mēs šajā lielajā indes katla varam iemest tikai tā mazu gabaliņu, apmēram tik lielu, kā vidēju zāles stiebru, un acumirklī visa inde tiks pārveidota visdziedinošākajā tējā! 2] “Kā tas iespējams?” — tu gudrais Stahan nu pavisam pārsteigts jautā. Un Es tev saku, arī tas pēc pavisam dabīgas kārtības. Kā, tas tev un arī visiem pārējiem tūlīt nu pavisam skaidri jātiek parādītam. 3] Redzi, ja kādā bezmēness negaisa naktī ir tā īsti ogles un kraukļa tumšs, tad tev tak tomēr liksies, ka nu jau visā bezgalībā ir tik līdzīgi tumšs. Šī tumsa, kas acu gaismai, mazākais uz kādu laiku, ir nāvējoša inde, jo tā viņai laupa visas viņas redzes spējas, kļūst brīva no tās indes caur mazāko saules gaismas dzirksteli un acumirklī pārvēršas gaišā gaismā. 4] Vai tu jau ziņkārīgi gaidi, kurp tas ved?! Ziņkārīgi gaidīt un nojaust tu gan vari, bet zināt vēl ilgi nē! Bet tā kā tu to nevari zināt, tad klausies! 5] Kā tad viena saules gaismas dzirkstele var aizbaidīt visu tumsu? Vistumšākā nakts laikā tāpat kā dienā gaiss sastāv no vieniem un tiem pašiem gariem! 6] Kad saule reiz ir pilnīgi norietējusi, tad dabas dzīvības gari, katrs speciāli par sevi, pamazām dodas pie miera, un tādēļ, ka viņi paši sevī dus un viņu vieglajā apvalkā nevibrē, tad miesas acis viņu klātbūtni un esamību nemana, un tā jūtamas sekas miesa acīm ir tumša, bezgaismas nakts. 7] Tu, protams, domā, ka vējš pūš arī naktī, un dabas dzīvības gari tātad nedusētu. Ak, te tu maldies, un tev nav nekāds priekšstats par dabas dzīvības garu iekšējo īpato kustību! Vējš pūš gan arī naktī, un tātad acīmredzami arī dabas dzīvības gari izdara kādu kustību, — bet ne kādu īpatu sevī, bet gan kādu vispārēju, kādā noteiktā virzienā piespiestu caur kādu augstāku garu. Bet ja kāds dabas gars vai vesela, liela dabas garu sabiedrība, kāda te ir tās uguns mēles, kuras tu, līdzīgi visiem klātesošiem, redzēji, nonāk kādā ārkārtējā iekšēji vibrējošā kustībā, tad tajā punktā kļūst acīm redzami gaišs un gaisma mums norāda kādas saķeršanās un tapšanas momentu. 8] Bet tadā momentā plašākā apkārtnē līdzi tiek satraukti neskaitāms daudzums dabas dzīvības garu un tātad plašākā apkārtnē kļūst gaišs. Bet jo dedzīgāk no kādas dabīgi vibrējošas dabas garu sfēras līdzās esošie gari tiek satraukti, jo plašākā apkārtnē kļūst gaišāks, un tā kādā tapšanā saķērušos garu pulks nonāk kādā līdzīgā tieksmē, un saules gaisma caur savu produktīvo spēku un iedarbību uz pasaules ķermeņiem par to dod runājošu piemēru. 9] Bet kā tu nu esi redzējis, ka viena vienīga gaismas dzirkstele pēc saules gaismas spēka milzīgi lielu tumšu telpu acumirklī var pārveidot gaišā gaismā, tā tas pieminētais mazais stādiņš visu lielo indes pilno katlu pārveido par dziedinošāko dzērienu, jo mazajā dziedinošajā stādiņā dabas dzīvības gari ir ļoti čakli darbīgi pareizā Dieva kārtībā un tādēļ indes stāda laiskākos un nekārtīgākos garus acumirklī piespiež pāriet pareizā kārtībā. 10] XXX 11] Tā tas ir arī ar kāda patiesi dzīvības pilnīga cilvēka ietekmi — pirmkārt uz saviem līdzcilvēkiem, bet tad arī kādā plašā apkārtnē uz vēl brīvajiem dabas dzīvības gariem. 12] Paši par sevi labi un krietni cilvēki starp vairāk un mazāk labiem arī darīs labu un mazāk labie pie viņiem iegūs īsti ārstniecisku augu. Bet ja šie paši par sevi īsti darbīgi labi cilvēki tikai nokļūst starp pamatā īsti sliktiem cilvēkiem, tad viņi ļoti drīz un viegli tiek līdzsamaitāti, jo viņu iekšējās dzīvības kārtības spēks viņiem nevar dot nekādu pretsvaru; bet ja kāds cilvēks ir sevī pilnīgs, tad viņš līdzinās mazajam dziedinošajam augam lielajā indes katlā un saules gaismas dzirkstelītei plašākajā nakts telpā. 13] Ja tu arī to esi pienācīgi aptvēris, tad tu tomēr pilnīgi sapratīsi, ka uz šīs zemes viss ļaunums starp cilvēkiem patiesi nav cēlies no Dieva dusmām un atriebības, bet gan vienīgi no cilvēku dzīvības kārtības, kā arī tas labais bieži no viena vienīga sevī pilnīga cilvēka. 14] Un tā kā šādā pamācīšanas ceļā Es tevi nu esmu savedis kārtībā, tad tu un visi atkal varat ko jautāt, kas jums varētu būt svešs no vecā Lācara miršanas notikumu sfēras. — Vienam no jums aizmugurē vēl ir neliels jautājums, lai viņš ļauj sevi sadzirdēt!” 147. Siltuma un aukstuma cēloņi 1] MATHALES saka: “Kungs, šis viens acīmredzami būšu es pats! Jo man aizmugurē nopietnībā ir kāds sīkums, kuru, neskatoties uz manām asām pārdomām, nevaru tā īsti saskaņot.” 2] ES saku: “Jā, jā, tieši tu tas esi; izsaki, kas tevi nospiež!” 3] Tālāk MATHAELS saka: “Kad es un mans tēvs kopā ar jauno Lācaru no savām mājām devāmies 154
uz Betāniju un ceļa redzējām lielo gaismas parādību, tad pie tam sajutām pavisam ievērojamu siltumu. Bet kad gaismas parādība beigās pavisam izzuda, tad līdzās totālai tumsai, kas pēkšņi iestājās, kļuva arī jūtami auksts, ka sāku pilnīgi trīcēt. Kur šim aukstumam varētu būt cēlonis, es ar savu prātu pavisam nevaru izdibināt. Ja Tev, ak Kungs, būtu patīkami, es gan vēlētos uzzināt arī tā cēloni!” 4] ES saku: “Nu, te cēlonis ir pavisam tuvu! Ja tu vienu pret otru spēcīgi berzē divus koka gabalus, tad tie caur to sakarst, baigās pat aizdegas un sāk degt gaišās liesmās. Kādēļ tad tas notiek? Tādēļ, ka kokā un tā šūnās un orgānos atrodošie dzīvības gari pārāk varmācīgi tiek satraukti un pamodināti no viņu mēmā un trulā miera, tulīt nonāk kādā lielā, savtīgā, vibrējošā kustībā un jau sāk parādīties kā gaisma un uguns, caur to līdzi satrauc robežojošos vēl laiskos garus un tā beigās visus dabas dzīvības garus liek satrauktākā kustībā, vai tieši sakot, aizdedzina. Ja ar satraukumu vai degšanu ir galā, tad viss dabas dzīvības garu daudzums drīz atdziest; jo dedzīgāks kāds satraukums tiek panākts, jo ātrāk tad iestājas dabas garu pagurums, kopā ar to miers, un kopā ar to aukstums. 5] Kāds pavisam kvēlojošs malkas gabals vai kvēlojoša ogle pat pie spēcīgākā kvēlojuma nekad nav tik karsta kā tikpat spēcīgi kvēlojošs dzelzs gabals. Tam iemesls ir, ka dabas gari dzelzī ir spējīgi lielāka satraukuma kā tie kokā; bet ja ogle un dzelzs atdziest līdzīgi aukstā temperatūrā, tad dzezs atdzisīs ātrāk nekā ogle un pavisam atdzisinātā stāvoklī būs ievērojami vēsāks nekā arī pavisam atdzisinātā ogle. 6] Ja vasara kādu dienu kļūst ļoti karsts un tveicīgs, tad dabas dzīvības gari sāk kustēties un šī spēcīgākā kustība arī rada vienmēr lielāku siltumu un tveici. Ka tā kļūst lielāka un spējāka, tad tas notiek caur to, ka zināmie gari sāk viens pie otra saspiesties ciešāk un drīz arī miesas acīm kļūst saredzami miglas un mākoņu izskatā. 7] Bet jums ir zināms, ka pie tādiem apstākļiem mākoņi vairojas un vairojas, kā arīka beigās mākoņos sāk zibeņot un no tiem pavisam spēcīgi līst lietus un dažkārt arī krusa, kas ir jums jau zināmo miera garu kāda iedarbība. 8] Bet jo dedzīgāk kādā negaisā seko un mirdz zibeņi, jo aukstāks drīz pēc tam kļūst gaiss, — kas viss ir satraukto dabas garu pie miera došanās sekas, uz ko viņi, protams, tiek piespiesti no spēcīgiem miera gariem. Tā tas arī bija pie tavas lielās, varenās gaismas parādības. Kad tā pazuda, to pašu lidzīgi iemeslu dēļ kļuva vēss un pilnīgi auksts. — Vai tu nu arī tajā esi pilnīgā skaidrībā? 9] MATHAELS saka: “Kungs, es pateicos Tev par šo apgaismojumu; un es tajā esmu pilnīgā skaidrībā!” 148. Ziņkārīga zēna nāvi nesošais kritiens 1] ES saku: “Ja tā, tad tev vajag mums jau pastāstīt par kāda zēna nāves gadījumu, kas noktita no koka un drīz pēc tam nomira, un vienlaicīgi arī par to cilvēku, kas pats metās dīķī, noslīka un tātad izdarīja pašnāvību. Bet izsakies īsi un dari mums zināmus tikai galvenos momentus.” 2] MATHAELS tūlīt sāka runāt un teica: “Es lūdzu tikai nedaudz pacietības, jo es vēlētos abus gadījumus atstāstīt reizē un tādēļ man iepriekš vajag nedaudz saņemties!” 3] ES saku: “Dari to; bet Es tev jau visu likšu mutē un tas ies arī bez kādas iepriekšējas saņemšanās.” 4] Uz to MATHAELS saka: “Ja tā, tad man, protams, nav vajadzīgs ilgi saņemties un tādēļ abus abus noteikumus, kas man vēl ļoti labi alikuši atmiņā, tūlīt atstāstīšu tik uzticami un patiesi, cik vien man ts ir iespējams!” 5] VISI skaļi saka: “Tautas no plašā Pontus līdz Kaspijas jūrai augstais viceķēniņ, mēs visi nu sevišķi priecājamies par tavu stāstījumu; jo stāstīšanā tu patiesi esi nepārspējams meistars!” 6] MATHAELS saka: “Stāstīšanai pirmām kārtām piederas nelielas runas dāvanas un liela patiesības mīlestība. Kas stāsta patiesi, tam vienmēr ir priekšrocība kāda pasaku sacerētāja priekšā! Bet lai nu ir kā ir, kas pēc Kunga vēlēšanās man jums ir pastāstāms, ir kāds manis piedzīvots notikums, kādus kopš šūpuļa līdz divdesmitajam gadam piedzīvoju daudz. Es jums pastāstīšu, ko savā septiņpadsmitajā gadā es piedzīvoju kopā ar savu man vienmēr līdzās esošo, caur manām vīzijām jau pavisam gudru kļuvušo tēvu. Bet abi notikumi skan tā: 7] Tas bija jūdu vispārējās attīrīšanās laikā, kad, kā zināms, par visiem jūdu grēkiem pie Jordanas upes tiek nokauts un upurēts grēku āzis un beigās kopā ar visādām činkstēšanām, lūgšanu formulām un nolādējumiem iemests mīļajā Jordānas upē. Nu, par to vēl vairāk zaudēt kādu vārdu būtu tukša un nevērtīga pļāpāšana, ja katram lai cik niecīgam jūdam tāda veida ceremonijas ir pārāk labi zināmas. 155
Change language