Views
2 months ago

2. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 2. grāmata

jūs to gan saprotat?”

jūs to gan saprotat?” 15. VISI nu saka: “Jā, kungs, mēs to visu nu ļoti labi saprotam! Tas viss jau ir pareizi, labi un tātad pilnīgākā kārtībā, un mēs arī pielietosim iespējami lielākās pūles, to visu burtiski ievērot; bet pie visa tā, mazākais, sākumā, tas mums visiem maksās lielas pūles!” 16. ES saku: “Jā, mani mīļie draugi, šajā laikā Debesu valstībai vajag spēka! kas to pie sevis nevelk ar spēku, to neiekaros! Bet katrs, kas Debesu valstī bas dēļ pielieto spēku, ir gudrais un gudrs celtnieks — bet gudrs celtnieks savu māju neceļ uz irdenām smiltīm, bet gan uz stingra klints pamata; un ja tad nāk vētras un plūdi, te tie mājai neko nevar nodarīt, jo tā stāv uz klints. 17. Tā tas arī ir pie cīņas sevī Debesu Valstības dēļ. Kas to reiz sevī ir izcīnījis, tas to uz mūžibu neiznīcināmi sev ir pievilcis. Te pār viņu var nākt lai kādas pasaules vētras, un tās viņam neko nespēs nodarīt. Bet kas te, pieliekot visus savus spēkus un drosmi, sevī to nav izcīnījis, tas pasaules vētrās tiks aizraus līdz un pazaudēs vēl arī to, kas viņam jau bija! — Top visu labi ievērojiet; jo nāks laiks, kurā tas viss jums būs ļoti vajadzīgs!” 18. KUĢINIEKI saka: “Par visu to mēs Tev, ak Kungs, nevaram pasniegt neko citu, ka tikai vienkāršu paldies un nu pārāk skaidri saprotam, ka cilvēks no sevis neko nevar dot, ko viņš iepriekš no viņa nebūtu saņēmis; bet tu, ak Kungs, tomēr pieņem šo mūsu pateicību tā, it kā tā tavā priekšā, kas būtu un pavēli, kas mums Tev par godu un mīlestību jādara!” 19. ES saku: “Es jums to jau esmu teicis; dariet to — nekas tālāk te vairs nav vajadzīgs! — Bet nu atstāstiet mums, ko visu jūs šajā naktī esat redzējuši un varbūt arī dzirdējuši; jo kuģu ļaudis naktī ļoti bieži redz dīvainas lietas. Bet izsakieties īsi un tam, ko zināt, neko nepielieciet klāt un ar nodomu neko neatmetiet!” 160. Kuģinieka atstāstījums par viņu iepriekšējā naktī piedzīvoto. 1. Mēs visi nu apsēdāmies apkārt kuģiniekiem uz skaista zālāja. Tikai Rafaels paliek stāvam, un VIENS KUĢA KLAPS viņam saka: “Puis, apsēdies tu arī! Zālājs ir kopējs īpašums un te, lai uz tā sēdētu, nevienam cilvēkam neko nav jāmaksā!” 2. Bet EŅĢELIS teica: “Stāstiet tikai tālāk, ja es būšu noguris stāvēt, es jau apsēdīšos! Pie tam tomēr varētu notikt, ka viens vai otrs no jums zaudētu līdzsvaru, un te es ātrāk varu būt pie rokas, kādam atkal palīdzēt ātrāk tikt uz kājām!” 3. VIENS KUĢINIEKS saka: “Tu gan, tu, tu piecpadsmitgadīgais pienapuika! Tev vēl autiņi karājas pie kājām un tu esi tik augstās domās par tavu spēku, pacelt kādu no mums, ja tas pakristu? Tas, mans mīļais, nozīmē mazliet par daudz uzņemties!” 4. EŅĢELIS saka: “Pēc Kunga vēlēšanās sāciet reiz atstāstīt; tas cits tad jau būs redzams, ja tas varbūt būtu vajadzīgs!” 5. Ar to nedaudz rupjais kuģa kalps nomierinās, un KUĢA KALPU MEISTARS sāk sekojošu atstāstījumu: “Bija apmēram pirmā nakts sardze, te pēkšņi dīvainā kārtā kļuva tik gaišs, kā dienā; bet mēs nekur neredzējām ko mirdzošu un domājām, varbūt it kā aiz kalniem deg liela indiešu uguns un no tā gaiss tiek tā apgaismots. Tikai gaisma acīm neredzami bija pārāk spēcīga, lai mums tā būtu jāatzīst kā cēlušos no kādas indiešu uguns, bet lai nu ir kā ir, gaisma bija gandrīz visu nakti un dažreiz kļuva tik spēcīga, ka šķita, ka atrodamies gaišākā dienā. Ka pie tam mēs tomēr jutāmies nedaudz neomulīgi, var viegli iedomāties. Pie mums atnāca arī vairāki no pilsētas un domāja, ka jūra mirdz tik spēcīgi. 6. Bet pārāk drīz mēs pamanījām kādu citu parādību, un tā bija vēl daudz dīvaināka! Mēs nu visi gribējām vairāk aplūkot jūru. Un redzi — bet es lūdzu mūs te neizsmiet! —, tajā nebija ne piliena ūdens, un mūsu kuģis gulēja uz sausa pamata; bet mums te bija izdevība aplūkot visu jūras dzelmi. Tas bija šausmīgi! Mūsu kuģis atbalstījās pret kādu uz āru izvirzītu klinti; bet klints trijās pusēs bija bezdibenis vairāku simts vīru augstumā. bet tā kā līcī pret Genecereti visur ir tikai sekls pamats, mēs staigājām pa to un salasījām kopā daudzas ļoti skaistas un retas gliemežnīcas. 7. Bet kad mēs pavisam omulīgi bijām nodarbināti ar lasīšanu, redzat, te pēkšņi spēra spēcīgs zibens, kam sekoja ārkārtīgi stiprs pērkons. Mēs pa galvu pa kalu bēgām krastā, pie tam aizmirsām mūsu salasītās skaistās gliemežnīcas, bet tad arī vairs neiedrošinājāmies iet tās atnest un, izņemot dažas, kuras es biju iebāzis maisā, tās palika tur, kur mēs tās atradām. Bet tikai pēc tam, it kā trešajā nakts sardzē, jūra atkal kā iepriekš piepildīja un apskaloja krastus. Mūs arvien vairāk un vairāk pārsteidza, kam tad ar 186

šo lielo jūru vajadzēja notikt, ka tā tik pēkšņi līdz pēdējam pilienam varēja kaut kur aiztecēt. 8. Bet te viens vecs vīrs, kas te arī dzīvo, teica, ka šad un tad to darot sadusmotie kalnu un gaisa gari, un caur to sodot ūdens garus! Mēs gan smējāmies, bet nepieciešamības gadījumā jau slikts izskaidrojums ir labāks, kā jebkāds. Tikai ceturtajā un pēdējā nakts sardzē kļuva nedaudz tumšāks un mēz gājām mūsu kuģi un nedaudz devāmies pie miera. Bet kad mēs pamodāmies, mīļā saule jau stāvēja diezgan augstu un mēs sameklējām brokastis. — Tas īsumā ir viss, ko mēs šajā naktī esam piedzīvojuši un novērojuši.” 161. Kuģa kalps un Rafaels. 1. Kad kuģa kalpu meistars šo atstāstījumu bija beidzis, te iepriekš diezgan rupjais kalps, diezgan neveikliem soļiem ejot kuģī, no kura gribēja iznest savas gliemežnīcas, kuras naktī no sausā jūras pamata steigā dažās arī viņš bija paņēmis līdz, paslīdēja un visā garumā nokrita, it kā viņš nekad nebūtu stāvējis. Te CITI KALPI sāka viņu izsmiet un teica: “Tas tomēr vienmēr ir tas vecais, neveiklais cilvēks!” — Te vēl vienmēr zemē guļošais sadusmojās. 2. Bet RAFAELS pielēca klāt, palīdzēja viņam atkal ātri tikt uz kājām un runāja: “Nu tu redzi, kādēļ es paliku stāvam? Jo es jau garā paredzēju, ka tu šodien pakritīsi, un nu tu patiešām esi pakritis, un es, kā tavs vājais pienapuika, varēju tevi, cerams, pietiekami ātri, pacelt no zemes un caur to tev dot iespēju atkal izmantot tavas diezgan neveiklās kājas!” 3. KUĢA KALPS savā kuplajā bārdā noņurd: “Nu jā, tas gan ir labi; bet šādi puiši bieži ir arī pilni slepenu joku un dara, ka kādam no mums kaut kas notiek! Ak, es jau pazīstu šādus nekauņas! Citādi tu šķieti esam pavisam godīgs puisis, — bet puisis tu reiz esi, un tas ir pietiekami! Katram puisim iekšā vienmēr ir kaut kas bezkaunīgs, tādēļ tikai vienmēr paliec no manis, mazākais, trīs soļu attālumā!” 4. RAFAELS saka: “Draugs, tu par mani ļoti maldies! bet es tev piedodu, jo tu nezini, kas tev manī stāv tavā priekšā!” 7. Ņurdošais kuģa kalps tad dodas kuģī un pēc dažiem acumirkļiem nāk atpakaļ ar pāris gliemežnīcām un vienu nautilus gliemezi un rada tos mums. 8. Tie trīs gliemežvāki bija ļoti skaisti, bet, dabīgi, nekādas sevišķāks vērtības, un RAFAELS viņam saka: “Kā piemiņas tās ir pietiekami labas, bet vērtība tām nav nekāda! Ko tu ar tām darīsi?” 9. KUĢA KLAPS saka: “Ak, pienapuika! Tāda veidā gan var ķert zvirbuļus, bet ne sirmu kuģinieku! Tā tu šīs gliemežnīcas no manis vēlētos iegūt pavisam par velti, bet vecais Dismas nav tik dumjš, kā viņš varbūt izskatās! šīs trīs gliemežnīcas maksā trīs sudraba grašus un netiks atdotas lētāk ne par pfundu. Ja tev tie trīs graši ir, tad dod tos šurp, un par to es tev došu šīs trīs skaistās gliemežnīcas!” 10. RAFAELS saka: “Trīs grašu dēļ man tas gan būtu tas mazākais; bet ka tu gribi pārdot kādu lietu, kas, stingri ņemot, nav tavs īpašums, tas gan nav pareizi! Redzi, kopš seniem laikiem šajā līcī zvejas tiesības ir vienīgi Geneceretes pilsoņiem vai tiem, kam viņi tās iznomā. Tā kā tu šīs trīs gliemežnīcas esi uzlasījis Ebaba īpašumā, kam šis ūdens ir nomā, un tātad, stingri ņemot, tās ir viņa īpašums! Ja viņš vispirms tev tās pilnīgi dāvina, tad tās ir tavs īpašums, un tad tu ar tām vari rīkoties kā ar savu īpašumu.” 11. DISMAS saka: “Te apskat reiz šo pienapuiku! Viņš runā kā kāds tiesnesis no Romas! Tu man būtu spožs tiesas patrons! Tu man no miesas vēl nodisputētu manus noskrandušos svārkus! — Jūra visur ir kuģinieku zeme, ko ūdens viņiem dod, vai kādā līcī vai atklātā jūrā, tas nepieder nevienam, kā vienīgi viņiem, un ar to visi tavi iestudētie tiesību principi ir sakauti! Jo arī kāds no mums nedaudz pazīst likumus! Tādēļ trīs sudraba grašus — un tās trīs gliemežnīcas pieder tev!” 12. RAFAELS saka: “Nekas neiznāks! Kamēr mūsu Ebabs tās neizskaidro kā tavu īpašumu, es tev tās nevaru atpirkt!” 13. Te Dismas tomēr griežas pie Ebaba un jautā viņam, ko viņš saka par puiša apgalvojumu. 14. EBABS saka: “Stingri ņemot, mūsu Rafaelam ir taisnība un šīs trīs gliemežnīcas es katrā ziņā varētu paturēt kā man piederošas, bet kas šādas tiesības nekad nav izmantojis un neizmantos, tas esmu es, un tātad šīs trīs gliemežnīcas nu fiziski pieder tev, — bet garīgi jau tāpat visa Zeme un tātad arī šīs trīs gliemežnīcas pieder tam Kungam!” 15. Ar šo lēmumu mūsu DISMAS arī ir pilnīgi apmierināts un nu jautā Rafaelam, teikdams: “Nu, kā tad tagad izskatās ar tiem trim sudraba grašiem?” 16. RAFAELS saka: “Te tie ir; bet dod tās trīs gliemežnīcas Ebabam, lai tās tiek saglabātas šī laika 187

Profesiju aprakstu katalogs - lielais
Page 1 Page 2 Page 3 Page 4 Page 5 LIELS APJOMS. Kėdaģlpu ...
Lielais Kristaps - Nacionālais Kino centrs
Page 1 Page 2 Page 3 Säkums kaut kam lielam. Mercedes-Benz R ...
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - bsrrw.org
Ziņnesi - Jāņa Rozes grāmatnīca
Ziņnesi - Jāņa Rozes grāmatnīca
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - European Committee on ...
Lieli radiácijas riski Baltijas júras regjioná - European Committee on ...
Ideāls liela mēroga projektiem Siltums – mūsu elements - Buderus
Page 1 Page 2 NUMERO 2 RAZZA W PIEMONTES Razza ...
Autodesk Community Magazine №2 - Воронежский ...
Folleto RAK 2 Plus - Basf
2 Les Émirats Arabes Unis - CIC