Views
2 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

gan kas ir, tādēļ ka

gan kas ir, tādēļ ka kaut kas kolosāls uz cilvēcisku prātu vienmēr atstāj lielāku iespaidu kā kaut kas mazs; bet kādai tīri garīgai uztverei tas tomēr ir tīrākais neprāts. Jo dievišķam spēkam matērija nav vajadzīga, lai tikai caur matērijas kvalitātes mēra kļūtu vairāk vai mazāk iedarbīgs, bet gan matērija pati par sevi ir tikai dievišķās gribas garīgā spēka apliecinoša izteiksme, kurai ir vienalga no sevis radīt veselu pasauli vai vienu smilšu graudiņu. Kādam nolūkam te būtu labs kāds miesīgs milža stāvs? Dievišķai gribai sevi vajag tikai kādu mūžam nemainīgu atbalsta punktu, lai no tā bezgalīgiem stariem vienādā spēkā un stiprumā visur iedarbotos bezgalīgajā pasauļu un būtņu telpā, un šī svētā, mūžam vienādi visvarenā atbalsta punkta drošībai patiesi nav vajadzīga kāda giganta miesa. 6. Ēģiptieši gan gandrīz visu, kas attiecas uz kādu dievību, bieži attēloja briesmīgi milzīgās formās, lai pielauztu aklai jāpaliekoša kalpu tautu lai tā dievību līdz izmisumam baidītos un priesteru sentenču priekšā visā nospiestībā drebētu kā lapotnes lapiņas pirms vētras! Bet vai šie milzīgie dievu tēli vienkāršo tautu it kā padarīja labāku? Ak, nē, ar laiku tautai pie briesmīgiem stāviem pierada un pavisam vairs neievēroja kādu ap trīsdesmit vīru augstu virs zemes pacēlušos svingsa galvu, un vairāk apbrīnoja kāda sena tēlnieka pacietību, kas no kādas veselas granīta klints izkala akmens galvu. 7. Tādēļ esam priecīgi, ka Pats Kungs, pilnākā un neaizklātākā patiesībā, kā kāds pavisam vienkāršs, ne caur neko ārēju sevišķi izcelts cilvēks mūs ir apmeklējis un pilnākā patiesībā vienkāršākā veidā pasaulē māca pazīt mūsu mērķi, mūs pašus un Viņu! Vienīgi tas ir svarīgi un par visu citu var tikt mūžīgi spriests!” 8. Zahrs saka: “Paldies tev, brāli, tas viss ir ļoti pareizi un labi! Tagad Kunga un Meistara kopš mūžības vārdā savstarpēji īsti auglīgi esam sevi uzmundrinājuši un pie tam jau ir kļuvis skaisti gaišs. Bet kā es manu, gaismai austot, izņemot mūs, nu visi ir aizmiguši un man vajag atzīt, ka es sevī nejūtu ne mazākās noguruma pēdas un arī jūs visi esat pavisam mundri!” 9. Visi saka: “Pilnīgi! Tik spēcināti mēs īstenībā vēl nekad neesam jutušies!” 130. Eņģeļa misija un ciešanas. 1. Te pienāk klāt Rafaels un saka: “Es arī neguļu, un tomēr jūs ticat, ka izņemot jūs visi nu guļ!” 2. Zahrs saka: “Draugs, ka tu neguli un arī nekad nevari gulēt, tas gan būs skaidrs katram cilvēkam kas tevi pazīst tikpat labi kā mēs! Tādēļ tu šo piezīmi gan pavisam labi būtu varējis sev aiztaupīt. Redzi, tu mīļais eņģeli, pietiek ka mēs cilvēki te vēl dažkārt esam diezgan dumji un tajā mums no tavas puses pavisam nav vajadzīga kāda palīdzība, lai kļūtu vēl dumjāki kā mēs no dabas esam; bet saskaņā ar tavu neizmērojamo gudrību un pieredzi, kas ir vecāka kā pasaules celtne, tu gan daudzas lietās vari mūs īsti brīnišķi pamācīt!” 3. Rafaels saka: “Kas tad es esmu, ka man tādēļ nebūtu jāguļ?” 4. Zahrs saka: “Bet es tevi lūdzu, mans debesu draugs, runā tomēr ar mums un jautā ne tik ļoti uzpūtīgi! Tu esi Kunga eņģelis no debesīm, tikai šeit no Kunga nepieciešami apgādāts ar vieglu miesu! Šo miesu tu no sevis atmest un iznīcināt kā zibens ātrumā. 5. Tu esi pavisam citāda būtne kā mēs, miesā vēl vienmēr mirstīgi šīs zemes cilvēki. Tu nekad neesi ticis dzemdināts. Izņemot Kungu tev nekad nav bijis kāds tēvs un kāda māte, no kuras miesas tu līdzīgi mums būtu izgājis. Kopš neiedomājākiem laikiem tu pazīsti tikai nekad neizmērojamu svētlaimi. Ciešanas, skumjas un rūgtu nožēlu tu pazīsti tikai vārdu pēc, bet ne aiz paša pieredzes un tādēļ pēc pilnākās patiesības ar cilvēkiem pavisam nevari runāt par kādām laicīgi cilvēciskām lietām. Tu ar mums vari runāt tikai par tīri garīgām lietām, ko mēs ar lielu pateicību no tevis pieņemsim, jo tās tev vajag pilnīgi pārzināt; bet par miesīgām lietām tu nevari runāt, jo tu kādā miesā vēl nekad neesi vaimanājis!” 6. Rafaels saka: “Skat, skat, ko visu tu tomēr zini! Ja arī es nekad neesmu atradies kādā miesā, tad es tomēr labāk zinu, kas ir miesa un kādam nolūkam tajā katra šķiedriņa, nekā tu ar visu čaklumu to varētu iemācīties tūkstots gados! 7. Vai mēs eņģeļi neesam tie, kas rūpējamies par visu, kas vien vienmēr attiecas uz kāda cilvēka esamību kopš viņa tapšanas līdz viņa šķiršanos no šīs zemes?! 8. Vai mēs neesam tie, kas caur jūsu miesā panāktām ciešanām un sāpēm apskaidro jūsu dvēseles un dara tās spējīgas uzņemt Dieva Garu, un tad mums nebūtu jāzina kas ir jūsu dažnedažādās bēdas un sāpes?! 9. Tici man, ka arī mēs eņģeļi spējam just sāpes un ciešanas! Un es tev saku, ka mēs eņģeļi bieži cie- 134

šam lielākas sāpes un ciešanas nekā jūs, jo mums pārāk bieži vajag piedzīvot, ka stūrgalvīgie cilvēki ar izsmieklu un netīrām kājām samin visas mūsu lielās pūles un mums vienmēr pagriež muguru. 10. Draugs, vai tev gan būtu tik daudz pacietības ar kādu cilvēku, par kuru tev būtu piešķirta visa vara un tu viņu vienmēr apbērtu ar visādām labdarībām, bet cilvēks tevi par to pār mēru nicinātu un par tevi neko negribētu dzirdēt un zināt un pie tam visas savas domas un tieksmes vērstu tikai uz to, lai no tevis, viņa lielākā drauga un labdara, atbrīvotos. Par visām tavām pūlēm viņa svētībai tev, kur iespējams vēl kaitētu, laupītu tavu labo slavu un vārdu un tevi padarītu par ļaunprātīgu nodevēju!? Saki man, ja tu būtu tikai kāds Kirenijs, ko tu tādam cilvēkam darītu? Vai tev gan būtu pacietība ar tādu ļaundari līdz viņa galam apieties ar visu pacietību, savaldību un maigumu?” 11. Pārsteigts par šiem eņģeļa vārdiem Zahrs saka: “Nē, draugs! Tāda pacietība man manā dzīvē nekad nebūtu! Te jau bez varas man nebūtu pacietība, nerunājot ja man būtu vara!” 12. Rafaels saka: “Redzi, un man ir tik daudz neatbildīgas varas un spēka, ka es pavisam viens ātrākā acumirklī varētu sagraut un pilnīgi iznīcināt visu šo Zemi, Mēnesi, Sauli un visas tavām acīm redzamās zvaigznes, kas ir milzīgi lieli pasaules ķermeņi, ar visu ko tie nes un tomēr aiz brīvas gribas vienmēr esmu pacietīgs ar šīs zemes nevaldāmajiem cilvēkiem! 13. Bet tas viss būtu viegls un panesams ļaunums, bet nu iedomājies sātana un viņa eņģeļu nepārtraukti spītīgo izturēšanos, kuri paši kā varenas gara būtnes vienmēr lolo “slavējamus” plānus, kā iegrūst postā ne tikai mūs, bet arī Dieva un Viņam atņemt visu Viņa varu! 14. Tas gan, protams, mūžam nekad nevar notikt. Bet pietiek, ka ļaunie plāni reiz te neizdzēšami ir un viņi neatstājas no tā tos izpildīt, pie tam gari vienmēr cieš lielākās sāpes un mokas, kuras caur viņu ļaunāko gribu paši sev sagādā, bet visumā tas viņus tomēr nekad nemudina no viņu lielā ļaunuma paliekoši atteikties. 15. Redzi, mēs to visu redzam un mums ir vara viņus ne tikai uz jūtīgāko sodīt, bet viņus arī uz mūžību pilnīgi iznīcināt, un tas viss bez kādas atbildības Dieva tā Kunga priekšā! 16. Bet tomēr mēs ar viņiem apejamies kā ar mūsu kritušiem brāļiem ar visu pacietību un lēnprātību un to lietu stingri vedam tā, ka viņu brīvā griba no mums nekad netiek ierobežota, bet gan vienmēr ir un paliek brīva. Mēs tikai ar visu rūpību vienmēr novēršam to tālāko iedarbību. Draugs, ko gan tu darītu pie tādiem apstākļiem?!” 17. Zahra saka: “Es t mestos cīņā kā lacis un redzētu, vai tādi gari bestijas man nepaklausītu, sevišķi ja man neatbildīgs būtu tavs spēks un vara!” 18. Rafaels saka: “Bet vai tu nu labi saproti, ka būt Dieva eņģelim pavisam nav tik viegla lieta kā tu to sev stādies priekšā un ka es tomēr nedaudz ko saprotu un pazīstu arī no cilvēciskā un tādēļ arī varu ar jums par to runāt?” 19. Zahra saka: “Ak, jā, nu es to pavisam labi saprotu, bet tikko to nu man vēl pasaki, vai tev šeit vajag būt! Jeb vai arī tā ir tava brīva griba?” 20. Rafaels saka: “Ak, jā, pēc savas brīvākās gribas es jums varētu arī tūlīt pamest, bet es gribu palikt pie jums, tādēļ ka Kungam tas ir patīkami. Bet Kunga labpatika īstenībā ir mana griba un pret to arī Pats Dievs nekad nevar rīkoties; jo tajā pastāv visas radības saglabāšana, no kuras tu ar tev neskatāmi daudzām zvaigznēm neredzi ne astoto daļu (zem aona saprot viena dezillona kubu) 1 decilons=1060=1 ar 60 nullēm) nerunājot par bezgalīgo visumu un tā būtību! -Bet nu ļoti tuvojas Saules lēkts un Kungs nāk atpakaļ, tādēļ te nozīmē būt pilnīgi uzmanīgiem uz katru viņa mājienu!” 131. Visu cilvēcisko rūpju gars tiek no Rafaels padzīts. 1. Zahra saka: “Vai mums nav jāpamodina guļošos?” 2. Rafaels saka: “Kad tikai Kungs būs pilnīgi pie mums, viņi jau pamodīsies!” 3. Jara steidzīgi pielec kājās un ar kaislīgu mīlestības pilnu dedzību jautā: “No kurienes, no kurienes Viņš, visas mīlestības mīlestība, nāk? Manas acis vēl neko nesaredz!” 4. Rafaels smaidīdams saka: “Nav svarīgi, ja tikai tava sirds Viņu redz, tad drīz pēc tam arī tavām acīm tas neizpaliks. Ar pilnu Saules lēktu Viņš būs šeit!” 5. Helēna, kas arī palika nomodā, saka: “Jara, steidzamies Viņam pretī! Ak, kāda svētlaime iet Viņam pretī!” 6. Jara saka: “Jā, jā, draudzene, nāc tikai līdz! Ak, kāds tas būs prieks, kad kaut kur mēs jau no tālie- 135