Views
6 months ago

2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

152. Uz

152. Uz kalna parādās Sātans. 1. Kad kapteinis to izsaka, nozib varens zibsnis, pavadīts no spēcīgākā pērkona, un liela milža izskatā SĀTANS stāv kapteiņa priekšā, spēcīgi piesit kāju pie zemes, tā ka viss kalns nodreb, un kapteinim saka: “Ko tu, nožēlojamais mātes apkaunotājs, gribi no manis? Kādēļ tu mani pasauci uz šīs augstienes, kas man ir tūkstoš reižu nepatīkamāka, nekā visas elles ugunis?” 2. KAPTEINIS, diezgan stipri satraukts par izsaucienu “Mātes apkaunotājs”, saka: “Ei, visu cilvēku un Dieva ienaidniek, apvaldies; jo Dieva, tava Kunga priekšā tev neklājas tiesāt! Ja es miegā, manu jutekļu lielā reibumā, esmu nogrēkojies, tad es esmu kaitējis tikai sev, bet nekad tev. Bet es ticu, ka Dievs ir vairāk, nekā tu, un Viņš mani vēl nekad nav tā apsveicinājis, kā tu, nožēlojamais meli. Ir gan taisnība, ka manā četrpadsmitajā gadā tas reiz notika, bet uz to es tiku caur māti pavedināts. Jo viņa pārģērbās par krāšņu grieķieti un uz savas tāpat jau ārkārtīgi skaistās sejas uzlika masku, un naktī ienāca pie manis, atklāja man visu viņas lielo pievilcību un vēlējās mani. Mana māte toreiz bija tikko divdesmit astoņus gadus veca. Kad viņa mani kā pirmdzimto dzemdēja, viņai bija trīspadsmit ar pusi gadu. Es Romā biju pazīstams kā viens no skaistākajiem un pievilcīgākajiem jaunekļiem. Kāds brīnums, ka mana paša māte uz mani iedegās mīlestībās un maskējās, lai mani izbaudītu? Un ja es kā kaislīgs romietis iedomātā krāšņā grieķietē piegulēju manu māti, vai tad es esmu mātes izvarotājs? Vai tu, aklais elles ēzeli, jebkad kādu vari pelt par slepkavu, kas krita no jumta un krītot lejā uzkrita kādam cilvēkam un caur to to nonāvēja? — Runā nu, tu vecais elles ēzeli!” 3. SĀTANS, pavisam saniknots par nozākāšanu no kapteiņa puses, runā: “Es skatos tikai uz darbu un ne, kādā veidā tas tika izdarīts. Pie manis nav nekādu vainu mīkstinošu apstākļu un no manis tu tiec uzskatīts kā tiesāts, piederi ellei un no manas varas neizbēgsi!” 4. KAPTEINIS saka: “Skaties te, tu vecais, aklais elles ēzeli, kas ir tas, kas šeit stāv pie manas labās rokas, vai tu pazīsti Viņu, vai Jēzus no Nācaretes tev ir zināms?” 5. Kad kapteinis izsaka manu vārdu, tas ar visu spēku Sātanu norauj lejā pie zemes, un viņš piedraud kapteinim, lai viņš vairs nekad neizsaka šo viņam vispretīgāko vārdu. Viņš pazīst Nācarieti un nolād to. Jo viņš dievībai grib atņemt varu un daudz vairs netrūkst, ka viņš kļūs debesu un visas pasaules kungs. 6. KAPTEINIS saka: “Ak, aklais ēzeli! Ja jau tu esi tik ļoti varena būtne, kādēļ tad tikai jau svētā Nācarieša vārds tevi tik ļoti viegli sarauj kopā, it kā tu nekad nebūtu stāvējis? Redzi, cik skaisti un teicami šeit ir un cik mums visiem ir labi. Ja tu nebūtu tāds visdumjākais elles lops. Cik viegli tev varētu klāties tikpat labi, kā mums! Atgriezies un savā sirdī, ja tev tāda ir, atzīsti, ka Jēzus ir debesu un zemes Kungs, un tu noteikti tiksi pielīdzināts mums. 7. Te SĀTANS ņirdz: “Vai tev jau atkal vajadzēja izteikt to man vispretīgāko vārdu? Ja jau tu nezini runāt neko labāku, tad, mazākais, parafrāzē vārdu, jo tas mani moka vairāk, nekā desmittūkstoš elles to lielākā uguns trakošanā! Pie tam es esmu gars un jūsu svētības dēļ man tam vajag palikt mūžīgi, un tādēļ nekad nevaru atgriezties pie jūsu Dieva un jūsu Kunga. Es nu reiz uz visām reizēm esmu uz mūžību nolādēts, un man vairs nav nekāda glābiņa!” 8. KAPTEINIS saka: “Ja to būtu teicis kāds cits, ne tu, es tam būtu ticējis; bet tev es neko neticu, izņemot, ka tu patiesi esi tas vecais, dumjais elles ēzelis. Ja tu gribētu atgriezties, tad es pārāk labi zinu, ka tu kopā art visiem taviem piekritējiem no Kunga tiktu uzņemts; bet pie tevis tas ir tikai stūrgalvīgs ļaunums, no kura tu mūžam pats negribi atgriezties, jo tas tev sagādā sava veida ellišķu prieku, savas brīvās gribas dēļ varēt spītēt Dievam tam Kungam. Bet es tev saku, ka Kungs tavā priekšā Savu sirdi vēl ilgi nav pilnīgi aizslēdzis un tevi vēl ne tuvu nav tiesājis! Tādēļ atgriezies pie Viņa, un viņš tevi uzņems un piedos tev visus tavus miljardus reiz miljardus noziegumu un grēku! 9. Es esmu pagāns un manā jaunībā pielūdzu dabu un cilvēku roku darinātus un no viņu fantāzijas izejošus elkus! Bet es, kā vājš, akls miesas cilvēks tomēr drīz sapratu, ka es eju pa maldu ceļu, pa kuru nekāds mērķis nav sasniedzams. 10. Bet tu no Tā, kas nu mājo šī svētā Nācarieša sirdī, un kuram redzami pilnīgi ir padotas Debesis un Zeme, esi ticis radīts kā tīrs gars. Tev mūžīgas patiesības izpratne ir viegla lieta, kamēr man ilgi vajadzēja staigāt apkārt naktī un miglā. Tātad tu drīksti tikai gribēt, un tu atkal sēdētu senajā pirmgaismā. Tādēļ griezies pie Kunga, kas brīnumainākajā veidā te miesīgi staigā starp; mums, un es ar visu, kas man pieder, kopā ar manu dzīvību un pie visa, kas man ir svēts, galvoju, ka tu tiksi uzņemts!” 176

11. SĀTANS saka: “Es to nevaru!” 12. KAPTEINIS saka: “Un kādēļ nē?” 13. SĀTANS kliedz: “Tādēļ, ka es to negribu!” 14. Un nu arī KAPTEINIS ļoti satrauktā balsī saka: “Tad Jēzus Vārdā vācies prom no šejienes; jo man no tevis sāk palikt pretīgi līdz vēmienam! Tātad tu esi ļoti stūrgalvīgs un nelabojams elles bestija, un man uz visiem laikiem zudusi katra līdzcietība pret tavām mūžīgajām ciešanām un mokām. Lai Dievs tevi tiesā, tu vecais elles ēzeli!” 15. Pēc šiem kapteiņa vārdiem sātans nokrīt pie zemes kā zibens ķerts un rēc tik vareni, kā izsalcis lauva; bet es attiecībā uz Sātanu dodu mājienu eņģelim Rafaelam, lai viņš viņu ņem uz grauda. 16. Te EŅĢELIS ātri nostājas starp kapteini un Sātanu un teica: “Sātan, es, viens Kunga Jēzus Cebaota visniecīgākais kalps, ar neatsaucamu “vajag” pavēlu, ka tu pazūdi no šīs vietas un apvidus, kuru tu ar savu ļauno elpu ilgu laiku esi padarījis neveselīgu dzīvniekiem un cilvēkiem.” 17. Pilnīgi kvēlodams niknumā, SĀTANS saka: “Uz kurieni man jādodas?” 18. EŅĢELIS saka: “Kur tevi gaida un tevi nolād tavi kalpi! Ej un atkāpies! Āmen.” 19. Pēc šiem eņģeļa vārdiem Sātans tūlīt paceļas gaisā līdzīgi kādai no visām pusēm kvēlojošai lodei un ar apdullinošu troksni zibens ātrumā bēg pret ziemeļiem. 20. Bet eņģelis vietā, kur Sātans stāvēja un gulēja, atrāva no zemes vairāk, nekā piecdesmit centneru smagu klints bluķi un pāri visam kalnam to meta tālu jūrā ar tādu spēku, ka akmens jau gaisā caur tā pretestību saira niecīgākos putekļos. 21. Visi ārkārtīgi brīnījās par šādu eņģeļa spēku, un KAPTEINIS teica: “Nē, tas tik ir viens akmens metējs! Tas viens izdarītu vairāk, nekā desmit romiešu leģionu! Vispār es patiecos tev, ak Kungs, arī par šo atklāsmi! Jo nu es, tā teikt, personīgi esmu iepazinies ar visas mīlestības, visas gaismas un visa labā un patiesā ienaidnieku un ātri pārliecinājos, kā ar viņu ir. To vairs neizlabos nekāda mūžība un nekāda uguns. 22. Pie Dieva gan visas lietas ir iespējamas, bet te es ticu, ka arī dievišķai visvarenībai grūti izdosies šo garu atgriezt pie nožēlas un grēku nožēlošanas. Jo ja viņam tiek atstāta brīva griba, tad viņš nekad nemainīsies; bet ja tā viņam netiek atstāta, tad viņš ir pārstājis būt viņš, un tad bezgalībā vairs nav nekāda Sātana. Bet gribēt viņu caur iespējami lielākām ciešanām un sāpēm piedabūt laboties, nozīmētu ar sietu smelt ūdeni caurā traukā! Pēc maniem uzskatiem, gudrākais vēl būtu viņu uz mūžīgiem laikiem sagūstīt kādā cietumā un, proti, bez sāpēm; tad viņš, mazākais, nekad nevarētu iespaidot dzīvos cilvēkus!” 23. ES saku: “Draugs, tās ir lietas, kuras tu tagad nevari aptvert; bet reiz tās tev kļūs skaidras! Zemes laikam tam, protams, nav nekāda mēra, — bet gan kādas veselas Pirmpamata Vidussaules! Kad tā reiz nonāk pie beigām, tad arī vairs nebūs tālu vēl vienmēr iespējamā Sātana atgriešanās; bet kur tad jau būs šī Zeme un šī Saule? Jo ķermenim, kāds te ir Pirmpamata Vidussaule, vajadzīgs tev neiedomājami ilgs laika sprīdis, lai visa tajā tiesātā dzīvība, kas nu ir šķietami mirusi matērija, līdz pēdējam puteklītim atraisās brīvā, garīgā dzīvībā! 24. Bet, kā teikts, to tu nu vēl ilgi nevari aptvert! Tagad to arī eņģeļi nepatver; bet drīz nāks laiks, kurā tu par tagad teikto nešaubīsies un ticēsi lietām, par kurām tev tagad nav ne jausmas! Un tagad par to vairs nē! Bet nu celieties, un pavisam lēni dosimies atpakaļceļā!” 153. Nokāpšana no kalna. 1. JARA, kas Sātana redzamās klātbūtnes laikā ar audumu aizklāja savu seju, runā: “Kungs, nu es labprāt eju atpakaļ pilsētā; jo tā viena klātbūtne man uz visiem laikiem samaitājusi prieku par šo augstieni, kaut gan, no otras puses, tā man apliks neaprakstāmi neaizmirstama, es uz tās nekad vairs nesperšu savas kājas! 2. Es saku: “Nu, nu, tas no šejienes ir ticis padzīts, un Rafaels to vietu tūlīt ir padarījis tīru. Vispār, vai tu šajā augstiene jebkad atkal uzkāpsi vai nē, tas tev ne kaitēs, ne nesīs kādu sevišķu labumu. Bet labākā uzkāpjamā augstiene ir paša sirds; kas iespiedīsies tās iekšienē, ir izcīnījis dzīvības perspektīvas augstāko augstieni! — Bet nu ejam, jo ir jau notecējusi šīsdienas Sabata trešā stunda. Bet nu visi tikai sekojiet Man, un mēs sasniegsim Genecereti pa tuvāko un labāko taku!” 3. KAPTEINIS saka: “Kungs, ja es nemaldos, iepriekš bija runa, ka mēs šeit it kā vēl pavadīsim vēl 177

Profesiju aprakstu katalogs - lielais
Piezīmju grāmatas
Page 1 Page 2 Page 3 Page 4 Page 5 LIELS APJOMS. Kėdaģlpu ...
Lielais Kristaps - Nacionālais Kino centrs
Page 1 Page 2 Page 3 Säkums kaut kam lielam. Mercedes-Benz R ...
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - bsrrw.org
Ziņnesi - Jāņa Rozes grāmatnīca
Ziņnesi - Jāņa Rozes grāmatnīca
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - European Committee on ...
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - European Committee on ...
Ideāls liela mēroga projektiem Siltums – mūsu elements - Buderus
Page 1 Page 2 NUMERO 2 RAZZA W PIEMONTES Razza ...
Autodesk Community Magazine №2 - Воронежский ...
Folleto RAK 2 Plus - Basf