Views
3 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

parasti!

parasti! 3. Kāda zināma jūdu sekta arī ticēja, ka pēc katriem simts gadiem Jērikas pilnīgas iekarošanas dienā par mūžīgu piemiņu Saule pie debesīm uzkavējas ilgāk bez kaut kāda tālāka ļauna iespaida uz Zemi. Tātad arī šie farizeji pie notikušās parādības nejuta gan drīz nekādas bailes. 4. Daži Austrumu magi, kas ceļojot gadījuma pēc arī bija pilsētā, ka Saule, cik bieži tā dienā tiek pilnīgi aptumšota, par to pēc tam vakarā mirdz ilgāk, lai zemei atkal atlīdzinātu zaudējumu, ko caur dienas aptumšošanu tai nodarījusi. Tādēļ arī viņiem nebija nekādas bailes notikušā priekšā; bet visi gribēja šo parādību izmantot, lai ļaudīm iedzītu īstas elles bailes. 5. Pēc šķietamās Saules nodzišanas tauta gan ķērās pie visādiem aizsarglīdzekļiem, kurus priesteri viņiem ieteica. Bet priesteru nepiepildāmajai mantkārībai tas vēl bija par maz, jo ļaudis tomēr vēl neatdeva visus viņiem piederošos dārgumus un citas vērtīgas lietas. 6. Bet šādu nelietību manīja kāds vecs godājams GRIEĶIS, kas bija arī teicams dabaszinātnieks. Viņš pie sevis savā mājā ātri ieaicināja dažus saprātīgākos un, cik vien labi tas tikai bija iespējams, viņiem visā īsumā izskaidroja kādas šādas dabas parādības pavisam dabīgo un pilnīgi nekaitīgo iespējamību — bet līdztekus darīja viņus uzmanīgus uz priesteru negodīgāko nekaunību, piebilstot: “Redziet, ja no notikušās retās parādības it kā būtu jābaidās, tad viltīgie priesteri tik steidzīgi ar saviem maisiem neskraidītu pa ielām un neizspiestu visādus nedzirdētus upurus. Bet kad tad pēc dažām stundām Saule kā vienmēr pavisam noteikti gaiši uzausīs, tad šie krāpnieki vēlreiz skries pa visām ielām un no cilvēkiem prasīs pateicības upurus! Ejiet un sakiet tiem nabaga piekrāptiem ļaudīm, ka vecais gudrais grieķis liek viņiem to teikt!” 7. Nu, šim vecajam grieķu dabas zinātājam pie vienkāršas tautas bija laba slava un viņa izteicieni kā skrejoša uguns izplatījās starp ļaudīm. Un tikko stundu pēc tam pastarā tiesa mainīja virzienu un priesteriem visus upurus vajadzēja atdot atpakaļ un pēc tam cik vien tikai iespējams, ātri laisties lapās, jo ļaudis kļuva arvien skarbāki un neviens svaidīts Dieva kalps vairs nebija drošs par savu dzīvību. 8. Es to, protams, saskatīju iepriekš, un tādēļ Oruranu uz to darīju uzmanīgu tieši brīdī, kad dažus acumirkļus pēc tam jau sāka parādīties tautas sacelšanās pret priesterību nepārprotamās pēdas, — kaut gan tomēr bija daudzi, kas lielās bailēs uz briesmīgām lietām gaidīja ārpus pilsētas. 9. Drīz pēc mana paziņojuma bija ieraugāms, ka pēkšņi sāka degt vairākas celtnes un pat līdz mūsu ausīm nonāca briesmīgi liela gaudošana. 10. Te pie Manis steidzīgi pienāca Kirenijs kopā ar Jūliju un ar bailēm man jautāja, kas it kā notiek pilsētā, jo viss šis notikums viņam ļoti atgādina tautas sacelšanos! Bet Es viņam un jūlijam pavisam īsi atstāstīju visus lietas apstākļus, kā Es jums tikko atklāju. 11. Kad Kirenijs un Jūlijs to dzird, viņi atkal pavisam nomierinās un tikai Man jautā, vai tam tikai nebūtu kāds citas sliktas sekas. 12. Un Es teicu: “Jums ne niecīgākās, bet gan turienes priesterībai, jo tagad vienkāršā gudrā tauta pielabina dievus ar uguns upuriem, pie kam sadeg priesteru dzīvojamās mājas un dievu tempļi! Un šos priesterus jums tomēr it kā nebūs žēl, jo šim ļaunajam čūsku perējumam drīz vajag tikt iznīdētam! Šķietamajai saulei bija laba gaisma; jo tā aklajai tautai atklāja viņu dievu kalpu kauna darbus un viņi saņem savu labi nopelnīto algu!” 116. Markusa prieks par priesteru sodīšanu. 1. Te no savas maigākās un svētlaimīgās mīlestības snaudas Helēna atkal pamodās un nedaudz izbijās, kad viņa starp cilvēkiem uz kalna pamanīja satraukumu un reizē liesmās stāvošo pilsētu. Bet Jara viņu tūlīt satvēra aiz rokas un izskaidroja visus lietas apstākļus, pēc kam HELĒNA ātri nomierinājās un teica: “Jau pirms krietnas stundas es sirdī it kā paredzēju, ka pie šķietamās saules ātrās pazušanas šai pilsētai gandrīz nenovēršami stāvētu priekšā šāds liktenis; un redzi tur, šādu manu diezgan skumjo nojautu piepildīšanās ir jau mūsu acu un ausu priekšā! Bet Tu, ak Kungs, ar šķietamo sauli to noteikti arī jau paredzēji un tikai tagad parādās īstenais iemesls, kādēļ Tu liki tai mirdzēt!” 2. ES saku: “Jā, jā, tu mans mīļais bērniņ, tā tā lieta gan varētu būt! Kādai gaismai, kuru Es esmu licis pie debesjuma, vienmēr ir daudz labu mērķu un ne tikai mirdzēšana, kas īstenībā ir tikai kāds ļoti apkārtots blakus mērķis. 3. Aplūko saulesgaismu. Mirdzēšana par sevi gan būtu kas ļoti pakārtoti niecīgs; bet aplūko visas 126

īvās un nebrīvās Zemes radības pēc to ārējās dabas, un tu atklāsi saules gaismas un siltuma iedarbību, par kādu neviens zemes dabas pētnieks nekad nav sapņojis, visus saules gaismas rezultātus! 4. Jau šī Zeme, kā saules gaismas rezultātus tev uzrādītu tik daudzas un dažādas brīnumlietas, ka daudz tūkstoš gados tu savām miesīgām acīm tos nevarētu pārskatīt un vēl mazāk saskaitīt. 5. Bet ap šo sauli, kuras gaisma jau uz šīs Zemes izsauc tik daudz brīnumlietas, riņķo vēl daudzi citi un vēl lielāki zemes ķermeņi, uz kuriem tā pati gaisma izsauc pavisam jaunus un uz šīs Zemes pavisam neiedomājamus brīnumus un kā uz katra no šīs saules apgaismota pasaule ķermeņa pavisam jaunus un ne uz viena cita pasaules ķermeņa nesastopamus. Un redzi, tas ir vienas un tās pašas gaismas cēlonis un iedarbība! 6. Un tā tu jau pavisam droši vari pieņemt, ka es šķietamajai saulei liku spīdēt ne tikai ilgākas mirdzēšanas dēļ! — Ko tu te domā, mana mīļotā meita?” 7. HELĒNA saka: “Ak Kungs, tu lielais, Tu vienīgi svētais, te gan mūžam izbeidzas katras cilvēciskas domas! Jo Tu esi pārāk bezgala liels un gudrs, un kas var izpētīt Tavas visvarenības dziļumus?! 8. Jau tas ir kas bezgala liels, ka es varu tevi pār visu mīlēt un šādā mīlestībā, kuras mana sirds, bez šaubām, mūžam nebūs pilnīgi cienīga, varu būt svētlaimīga. Bet gribēt tālāk izpētīt Tavu svēti dievišķo neizdibināmo būtību, es turētu par kādas cilvēciskas sirds lielāko neprātu. 9. Tu esi, lai Tevi gan pār visu mīlētu, un to es jau turu par augstāko svētlaimi, bet Tu mūžam ne no viena gara neesi izpētāms!” 10. Pēc šiem, aiz lielas mīlestības pret Mani vēl pavisam apreibušas, skaistās Helēnas vārdiem, nāk vecais MARKUSS un saka: “Kungs, tās daudzās un skaistās zivis, kuras kā desmito tiesu man vajadzēja atdot jūdu priesteriem, pie tās guns būs arī pavisam krietni izvārījušās un izcepušās!? Ak Kungs, Tu zini to, ka es no visas sirds pēc saviem spēkiem pret katru esmu viesmīlīgs. patiesi, man kā devējam, ja es kādam kaut ko varēju dot, tas varbūt sagādāja vairāk prieka, kā tam, kas no manis ko saņēma; bet desmitā tiesa farizejiem mani dvēselē sadusmoja! Un kā es to manu, tad visskaistākās liesmās pa lielākai daļai stāv jūdu priesteru mājas! Tā šiem dīkdieņiem un tautas krāpniekiem ir laba atmaksas diena! Tas man nu ir patīkamāk nekā, ja kāds man dāvinātu desmit skaistākās mājas pilsētā. Es patiesi nekad neesmu bijis cilvēks, kas priecājas par otra nelaimi; bet šoreiz, ak Kungs, piedod to man, — es par to priecājos pilnā mērā! 11. Jo dot katram, kas ir trūcīgs, tā ir laba cilvēka sirds laime, un kādam strādniekam pasniegt nopelnīto algu un vēl virs tās, ir katra cilvēka svēts pienākums. Un kādam zemes kungam nomaksāt nolīgtās, taisnīgās nodevas ir katra krietna valsts pilsoņa svēts pienākums, jo zemes kungam ir lielas rūpes un izdevumi par kārtību un drošību viņa zemē un padotajiem ir pienākums caur tuvākā mīlestību visiem labprāt darīt to, ko zemes reģents visai valstij ir atzinis kā derīgu un prasa no sev padotajiem. 12. Starp reģentiem gan var būt arī savtīgi tirāni, kas tautu pilnīgi izsūc, bet pēc kāda tirāna parasti atkal nāk kāds labs reģents un tauta drīz atkal atspirgst. 13. Bet priesterība vienmēr paliek vienāda. Tā cauru gadu vampīriski tiranizē tautu, nedzirdēti apkaunojošākā veidā apliek ar nodokļiem un tā vietā tautai nedod neko citu kā rupjāko krāpšanu un to visos tikai iespējami iedomājamākajos virzienos. Jā, te kādam godavīram tomēr vajag slavēt un cildināt Dievu, ka Viņš pār šiem septiņkārtējiem cilvēku ienaidniekiem un cilvēku krāpniekiem liek nākt tiesai! Un tas manai sirdij nu patiesi dara labu, ka es no skaistām liesmām redzu apņemtas sevišķi jūdu priesteru skaistās dzīvojamās mājas un sinagogas un tas pie tam vēl kādā pirmssabatā. Rīt ir sabats, un tie zeļļi tur nedrīkst ne sapulcēties, ne ko citu darīt; ak, šo skaisto lekciju šie senie nepiesātināmie ļaundari jau sen ir nopelnījuši!” 14. ES saku: “Bet vai tad tu zini, ka šīs pilsētas apgaismojums attiecas uz farizejiem un arī uz pagānu priesteriem?” 15. “Ak”, MARKUS saka, “Es nu tieši biju mājā un nabagu dēļ, kas rīt drīkst mani apciemot, rītdienai devu rīkojumus, un te nāca tie trīs jaunie grieķi, kuriem es liku dot maizi un vīnu, un viņi man nedaudz pastāstīja, kā nu iet pilsētā, un par katru viņu vārdu es būtu varējis samaksāt ar lielu pērli, tāds prieks man bija par to! Šo skaisto rezultātu izsauca šķietamā Saule!” 16. ES saku: “Bet rīt tev par tavu prieku tomēr vajadzēs samaksāt; jo daudzi no farizejiem nāks pie tava galda!” 17. MARKUS saka: “Ļoti labprāt, šī prieka dēļ es tos zeļļus gribu paēdināt astoņas dienas, varbūt pie tam viens vai otra tomēr kļūst cilvēks; — pie Tevis, ak Kungs, visas lietas ir iespējamas!” 127