis — tikai kādā daudz lielākā mērā — vēlēšanās un kopā ar to visuvarena stingra griba<br />

palīdzēt katram cilvēkam laikā un mūžībā.<br />

15. Meklēt pazudušo, dziedināt slimo, un visus, kas te ir sagūstīti, atbrīvot — tāds ir Mans prāts,<br />

Mans nodoms un Mana griba, bet tomēr katram cilvēkam viņa brīvākai gribai arī jātiek atstātai nogrozītai.<br />

— Tu Mana vismīļā Jara, saki Man, vai tev mans nodoms īsti labi nepatīk?”<br />

114. Jara par viņas lūgšanu dažādām pieredzēm.<br />

1. JARA saka: “Ak, kā man tas varētu nepatikt! Es arī vēlētos to darīt, ja tikai es to varētu! Bet ko<br />

man līdz mana cilvēciski draudzīgā griba, ja es nevaru palīdzēt? Tikai tad, ja tās ir mazas lietas, es varu<br />

saviem vecākiem lūgt, lai viņi vēlētos palīdzēt nabagiem un cietējiem, un te es gandrīz vienmēr esmu<br />

tikusi uzklausīta, — protams, dažkārt par to arī nedaudz norāta, jo man ir tik ļoti dumji maiga sirds; bet<br />

par to es nekad nebiju apbēdināta, — ja tikai nabagiem tika palīdzēts!<br />

<strong>2.</strong> Bet ar lūgšanām Dievam, visvarenajam Kungam, man vienmēr tik labi negāja! Jo te es arī bieži<br />

esmu lūgusi, un kad es jau ticēju, ka Dieva manu lūgumu noteikti uzklausīs, un es tad gāju, lai pārliecinātos,<br />

vai mana bērnišķā ticība nesusi augļus, — te nekas no tā nebija. Visa senā nelaime vēl bija.<br />

3. Es tad, protams, atkal gāju pie mana tēva un viņam jautāju, kādēļ Visvarenais Dievs dažkārt ir tik<br />

nedzirdīgs.<br />

4. Te tēvs man teica: “Dievs zina, kādēļ Viņš vienam vai otram viņa dvēseles svētības dēļ sūta lielākas<br />

ciešanas, un ļoti labi nomērī laiku, cik ilgi vienam vai otram viņa grēki izpērkami, un tad te nekādas<br />

lūgšanas sevišķi nelīdz, izņemot, ja tāds grēcinieks būtu ātri pilnīgi atgriezies. Redzi, ar to es kļuvu mierīgāka,<br />

bet tādēļ es nepārstāju lūgt par nabagiem.<br />

5. Bet dažkārt mīļais, lielais Dievs mani ātri uzklausīja, un te man gan arī bija lielākais prieks! Jo<br />

līdzcietīgai sirdij šajā pasaulē gan nav neviena lielāka svētlaime, kā pieredzēt, ka lielais Dievs uzklausa<br />

pat kādas gandrīz vēl nepilngadīgas meitenītes lūgšanu!<br />

6. Un ka Tu, ak Kungs, esi atnācis pie mums, man gandrīz arī liekas, ka lielais Dievs būtu uzklausījis<br />

manu lūgšanu! Jo mēs visi, no daudziem, kas te ir atnākuši, esam dzirdējuši, ka Nācaretē un tās<br />

apkaimē zināmais namdaris Jēzus pie slimniekiem veicis tik ārkārtīgi lielas nedzirdētas izdziedināšanas,<br />

jā, pat mirušos atkal atdzīvinājis; aklos padarījis redzīgus, kurlie pilnīgi atguva dzirdi un mēmie<br />

valodu, nolēmētie un kroplie atkal kļuva taisni, — īsi, neesot nevienas slimības, kuras Viņš acumirklī<br />

neiedziedinātu!<br />

7. Sākumā mēs to turējām par pasaku; bet kad pie mums vienmēr atkal nāca ļaudis, pat tādi, kuri no<br />

Jēzus bija brīnumaini izdziedināti, te mēs sākām ticēt, ka tas tā patiesi būs.<br />

8. Te mani uz šo vīru, kam tā kas ir iespējams, pārņēma spēcīga mīlestība, un es tad katru dienu<br />

lūdzu mīļo Dievu tik bijīgi un paļāvīgi, cik vien tas bija man iespējams, lai Viņš caur Savu visvarenību<br />

vēlētos Tevi vest pie mums! Un redzi, Dievs mani patiesi uzklausīja un atveda Tevi pie mums!<br />

9. Kad teica, ka Tu esot atnācis, ai, tas ir neaprakstāmi, kādu es sajutu svētlaimi! Ak, cik labprāt, ja<br />

tikai man būtu bijusi drosme, es būtu Tev kritusi ap kaklu! Bet vecāku un brāļu un māsu dēļ man manas<br />

sirds vēlēšanos vajadzēja apspiest. Bet šodien man ir pienācis neaprakstāmi laimīgais laiks sēdēt pie<br />

Tevis, tā Meistara un Kunga, Kuru es pār mēru mīlu jau, kopš par Viņu dzirdēju pirmo vārdu.<br />

10. Ak, tagad Tu esi te, Tu esi man un — ak, kāda neaprakstāma svētlaime, — drīkstu Tevi mīlēt un<br />

arī no Tevis tieku mīlēta! O, pilnīgākie eņģeļi gan nevarētu būt svētlaimīgāki, kā nu es! — Bet tu nu arī<br />

nekad nedrīksti mūs atstāt, jo tad no pārāk lielām skumjām mana vajadzētu nomirt!”<br />

11. ES saku: “Nē, nē, tu Mana sirds, Es tevi nekad neatstāšu! Es tev arī saku, ka tu neredzēsi un<br />

nejutīsi nāvi. Mani eņģeļi tevi reiz aiznesīs no šīs pasaules un vedīs tevi pie Manis, tava Tēva kopš mūžības!<br />

Jo redzi, tu Mana vismīļā Jara, pie Kā tu tik sirsnīgi lūdzi par Manu šeit atnākšanu, Tas nu manā<br />

133

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!