Views
4 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

mana Augstā Dziesma,

mana Augstā Dziesma, kas drīzāk piedienas kādam ārprātīgam, nevis kādam gudram. Tādēļ man jau bija krietnas dusmas uz visu kas kaut kur stāvēja tikai niecīgākā strīdā ar Euklidisko saprātu, pēc kura darbiem es īstenībā esmu kļuvis rēķināšanas meistars. 15. Mans visuvarenais debesu draugs! Ja man kāds saka ka divi un divi ir četri un ka dienai ir gaisma un naktij tumsa, tad viņš ir runājis pilnīgu patiesību un es viņu spiedīšu pie krūts kā draugu. Bet ja kāds nāk un ar stūrgalvīgu prātu man saka, ka divi un divi = pieci un ka diena esot tumsa un nakts gaiša, tad tādu vērsi es tūlīt nosistu ar vienu sitienu, jo tāds gara slepkava man ir daudz ļaunāks kā zaglis, laupītājs un slepkava! 16. Un redzi, tā tas toreiz bija templī! Sāka jau apgalvot neprātīgākās lietas un pat uzlika sodu ja kāds pret kādu lai cik dumju zālamāniski tumšu un dumju gudrības izteicienu uzsāka izteikt tikai niecīgāko iebildumu! 17. Minētais virspriesteris bija īsts zālamanietis un viss mistiskākai gudrībai piešķīra lielu nozīmi. Viņš pat sāka apdziedāt kādu gaišāko gaismu, kas nākot pasaulē. Tā naktī visu tumsu nu apgaismos tik vareni, ka gaišāk kā gaišākā pusdienas Saule tā apgaismotu pat pazemes tumšākos caurumus; bet pasaules diena kļūtu tumša nakts un dienas gaisma kļūtu tik liela, ka pie tam mirtu cilvēki un dzīvnieki. Nakts gaisam jau esot pasaulē un jau apgaismojot nakts tumsu tā, ka pat akli dzimušie redzot kā redzīgie gaišā dienā! 18. Šis nu teiktais ir tikai pavisam viegls sākums, kas, protams, no alfas līdz omegai ir ļoti melīgs, tā ka pilnus trīsdesmit gadus līdz šai stundai, izņemot Pilnmēnesi neesmu pamanījis nekādu nakts gaismu- izņemot vakardienas pagarināto vakara apgaismojumu, bet kas pavisam labi būtu varējis izpalikt, caur ko būtu novērstas daudzas nelaimes. Neviens nedrīkstēja viņam jautāt, kas zem tā saprotams un tomēr viņš prasīja pilnīgāko ticību. 19. Jehova vārdā es to vēl būtu panesis, — jo pie daudzām aplamībām vēl nedaudz vairāk aplamības neko nenozīmē, tādēļ, ka pie tam sevī vēl vienmēr var domāt tīri un pareizi. Bet tad viņš reiz iesāka: 7 kļūs par 1, un 666 nu kļūst 111, un 777 nu ½ un 1/3 nu ¼. Kas te prot rēķināt, tam nu jārēķina citādi; jo senais nu tiks tiesāts un nolādēts. 20. Līdzīgas aplamības mani un vairākus Euklida skolniekus vēl vairāk ļoti satrauca, nobiedēja un saniknoja, mēs sazvērējāmies un caur vienu labi nomērķētu akmeni tai dumjībai darījām galu! 21. Bet arī mēs tieši daudz nevinnējām, jo pēc tam nonāvētā pēcnācēji bija vēl tūkstots reiz ļaunāki. Bet tad mums līdzīgie templī arī vairs ilgāk nevarēja palikt. Es viltīgi liekuļoju un tādēļ te tiku nozīmēts kā priekšnieks ar visām virspriestera tiesībām. Šeit es sev neko neliedzu. Ārēji sevi rādīju stipru, bet iekšēji biju pavisam labs un labā omā. Te tev nu arī bija iemesls, kādēļ Caharijs tika nonāvēts. — Ko tu nu uz to saki?” 153. Rafaels dod izskaidrojumu pravietojumam par Mesiju. 1. Rafaels saka: “Bet tam tak acīmredzami tomēr bija garīga nevis materiāla jēga! Tas attiecas uz to laiku, kurā pasaulē nāk Mesija, par kuru savā sajūsmā jau ir pareģojuši visi pravieši, jā — pat jau Ādams un Enoks, kā arī Kenans! 2. Tas laiks nu ir atnācis, kurā visi pareģojumi ir piepildījušies! Caharijs, kā pēdējais pravietis garīgā veidā pareģoja par sekojoša Apsolītā atnākšanu un tādēļ jūs nonāvējāt viņa miesu un caur to no jauna apzīmogojāt savienību ar elli, kuru Kains cīņā ar savu dievbijīgo brāli vispirms atvēra aklai, dumjai un ļaunai cilvēcei. 3. Bet pārāk aklai un dumjai cilvēcei tas tieši nevar tikt pārāk bargi pierēķināts, ja tā savā aklumā izdara visāda veida cietsirdīgus grēkus un Caharija dēļ tev arī nav jātiek sodītam, un jo mazāk tādēļ, ka tu šo noziegumu jau bieži jo bieži esi īsti nopietni nožēlojis, kas tev ļoti runāja par labu. Bet nu jautājums, ko tu darītu, ja tu šajā pasaulē jau kopš trīsdesmit gadiem stāvētu starp jūdiem staigājoša un mācoša Mesijas vaiga priekšā un ko darītu tavi simts piecdesmit kolēģi! Vai tu Viņam dotu pienākošo gadu un savā sirdī atzītu kā To, kas viņš ir?!” 4. Stahars saka: “Tu mans visvarenais draugs! Tas jau atkal ir jautājums, uz kuru atbildot varētu nolauzt kaklu! Kas ir tas ļoti mistiskais Mesija? Kur Viņš ir? Ko Viņš grib un ko Viņš māca? Pirms to nezina, Jehova dēļ no sevis nevaid dot kādu noteiktu atbildi!” 5. Rafaels saka: “Viņš ir tas, par Kuru dziedāja Dāvids, kad viņš teica: Darāt augstus vārtus un plašas 164

durvis, lai nāk iekšā visas diženības Kungs? Bet kas ir diženības Kungs? Viņš ir Jehova Cebaots! (24. ps.9-10) Redzi kādu liecību viņš dod Mesijam, kas kā svēts, svēts, svēts fiziski kā mēs nu atrodamies šajā pasaulē! 6. Bet ja nu Dāvids skaidri par Viņu liecina, tad ar to tavs jautājums ir atbildēts un kas attiecas uz Mesiju un tu to jau zini; bet tagad arī es prasu noteiktu atbildi uz manu tev uzstādīto jautājumu!” 7. Stahars saka: “Ja tā, ko savā subjektīvā sfērā es pavisam negribu apšaubīt, tad es tomēr jautāju: Kur mēs pēc tam liekam Mozu, pie kura tomēr arī pavisam kategoriski skan: Neviens cilvēks nevar skatīt Jehovu un līdzās paturēt dzīvību!? Vienlaicīgi Mozā no Jehova puses mēs lielajam pareģim atrodam skaidru aizliegumu, pēc kura nevienam Dievu sev nav jāstādās priekšā zem kāda lai cik dižena attēla! Bet tu saki, ka pēc Dāvida izteiciena Mesija nu pats staigā kā Cilvēks. Kā tad izskatās ar Dieva aizliegumu Mozā; kam ar to jānotiek?! Vienam te vajag tikt atmestam, vai nu mozum vai tavam Mesijam, jo neiespējami būt taisnībai abiem, Mozum un Dāvidam!” 8. Rafaels saka: “Ne Mozum, ne Dāvidam! Jo abi cilvēkiem sludina pareizo, labo un patieso! Dieva pavēlē Mozus neteica, ka Viņš reiz nevarētu starp cilvēkiem parādīties kā Cilvēks; viņš tikai aizliedza darināt Dieva attēlu, it kā zelta teļa veidā. Tātad Jehova Mozum teica, ka Viņu kā Dievu vai Garu neviens nevar redzēt un dzīvot; bet tūlīt pēc tam Jehova Mozum tomēr teica: Paskaties, — bet tu paliec aiz klints! Un Mozus redzēja Jehova muguru. 9. Bet ko tas izsaka? Redzi, Jehova mugura, ko Mozus redzēja, tieši apzīmēja Viņa cilvēciski ķermenisko, zem kā Viņš Pats kā pilnīgs Cilvēks reiz būs saredzams cilvēkiem! Bet ja tā, kā te jāatmet Mozu ja pieņem Dāvida liecību? 10. Bet jau kopš trīsdesmit gadiem jūs tak nolikāt malā arī seno Derības šķirstu, jo no senās pazuda uguns stabs un dūmu mākonis, un senā vietā nolikāt jaunu, pavisam materiālu. Bet arī tas, bez kā jūs to sapratāt, ir liecība šim laikam un izsaka ka Jehova kā viens vienīgais Gars vairs neatrodas tikai virs visas matērijas, kā reiz nakts virs ūdens, bet gan Viņš Pats pameta šo stāvokli, kurā Viņš kā Radītājs un Tēvs caur pamodinātiem pareģiem tikai grūti un nedroši deva Sevi pazīt pārējiem bērniem. Tādēļ tagad Viņš Pats nāk cilvēka miesā un Pats nu māca cilvēkus un aprunājas ar Saviem bērniem. 11. Vai tu arī šeit neredzi jaunas savienības jaunu šķirstu, kuram mirušais, jaunais templī ir atgādinošs simbols? Bet Jehova Gara dzīvību, kas iepriekš atradās virs Derības šķirsta, Pats Jehova jau pirms trīsdesmit gadiem ielika Dieva Cilvēkā un Viņš nu ir šeit pasaulē un Pats māca cilvēkiem Sevi pazīt! 12. Bet ja tas ir tā, vai tu vēl vari teikt, ka lai to pieņemtu vajadzētu atmest vai nu Mozu vai Dāvidu? 13. Stāv arī rakstīts: Bet tajā laikā debesīs būs plaši atvērtas, un eņģeļi uzkāps un nokāps pie cilvēkiem, kuriem ir laba griba un viņu priekšā liecinās par miesā tapušo mūžīgo Vārdu, kas ir Pats Dievs! Tas tagad tieši notiek tam ausu un acu priekšā! Kā tu te gan spēj un vari prasīt ko vairāk?! Jeb vai tu mani vēl vienmēr turi par cilvēku?” 14. Stahars, un ļoti pārdomādams eņģeļa vārdus, saka: “Hm, man nu kļūst pavisam dīvaina sajūta! Tā tas ir pilnīgi pareizi un no katra tavas debešķīgās mutes vārda spīd patiesība. Es nu esmu atgriezts; bet nu ir runa par maniem kolēģiem, lai arī viņi tiek atgriezti; un tad lieta grozās ap to, kur mēs ar lielo Mesiju varam sastapties lai dzirdētu Viņu Pašu!” 15. Rafaels saka: “Ej un stāsti to taviem brāļiem, lai arī viņi spēj ticēt un kļūt pilnīgi svētlaimīgi; tad nākat un uzzināt, kur jūs redzēsit un runāsit ar Svētāko!” 16. Stahars nu tūlīt dodas pie saviem vēl tumšajiem kolēģiem. 154. Stahars atgriež savus kolēģus. 1. Bet Stahara kolēģi, pa lielākai daļai izklaidus, atradās jūras krastā, bet daži staigāja visapkārt pa pagalmu. Stahars viņus visus sapulcināja pie krasta un kad viņi visi bija kopā, viņiem teica: “Draugs vai jūs dzirdējāt to jaunekli runājam un darbojamies?” 2. Kolēģi saka: “Nedaudz, bet ne visu; jo tā lieta mums šķita pārāk smalki romiešu valsts pārvaldnieka izkārtota, lai mēs visus ievilktu viņa smalki izmestajā tīklā un mēs domājam: Tālu prom no loka ir drošs no bultas! Mēs jau tāpat esam visu zaudējuši, — mēs esam pie ubaga spieķa! Pilsēta vēl deg. Kas mums darāms? Romieši zina kas mēs ļaudīm esam; bez mūsu dārgi izcīnīto labvēlību viņu valdīšana Āzijā viņiem maksā dārgi! Ak, tāds romietis kā Kirenijs; kura rīcībā no trijām pasaules daļām ir bagātīgākie līdzekļi, spēj visu. 165