Views
4 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

mums izturējās

mums izturējās naidīgi? Tikai tāds cilvēks, kas nepazīst mūsu diženāko Dieva Mācību un kuram nav ne jausmas no kāda Dieva vārda caur kāda pravieša mutes un tā iespaidu tādā caur zīmēm pie debesīm spaidīgā laikā var mūs tik apkaunojoši ļauni apmelot. Un Romas valsts virspārvaldnieks tādam cilvēkam var gribēt dāvāt vairāk ticību nekā mums!? Mums gan teiks: Ja tas gudrais vīrs būtu nācis pie jums, tad jūs nebūtu viņu uzklausījuši un vēl notiesājuši un pat nomētājuši ar akmeņiem! Bet kas par mums ko tādu var apgalvot, pirms viņš to pie mums nav izmēģinājis!? Mēs mēdza, spriest un notiesāt tikai pēc notikuša nozieguma, bet nekad pēc ārējās šķietamības un ļauna pieņēmuma pirms nozieguma! Par mūsu izturēšanos runā mūsu Dieva Mācība; bet kas var uzstāties un mums pierādīt, ka mēs ticam vienam un darām citu?! Ļaunprātīgs apmelojums vai ļauns pieņēmums mums neko nepierāda, un liecinieks tev var būt teicis ko grib, mēs tik ilgi viņa apsūdzību izskaidrojam kā pilnīgu nulli un nederīgu, līdz viņš mums var pierādīt, ka mēs patiesi rīkojamies citādi nekā mēs paši ticējām, un ka mēs gudro vīru, kas pret mums uzkūdīja tautu, ja viņš pie mums būtu nācis, nebūtu uzklausījuši! 23. Mēs dzīvi dalījām ļaužu bailes; un ja ļaudis savu grēku izpirkšanai mums piegādāja daudz upuru, ticībā ko caur to Dievs viņus saudzēs, vai mums gan upuri nebūtu jāpieņem? Kur tad stāv rakstīts pretējais? 24. Lielais valsts virspārvaldniek, apdomā labi, ka te tev ir darīšana ar patiesiem Dieva kalpiem un nevis ar jauna veida templiešiem, kuri diemžēl pārāk labi pret grozīties līdzi visiem vējiem! Mēs to labi zinām un tādēļ templis nav mums labvēlīgs, bet diemžēl tikai nedaudzi vēl ir stingri senā ticībā, kuru nevarēs saļodzīt nakts mušas, kas tev ausīs iečukst ko nepareizi novērtētu. Mums šodien gan ir Kunga brīnišķa diena un nekur nav ne pēdas ko kādas Dieva tiesas, izņemot, ka mūsu pilsēta kļuva liesmām par upuri, — bet ne caur Dieva tiesu, bet gan diemžēl caur dažu mums vienmēr naidīgu pagānu ļaunprātību. Bet vai pie Dieva tas būtu bijis kaut kas neiespējams, likt ar mūsu apvidu notikt tā, kā reiz ar Sodomu un Gomoru? Kas šeit var uzstāties un teikt, ka pēc pa priekšu ejošām zīmēm tā nebūtu varējis notikt?! Mēs pavisam negribam teikt, ka no piedraudētās tiesas Dievs šo apvidu būtu pasaudzējis tieši mūsu daudzo lūgšanu un nopūtu dēļ; Dievs to var būt darījis kāda mums pilnīgi nepazīstama dievbijīgā dēļ, jo tad tomēr arī mūsu lūgšanas kopā ar kāda dievbijīgā lūgšanām ir sasniegušas Viņa troņa pakāpienu. Bet kas pretēji mūsu ticībai un pārliecībai pierāda ka tas tā nav, bet gan esot pavisam citādi? Es esmu runājis savējo vārdā un tu, augstais kungs, Dieva un visu cilvēku priekšā izsaki taisnīgu spriedumu!” 136. Markusa apsūdzība pret farizeju priekšniekiem. 1. Uz šādu atbildi Kirenijs protams nebija sagatavojies un nu nezināja kas viņam uz to priekšniekam būtu jāiebilst. Tādēļ viņš pasauca Mataelu un paklusam viņam teica: “Tādēļ runā tu tālāk; jo es ar savu gudrību jau esam galā, jo viņi ir ieziesti ar vairāk ziedēm kā es sākumā to sev stādījos priekšā!” 2. Mataels saka: “Augstais draugs! Te mums patiesi būs grūti, jo viņiem kaut ko pierādīt, ko viņi būtu darījuši, ja apstākļi būtu tā sagadījušies, ir grūta lieta. Un ja arī viņiem, ko es negribētu apstrīdēt, slepenībā būtu bijis ļaunākais nolūks tad tam trūkst pat mēģinājuma to realizēt. Kur tad te ir vienīgi pilnīgi nosodamā ļaunā nodoma, kas viņiem varēja gan būt gan arī nebūt, realizēšana? Bet kas kāda cilvēka sirdī visu var formēt kā domas, ja tās no visām iespējamām pusēm tiek nomāktas?! 3. Ja sirdī vētraini trako, tad neviens cilvēks pārāk viegli nepanes savu ātri mainīgo domu attīrīšanu, kas tajā juku jukām drāžas kā vētras negaisa putni; un ja ar laiku vētra sirdī ir norimusi, tad mierīgs kļuvis cilvēks vairs reti pilnīgi atceras, kas viss viņa kaislību vētrā juku jukām ir lidojis. To starp var būt daudz nosodāma, bet es pats saku, kāds Dievs par to tam gribēs uzmesties par tiesnesi?! Ja viņi patiesi ir senas ticības cilvēki un ļaužu bailēs ir dalījušies aiz viena un tā paša iemesla, ko mums tik ilgi vajadzēs pieņemt, līdz mēs līdzīgi Dievam nevaram viņiem pierādīt pretējo, tad viņu lūgumam vajag tikt apmierinātam, pieņemot, ka ja pie tik ārkārtēja gadījuma, kāds ir priekšā stāvošais, no ķeizara ir tāds rīkojums! Mēs šeit varam taisīt spriedumus tikai par to, kas atklāti mūsu priekšā, cik ilgi mēs tam ko spēcīgu nespējam likt pretī, turpretī mūsu domas nekad nevar kalpot kā pret pierādījums, un arī ja mēs noklaušinām visu pilsētu, arī tad mēs nezināsim vairāk kā zinām tagad.” 4. Šos vārdus Mataels Kirenijam arī tikai tā pusbalsī bija iečukstējis un Ķierenijs, kasīdams aiz auss Man teica: “Nu, ko tad Tu saki uz to?” 5. Es saku: “Mans laiks vēl nav klāt, tādēļ nu apspriežaties tikai savā starpā un vedat sarunas ar vi- 142

ņiem; bet pieaicināt tad veco Markusu, viņš kopā ar saviem abiem dēliem viņus pazīst labāk nekā jūs! arī Ebals no Ģenaceretes viņus puslīdz pazīst. Liec viņus atsaukt šeit un tu tūlīt dzirdēsi citu valodu!” 6. Kirenijs tūlīt sūta pēc Jūlija, kas kopā ar Ebalu gāja uz kalna pie karavīriem, lai vērotu vēl arvien ļoti spēcīgo ugunsgrēku. Tie abi drīz nāca, kā arī vecais Markuss. Kad aicinātie bija klāt, Kirenijs pavisam īsi viņiem izstatīja priesteru lūgumu un viņu priekšnieka runu, kā arī to, ko priekšnieks izvirzīja kā neatspēkojamu iebildumu. 7. Kad Markuss to dzirdēja, viņš ļoti brīnījās par priekšnieka milzīgo pārdrošību un viņam teica: “Tu, tik ļoti godīgais un fanātiski ticīgais farizeju priekšniek! Jau sen slepeni gaidīts un tā kā saukts nu esi manā lielajā tīklā! Atceries kādas pūles pirms apmēram trim gadiem tu pielietoji, lai mani dabūtu savā ticībā. Tu pat izturējies iecietīgi pret vecam cilvēkam vienmēr diezgan apgrūtinošo un sāpīgo apgraizīšanu, ja tikai es kopā ar saviem mājiniekiem ļaujos pierakstīties tavā ticībā, tad ar to pilnīgi pietiek. Kad es tev iebildu, ko kā apzinīgs cilvēks savu tēvu reliģiju ne labprāt apmainu pret kādu citu, kuras pamatprincipus es pārāk maz pazīstu un par kuru es nezinu, kādus jaunus pienākumus tā man var uzlikt, tu man apsolīji daudzas priekšrocības tirdzniecībā un ceļošanā. Es tad tev pavisam atklāti teicu, ka es gan neesmu pilnīgi pretī savu diezgan grumbuļaino reliģiju nomainīt pret kādu labāku, tikai vispirms man vajag tikt pilnīgi iesvaidītam visā jaunpieņemtās reliģijas būtībā. 8. Bet tu teici, ka pie tavas reliģijas tas pavisam neesot svarīgi, jo katra reliģija jau tāpat neesot nekas cits, kā šūpuļbērna filozofija un bērnu dēļ tai arī vajag tikt ārīgi saglabātai. Ja vīram reiz ir izglītots saprāts tad viņam nekāda šūpuļbērnu filozofija vairs nav vajadzīga. Bet ja viņš pie sevis nopietnībā to par kaut ko turētu, viņš sevi nosauktu par aklu nelgu! Bet tāds vīrs kā es tad tomēr varot novērtēt, vai gudrāk neesot ārēji atzīt tādu reliģiju, kas tirdzniecībā un ceļošanā kādam liek mazāk šķēršļu. 9. Es tad piekritu un sevi kopā ar visiem mājiniekiem pierakstīju tavā reliģijā. Bet drīz pēc tam es plati ieplētu acis, kad no jums drīz tiku notiesāts visādām apgrūtinošām nodevām un tad vienmēr labāk un labāk sapratu, kādu nelietīgu maiņu es esmu izdarījis. 10. Pirmām kārtām man jums vajadzēja dot desmito tiesu un no katras sugas pirmdzimto. Es ļoti bieži par to sūdzējos pie romiešu iestādēm. bet neko nepanācu, jo visur man pārmeta un teica: Volenti non fit inturia! (Kas tā grib, tam nenotiek netaisnība!) Kādēļ tu kā vecs, saprātīgs romietis ļāvi sevi noķert cilpā? Izciet nu sodu par savu nepārdomāto muļķību! 11. Bet ja es gāju pie tevis un izklāstīju savu postu, tu manī pavisam neklausījies un savā lielā augstprātībā vienmēr teici: Tā stāv rakstīts! Un bez panākumiem, bēdīgu un saīgušu seju un sirdi es varēju atkal doties prom. 12. Ja es no jums gribēju tuvāk iepazīties ar jūsu rakstiem, tad man tika teikts: Mēs esam raksti un dzīvais Dieva vārds! Tādēļ te nevienam nav ko tālāk jautāt, bet gan lai katrs dara to, ko mēs mācām un prasām! Vairāk nevienam nekas nav vajadzīgs! 13. Redzi, tu vecais, ļaunais jūdu orakul no Cēzarijas Fīlipas, tie ir tavi vārdi un tava izturēšanās. Un nu tu pēkšņi gribi sevi nomazgāt baltu?! Es zvēru pie visa, kas man nu ir svēts, ka tu man netiksi ne no vietas, pirms mazākais man neesi vērsis pa labu katru ļoti netaisnīgi nodarīto zaudējumu. Uz manu atbildību godājamais valsts virspārvaldnieks tev uz muguras var likt piespraust krustu un caur to tev netiks nodarīta nekāda netaisnība- Saprati, tu vecais, sliktais orakul?! ” 14. Kirenijs saka: “Ak, tā stāv tās lietas?! Nu, nu, kaut kas mums jau ir! Nu, tumšo ļaužu apspiedēju gudrais priekšnieka kungs, kas tev pret to ir ko iebilst?” 15. Priekšnieks saka: “Vai tu pilnīgi pazīsti Mozu un visus no Dieva apgaismotos praviešus?” 16. Kirenijs saka: “Mozu es tā puslīdz pazīstu, bet praviešus tikai vārda pēc!” 17. Priekšnieks saka: “Pavisam labi, tad ej no tā vispirms mācies pazīt visus manus rūgtos pienākumus, un ja tu man vari pierādīt, ka es kādu no tiem neesmu izpildījis, tad sodi mani! Ja tu gribi lasīt — raksti ir pie mums kā mūsu vienīgā manta, kuru šīsdienas augstajā Kunga dienā drīkstam nest līdz, ja draud briesmas ka tie varētu tikt iznīcināti!” 137. Saruna ar farizejiem. 1. Mataels Kirenijam slepeni saka: “Tas jau atkal ir rieksts, kuru pārkost mūsu zobi varētu būt par vājiem! Markuss savu lietu darīja ļoti labi, bet ko mēs varam darīt ja pēc viņu statūtiem mēs viņiem nevaram pierādīt nekādu pienākumu neizpildīšanu? Bet uzklausām vēl Ebalu un Jūliju! Bet arī tas ko viņi 143