Views
7 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

tika uzskatīts kā

tika uzskatīts kā šajā laikā notiekošo vētru sekas, tad izteiciens Maor izat arī nozīmē tikdaudz, kā “cīnīties”; un šis laiks, kā teikts, simboliski tad arī tika attēlots kā bruņās tērpts karotājs, kuru vēlāk pat padarīja par dievu. — Te tev nu ir tā trešā debesu zīme un no tā tu vari skaidri secināt, kas te slēpjas aiz jūsu kara dieva Marsa. 103. Ceturtās līdz sestās Zodiaka zīmes izskaidrojums 1. (MATAELS): “Bet nu pārejam pie ceturtās! Atkal mēs redzam kādu dzīvnieku, proti, ļoti drosmīgu vērsi. Pēc aitu aprūpēšanas senās ganu tautas visas rūpes pirmām kārtām pievērsa liellopiem. Šajā laikā govis visvairāk sāk gribēt apaugļoties un te atdalīja spēcīgās no vājām un galvenās rūpes bija labu dzīvnieku audzēšanai. 2. Vērsis, kas senajiem ēģiptiešiem bija nozīmīgāks par visu, jā, caur savas dabas īpašībām pat bija rakstu meistars, jo caur savu maurošanu smalkajās smiltīs bieži formēja dažādas figūras, tika attēlots ļoti drosmīgā stāvoklī, gandrīz stāvēdams uz divām pakaļkājām; un kas te bija dabīgāk, kā zvaigznāju, zem kura iepriekš minētā laikā nostājā Saule, un pie tam vēl pēc ārējā apveida apmēram uzrādīja kāda vērša stāvu, nodevēja par “Vērsi”. 3. Pat romiešu Taurus cēlies no turienes un laiku gaitā tikai saīsināts no pirmsenā Taoursat, vai Tiaour sat, kas nozīmē tikdaudz kā: vērša laiks (sat) = stāvēdams uz pakaļkājām. 4. Vēlāk šo laiku, proti, pie romiešiem, dēvēja arī par Aprili, bet kas senēģiptiešu valodā atkal nenozīmē neko citu, kā A (vērsis) uperi (atver) liz vai lizu (acis), arī: “Vērsi atver vārtus!” — proti, brīvo ganību vārtus. Ka ar laiku arī ēģiptiešu senais vērsis kļuva par dievu, tam tikko vajag caur kaut ko tikt vairāk pierādītam. — Tā mums ir mūsu priekšā uzticami un patiesi arī ceturtās Zodiaka zīmes izcelšanās, un mēs nu skatāmies, kā tad ir izcēlusies zīme zem nosaukuma un formas “Dvīņi”, kā Castors un Polluks! 5. Tas būs ļoti viegli saprotami pierādāms, ja mēs apsveram, ka Ēģiptes senai ganu tautai ar liellopu apkopšanu gada galvenās rūpes un pūles bija aiz muguras. Pēc šī laika sanāca kopā draudzes pārstāvji un uz visu šo laiku izvēlēja vienu vai divus lietpratīgākos un iespējami saprātīgākos vērtētājus un it kā arī tiesnešus, kuri apskatīja un pārbaudīja, vai visas līdzšinējās pūles arī tika labi un svētību nesoši paveiktas. Pēc šī pamata tad tāds pārbaudītājs tika dēvēts par ka ie stori? un pārtulkots nozīmēja “Ko viņš ir darījis?” Pēc tam tam sekoja nopietni mudinājumi ar pavēles teikumu Po luxe men!, arī Poluzee men! — “Dod man par to gaismu, paskaidrojumu!” 6. No tā cēlās vēlākie “Dvīņi”, bet pamatā Dvīņi bija tikai divi teikumi, proti, jautājuma teikums un pēc tam uzaicinājuma teikums. Ja draudzē uz šādu pārbaudi gāja divi šāda amata sūtņi, tad viens uzstādīja jautājuma teikumu un otrs uzaicinājuma teikumu, dabīgi, ne tikai vārda pēc, bet gan īstenībā. 7. Bet ka tieši ap šo izlūkošanas un pārbaudīšanas laiku Saule tieši nostājās zem zināmā divzvaigžņu attēla, tad to arī nosauca par “Dvīņiem” un romiešu Gemini vai castor et pollux, kas caur cilvēku tukšu fantāziju dabīgi tāpat ir tikuši dievišķoti. 8. Mūsu priekšā vēlreiz, tāpat kā iepriekšējie, uzticami un patiesi apgaismota nu ir piektā Zodiaka zīme; bet nu mēs pienākam pie sestās zīmes, un te mēs pēkšķi ieraugām “Vēzi”! Kā tad tas nonāca lielajā zvaigžņu aplī? Es jums saku, pavisam viegli un dabīgi, tāpat kā iepriekšējie! 9. Redzat, šajā laika periodā diena ir sasniegusi savu augstāko un garāko ilgumu; pēc tam dienas garums vēža gājienā sāk iet atpakaļ. bet vienlaicīgi šajā trīsdesmit dienu ilgajā sestajā laika periodā, kurā nakts laikā šajā zemē, it sevišķi upes tuvumā, rasa kļuva ļoti spēcīga, vēži izkāpa no savām purvu alām un apciemoja tuvējās, viņus ļoti veldzējošās zāli un rasu bagātās pļavas. Pie Nīlas zemes dzīvojošie senie iedzīvotāji, dabīgi, to drīz pamanīja un sākumā centās nelūgtos viesus no treknajām pļavām padzīt, kas sevišķi šīs zemes pirmajiem iedzīvotājiem nebija nekāds viegls darbs, tā kā šo dūņu insektu lielais daudzums bija nesaskaitāms. Vispirms viņus sagaidīja ar uguni, savāca kaudzēs un sadedzināja, bet tas pret to dzīvnieku lielo daudzumu neko nedeva. Bet pie sadedzināšanas vienmēr izplatījās ļoti laba un vilinoša smarža, un jau senie iedzīvotāji domāja, ka šie dzīvnieki varbūt būtu ēdami. Bet neviens negribēja uzsākt cepeti baudīt. 10. Vēlāk tos vārīja lielos podos un buljonu atrada ļoti garšīgu, tomēr neviens negribēja riskēt. Tad tos deva cūkām, kas ar prieku tos baudīja un kļuva ļoti treknas, kas senajiem ēģiptiešiem bija ļoti patīkams atradums, jo viņi daudz izmantoja šo dzīvnieku taukus, tāpat kā ādas un zarnas, bet gaļu viņi neēda un to izmantoja vēlreizējai cūku barošanai. 112

11. Bet kad ar laiku strādāt laiskie cilvēki sāka izvirst un grēkot pret senajiem gudrajiem likumiem, kas cēlās no Enoka dieva mācības vēl pirms grēku plūdiem, te drīz sacēla lielus cietumus un tajos salika ļaundarus. Viņi tika baroti ar vārītiem vēžiem un pārmaiņus ar sālītu un ceptu cūkas gaļu un līdzās tikai nedaudz maizes. Bet manīja, ka pie šādas barības noziedznieku jūtas ļoti labi, un vēlāk kāda neauglīgā gadā arī brīvie cilvēki pamēģināja šķietami šausmīgo arestanta ēdienu un atrada, ka tas garšo labāk nekā viņu sen lietotie mājas ēdieni. Šis novērojums drīz bija cēlonis, ka iepriekš tik milzīgais Nīlas lielo un trekno vēžu skaits, tā kā tos pārāk daudz medīja, drīz stipri saruka. 12. Vēlāka arī grieķi un romieši ēda šos dūņu insektus un pie tam jutās ļoti labi. Tikai jūdi vēl līdz šai stundai tos neēd, kaut gan Mozus viņiem to nav tieši aizliedzis. 13. Bet no visa tā nu vairāk kā acīm redzami jau noteikti izriet, ka senie ēģiptieši par šī sestā laikā trīsdesmit dienu perioda simbolu noteikti nevarēja izvēlēties kādu labāku, kā tieši šo dzīvnieku, kas šajā laika periodā viņiem lika tik daudz darboties. pats par sevi saprotams, ka ar laiku arī šis attēls ieguva dievišķu godināšanu. Grieķi un romieši šo periodu veltīja dievietei Junonai un viņai par godu šo laiku tā arī nosauca. 14. Bet nu jautājums, kā tas īstenībā šī dieviete ir tikusi atrasta un kā viņa nonāca pie savas dievišķās personības. Par to pie gudrajiem pastāv dažādi uzskati, kas tieši nav bez pamata. Bet ar laiku īstenais iemesls tomēr tika izdibināts, tāpat kā Kastora un Polluksa personības. 15. Tieši vēžu laikā materiāliem strādniekiem jau kļuva pārāk karsti un tādēļ garīgiem šī laika pētījumiem uzticēja lielus ēnainus tempļus, no kuriem daži ir tikuši uzcelti jau no šīs zemes pirmiedzīvotājiem. 16. Viens visu garīgo pētījumu galvenais jautājums pastāvēja tajā, vai tīra dievība ir meklējama arī kādā materiālā savienībā. 17. Kā visi gudro jautājumi, tas bija pavisam īss, bet tam vajadzēja ļoti garu atbildi. Tā tas bija arī ar šo svarīgo jautājumu. Tas skanēja: Je u n o? Pārtulkots: “Vai sevī šķirta dievība, ja tās nostāda līdzās, vēl ir pilnīga dievība?” 18. Jūs jautājat, ko tad var nozīmēt izteiktā teikuma vienkāršie burti? Tūlīt jums jāuzzina tā pavisam dabīgo iemeslu. U pie seniem ar kādas augšā atklātas un lejā noslēgtas līnijas palīdzību tādā veidā vienlaicīgi attēloja un apzīmēja visa dievišķā uzņemšanas trauku, kas no augšas nāk pie cilvēkiem uz zemes. Pats par sevi saprotams, ka gudrie sentēvi zem tā galvenokārt saprata gaismas garīgās dāvanas cilvēces dvēselei. 19. N tika attēlots caur līdzīgu, bet uz leju pagrieztu pusapli un apzīmēja mirušo, pašu par sevi pilnīgi bez gara un gaismas, matēriju. Tādēļ daudzu māju un sevišķi tempļu apaļajiem jumtiem bija kāda apgriezta pusapļa forma un norādīja, ka šādās vietās dievišķais savienojas ar matēriju, tajā laiku pa laikam darbojas dzīvība un uz acumirkli atklājas cilvēkam. No tā tad arī formulējās senais, svarīgais jautājums: Je u n o?, jo o attēloja pilnīgu dievību tās tīrībā. 20. Atbilde uz šo svarīgo jautājumu skanēja, ka visa radītā matērija pret Dievu izturas apmēram tā, kā sieva pret viņas vīru un pavēlnieku. Dievs matērijā un caur matēriju nepārtraukti dzemdināja savus miljardiem visāda veida bērnus. Ar savu dievišķi garīgo ietekmi Viņš nepārtraukti apaugļoja matēriju un matērija tad nemitīgi dzemdēja tos neskaitāmos Viņa iedzemdinātos bērnus. — Tās tak tomēr bija ļoti cildenas domas, kuras senie gudrie kā atbildi uzstādīja uz šo zināmi svarīgo jautājumu. 21. Ar laiku, sevišķi pie vēlākiem, pēc visa juteklīgā tiecošiem pēcnācējiem, tikko vairs palika kāda jausma no seno ēģiptiešu gudrības un no jautājuma teikuma Je u n o un no izskaidrotās visas matērijas sievišķības labāk tūlīt radīja kādu dievietes personību un līdzīgi dumji un tumši tai papilnam deva vārdus, sākumā Jeu no, vēlāk tikai Juno apprecināja viņu ar tāpat neesošo Zevu. 22. Gudru un pavisam dabīgu iemeslu dēļ senie gudrie matēriju turēja par cietu, nelokāmu un nepakļāvīgu un domāja, ka tikai ar lielām pūlēm un čaklumu var no tās kaut ko atkarot. No seniem gudriem atklāto matērijas seno nepilnību vēlākie pēcnācēji piedēvēja dievietei Junonai, tādēļ Zevam ar viņu vienmēr bija grūtības. — vai jūs nu aptverat jūsu dievieti Junonu?” 23. HELĒNA saka: “Es lūdzu tevi, tu mans vismīļais Matael, turpini tikai, es varētu tevī klausīties dienām ilgi bez pārtraukuma. Tavs stāstījums gan nav tik glezns un izpušķots kā Homēra, bet tas ir gudrs un patiess un ir tūkstošreiz vairāk vērts un saistošāks nekā visi lielā tautas dzejnieka brīnumainie izpušķojumi! Tādēļ tikai netraucēti turpini savus stāstījumu!” 24. MATAELS saka: “Vai tu man tomēr nesaki glaimu vārdus!? Jo redzi, patiesība grib tikt saprasta, 113