izkustināt no vietas

izkustināt no vietas tikpat maz kā kādu kalnu. Tu vari arī akmeni uzmest gaisā un pēc tava spēka un mešanas veiklības tas uzlidos diezgan ievērojamā augstumā; bet, kad tas ir sasniedzis zināmu, mešanas spēkam atbilstošu augstumu, tad tas tūlīt atkal kritīs atpakaļ uz zemes. Un redzi, tas viss ir Mana griba un Mans pieļāvums līdz zināmai pakāpei, kas nozīmē: “Līdz šejienei un ne tālāk!” 8. Akmens sviediens tev pavisam aptverami rāda, cik tālu sniedzas cilvēka spēks un griba. Daži acumirkļi, — un cilvēka vājā griba tiek no Manis satverta un atlikta atpakaļ Manā no mūžības noteiktā kārtībā, kas caur visu mūžīgo bezgalību nosvērta līdz saules puteklīša smagumam! Bet, ja tas viss atkarājas tikai no Manas gribas un pieļāvuma, kā tad Man it kā nevarētu būt iespējams varēt atkal atdzīvināt nomirušu meitenīti? 9. Bet izej ārā un atnes Man vienu malkas gabalu un akmeni, un Es gribu tev rādīt, ka caur Tēva spēku Mani Man ir iespējamas visas lietas!” 10. Filopolds tūlīt ienes vienu akmeni un malkas gabalu. Un, vēl vienmēr neskaļi runājot, ES viņam saku: “Redzi, Es akmeni paceļu un lieku to brīvā gaisā, un redzi, tas nekrīt lejā! Bet pacenties to no šī stāvokļa izkustināt!” Filopolds to mēģina, bet akmens ne par matu neļaujas pārbīdīties. 11. Bet Es saku: “Bet nu es pielaidīšu, ka tu pēc patikas varēsi akmeni pārbīdīt; bet, ja tu to atlaidīsi vaļā, tad tas tūlīt atkal ieņems šo vietu un vai pēc nelielas vibrācijas, vai pēkšņi stingri turēsies šajā dotajā vietā!” 12. FiloPOLDS saka: “Kungs, nedari šo pārbaudi; jo man pietiek ar Tavu svēto Vārdu!” 13. ES saku: “Nu labi, bet es nu gribu, ka šis akmens pazūd un šis koks zaļo un pēc sava veida dod lapas, ziedus un augļus!” — pēc tam akmens kļūst neredzams, un satrunējušais koks kļūst svaigs, zaļo, tūlīt dzen lapas, ziedus un beigās gatavus augļus, un, proti, dažas vīģes, jo koka zars kādreiz piederēja vīģes kokam. 14. Visi Man un Filopoldam sāk piegriezt vērību; lielākā daļa mācekļu jau snauda, bet Jairuss un viņa sieva nevarēja vien pietiekami noskatīties viņu meitā. Bet Es un Filopolds mūsu eksperimentu izvedām uz neliela nomaļus stāvoša galda zem jau diezgan vājas gaismas lampas apgaismojuma un tādēļ no simtiem netikām ievēroti; tomēr, kad Filopolds diezgan skaļi sāka brīnīties, tad, protams, daudzi tam drīz pievērsa uzmanību. Bet Es viņiem pavēlēju palikt mierā, un viss bija atkal mierīgi. 15. Es nu atkal akmenim pavēlēju, lai tas ir, un tas atkal gulēja uz galda, bet vīģes koka zaru ar augļiem es atstāju, un no rīta Mana Sāra ar lielu apetīti augļus apēda. 16. Bet tad Es jautāju Filopoldam, vai nu viņš ir skaidrībā, un viņš dziļi apklanījās un teica: “Kungs, tagad man viss ir skaidrs!” 15. Filopolda liecība par Jēzus dievišķību. 1. tad arī Filopolds, kā Es pavēlēju, devās pie miera. Bet, dabīgi, viņam nebija tieši sevišķi labs miegs, jo viņa prātus pārāk aizņēma dienas piedzīvojumi, pie kam arī dusas vieta nebija tieši laba. Jo ķīlu ņēmēji, izņemot nedaudz salmu, gandrīz visu bija paņēmuši, un tādēļ mēs ienācām burtiski tukšā mājā. Sāras atkalatmodināšanas laikā Boruss, Mani brāļi un daudzi citi mācekļi bija ļoti pūlējušies, lai atbilstošā daudzumā mājā sagādātu guļas vietas, galdus, solus un virtuves un galda piederumus; bet kādiem simts cilvēkiem, no kuriem daudzi pārlaida nakti ārā un citās mājās, īsā laikā dabīgā ceļā, protams, nebija iespējams sagādāt arī tikai nepieciešamāko. 2. Un tā Es pats šo nakti pavadīju uz sola ar nedaudz salmiem zem galvas — un Filopolds pavisam bez salmiem uz grīdas. Tādēļ arī no rīta viņš bija kājās viens no pirmajiem; un, kad Jairuss, kuram ar viņa sievu un meitu Sāru bija diezgan labas guļas vietas uz salmiem, viņam jautāja, kā viņš uz grīdas ir gulējis, FiloPOLDS teica: 3. “Kā to pieļauj grīdas īpašības! Bet viss atkarīgs no paraduma; gada laikā miesa ar to noteikti vairāk iedraudzētos, nekā vienā naktī.” 4. JAIRUSS saka: “Ja tu man tomēr būtu ko teicis! Mums salmu bija daudz!” 5. FiloPOLDS saka: “Te aplūko Kungu, Kuram paklausa visas debesis un visas pasaules un visi eņģeļi izpilda Viņa gribu! Viņa dusas vieta nav ne par matu labāka, kāda te bija manējā!” 6. JAIRUSS, kurā vēl slēpjas krietna porcija farizejiskuma, saka: “Draugs, vai tu te varbūt tomēr nesaki mazliet par daudz? Nav gan noliedzams, ka šis Jēzus pilns dievišķa gara vairāk, kā jebkad šī Gara bija kādā citā pravietī, — jo Viņa darbi debesīs augsti pārsniedz visus Mozus, Elijas un visu citu lielo 20

un mazo praviešu darbus; bet ka Viņā tieši jābūt visai dievības pilnībai, tas man tomēr liekas nedaudz pārdrošs pieņēmums! Arī pravieši caur dievišķo garu, kura viņi bija pārņemti, pamodināja nomirušos, tikai viņi nekad to neiedrošinājās pierakstīt sev, bet gan vienmēr tikai Dievam. Jo, ja viņi veiksmi būtu pierakstījuši sev, tad viņi Dieva priekšā būtu kļuvuši par rupjiem grēciniekiem un Dievs Garu viņiem būtu atņēmis. Bet Jēzus visu dara kā no sevis un kā Kungs, — un tas runā par labu tavam pārdrošajam pieņēmumam, un zināmā mērā es tavām domām piekrītu; bet, kā saka: ar visu uzmanību! Jo tas varētu būt mums no augšas dots pārbaudījums, kurā mums vajag pierādīt, vai mēs gan ticam vienīgi vienam Dievam! Bet, ja Jēzū visā nopietnībā mājotu dievība, te, protams, mums zem katriem noteikumiem vajadzētu Viņa liecību pieņemt kā mūžam patiesu! — Kādās domās tu nu esi?” 7. FiloPOLDS saka: “Es pilnīgi ticu pēdējam un Viņa liecība par Dievības pilnību viņš ir pilnīgi patiesa! 8. Šajā mūsu brīnumdarbu pilnajā laikā tā lieta ir grūti izskaidrojama, tā ka vienmēr var teikt: “Es tur un tur esmu redzējis magus, kuri patiesi veica ārkārtējus darbus, un arī seni pravieši pamodināja mirušos, — jā, viens pat veselu kaudzi miroņu kaulus esot ietērpis miesās un atdzīvinājis, un tā brīnumdarbi vēl ne tuvu nav nekāds pierādījums, pēc kura kādu brīnumdari jāslavē kā Dievu! 9. Bet ar Jēzu, to Kungu, ir pavisam citādi! Pie visiem praviešiem pirms brīnumdarba vispirms vajadzēja būt lūgšanām un gavēšanai, līdz Dievs viņus uzskatīja par cienīgiem, caur viņiem pielaist kādu brīnumdarbu; magiem vajag būt kādam brīnumzizlim un daudzām citām zīmēm un formulām un pie tam viņiem vēl bija klāt daudzas ziedes, eļļas, zāles, ūdens, metāls, akmens, augi un saknes, kuru apslēptos spēkus viņi labi pazina un izmantoja savā darbā, — bet kur jebkad kāds kaut ko tādu ir redzējis pie Jēzus!? Ne pēdas no lūgšanām un gavēšanas, mazākais, pa to neilgo laiku, kurā man bija tā žēlastība Viņu pazīt; par kādu brīnumzāli un visiem citiem maģiskiem līdzekļiem pie Viņa vēl mazāk kas sastopams! 10. Pie kam visi pravieši kā viens tā otrs runāja un rakstīja vienmēr vienādas noslēpumainās līdzības, un kas nebija no viņu skolas, tam nebija iespējams viņus saprast! Es gan esmu grieķis, bet tādēļ man jūsu raksti nav sveši, uz zinu Mozu un visus jūsu praviešus! Kas viņus pilnīgi saprot, tam patiesi vajag būt dzimušam no sevišķiem vecākiem! 11. Bet Jēzus apslēptākās lietas izsaka tādā skaidrībā, ka tās nereti vajag aptvert pat bērnam! Viņš izskaidroja radīšanu, un es jau gandrīz ticēju, ka pats varētu radīt kādu pasauli! Kur tad ir tas pravietis un kur tas visu burvju Meistars, kurš tā runātu, kā Jēzus?! 12. Kas jebkad kaut zilbi ir sapratis no tā, ko pie savas darbības runā mags? Viņu runās valda tumšākā nakts un praviešu runās šur un tur gan uzaust maza gaismiņa, bet pie viņu vājās gaismas tomēr neviens nepazīst, kas ir tas, ko redz sev priekšā stāvam trīsdesmit soļu attālumā! Bet te viss ir Saules gaismā gaišākā pusdienas laikā! Viss, ko Viņš runā, ir dziļākā patiesība un tomēr skaidrs un gaišs gandrīz katra cilvēka saprātam; un ko Viņš grib, tas acumirklī notiek! 13. Bet ja ar Jēzu patiesi uz mata tas tā ir, tad es patiesi nezinu, kāda iemesla dēļ man vēl būtu jāšaubās Viņu atzīt kā nenoliedzamu debess un zemes Kungu. 14. Skaties te uz galda! Šis ļoti svaigais vīģes koka zars ar daudziem pilnīgi gataviem augļiem, ko Viņš vakar man deva, kamēr jūs jau gulējāt, ir dzīvs izskaidrojums uz manu jautājumu, kā Viņam tomēr ir iespējams pamodināt pilnīgi nomirušu. Viņš man prasīja jau satrunējušu, tātad pilnīgi mirušu zaru. Es atnesu to, kas man pirmais pagadījās pie rokas. Viņš satrunējušajam kokam pat nepieskārās, bet gan tikai tam pavēlēja, un satrunējušais koks sāka zaļot, uzziedēt, — un te tev ir nogatavojušies augļi! Ņem un dod tos visumīļajai Sārai, tie viņu atspirdzinās.” 16. Kungs dodas uz sinagogu. (Mateja Ev. 13:54) 1. Jairuss pamodina Sāru, kura jau tāpat sāk mosties, un pasniedz viņai augļiem pilno zaru, par kuru viņai ir liels prieks. Viņa tūlīt arī iekož pilnīgi gatavajā un medus saldajā auglī un tos visus apēd. Kad viņa visus ir apēdusi, Es uz sava sola pamostos. 2. SĀRA gan ir pirmā, kura Mani apsveic ar vissirsnīgāko rīta sveicienu, un Es viņai jautāju, kā viņai vīģes ir garšojušas. Un, pilna prieka, viņa saka: :”Kungs, tās bija debešķīgi labas un saldas kā medus! Tavs draugs Filopolds man tās deva Tavā vārdā, un es tās visas apēdu; jo tās bija pārāk labas! Tu tās noteikti sagādāji man!?” 21