3] Ja tas akts miesā ir

3] Ja tas akts miesā ir grēks un novājina dvēseli un garu, kādēļ es cilvēkos viņu vairošanai miesā un dvēselē esmu licis šo grēcīgo aktu? Vai Es nebūtu varējis panākt vairošanos kādā tīrākā ceļā?! Bet ja no Dieva kārtības šis vairošanās akts ir vienīgi pareizais un iespējamais, tad Dievam to tak vajag tikpat labi varēt izdarīt kā cilvēkam! Kādēļ cilvēkiem tas akts ir grēks un Dievam nē? Bet kā Dievs bar būt tīrākā mīlestība, ja arī Viņam būtu kāda cilvbēku grēcīga vājība?! 4] Dievs kā Dievs nevar nogrēkoties pret Savu kārtību! Bet ja Viņš ir pieņēmis cilvēka dabu, vai Viņa miesa ir kāda grēka spējīga vai nē? Vai arī Viņam vajag cīnīties pret visiem miesas uzbrukumiem? Ja Viņam tie ir, kas tiem liek nākt pār Viņu? Vai ir kāds vēl augstāks un vecāks Dievs, kas šo jauno un tikai vēl topošo stiprina caur visādiem smagiem pārbaudījumiem un Garā atkalatdzemdina? Ja šis jauanis Dievs nu grēkotu kā kāds cilvēks, vai arī Viņš, līdzīgi cilvēkam, varētu kļūt samaitāts? 5] Vai seniem ēģiptiešiem ar viņu galveno dievu ciltskoku nevarētu varbūt būt taisnība? Urans ar Geu dzemdināja Kronu (Saturns, laiks), kas savus darbus vienmēr atkal iznīcina. Zevs, kā Krona griba, caur mīlestību tiek izglābts, slepenībā izaug liels un kļūst ļoti spēcīgs. Zeva vara Uranu un Kronu liek mūžīgā miera stāvoklī, valda pavisam viens un uz zemes rada cilvēkus, bet par ko pēc šausmīgā, neizpētāmā Tatuma, kā pirmvecākās dievības noteikuma, tiek ļoti mocīts arī ar daudz cilvēciska. Tatums šķiet esam tas nepazīstamais lielais Dievs; bet nu, zināmā mērā valdīšanas noguris, viņš neredzams un nepazīstams kādā tīrā meičā ir licis Dieva dzirksteli un šajā jaunā dēlā atjaunoti iecēlis valdīšanas pēcnācēju, un tas stāv mūsu priekšā un izpilda savus Dieva valdīšanas pirmos mēģinājumus! 6] Es tev gan vēl varētu pavēstīt daudzas tādas fantāzijas, no kurām pastāv tāds šaubu mežs un kurā tās var deģenerēt citus krūmus un nezāles. Bet tā kā pie tevis šis sēklas grauds ir iznīcināts, tad tu esi tīrs un par kādu tālāku nezāles uzziedēšanu vairs nevar būt ne runa; un tā ku te nu stāvi pavisam attīrīts, tad tu arī esi piemērots būt vienam no Maniem pirmajiem mācekļiem. 7] Vispār nu tu to sapratīsi kā un kādēļ šī meitenīte Man pieķeras visā savā mīlestībā. Jo tik ļoti kā Mani mīl šī meitenīte, Mani nemīl neviens no jums; jo jūsu mīlestība vairāk ir apbrīns par Manu gudrību un par Maniem jums neaptveramiem brīnumdarbiem. Bet šī meitenīte pavisam tīri Mani mīl Manis Paša dēļ, jo viņa reiz zina, kas aiz Manis mājo. Un tas ir vairāk vērts, nekā Mani apbrīnot kā Dievu, kur tak katram vajag būt skaidrs, ka pie Dieva vajag būt iespējamas visas lietas. Tas gan arīir labi, bet tas otrs ir labāk. 8] Kas tad tev būs patīkamāk, vai ja tevi jau mīl tādēļ, ka esi cilvēks, jeb vai tikai tādēļ, ka kā cilvēks tu esi gudrs un visās mākslās izglītots? Pirmā mīlestība izriet no dzīvības un atkal satver dzīvību; bet otra izriet tikai no mākslas intereses un satver tikai to, kam tā pieder, mākslu un zinātni. — Saki nu, kādu mīlestību tu vērtētu augstāk!” 9] SIMONS saka: “Acīmredzami pirmo! Jo kas mani jau mīl kā cilvēku, tas tad mani kā gudro un mākslinieku mīlēs vēl vairāk, bet kas mani mīlēs, domādams, ka es esmu gudrais un mākslinieks, tas ar mīlestību drīz bus galā, ja viņš pieredz, ka es itkā neesmu nekādsa gudrais ne mākslinieks! Tādēļ šīs meitenītes tīrākā mīlestība uz Tevi, ak Kungs, man patiesi ir mīlestības paraugs, un augstā mērā mūs visus pārsniedz. 10] Protams, kāda meitenīte gan kādu vīru vieglāk un dabīgāk mīl viņa paša dēļ, nekā kāds vīrs atkal kādu ortu; bet ja kāds vīrs ar savu prātu un sirdi dziļāk aplūko kāda cilvēka, kāda brāļa vērtību, tasd viņš, sajusdams un saprasdams sava paša vērtību, arī līdzcilvēku cienīs un mīlēs, nerēķinoties ar viņa īpašībām. Un ja beigās viņš pie viņa atklāj ļoti apslēptas, ļoti cienījamas īpašības, tad mīlestība uz viņu noteikti kļūs jo intensīvāka! — Ak Kungs! Katrs tavs vārds un mācība ir liela un dižena patiesība visā mūžību mūžībā! 176. Cilvēka saplūšana ar Dievu. Simons atzīst savas miesīgās vājības 1] (SIMONS:) “Es nu redzu, ka Tu, ak Kungs, cilvēkiem Sevi pilnīgi atklāj kā Dievu un nekur neko neslēp līdzīgi seniem praviešiem, kas cilvēkiem vienmēr Tevi parādīja tikai zem biezākā plīvura un mirstīgiem tiko rādīja Tava tērpa vīli. Viņi gan nodibināja reliģiju un baznīcu; bet kādu reliģiju un kādu baznīcu? Reliģija bija kāda tiko saredzama zvaigzne, kāds vistrūcīgākais cerību stars no kādas bezgalīgas telpas dziļumiem dāvāts lejā vistumšākajā naktī ietītai zemei un baznīca bija celtne no cietiem akmeņiem, templis, ap kuru bija tīri maldu ejas un tumši pagalmi, kuros cilvēki varēja nokļūt, bet nekad tempļa iekšienē, kur uz zelta galdiem atklāti gulēja visi lielie dzīvības noslēpumi. 188

2] Bet te visiem cilvēkiem kā pilnīgi pieejami tiek atklāta ne tikai tempļa iekšiene, bet gan Dievs, kā mūžīgi nepieejamais cilvēkiem Pats Sevi personīgi atklāj, kāds Viņs bija, ir un mūžam būs. Bet no otras puses tādēļ arī ir nepieciešams vienīgi tikai caur mīlestību uz Viņu, ne itkā tikai daļēji, bet gan pilnīgi miesīgi, dvēseliski un garīgi Dievu sevī uzņemt. Tādai pretī nākšanai kā Radītāja pie radības, tāpat arī radības pie Radītāja, kā sekām beigās nepieciešami vajag būt pilnīgai identifikācijai starp radošo Pirmesamību un radīto pēcesamību. 3] Bez mūsu personīgās individualitātes un pilnīgākās gribas brīvības neicīgākā ierobežojuma Dievs kļūst viens ar mums un mēs kļūstam viens ar Viņu! Jo bez pilnīgas radība un Radītāja identificēšanās mūžam nekad nav iedomājama kāda pilnīgākā gribas brīvība, jo tikai Radītāja griba var atrasties pilnīgākā neierobežotībā un radības griba tikai tad, ja tā ir kļuvusi pilnīgi viens ar Radītāja gribu. 4] Ja mēs gribam to, ko grib tas Kungs, tad mūsu griba ir pilnīgi brīva, bet ja mēs to negribam, vai gribam tikai pa daļai, tad mēs esam mūsu pašu bezgalīgākā akluma nožēlojamākie vergi. Mēs varam kļūt pilnīgi brīvi tikai Dievā; ārpus Dieva nav nekas cits, kā tikai tiesa un nāve! 5] Kungs, Tu redzi, ka es nekautrējos runāt, un es ticu, ka arī šoreiz esmu trāpījis naglai uz galvas! Bet dod nu Savu visvareno svētību uz to, ka lai šie brīnišķīgie kviešu graudi, kurus Tu, ak svētākais Tēvs no Tavām mūžīgajām Debesīm Pats šeit esi sējis uz šīs diemžēl liesās zemes, mūsu vēl muļķīgo siržu augsnē, spētu nest tūkstoškārtīgus augļus! Ak, svētākais Tēvs, kļūsti Viens ar mums, Tavu radību, ar Taviem vēl nožēlojamiem bērniņiem, lai mēs, līdzīgi Tev, reiz arī varam kļūt Viens ar Tevi! — Te Simons pavisam aizkustināts sāk raudāt. 6] Bet ES pieceļos un Simonam saku: “Nāc šeit pie Manis, tu Mans mīļotais brāli, un apkamp Mani ne vairs kā savu Radītāju, bet gan kā savu brāli, lai tu esi pirmais, kas ir kļuvis Viens ar Mani!” 7] Pavisam satriekts SIMONS saka: “Ak Tu pārāk svētais! Šo žēlastību grēcīgais Simons ne mūžam nav vērts! Pie tam viņš atkal raud. Bet Es Pats pieeju pie viņa un ar vēlreizēju brāļa sveicienu piespiežu pie Manas sirds. 8] Pēc kāda laika Simons no sava aizkustinājuma atžirgst, un kad Es biju nomierinoši iedarbojies uz viņa dabu, SIMONS teica: “Mans Kungs un mans Dievs! Ko tad es darīju, ka Tu ar mani reiz esi tik žēlīgs un līdzcietīgs? Redzi, es esmu grēcīgs cilvēks, jo mana miesa ir ļoti izlaidīga. Skaistas un krāšņas jaunavas uz mani atstāj spēcīgu iespaidu un laiku pa laikam man vienmēr uzmācas netiklas domas. Ļoti bieži ar sava veida prieku es pakļāvos šīm domām, kaut arī ne faktiski, tādēļ, ka trūka izdevības, bet tad tomēr sirdī, kas tādās kaislību stadijās pie manis izturas ļoti piekrītoši. 9] Pēc tam pie manis gan atkal ir pavisam gaiši momenti un par šo punktu saprātīgi uzskati un pārdomas, bet ko tas viss līdz? Ja tad tūlīt pēc tam es atkal redzu kādu skaistu jaunavu, tad visi saprātīgie uzskati un pārdomas vienā acumirklī atkal ir aizlidojuši un atkal savā vietā stāv vecais grēkāzis, apbruņots ar netiklām domām. Pie tam es, protams, neko nedaru, bet šī nekā nedarīšana tomēr nav nekāda patiesa nekā nedarīšana, bet gan tikai caur nepiemērotiem apstākļiem novērsta darbība. No tā attur bailes no laicīga soda un kauna, bet ne tuvu paša brīva griba, kurai tādos gadījumos sevī ir ļoti liela iekāre, un pie labas izdevības noteikti neparādītu noliegumu! Diemžēl es savu zemisko miesu pārāk labi pazīstu, tātad esmu grēcīgs cilvēks un no Tevis tik lielas žēlastības mūžam neesmu vērts.” 177. Jutekliskuma mērķis un būtība 1] ES saku: “Draugs un brāli, kāda tev daļa par miesu un kas tajā notiek?! Ja Es miesā nebūtu licis šo īpašību, vai kāds vīrs jebkad ņemtu kādu sievu un viņā pamodinātu dzīvu cilvēka augli?! 2] Ja Es māgā nebūtu licis materiālo ēstgribu, vai kāds gan jebkad baudītu kādu ēdienu? Kādā citā veidā dabas specifiskie gari varētu pāriet asinīs un citās miesas sulās, no turienes nervu ēterī, un tādā kārtā attīrīti, dvēseles substancē?! Katrā ziņā gan arī caur Manas gribas varu primitīvā kārtībā, bet kā tad būtu ar mūžīga pastāvīguma spējām? Ne citādi, kā caur kādu stingru, paliekošu tiesu; bet kā tad izskatītos ar patstāvību un kādreizējo garīgo dzīvības brīvību?! 3] Redzi, viens sagrozīts punkts Manā reiz liktajā kārtībā un ar dzīvību visā pastāvīgumā un brīvībā uz mūžību ir cauri un galā. Vai Es acīm neesmu devis redzes spējas, ausīm dzirdi un mēlei runu un garšas sajūtu un degunam ožu?! 4] Vai tādēļ tādēļ tu esi grēcinieks, ja pa laikam tu esi izsalcis un izslāpis?! Vai tu grēko, ja tu redzi, dzirdi, garšo un saod?! Visi šie jutekļi tev ir doti tam nolūkam, ieraudzīt lietu formas, sadzirdēt runu 189