Views
7 months ago

2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

mana galvas reiboņa!”

mana galvas reiboņa!” 14. ES Ebabam saku: “Pasniedz šurp kausu vīna!” 15. Ebabs man tūlīt sniedz kausu un nelielu ādas maisu, pilnu ar vīnu. 16. Es piepildīju kausu un sniedzu kapteinim ar vārdiem: “Te ņem un dzer, un ar tavu reiboni būs labāk!” 17. Kapteinis tūlīt ņem kausu un to izdzer. Kad viņš kausu bija iztukšojis, visas bailes un viss reibonis viņu tūlīt atstāja, tā ka nu viņš kļuva pavisam līksms un Jarai ļāva vest sevi apkārt uz visām kalna pusēm un pavisam omulīgi varēja skatīties lejā pāri stāvajām klints sienām. Kad visi pārējie pie kapteiņa to manīja, arī viņi lūdza Mani viņus atbrīvot no apgrūtinošajām bailēm, un Es visiem liku pasniegt vīnu, un augstiene pēkšņi kļuva tik dzīva, it kā tā būtu kāds tautas dārzs. 19. Daļa aplūkoja plašo ainavu, otrie pat sāka dziedāt psalmus, trešie skatījās lejā pāri klinšu sienām un meklēja kādu vietu, no kuras būtu iespējams atpakaļceļš, bet, tā kā neviens tādu vietu nevarēja atklāt un saule jau ļoti sāka tuvoties rietam, tad it sevišķi MĀCEKĻI nāca un teica: “Kungs, vēl pusstunda, un saule ir norietējusi; ko tad šajā augstienē?” 20. ES saku: “Tādēļ jums nav ko raizēties! Kas te tic, tam šonakt uz šī kalna jāredz Dieva diženums!” 21. Kad mācekļi to dzirdēja, viņi apklusa un izmeklēja sev drošāks atpūtas vietas. 22. Bet nāca arī kapteinis un man jautāja, vai mēs it kā drīz nedosiemies atpakaļceļā, tā kā Saule jau tuvojas rietam. 23. Bet Es viņam teicu to pašu, ko biju teicis mācekļiem, un arī viņš ar to bija mierā un apsēdās uz kādas stingras un diezgan līdzenas klints. 24. Tikai JARA, kad saule tikko sāka aizskart apvārsni, teica: “Kungs, Tu mana mīlestība, mēs tak it kā tomēr vēl neatgriezīsimies mājās no šīs pievilcīgās augstienes? Es tik ļoti labprāt vēlētos redzēt saules lēktu!” 25. ES saku: “Mēs šeit paliksim visu nakti un atgriezīsimies mājās tikai rīt Sabatā; bet tu, tāpat kā visi citi, cauru nakti redzēsi mirdzam Dieva majestātiskumu!” 26. Par to mazā Jara tik ļoti sajūsminājās, ka viņa noslīdēja pie Manām kājām un krita sava veida bezsamaņā, kas tomēr viņu drīz atstāja. 132. Par baiļu būtību. 1. Bet, kad saule bija norietējusi, no ziemeļiem sāka pūst ļoti vēss un straujš vējš, tā ka visi no jauna sāka baidīties, un KAPTEINIS teica: “Nu, ja šīs vējš kļūst vēl spēcīgāks, tad beigās tas mūs vēl tomēr nogrūdīs bezdibenī; un ievērojamais aukstums arī nav tieši patīkams!” 2. ES saku: “Ļauj vējam pūst, jo nu ir viņa laiks! Bet pie tam atceries, ka viņš nav Tā meistars, kas caur savu gribu to radījis un nu viņu notur un liek tam pūst, kad Viņš grib!” 3. Ar šo paskaidrojumu kapteinis bija mierā, bet tomēr nogūlās un, cik iespējams, cieši piespiedās pie zemes, un pārējie sekoja viņa piemēram. 4. Tikai JARA palika stingri stāvam man līdzās un teica: “Bet Kungs, no kurienes tas tad nāk, ka šie cilvēki tā baidās, tā ka viņi caur ļoti daudzām zīmēm tak tomēr noteikti jau ir tikuši pamācīti, ka tu esi visu elementu kungs!? Sevišķi tas mani pārsteidza pie tava paša mācekļiem. Ak, ja Tu te nebūtu, tad tas būtu kas cits, bet tā kā Tu nu esi šeit, tad tas mani ļoti pārsteidz! Kungs, ja tu gribi, tad saki man šīs parādības iemeslu!” 5. ES saku: “Redzi, to dara no viņu iekšienes pavisam vēl neizraidītā vecā pasaule. Ja tā no viņiem, kā pie tevis būtu pilnīgi padzīta, tad līdzīgi tev arī viņiem nebūtu un nevarētu būt nekādas bailes, jo gars ir pietiekami spēcīgs sev pakļaut visu dabu. 6. Redzi, mēs stāvam kalna virsotnē, kur vēl nekad nav nostājies neviens cilvēks. Jo, kā tu redzi, klints sienas no visām pusēm ir tik stāvas, ka dabīgā ceļā pa tām nevar ne uzkāpt un tikpat maz nokāpt; tu redzēji, ka pēc tam, kad dabīgā ceļā bijām uzkāpuši līdz kalna vidum, zuda katra iespējamība pa vertikāli stāvajām klints sienām uzrāpties tālāk augšā. KAPTEINIS UN VISIS PĀRĒJIE jautāja: “Ko nu?” Bet es kopā ar tevi pa klinšu sienām kāpām uz priekšu un visi mums sekoja, bez kā mazākā mērā juta kādu nogurumu. — Kā tas bija iespējams?” 7. Redzi, to iespējamu darīja gars cilvēkos. Uz šo laiku Es pamodināju viņu garus, un tie nesa viņu miesas apvalkus uz šo augstieni. Bet, tā kā viņu gariem šāda darbība vēl ir neierasta, tad, kad Es tikai 154

nedaudz viņiem ļāvu varu, tad viņi atkal devās pie miera viņu miesās un miesu dvēseles pildījās ar bailēm. Bet ja viņu gars viņu sirdīs būtu palicis pilnīgi nomodā, tad viņiem nekādu baiļu nebūt; jo gars pats būtu dvēseles pildījis ar mirdzošāko paļāvību un viņu sirdīs licis dzīvāko pārliecību, ka visai dabai vajag būt viņiem padotai. Bet, tā kā vecās pasaules dēļ, no kuras viņu dvēseles vēl slēpj sevī kādu daļu, tas uz ilgāku laiku nevarēja notikt, tad viņu dvēseles arī vēl vienmēr pārņēma kaut kas no pasaules bailēm, ko tu šeit pie viņiem pieredzēji. 8. Cilvēka dvēsele caur nepareizu virzienu dzīvo vi nu viņas miesā, vai caur pareizu virzienu viņas garā, kas vienmēr ir viņš ar Dievu, kā saules gaisma ir viens ar sauli. Ja nu kāda dvēsele dzīvo viņas miesā, kas sevī ir mirusi un, ja miesai netiek nodarīts kāds zaudējums, tikai uz zināmu laiku no dvēseles saņem dzīvību, tad dvēsele viņā kļūst viens ar viņas miesu. 9. Bet ja dvēsele vienmēr vairāk un vairāk dzīvo tās miesā, tā ka beigās pati kļūst pilnīgi par miesu, tad arī viņai uzbrūk iznīcības sajūta, kas ir miesas īpašība; un šī sajūta tad ir bailes, kas beigās cilvēku visām lietām padara pilnīgi nespējīgu un nespēcīgu! 10. Bet pavisam citādi ir ar kādu cilvēku, kura dvēsele caur pareizu virzienu jau kopš agrākās jaunības dzīvojusi viņas garā! Te dvēsele savā priekšā mūžam neredz nekādu iznīcību! Viņas sajūtas ir līdzīgas viņas mūžam neiznīcināmā gara dabai; viņa vairs nevar redzēt un sajust nekādu nāvi, tā kā viņa ir viens ar viņas mūžam dzīvo garu, kas ir kungs pār visu redzamo dabas pasauli. Un vēl miesā dzīvojošām cilvēkam, te ir tā viegli aptveramās sekas, ka katras bailes ir tālu no viņa; jo kur nav nāves, tur nav arī baiļu! 11. Tādēļ arī cilvēkam vienmēr cik iespējams, maz jārūpējas par pasaules lietām, bet gan vienīgi par to, ka viņa dvēsele kļūst viens ar garu un nevis ar miesu! Jo ko cilvēkam līdz, ja viņš savai miesai iegūtu arī visu pasauli, bet par to viņa dvēsele ciestu lielāko zaudējumu? Jo arī visa šī pasaule, kuru mēs nu skatām diezgan plašā apkārtnē, ar visiem tās, līdzīgi ūdens burbuļiem gaistošiem krāšņumiem, izzudīs, un savā laikā arī visas šīs debesis ar savām zvaigznēm; bet gars paliks mūžīgi, tāpat kā ikviens Mans vārds. 12. Bet cilvēkiem, kas tik īsti stingri dzīvo pasaulē, ir neiespējami grūti palīdzēt, jo viņi savu dzīvi liek un redz tukšajās pasaules lietās, dzīvo pastāvīgās bailēs un pa garīgo ceļu beigās ir pilnīgi nepieejami! Bet ja viņiem tuvojas pa dabas vai pasaules ceļu, tad caur to viņiem ne tikai neko nepalīdz, bet gan tikai izsauc viņu tiesu un caur to viņi dvēseļu nāvi! 13. Kas no pasaules cilvēkiem tad grib glābt savu dvēseli, tam vajag pielietot lielu spēku un cik iespējams, visās pasaules lietās vajag sākt sevi noliegt. Ja viņš ar lielu čaklumu un dedzību to dara, tad viņš sevi glābs un ieies dzīvībā; bet ja viņš to nedara, tad ne pa kādu citu ceļu viņam nevar tikt palīdzēts, kā tikai caur lielām ciešanām no pasaules puses, lai viņš mācās nicināt pasauli un tās greznību, atgriežas pie Dieva un tā sāk sevī meklēt viņa garu un vairāk un vairāk ar to apvienojas. Es tev saku: Pasaules svētlaime ir dvēseles nāve! — saki man, tu mana vismīļā Jara, vai tu to visu labi saprati!” 133. Kristus, starpnieks starp debesīm un zemi. 1. JARA saka: “Ak Kungs, tu mana mīlestība, Tu mana dzīvība! Caur Tavu žēlastību manī es to visu esmu labi sapratusi; bet skumji tas ir, ka cilvēki to nevar vai negrib saprast un aptvert! Ak, te diemžēl reiz būs daudzas mirušās dvēseles! Ak Kungs, dari Tu, ka cilvēki tomēr vēlētos dzirdēt šādu svētu patiesību un tad pēc tās vadīties. Jo citādi man drīz būs ļoti garlaicīgi dzīvot šajā pasaulē starp tik daudziem mirušiem!” 2. ES saku: “Esi mierināta; jo tādēļ Es pats esmu nācis šajā pasaule! Līdz šim trūka labi nolīdzinātu ceļu, un debesis bija šķirtas no zemes; bet nu tika nolīdzināts stingrs un taisns ceļš, un debesis tiks savienotas ar zemi, tā ka tādēļ katram būs viegli staigāt pa ierīkoto ceļu un pa to sasniegt tuvās debesis. Tomēr nevienam viņa gribas brīvībā ne mazākā mērā nav jātiek samulsinātam! 3. No šī laika katrs, kas tikai to stingri gribēs, varēs sasniegt debesis, kas līdz šim nebija iespējams, tā kā starp zemi un debesīm tika likta pārāk liela aiza. 4. Bet bēda arī visiem, kas par to saņem labas vēstis, bet tomēr viņi par tām neliekas ne zinis! No šī laika viņiem būs sliktāk, nekā senčiem, kuri bieži gribēja, bet nevarēja! — Vai tu to saproti?” 5. JARA saka: “Kungs, es visu esmu sapratusi! Iespējamība ir laba, bet cilvēku brīvā griba! Pasauli viņi redz un nobauda, bet debesis viņi tomēr neredz un nenobauda; un te notiks, ka pa sagatavoto ceļu daudzi negribēs iet un tad ar viņiem būs sliktāk, nekā līdz šim. Es tev saku, ak Kungs, sagatavotais ceļš 155

Profesiju aprakstu katalogs - lielais
Piezīmju grāmatas
Page 1 Page 2 Page 3 Page 4 Page 5 LIELS APJOMS. Kėdaģlpu ...
Lielais Kristaps - Nacionālais Kino centrs
Page 1 Page 2 Page 3 Säkums kaut kam lielam. Mercedes-Benz R ...
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - bsrrw.org
Ziņnesi - Jāņa Rozes grāmatnīca
Ziņnesi - Jāņa Rozes grāmatnīca
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - European Committee on ...
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - European Committee on ...
Ideāls liela mēroga projektiem Siltums – mūsu elements - Buderus
Page 1 Page 2 NUMERO 2 RAZZA W PIEMONTES Razza ...
Autodesk Community Magazine №2 - Воронежский ...
Folleto RAK 2 Plus - Basf