un tātad vēlreiz

un tātad vēlreiz dāvājat man savu uzmanību! 4] Klausieties! Bija jau ļoti vēls rudens laiks. Augsto kalnu galotnes bija tītas miglā un pavisam nedraudzīgs ziemeļu vējš dzenāja gaisā koku nokaltušās lapas; tikai austrumos vēl bija dažas vietas, caur kurām kā noraudājušās lejup uz zemi lūkojās piemīlīgas zvaigznes, kādu dabas ainu es un mans tēvs, kas bija liels dabas draugs arī tās nedraudzīgajā darbībā, aplūkojām gandrīz līdz pusnaktij. Bet kad mēs sākām grasīties iet uz mājām un tur doties pie miera, tad ieradzījām kādu cilvēku ar laternu rokās steidzīgiem soļiem dodamies tieši uz mūsu māju un pēc dažiem acumirkļiem mūsu priekšā stāvēja diezgan skumjš vēl īsti jauns vīrs. 5] Manu tēvu tūlīt pazīdams kā ārstu, viņš skumjā tonī teica: “Draugs un dakter! Es šeit nāku no Betānijas, mans vārds ir Lācars, esmu vecā Lācara, kuru es pār visu mīlu, dēls! Šodien viņš pēkšņi ļoti saslima, un ar viņu izskatās ļauni! Mūsu rabīns, kas vajadzības gadījumā nedaudz ir arī ārsts, pie mana tēva pavisam vairs nesaprot, ko darīt! Viņš pats mani sūtījaa pie tevis, jo tu esot neparasts ārsts un jau palīdzējis slimniekiem gadījumos, kur neviens cits ārsts vairs neatrada dziedināšanas līdzekļus. Nāc, un ja vēl ir iespējams, izdziedini manu slimo tēvu!” 6] Mans tēvs teica: “Ja kāds cits ārsts slimnieku jau novedis līdz nāvei, tad kādam no mums atkal jāveic brīnums! Vispār tas viss jau būtu pareizi, ja tikai tas visur tūlīt būtu iespējams. Es ar šo manu vienīgo dēlu, kuram vajag būt man līdzās, jo viņam ir dāvanas redzēt garus un vajadzības gadījumā pat ar viņiem runāt, gribu doties uz turieni un redzēt, kas tur būs darāms, bet ja tu būtu paņēmis līdzi pāris zirgus, kas tevi būtu ātrāk atgādājuši šeit un mūs nu tur, tad izdziedināšana būtu sekojusi vieglāk. Bet ja pie viņa jau parādījušās hipokrātiskās nāves pēdas, tad ar izdziedināšanu ir galā, jo pret nāves varu nav izaudzis neviens stādiņš ne kalnu ganībās, un vēl mazāk kādā dārzā!” 7] Lācara sūtnis ar šo atbildi gan bija mierā, tikai ļoti nožēloja, ka nebija paņēmis līdzi nevienu zirgu. Bet mēs nu tomēr pavisam steidzīgi devāmies ceļā, jo ātri ejot līdz turienei bija stundas gājiens. 8] Kad mēs klusēdami pārdomādami gājām mūsu ceļu, austrumos migla pamazām izzuda un kļuva gaišāks un gaišāks, — jā, pēc apmēram ceturtdaļstundas kļuva tik gaišs itkā pusstundu pirms saules lēkta. Tas tik augstā mērā saistīja mūsu uzmanību, ka neskatoties uz visu steigu, mums tomēr vajadzēja palikt stāvam, lai paskatītos, no kurienes tad nāk šī dīvainā gaišāk un gaišāk topošā gaisma. 9] Bet beidzot kļuva pilnīgi diena, un virs austrumu horizonta pacēlās saule, bet daudz straujāk nekā parastā — vai kā mēdz teikt — ikdienišķā. Bet pie šīs ātri augšā kāpjošās gaismas parādības apakšējais austrumu gals vai austrumu mala negribēja kļūt redzama. 10] Gaismas parādība izauga par gaismas kolonnu, kas nedaudz acumirkļos tās galvu uzbīdīja līdz pusdienas svītrai un drīz izplatīja tādu gaismu un siltumu, ka mēs bijām spiesti doties zem kāda lapām vēl diezgan bagāta vīģes koka, lai no gaismas nezaudētu redzi un nenobeigtos aiz karstuma. Bet drīz ši gaismas kolonna atkal kļuva tievāka un tievāka un pazuda gaisma un caur to gaismas kolonnas radītais lielais karstums. 11] Apmēram pēc nepilnas ceturtdaļstundas ar gaismas parādību bija galā, bet arī ar mūsu skatīšanos, jo pēc tam, kad šī gaisma pilnīgi izzuda, kļuva tik ļoti tumšs un mūsu acu spēki tik novājināti, ka mēs pat ne mūsu sūtņa laternu nevarējam pilnīgi labi saskatīt un pamanīt. 12] Tikai pēc kādiem trīsdesmit acumirkļiem mūsu acis atsāka atgūt nepieciešamo redzes spēku, un pie mūsu laternas vājās gaismas ar pūlēm atkal varējām saredzēt ceļu. Bet viss notikums mūs tomer ap pusstundu aizkavēja, un mans tēvs man tūlīt jautāja, vai pie šīs gaismas parādības es varbūt nebūtu redzējis kādus garus. 13] Un pēc pilnākās patiesības es viņam teicu: “Gaismā, kas milzīgā gaismas spēka dēļ jau tāpat bija daudz mazāk aplūkojama kā pusdienas saule, nekas nebiija atklājams, bet gan uz zemes lejā pie mums man tikai puslīdz kļuva saskatāmi daudzi stāvi, — bet visi kā kādā darbīgā gājienā pret rietumiem; viņu kustība tātad bija analoģiska ar gaismas parādību. Bet pavisam saredzams bija tikai viens vienīgs gara stāvs, kas mums pienāca ļoti tuvu. Viņam bija nopietna veca vīra izskats, un, šķiet, viņam bija liela patikapar gaismas parādību. Bet kad gaismas fenomens pie debesīm sāka izzust, tad ātri izzuda arī stāvi, un proti, kā man likās, arī pret rietumiem, tomēr vairāk itkā Betānijas virzienā!” Vairāk es neko neredzēju un tādēļ arī savam tēvam neko vairāk nevarēju pavēstīt. 14] Mūsu vedējs brīnījās par mani un manām redzes dāvanām un ticēja maniem izteicieniem, jo viņš domāja, ka manai fantāzijai un iztēles spējām tomēr būtu neiespējami sasniegt tādu dzejniecisku intensitāti, ka es tādēļ to tūlīt varētu izkratīt no piedurknes. Bet te viņam arī bija taisnība; jo atjautīgs 142

gan es nekad neesmu bijis un kā zēnam un jauneklim man nebija gandrīz nekādas fantāzijas, un iztēles spējas, bet gan man bija liels talants iemācīties svešas valodas. 15] Bet pie šīm maz izteicošām pārdomām mēs beidzot nonācām Betānijā un tur Lācara ļoti ievērojamā mājā, un slimnieku atradām tieši pēdējos krampjainos elpas vilcienos, par kuriem saka, ka tiem vairs nav izaugusi neviena zālīte. 16] Ap gultu stāvēja divas raudošas, citādi ļoti piemīlīgas mirstošā meitas un vēl daudzas krustmātes un māsīcas un šņukstēja un raudāja, kā tas pie tādiem apstākļiem vienmēr mēdz būt. Mūsu vedējs, kā Lācara dēls, arī raudāja līdz, un no lielām skumjām aizmirsa manam tēvam jautāt, vai te kas vēl būtu līdzams vai nē. 17] Tikai mazais rabīns tuvojās manam tēvam un jautāja, vai te tomēr vēl kaut kas būtu pielietojams, kas veco tomēr mazākais pavisam īsu laiku vestu pie apziņas. Sākumā mans tēvs uz šo jautājumu neko neatbildēja, bet pavisam klusi man jautāja, kā ar veco būtu un vai dvēsele itkā jau sāktu iziet un pacelties no miesas. 18] Bet es pavisam nevainīgi tēvam teicu kā es redzēju: “Dvēsele jau pilnīgi pusvīra augstumā lidinās virs miesas un ar miesu ir saistīta vēl tikai ar mata tievu gaismas pavedienu, kas pēc mūsu iegūtās pieredzes gan vairs nevarētu turpināties ne sešdesmit acumirkļus; tas tiks sarauts ātrāk. Bet dīvaini ir redzēt, ka tā milzīgā gaismas kolonna, kuru ar dabas acīm skatījām lielajā dabā, šeit atkal parādījas virs dvēseles galvas, tai ir līdzīgs gaismas spēks un no sevis arī izstaro ļoti patīkamu siltumu. Dvēsele savas acis nenovērš no gaismas kolonnas un šķiet pie tam ar lielu labpatiku.” 135. Rabīna atkalatdzīvināšanas mēģinājums pie vecā Lācara līķa 1] (MATHAELS:) “Kad mans tēvs to no manis dzirdēja, viņš tūlīt vērsās pie jau diezgan nepacietīga kļuvuša mazā rabīna un teica: “Draugs, kā es to lietu nu novēroju, tad te būtu žēl pat spēcīgākā dzīvības balzāma katra piliena; jo viņa dvēsele jau vīra augstumā lidinās virs tikpat kā pilnīgi mirušās miesas. Tādēļ noskaņo nu tikai tavu žēlabu kokli un kā priesteris rādi cilvēkiem, ka nekāda laicīga palīdzība šeit neko vairs nespēj.” 2] Pie šī paskaidrojuma mazais rabīns rādīja diezgan skābu seju un jautāja tēvam, kā viņš būtu spējīgs to noprast. Bet tēvs nekad nebija pārāk pieklājīgs un mazajam rabīnam pavisam sausi teica sejā: “Kā un no kurienes es to redzu un zinu, tas uz tevi neattiecas; dari tikai, kas tev darāms, un es ļoti labi un precīzi zinu, kas man darāms!” 3] Šajā momentā dvēsele pilnīgi atdalījās no miesas un vairāki ļoti diža un gudra izskata gari tūlīt ņēma viņu savā vidū, deva viņai no baltākā auduma brīnumu krāšņu ieloču tērpu, un viens ņēma gaismas kolonnu, apjoza to ap brīvās dvēseles gurniem un tā tapa līdzīgi saulei spēcīgi mirdzoša josta. Vienlaicīgi kāds varens gars brīvajai dvēselei uz galvas uzlika tikpat spēcīgi mirdzošu galvas segu un teica: “Brāli, esi uz mūžību greznots ar tavas tevī no Dieva mirdzošās gudrības gaismu!” 4] Bet ar to tad visi klātesošie augstie gari kopā ar brīvu kļuvušo dvēseli acumirklī arī atstāja māju, kā es tēvam tūlīt pavēstīju, un tēvs rabīnam teica: “Nu, tādēļ, ka vecā vīra dvēsele no miesas ir pilnīgi šķīrusies, tu varbūt tomēr iesi un gandrīz akli raudošajiem pavēstīsi vecā vīra pilnīgu nāvi?!” 5] Mazais rabīns teica: “Ak, kādēļ gan! Tagad es viņam uz mēles tikai likšu atdzīvinošu pilieniņu un tad mēs tūlīt redzēsim, vai viņa dvēsele — pieņemot, ka cilvēka miesā ir kāda īpaša dvēsele — gan patiesi jau ir izgajusi no miesas! Pēc maniem ļoti pārbaudītiem uzskatiem nevienam cilvēkam nav dvēsele, kas ar kādu garīgu dzīvību sniedzas pāri asins un nervu dzīvībai. Ja cilvēks reiz ir miris, tad pavisam miris kā akmens vai sakaltis koka gabals, un pie visa, ko es varu dēvēt par svētu es tev zvēru, ka tad cilvēkā nekas vairs nepaliek dzīvs. Bet dabā vēl ir slepeni līdzekļi, kas gandrīz jau mirušā miesā no jauna atmodina dzīvību; un to es nu gribu darīt un tev kā stingram jūdam pierādīšu, ka dvēsele vēl ilgi nav izgājusi no šīs miesas un arī nevarēja iziet, jo kāda īstena dvēsele tajā nekad nav mājojusi!” 6] Te rabīns no sava svārka kabatas izvilka zelta pudelīti, rādīja to manam tēvam un teica: “Te, draugs, skaties šiet! Tajā sēž kāda jau miruša kļuvuša cilvēka dvēsele!” 7] Mans tēvs smaidīdams teica: “Vienmēr uz priekšu! Viss mans lielais īpašums, kuru tu varētu pazīt, ir tavs, ja pēc tava viņam dotā pilieniņa mirušais tikai uz pāris acumirkļiem pakustas. Jo tavs slepenais līdzeklis man ir pazīstams. Man arī tas ir un pie šķietami mirušiem man tas ir pavisam labi pakalpojis; bet pie šķietami mirušiem dvēsele vēl ilgi ir miesā. Tādēļ pie visiem mirušiem, pie kuriem vēl ne- 143