Views
5 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

135. Kirenijs un

135. Kirenijs un nocietināto farizeju aizsūtīšana no izdegušās pilsētas. 1. Pēc baudītām brokastīm Kirenijs un Jūlijs Man jautā kas nu būs darāms. 2. Es saku (Ķirēnijam): “Nogaidām šeit nedaudz un tūlīt gatavosimies rīkoties! paskataties uz krastmalu! Tur līdzīgi slinkiem miglas tēliem ložņā vairāki fanātiski farizeji kopā ar saviem fanātiskajiem mācekļiem. Viņi jau zina, ka viņiem, protams, nezināma iemesla dēļ tu te uzturēsies. Viņi iedomājas, ka tu inspicē apdzīvotas vietas pie Galilejas jūras, bet tomēr šeit esi ierīkojis sava veida nometni. Arurana greznās teltis viņu miglainās domas viņiem apstiprina. Viņi tikai uzmana, vai tu ar kādu kuģi varbūt necelsies pāri jūrai vai varbūt iznāksi no telts. Te tad viņi tev grib likt pie sirds zaudējumu atlīdzības lūgumu, tā ka viņi domā ka viņu mājvietas ir nodedzinājuši pagāni. 3. Bet nu viņi drīz un viegli uzzinās, ka tu atrodies šeit, un viņi mums būs uz kakla. Tad tu jau sev vari stādīties priekšā, kādu darbu viņi mums sagādās! Tikai to Es saku tev un jums visiem, ka pirms laika par Mani neizpaužat! Vispirms viņiem pavisam krietni vajag tikt iebaidītiem, tikai tad Mani iepazīstot viņus jāpārņem šausmām. Bet tu pārliecināsies, ko mums nāksies darīt un kā rīkoties ar šo laulības pārkāpēju sugu! 4. Bet Mataels un Rafaels mums labi pakalpos; bet līdz pusdienas laikam mēs tikko tiksim no viņiem vaļā. Tādēļ tikai īsu laiku esam mierīgi un sakopo domas, jo nu tu zini kas nāks pār tevi!” 5. Pēc tam viss kļūst kluss un tikai kareivji un kalpotāji diezgan skaļi trokšņo ap kalnu. 6. Pēc kāda laika Mataels Man jautā, vai viņš tiem nocietinātiem tumsoņiem drīkstētu izteikt kādus pārmetumus. 7. Es saku: “Katrā ziņā, bet arī tev būs pavisam sevišķi jāsaņemas, netici, ka ar šiem bruņās klātiem varoņiem būs viegli vest sarunas; jo viņi ir līdz zobiem apbruņoti ļoti daudziem gadījumiem. Pēc tam arī Mataels sāk ļoti sakopot domas.” 8. Bet arī Mani mācekļi Man jautā, kā viņiem šajā lietā izturēties. 9. Es saku: “Jums pie tam nav nekas ne jārunā ne jādara — visu šo lietu nevērojat kā mēmi liecinieki un ja kāds no farizejiem jums ko jautā, tad noraidāt viņu pie Kirenija un atzīstat ka tā lieta uz jums pavisam neattiecas un viņi jūs atstās mierā. No sākuma Es Pats tā darīšu.” Ar šo rīkojumu mācekļi bija apmierināti un mēs tad mierīgi gaidījām nepatīkamos atnācējus. 10. Pēc kādas nepilnas pusstundas pie jūras krasta Kireniju gaidošie no kāda mums garāmejošā jūda no pilsētas uzzināja, ka Kirenijs atrodas vecā karavīra dārzā. Kad viņi to uzzināja visi fanātiskie farizeji un fanātiskie jūdu griezās atpakaļ un ātri devās šurp pie mums. 11. Kad Mataels redzēja viņus tuvojamies, viņš teica: “Nu, mans augstais draugs Kirenij, saturies, tagad iet vētra vaļā! Tomēr esmu ļoti ziņkārīgs uzzināt, ko šie zeļļi cels gaismā!” 12. Kirenijs saka: “Es ne mazāk, kaut gan es atklāti atzīstu, ka ar tādiem cilvēkiem es sarunājos visnelabprātāk, jo ja viņiem tikai parāda mazo pirkstiņu, tad viņi jau tūlīt grib visu roku un tas tad tomēr neiet, jo ir vēl cilvēki, kas patiesi ir nabagi un tādēļ ir ļoti vajadzīgs, ka par viņiem atceras.” 13. Te lūdzēji, dabīgi ar viņu sinagoga priekšnieku priekšgalā, jau arī bija ieradušies. Viņš tūlīt pazina valsts virspārvaldnieku un viņu uzrunāja šādi: “Augsti stāvošais, apskaidrotais, vispilnvarotais kungs, valsts virspārvaldnieks pār visu jūdu zemi, bez tam par Mazāziju un Lielāziju un daļu Āfrikas! Tev nebūs nezināms, kāda nedzirdēta nelaime mūs, Dievam un ķeizaram vienmēr padevīgos Cēzarijas Filipas pilsētas iedzīvotājus šajā naktī ir piemeklējusi. Ja mums pie tās tiktu piedēvēta tikai niecīgākā vaina, tad mēs mūsu zaudējumu varētu pārciest un rūgti apraudāt un tomēr ar pacietību panest to, kam visvarenais Dievs ir licis nākt pār mums. 14. Bet tā, ka cik mums zināms, pie šīs nelaimes mēs neesam devuši ne niecīgāko iemeslu, bet gan mums to ir nodarījusi dažu pārgalvīgu pagānu ļaunprātība, tādēļ mēs tad īstenībā esam šeit, lai no tevis izlūgtos kādu atbilstošu atlīdzību! Pēc tiesas un taisnības tu mums to noteikti jo drīzāk liksi piešķirt tādēļ, ka līdzīgi pārgalvīgajiem pagāniem mēs esam pilnīgi Romas pavalstnieki un otrkārt arī tādēļ, ka mēs vienīgi patiesā Dieva priesteri un kalpotāji, tautu vairāk spējam labvēlīgi noskaņot Ķeizara Romai, nekā daudzu tūkstots zobenu un šķēpu. bet ja mēs reiz esam pret Romu, tad mūsu mēles nedaudz stundās panāk vairāk nekā simtstūkstots karavīri vienā gadā. Te viena roka mazgā otru! 15. Apmierini mūsu lūgumu. Atrauj mūs no acumirklīga ubaga spieķa un uz valsts rēķina liec atkal uzcelt mūsu sagrautās celtnes, mūsu mācību un lūgšanu namus un tu ķeizara vārdā atradīsi ne nepateicīgus atbalstītājus, jā, ja tas citādi nevar notikt, tad mēs turklāt apņemamies, ka pēc pilniem divdesmit 140

gadiem tādu avansu valstij atmaksājam ar procentiem. Augstais valsts virs pavēlniek, apsver mūsu lūgumu un piešķir to mums. Tas nenāks par ļaunu ne tev, ne ķeizaram jo mēs zinām kas mēs esam un ko mēs spējam. Ja mēs esam ķeizara draugi, tad plašo valsti ir viegli pārvaldīt, bet ja mēs savas aizslēgtās sirdīs esam ķeizara ienaidnieki, tad kronis un zizlis viņam drīz varētu kļūt par ārkārtīgi apgrūtinošu nastu! Tādēļ apsver mūsu postu, kā gudrais apsver mūsu lūgumu un rīkojies pēc saviem ieskatiem.” 16. Kirenijs, tikko slēpdams savu iekšējo rūgto satraukumu, saka: “Pirms es izsaku jā vai nē, es vispirms visu likšu sīki izmeklēt, kā un kāda iemesla dēļ jūsu pilsēta un jūsu mājas ir tikušas nodedzinātas. Diezin vai jūs pie tā esat pilnīgi bez vainas; jo tieši šajā naktī es no kāda dzirdēju, kā jūs īstenībā pēc vakardienas totālās aptumšošanās un vēlāk vēl vairāk vakarā pēc Saules nodzišanas priekšā stāvošās un nu jāsekojošās Dieva tiesas dēļ, kas tika pareģota no kāda jūsu pravieša, esat nevajadzīgi sākuši svinīgi uzrunāt tautu. Pie tam savukārt arī grieķu priesteri neattiecās savā labā izmantot dīvaino dabas parādību. Jūs abas priesteriskās partijas apzināti ļaunprātīgi izmantojot dabas parādību, lai par iedarbīgām un jūsu Dieva gribu aizsniedzošām lūgšanām ļaudis pieciestu nedzirdētiem upuriem. Jau kopš bērnības no jums kurli un akli padarītie ļaudis pēc iespējas darīja visu ko tikai varēja darīt lai izbēgtu no jūsu pasludinātās Pastara tiesas. 17. laimīgā kartā atradās kāds saprātīgāks un pieredzējušāks vīrs, kas pie sevis pasauca dažus viņam pazīstamus saprātīgākus cilvēkus un tad visā mierā un nosvērtībā viņiem no ļoti dabīgiem pamatiem izskaidroja kā no viņa jau vairākkārt redzētu, notikušo dabas parādību. Viņš viņus arī darīja uzmanīgākus uz to, ka priesteri, ja viņu apgalvojumos kas būtu, dažiem esamības acumirkļiem uz šīs pasaules ar meliem un krāpšanu no ļaudīm noteikti neizspiestu tik masveida upurus. Nepiesātināmi mantkārīgie un cietsirdīgie priesteri tikpat labi kā viņš zinot, ka visā tajā lietā nevarot būt nekas svarīgs, kā augstākais nākamās dienas kādas dabīgas laika pārmaiņas. Bet viņi pazīstot tautas māņticību un pie šīs izdevības nu uz nedzirdētāko grēkojot! 18. Redzat, tas man naktī no visuzticamākā liecinieka ir ticis darīts zināms! Nu, kādas bija šīs gudrās un ļoti savlaicīgās pamācības sekas? Tie daži ar nedaudz vārdiem labi pamācītie tad steidzās pie izmisušajiem ļaudīm un pilnā kaklā līksmi kliedza: Iepriecinājums, iepriecinājums, iepriecinājums pēc iepriecinājuma! Jūsu labumam mierīgi mūs uzklausat! — Pēc tam viegli saprotamā veidā viņi ļaudis pamācīja. Kad cilvēki to saprata, viņus pārņēma dusmas un niknums pret jums, un tad jums sagatavoja nedaudz no Daniela Pastarās tiesas. Tā ka no šī uzticamā ziņojuma es pārāk labi sapratu, ka ne pagānu pārgalvība, bet gan tikai jūs paši esat vainīgi ka šajā naktī jūsu citādi īsti skaistā un ievērojamā pilsēta kļuva par pelniem, kam iemesls bija ļaužu taisnīgās dusmas par jūsu krāpšanu, tad cerams jūs gan labi sapratīsiet ka es nevaru uzklausīt jūsu ļoti nekautrīgo lūgumu, bet gan pretēji, es kā vicereģents, mana ķeizara un tautas labumam saukšu jūs pie stingrākās atbildības un notiesāšu tautai pilnīgi atlīdzināt tai nodarītos zaudējumus, kurus es likšu precīzi piedzīt, — pieņemot ka viss ir tā, ka es šajā naktī no pārāk uzticama liecinieka esmu dzirdējis! Kas jums pret to sākams? Runājat, ja jūs pret to varat ko teikt.” 19. Jau Kirenija runas laikā melnie līdzīgi hameleoniem nobālēja un no viņu īsti vilku acīm viegli pamanīja kvēlojam viņu iekšējās dusmas un kad viņiem nu bija jāattaisnojas, viņi aiz dusmām vairs nevarēja izteikt ne vārda. 20. Kirenijs kādu laiku gaidīja un kad neviens te vēl nevēlējās runāt, caur lūdzēju dusmu grimasēm uzbudinājies, pēc romiešu paražas parādot pilnīgāko nepielūdzamību drūmā nopietnībā, teica: “Runājat drīz, citādi jūsu dusmās kvēlojošo klusēšanu es esmu spiests uzskatīt kā pilnīgu atzīšanos par to, par ko jūs esat apvainoti un tūlīt bez kādas saudzības jums izteikt labi nopelnīto spriedumu un jūs izdot eksekūcijai! runājat, jo jūs zināt, ka mēs romieši nekad nemēdzam jokot!” 21. Beidzot priekšnieks saka: “Kungs, apmelojums ir pārāk liels! te tik ātri nevar saņemties un iebilst, bet gan te nozīmē dziļi apsvērt spēcīgus līdzekļus lai to satriektu visas niecības putekļos. Kas mums var pierādīt, ka mēs ļaudis spiežam upurēt? Mēs sprediķojām un runājam to, ko mēs paši sajutām un par ko baidījāmies. Kas mums pierāda, ka mēs rīkojamies pretēji tam ko pēc prātojuma mums vajadzēja sajust?! Vai zīmes uz to norādīja?! Jeb vai vēsture mums neuzrādīja daudzus piemērus, kur Dieva pacietība beidzās un pār cilvēkiem pēkšņi nāca briesmīgāka tiesa?! Bet mums ir arī daudz piemēru, kur neskatoties uz kādu noteikti un neizbēgamu pasludinātu soda tiesu, ja tauta nožēloja grēkus un atgriežas, Dievs sniedza Savu lielo žēlastību un līdzcietību. 22. Bet ja tavs gudrais vīrs, kas vienīgais liecināja pret mums, bija tik ļoti godīgs, kādēļ tad viņš nenāca pie mums un kādēļ mums nerādīja to, ko viņš rādīja dažiem neapmierinātiem, kas vienmēr pret 141