Views
4 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

111. Savienošanās ar

111. Savienošanās ar Kungu 1. Beidzot HELĒNA, kas bija nedaudz atžilbusi no savas sirds lielā prieka, saka: “Ak jā, es to visu labi saprotu, jo taviem vārdiem ir visa gaisma, spēks un dzīvība un no Tavas svētās mutes tie izplūst tik gaiši un skaidri, kā rīta Saules apgaismots augstu kalnu ganību tīrākais avots. Bet kas man jādara, lai savu sirdi nu tikai nedaudz nomierinātu?! Kungs, ja es noziedzos, tad nonāvē mani; bet mana mīlestība uz Tevi nu pārkāpj visas manas dzīvības robežas! Ak, pieļauj tikai, ka es pieskaros tavai rokai!” 2. ES saku: “Ak, dari galu galā to! Ko tava sirds no saviem dziļumiem tev pavēl, to dari, un tas nekad nebūs darīts aplami, par to tu vari būt pilnīgi droša!” 3. Tad Helēna satvēra Manu kreiso roku un ar visu spēku piespieda pie savas sirds, bet no vēl lielāka prieka vēlreiz raudāja un šņukstēdama teica: “Ak, cik laimīgiem vajag būt tiem, kas vienmēr var būt ap Tevi!” 4. ES saku: “Kas sirdī ir pie Manis, pie tā Es vienmēr esmu un viņš vienmēr ir pie Manis, un īstenībā tajā ir tas galvenais. Jo ko kādam līdz, ja uz šīs zemes viņš personīgi gan vienmēr ir pie Manis, bet savu sirdi tomēr vienmēr tur tālu no Manis un mīļāk pieķeras nesaprātīgajai pasaulei?! Patiesi, viņš tomēr ir tālāk no Manis, kā viss, ko tikai tu vienmēr kā vistālāk attālinātu vari iedomāties! 5. Bet kas sirdī man ir tik tuvu, kā tu, Mana mīļotā Helēna, tas tad vienmēr arī ir un paliek Man vienādi tuvu, ja arī liekas, ka ārēji mani no viņa šķirtu lai cik daudz tūkstotis reiz lielāka telpa. Kāda tā te ir starp mums un to pēdējo un mazāko zvaigzni, kuru tavas acis tikai uz acumirkli ierauga atmirdzam n bezgalīgā tāluma. 6. Jā, Es tev saku, kas Mani mīl kā tu un dzīvi tic, ka Es esmu Tas, uz Kura atnākšanu uz Zemi gaidīja tēvi, tas ir pilnīgi viens ar Manu Tēvu debesīs! Jo mīlestība apvieno visu; caur mīlestību Dievs un radība kļūst viens, un neviena telpa vairs nevar šķirt tos, kurus ir savienojusi patiesa un tīra mīlestība no debess dziļākiem dziļumiem. 7. Caur savu mīlestību tu vienmēr esi Manā tuvākā tuvumā, ja arī šajā pasaulē uz īsu laiku telpa tevi no Manis šķirs; bet reiz, viņā pusē Mana tīrākā gara un pilnīgākās patiesības valstībā, tu tad jau tāpat nevari no Manis tikt šķirta! — vai tu, mana mīļotā Helēna, nu teikto esi tā nedaudz sapratusi?” 8. HELĒNA saka: “Kā es varētu to nesaprast!? Jo tagad manī ir tik gaišs, it kā manī būtu uzaususi patiesa Saule, un tādēļ viss, ko Tu, ak kungs man saki, man liekas ļoti gaiši saprotams un mana sirds aptver tavas runas dziļāko jēgu. 9. Bet tagad no manas sirds vēl kāda pilnīgi nepagaismota kaktiņa paceļas kāds cits ļoti svarīgs jautājums, un tas skan: “Kā tu jebkad varēsi pateikties tam, kas tevi tagad ir apbēris ar pārmēru pārmērīgu žēlastību? Šī lai cik varenā mīlestība tomēr nevar derēt kā pateicība, jo tā pati, kā visa dzīvība, ir Tava žēlastības dāvana! Kādu upuru un kādu tevis cienīgu pretdāvanu es kā radība varu tev, manam radītājam pasniegt, kā pienācīgu pateicību par tik daudzām nenovērtējamām žēlastībām? Redzi, ak Kungs, pie visas Saules gaismas manā sirdī, tas man tomēr ir neskaidrs un uz šo ļoti svarīgo jautājumu nekāda atbilde negrib ļauties atrasties. Ak Kungs, vai caur kādu žēlīgu vārdiņu tu arī te nevēlies palīdzēt manai apmulsušai sirdij? 112. Kā var pateikties un kā jāpateicas Dievam 1. ES saku: “Ak tu mīļā Helēna, kas tev no pasaules būtu Man jāupurē, kas jau tāpat nebūtu Mans un ko Es iepriekš pasaulei it kā nebūtu devis? 2. Redzi, tā no manis tad tomēr būtu ļoti tukša prasība un stāvētu pretrunā ar Mani un Manu mūžīgo kārtību! 3. Redzi, mīlestība dara visu! Kas Mani pār visu mīl, tas Man arī nes to lielāko upuri un man vispatīkamāko pateicību; jo tas Man tūlīt dāvina visu pasauli. 4. Bet līdzās mīlestībai uz Mani ir vēl kāda cita mīlestība, proti, tuvākā mīlestība. Garā un uz laiku nepieciešamo laicīgo labumu nabagie, ir tie patiesie tuvākie. Ko Manā Vārdā kāds dara viņiem, to viņš dara Man. 5. Kas Manā Vārdā pieņem kādu nabago, tas uzņem mani un pastarā dienā viņam tiks atlīdzināts; un kas kādu gudro uzņem gudrības dēļ, tas iegūs gudrā algu, un kas izslāpušajam pasniedz tikai vienu kausu svaiga ūdens, tam manā Valstībā tiks atlīdzināts ar vīnu. 122

6. Bet ja tu dari labu nabagiem, tad dari to visā draudzībā slepeni un nerādi to pasaulei, jo Tēvs debesīs to redz un draudzīga devēja velte Viņam būs patīkama un Viņš devējam atlīdzinās simtkārt. 7. Bet kas ar savu labdarību tikai grib mirdzēt pasaules priekšā. tas savu pasaules algu jau arī ir saņēmis un turpmāk tā vairs nav sagaidāma. 8. Redzi, tajā pastāv vienīgais Man ļoti patīkamais upura un pateicības veids un izņemot to, vairs neviens; jo visiem uguns un pārējiem upuriem Dieva nāsu priekšā ir pretīga smaka un visas lūpu lūgšanas, kur sirds pie tam ir tālu no patiesas mīlestības uz Dievu un tuvākiem — nabaga brāļiem, Dieva priekšā ir riebīgas. 9. Kam neprātīgā tarkšķēšana templī var ko līdzēt, ja neatceras tūkstots nabaga un izsalkušos brāļus ārpus tempļa?! 10. Vispirms ejiet un spēciniet trūkumcietējus, paēdiniet izsalkušos, padzirdiniet izslāpušos, apģērbiet kailos, mieriniet skumstošos, atbrīvojiet sagūstītos un garā nabagiem sprediķojiet Evaņģēliju, tad jūs bezgala daudz vairāk darīsiet labu, nekā jūs dienu un nakti ar savām lūpām tarkšķat templī, bet jūsu sirdis būtu aukstas un nejūtīgas pret jūsu nabaga brāļiem. 11. Sajūti gaisu, skati zemi, jūru, uzlūko Mēnesi, sauli, zvaigznes, skati lauku puķes un kokus, pavēro putnus gaisā, zivis ūdenī, visus dzīvniekus uz sauszemes; aplūko augstos kalnus un mākoņus un sajūti vēju! Redzi, tas viss skaļi pasludina Dieva godību, un tomēr Dievs uz visu to nekad neskatās ārišķi, kā kāds cilvēks, bet gan vienīgi uz cilvēka sirdi, kas Viņu atzīst un mīl kā vienīgi patieso labo, svēto Tēvu. Kā Viņam tad jāpatīk kāda aplama sirds, vai kāda tukša ceremonija ar visādām lūpu tarkšķēšanām, aiz kā neglūn nekas cits, kā rejošākā savtība, godkāre, varaskāre, visāda netiklība, mali un krāpšana?! 12. Tādēļ nu zini, ka pirmkārt Dievam nav vajadzīgs ņemt godu no pļāpājošiem cilvēkiem, jo visa bezgalība ir pilna Viņa godības. 13. Bet kādu godu tad dumjais, aklais cilvēks grib Dievam dot, ka viņam pašam tak nav nekas cits, kā tikai tas, ko viņš iepriekš caur žēlastību būt cilvēkam no dieva ir saņēmis?! Jeb vai Dievam godu var sniegt tas, ka cilvēks Viņam upurē vērsi un savu sirdi tur aizslēgtu un pēc sniegtā upura ir desmitkārt ļaunāks nekā bija pirms upura? 14. Ak, Es no cilvēkiem neņemu nekādu godu; jo ir Tēvs debesīs, kas Mani godina pārpārēm! Bet ja cilvēki tur Manus baušļus un caur to Mani pār visu mīlē, tad gan viņi godā mani un manu Tēvu, bet es un Tēvs esam pilnīgi viens. 15. Ja tā, kā tas ir pēc pilnīgākās un mūžīgākās patiesības, tad tas, kas dara pēc Dieva gribas, kā to ir pasludinājis Mozus un visi pravieši, un kā Es Pats jums visiem skaļi pasludinu, nevar man laupīt godu. 16. Vai nu tu saproti, kā Dievam jāpateicas un Viņu jāslavē par visu saņemto? 113. Tīrās Dieva mācības nākotne 1. Pavisam aizgrābta no šīs manas mācības patiesīguma, HELĒNA saka: “Ak Kungs, katrs Tavs svētais vārds manā sirdī ir atradis tūkstoškārtīgu atbalsi un manā dvēselē kā viena skaņa skanēja: Tā ir tīrākā un dievišķākā patiesība! 2. Bet šādu mācību cilvēkiem var arī dot vienīgi Dievs, jo līdz tam nesniedzas neviens cilvēcisks prāts! Jā, tagad es zinu daudz, un precīzi zinu, kas man turpmāk darāms! 3. Ak, cik tas ir brīnišķīgi, uzzināt vienīgi patiesā Dieva gribu un ar visiem dzīvības spēkiem pēc tās darboties, bet cik grūti ir rīkoties tur, kur likumus dod cilvēku augstprātība, un zem tiem liek: Tā ir Dieva griba! 4. Es vienmēr domāju, ka patiesam Dievam arī var būt tikai pilnīgi pareiza griba, kas ar sevi nevar būt nekādā pretrunā, kā cilvēciskie likumi, kur viens bieži no pamatiem atceļ otru; ja to ievēro, tad kāda iepriekš sankcionēta likuma dēļ ir pelnījis sodu, un ja to neievēro, tad soda tas jaunais likums! Kā te cilvēks var dzīvot?! 5. Ņemam mūsu senos dievu likumus! No viltīgo priesteru mutēm tur teikts: “ja tu upurē Plutonam, tad tu sadusmo Zevu, un ja tu upurē Zevam, tad tu sadusmo Plutonu, bet ja tu upurē viņu priesteriem, kuri vienīgie prot nomierināt dievu dusmas, tad tu dari labi!” Jo vienīgi viņi esot efektīvākie starpnieki starp dieviem un cilvēkiem. Te tad priesteri piesavinās visus upurus un pie tam vēl no nabaga akliem ļaudīm, kas no viņiem par neko un atkal par neko tiek izsūkti, liek sev parādīt dievišķo godināšanu un visai tautai vajag drebēt viņu varas priekšā. Ak, to šī tīrākā mācība mūžam nekad nepieļaus!” 123