Views
2 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

6. Redzi, ne Saule,

6. Redzi, ne Saule, Mēness un zvaigznes uzlec un noriet; bet gan tikai Zeme, kas nav nekāds plakans aplis, bet gan vairāku tūkstošu stundu apjoma ļoti liela lode, pēc mūsu smilšu pulksteņa laika mēra apmēram divdesmit piecās stundās apgriežas ap tās vidus asi, kā pats Kungs pirmīt to izskaidroja. caur šo griešanos tiek panākts viss, par ko tu man pirmīt prasīji. Te tev nu, pavisam īsi kopā savilkts, ir tam izskaidrojums. 7. Zvaigznes, kuras tu vienmēr ieraugi kā noteiktus attēlus, pēc paša Kunga paskaidrojuma un pēc man dāvātās izpratnes, pašas kā Saules stāv tik bezgala lielā attālumā no Zemes, ka mēs neko nevaram manīt ne no viņu lieluma, ne attāluma un tikpat maz no viņu kustības. Pie pastāvīgajām zvaigznēm tikai daudzi gadu tūkstoši ļauj pazīt kādu izmaiņu, bet daži gadu simteņi patstāvīgo zvaigžņu stāvoklī neuzrāda nekādu izmaiņu. 8. Bet tās zvaigznes, kas vienmēr maina savu atrašanās vietu, arī ir pasaules ķermeņi, tikai mazāki, nekā Saule. Tās virzās ap mūsu Sauli, un tādēļ viņu kustību ļoti labi pamana. Tajā tad pastāv tas būtiskākais; visu pārējo tev no manis jāuzzina pie kādas citas izdevības! — Vai tu ar to esi apmierināts?” 9. ORURANS saka: “Apmierināts gan katrā ziņā; bet es nu jau esmu kļuvis diezgan vecs koks, kas ļoti grūti ļaujas liekties, un to vienmēr vajag ņemt vērā. 10. Redzi, ja kopš agras bērnības līdz manam nu sirmam vecumam tā īsti godīgi un apzinīgi esi dzīvojis senajā muļķībā, un tā kā neko labāku neesi dzirdējis, dažreiz tam, kam ticēja, atrada pavisam ievērojamu apstiprinājumu; bet te viss parādās no jauna un visam vecajam vajag tikt aizmestam pār bortu nederīguma jūrā, — nu, tas pie manis tomēr iet nedaudz grūti. 11. Ja es tad nu šeit saņemu lai kādu, agrāk nekad nenojaustu pavisam jaunu mācību, tad tas man tomēr vienmēr maksā zināmu piepūli, līdz man kļūst pilnīgi skaidrs senā nederīgums un jaunā patiesība. Tādēļ sevišķi ar mani tev vajag būt nedaudz pacietīgam. neskatoties uz manu jau ļoti pusmūža vecumu, pamazām tev no manis iznāks pavisam ciešams māceklis. 12. Toties ar manu meitu tev jau būs daudz niecīgākas pūles, jo meitenei ir vieglas uztveres spējas. Bet ar mani jau arī vēl kas būs izdarāms, tikai, dabīgi, nedaudz lēnākiem soļiem. Es gan vairs nepanākšu briedi, bet kādam pavisam nelielam vērsim es gan vēl puslīdz turēšu līdz. 13. Jā, tās zvaigznes, tās zvaigznes, mīļais draugs, jā, tās zvaigznes, tā Saule un tas ļoti nepastāvīgais Mēness! Tās ir pavisam sevišķas lietas un pie tam arī mūsu Zeme; kas te reiz labi orientētos, tas gan stāvētu cilvēciskās gudrības augstākā pakāpē! Bet, līdz visi neizdibināmākie noslēpumi tiek atklāti celti dienas gaismā, ak draugs, te sevišķi kādam no mums labais Mēness vēl bieži lēnām pacelsies virs horizonta. Es jūtu, ka tas, ko no tevis nu esmu dzirdējis, ir pilnīga patiesība, bet tā vēl tik izolēti un nesasaistīti atrodas manā galvā, kā pirmie būvakmeņi kādai jaunai lielai pilij. katrs akmens par sevi ir stingrs un labs, tāpat kāda ļoti stingra patiesība; bet kā šie pirmie pamatbūvakmeņi vēlāk no celtnieka tiek sakārtoti pils pamatam, tas, draugs, pie manis vēl ir ļoti tālu, un es domāju, ka tev pašam tas nebūs viegls darbs!” 95. Par kādu audzināšanas veidu senajā Ēģiptē 1. Īsti labā garastāvoklī, tā kā vecā grieķa īsti trāpīgā piezīme viņam bija ļoti tīkama, MATAELS saka: “Mīļais draugs Oruran! Tu kā cilvēks no savas dabas ārējās puses nu, protams, esi runājis cik iespējams, gudri un pareizi, un ar kādām jaunām, iepriekš nekad neiepazītām patiesībām ir tieši tā, kā tu teici. bet uz to man tev vajag izteikt sekojošu iebildumu. Redzi, Ēģiptē un, proti, šīs valsts senajās skolās, attiecībā uz to bērnu audzināšanu, kas piederēja pie priesteru kastas, bija kāds ļoti savdabīgs audzināšanas veids, kas pamatā pavisam nebija slikts. 2. Jaunpiedzimušie bērni tūlīt tika nogādāti ļoti plašās pazemes istabās, kurās nekad nevarēja iespiesties dienas gaisma. Tur viņi tika labi apkopti un nekad neredzēja citu gaismu, kā labi konstruētu naftas lampu, kur senie ēģiptieši, kā zināms, bija neatdarināmi meistari, mākslīgu gaismu. Šādās pazemes telpās tad cilvēkam vajadzēja dzīvot līdz savam divdesmitajam gadam, un tur viņš tika apmācīts par skaisto virszemi jeb ārpasauli, bet kuru tas vēl nekad nebija redzējis. 3. Savā fantāzijā viņš veidoja priekšstatus, cik labi tas tikai vienmēr varēja notikt, bet viņam tak bija neiespējami varēt pareizi aptvert apkārtnes lielo plašumu, lielo gaismu, kas ir neizmērojami lielā un brīvā telpā, tieši sauli, Mēnesi un neskaitāmās zvaigznes, tāpat spilgto gaismu un tās siltumu. 4. Šādam pazemes tumšo skolas telpu māceklim smadzenēs tad arī bija tikai tīri fragmenti no patie- 104

sībām par ārpasauli un tās attiecībām, bet pie visa sava čakluma un pie visas savas uzmanības viņš tos tomēr, kā mēdz teikt, nevarēja dabūt zem jumta. 5. Tie bija tikai atsevišķi ļoti cieti un patiesības pilni būvakmeņi, kuru kopā salikšana kādas lielas pils celtnei vēl ļoti ilgi lika uz sevi gaidīt, un pazemes telpās tas, dabīgi, bija tīri neiespējami. 6. Bet ja tad šāds pazemes māceklis, pēc viņa skolotāju sprieduma, bija sasniedzis nepieciešamo izglītības pakāpi, te viņam tika pavēstīts, ka caur Dieva žēlastību viņš nu drīz un negaidot nonāks gaismas pilnā virspasaulē, kuras gaismā viņš vienā acumirklī uzzinās un iemācīsies vairāk, nekā tumšajā pazemē ļoti daudzās stundās. 7. Par to pazemes māceklis, dabīgi, ļoti priecājās, kaut gan vispirms viņam kādā pavisam dīvainā veidā vajadzēja nomirt. Nomiršana pastāvēja kādā īsti dziļā miegā, kura laika tad mācekli nogādāja kādā krāšņā ārpasaules pilī. 8. Kādas izbrīna pilnas acis tad rādīja šāds māceklis, kad viņš pamodās no sava miega un ieraudzīja, ka pirmo reizi atrodas dievišķās Saules gaismā! Kāds viņš pats sev likās baltā tērpā, izgreznotā ar sārtām un zilām svītrām! Tāpat cik draudzīgiem viņam vajadzēja likties skaisti ģērbtajiem abu dzimumu cilvēkiem! Kā viņam garšoja labi pagatavotie, agrāk nebaudītie ēdieni! Bet ko īsti viņa dvēselei vajadzēja sajust tad, kad viņš ar draugiem iznāca ārā, staigāja pa krāšņiem dārziem un ieelpoja to smaržu, kad pirmo reizi savu, pāri visiem cilvēciskiem priekšstatiem svētlaimi baudošo acu priekšā konkrētā pilnībā redzēja visu dabu! 9. Un redzi, šajā ainā, ko tu savā fantāzijā vari uzgleznot vēl tālāk, tu ieraugi tevis paša tagadējos priekšstatus, attiecībā uz visām tām jaunajām patiesībām, kas tev te tika atklātas! 10. Tas, ko tu tagad dzirdi vēl tumšās telpās, kurās atrodas tava dvēsele, protams, ir tikai fragmenti un nevar būt nekas pilnīgs un sevī jau pabeigts. bet kad caur patiesu mīlestību uz Dievu to kungu un no šīs mīlestības arī uz savu tuvāko, tavs gars tavā dvēselē tiks pamodināts, tad tu sava gara gaišākā dzīvības gaismā visu to skatīsi pilnīgākā kopsakarībā un tur ieraudzīsi neizmērojamu gaismas jūru, pilnu augstākās patiesības, kur tagad tu esi spējīgs ieraudzīt tikai atsevišķus pilieniņus. 11. Tādēļ mūsu pirmais un galvenais darbs būs darīt garu brīvu dvēselē un dvēseli vest viņas gaismā. Ja mēs to esam sasnieguši, draugs, tad mums vairs nebūs vajadzīgs salasīt pilieniņus, bet gan mums te tūlīt būs darīšana ar neizmērojamākām jūrām, pilnām augstākās gudrības gaismas no Dieva. 12. Tad, draugs, tu man noteikti vairs neprasīsi par Mēness, mūsu Zemes, saules un visu zvaigžņu attiecībām, jo tad uz pirmo saktu tas viss tev pats no sevis kļūs skaidrs, kā Saule gaišākā pusdienas laikā. 13. Bet tad mums sāksies cita skola, par kuru tev tagad, protams, nevar būt ne jausmas. — Saki, draugs, vai tu šo ainu esi nedaudz aptvēris? Kā tev tā patika?” 96. Helēnas apsvērumi par cilvēku gudrību 1. ORURANS saka: “Tu zini, mīļais draugs, tas viss man ārkārtīgi patika un ar mums cilvēkiem vajag tā būt un notikt; un, ja tas tā nebūtu un vajadzētu būt citādi, tad tu nebūtu nonācis pie savas gudrības! 2. Tu gan arī iepriekš noteikti būsi ticis audzināts tavas miesas pazemē, tad savā dvēselē savai miesai arī nomiris un tagad esi sava gara gaismas pilī un staigā tās patiesi elizejiskajos dārzos. Pie tevis iepriekš atsevišķie pilieniņi ir kļuvuši par jūru; bet pie manis tas noteikti vēl ilgi nav ieraugāms. Un tādēļ es saprotu katras tavas atsevišķās runas jēgu, bet lielā kopsakarība man arī būs tikai tad, kad mana dvēsele atstās miesas tumšās katakombas un tiks ievesta viņas gara gaismas pilī un tās dārzos, kur pēc ambras smaržojošie augļi nobriest mūžīgās dzīvības Saules gaismā un siltumā. 3. Redzi, es sevī gan sāku sajust kādu zināmu saldu jausmu, kā tas var būt un noteikti arī būs; bet tas mīļais Kad te nenosaka nekādu termiņu un sevī arī nav kāda pazīme, caur kuru tikai dažas dienas iepriekš uzzinātu, kad nabaga dvēsele tiks izvesta no tumšajām katakombām! 4. Bet ko te kāds cilvēks var darīt? Neko citu, ka kā visā pacietībā sevi nodot Tā visvarenā vadītāja gribai, kas arī tavu dvēseli, bez kā tavai miesai to iepriekš ir pavēstījis, ir pamodinājis tava varenā gara gaismas pilī. 5. Bet tagad es arī no manas Helēnas vēlētos dzirdēt, kā viņai patika tava līdzība un ko visu viņa par to sevī ir apsvērusi!” 6. HELĒNA tūlīt saka: “Ak, ārkārtīgi labi! Līdzība bija brīnišķa un ļoti trāpīga, un ja senajiem ēģiptiešiem bija tādas audzināšanas iestādes, tad viņi noteikti nebija nekādi dumji cilvēki, kā šajā ziņā viņiem 105