Views
7 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

uz vietu tik pēkšņi

uz vietu tik pēkšņi izplatās ļoti brīnumaina slava. Tādēļ tautas priekšā mēs jau sen apmulsām, kad no ļaudīm tikām lūgti paskaidrot to, ko viņš ar pašu acīm ir redzējuši un pašu ausīm dzirdējuši! 13. Valsts virspārvaldnieks pats man par to uzdeva ļoti āķīgo jautājumu, uz kuru atbildot man kļuva ļoti karsti! Un tā es nu nepieņemu neko citu, kā ka tas brīnumainais Jēzus no Nācaretes nekļūdīgi ir tas kā no eņģeļa mums apliecinātais nu pasaulē esošais Messija; un šis Mesija varbūt pat ir šeit viens no daudzajiem klātesošajiem, bet kas noteikti aiz ļoti gudra iemesla ātrāk negrib ļaut sevi pazīt, pirms mēs tomēr daļēji būtu viņa cienīgāki, nekā tas diemžēl bija līdz šim! 14. Tādēļ es nu domāju un jūsu visu priekšā pavisam atklāti saku: Ja tā lieta ir tāda, tad uz visiem laikiem pagriežam muguru templim un tā zaudētam svētumam un ar katru mūsu dzīvības šķiedru pievienojamies jūdu Mesijam!- Kā jūs te domājat?” 15. Pārējie saka: “Noteikti, mums te nekas nav iebilstams. Ko tu kā mūsu priekšnieks dari, to arī mēs darām; jo mēs pazīstam tempļa būtību un zinām, ka tās mūros vairs nav nekāda svētība, jo tajā vairs nav atrodama nekāda patiesība, nekāda mīlestība un nekāda uzticība, bet gan tikai varaskāre, augstprātība, dusmas, atriebība, visa veida meli, rijība un žūpošana un visāda veida izvirtība un laulības pārkāpšana; bet par kādu svētību tur mūžam vairs nevar būt nekāda runa1 16. Tavas runas laikā mēs to lietu esam krietni apsvēruši un kopš ar tevi uz visiem laikiem pagriežam templim muguru, un to ar visām tiesībām, jo mēs ko jaunu neesam pieņēmuši lētticīgi. Mēs iepriekš visu esam intensīvi pārbaudījuši, pat lielie brīnumi mūs nevarēja apgriezt uz otru pusi, kā vējš lapu gaisā! 17. Bet ja mēs nu esam pavisam pārliecināti par pilnīgu patiesību, tad mēs arī nevaram citādi, ka patiesību, kas nāca no Debesīm, uzskatīt kā to, kas tā ir- un to nu jo vairāk, kur laiks, apstākļi un Romas majestātiskums mums turklāt ir labvēlīgs, kā mēs jebkad tā ko būtu varējuši sagaidīt! 18. Mēs nu tikai augstākā mērā gaidām uz Mesiju, droši no Nācaretes! Vai Viņš lielās sabiedrības vidū nav tas, kas nes rožainus svārkus un virs tiem gaišzilas krāsas grieķu merino apsegu un kuram gan ir skaistākie mati kādus jebkad pie kāda vīra esam redzējuši?!” 19. Stahars saka: “Jā te jums tieši varētu būt taisnība; jo es jau sen viņu vērīgi aplūkoju! Es arī redzēju, ka eņģelis kā arī Kirenijs viņiem runājot un darbojoties ar acīm vienmēr meklē viņu, it kā ka jautātu, vai viss tas ko viņi runā un dara esot pareizi! 20. Ari visi pārējie viņam parāda kādu zināmu slēptu dziļu cieņu, bet kas tomēr nepaslīdēja garām manām acīm! Ja viņš it kā nav kāds ķeizarisks princis no Romas, tad es nu gan jau vēlētos zvērēt, ka šis cilvēks un neviens cits ir Mesija!” 21. Pārējie saka: “ak, ar tik skaistiem blondiem matiem mūžam nav saskatāms kāds romietis! Bet kas tad mums varētu notikt, ja mēs pieietu pie viņa un viņam ko vienu vai otru jautātu?!” 22. Stahars saka: “Vispirms tomēr griežamies pie eņģeļa, vai pie valsts virspārvaldnieka, mēs nu esam Romas pilsoņi un mums uz to ir pilnas tiesības.” 156. Kāds farizejs runā par cilvēka atbildību. 1. Pēc tam visi pavisam labā garastāvoklī pieiet pie Kirenija un viņam jautā, kas te būtu darāms. 2. Un Kirenijs saka: “Ir pieklājīgāk, ja jūs ar to vēl nedaudz nogaidāt, bet tā vietā īsti sirsnīgi tuvojaties Viņam sirdīs, tad Viņš Pats jau nāks pie jums un Pats jums teiks, kas Viņš ir un kas jums darāms! Pagaidām es jums tomēr varu teikt to, ka jūs esat uz pavisam pareiza ceļa! Jo ka lielajam Dieva cilvēkam noteikti vajag atrasties šeit, to jūs jau varējāt pieņemt no mūsu klātbūtnes! Jo kā niecīgāka dēļ mēs šeit neuzturētos jau gandrīz trīs dienas ilgi! 3. Viņš tātad ir šeit, par to jūs varat būt pilnīgi droši; bet vispirms tuvojoties Viņam sirdī un arī nopietni gribat no pamatiem atmest visus jūsu senos ieradumus un grēkus, tad Viņš Pats drīz nāks pie jums un dos jums dievišķus norādījumus, kas jums būs darāms jūsu nākotnei! 4. Bet tas jau ir tas, par kuru paši domājat, ka tas ir Viņš! Aplūkojat Viņu un stādāties priekšā: Tas ir Pats Jehova kā Cilvēks starp cilvēkiem! Tas ir Tas, kas radījis debesis un zemi un visu kas ir tajā un uz tās! 5. Es jums to saku: Viņš ir visas esamības un visas dzīvības mūžīgais pirmpamats. Viņa gribas nekad neizpētāmā varā stāv visa bezgalība; visa eņģeļu vara ir tikai Viņa mutes liega vēsma, un no Viņa plūst visa gaisma! 168

6. Īsi, pārdomājat, ka Viņš patiesi ir tieši Tas, kas Zinaja kalnā deva likumus Izraēla tautai; bet šī tauta Viņu aizmirsa un atkal grima visos netikumos! Un Viņš nu māca, lai Savu tautu atkal pieceltu un atbrīvotu no visām dvēseles kaitēm. 7. Tādēļ Viņš arī nēsā skaisti rožu sārtus svārkus, lai rādītu, cik pilnīgi Viņš vēl mīl Savu tautu. Bet ar plašo zilo apsegu Viņš rāda, ka Viņš ir nācis arī pie mums pagāniem, lai arī mūs padarītu par Saviem bērniem. Apsegs apņem visu pasauli un pie tās pieder arī visi pagāni. 8. Padomājat nu tikai par visu to, ko es jums esmu teicis un ļoti drīz jūs sāks pārņemt pārliecība, ka es jums neesmu teicis nepatiesību!” 9. Stahars un visi viņa kolēģi ļoti pārdomā par tādu negaidītu izskaidrojumu no Kirenija puses un godbijīgi atkāpjas atpakaļ. 10. Kad viņi tā pavisam lēnam atkal sasniedz jūras krastu, Stahars saviem biedriem saka: “Tas tomēr ir dīvaini! Par Kirenija atklāto paziņojumu man ap sirdi kļūst baisi! Mani gan sagrābj zināma drošības sajūta, it kā mums visiem mīļajā pasaulē nekā vairs netrūktu, bet vienlaicīgi mani pārņem ļoti īpatnēja pietāte un bailes mūžības Kunga priekšā; jo pēc visa tā ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši, mēs sev vairs nevaram noslēpt, ka Viņš visā patiesībā ir Tas, par ko Kirenijs mums Viņu nosauca! Kāda saruna ar Viņu mūsos nu panāks vienreizēju sajūtu! Mums parasti ļoti veiklās mēles noteikti atteiksies mums kalpot!” 11. No to piecdesmit vidus kāds īsti drošsirdīgs saka: “Jā, jā, tu gan runāji ļoti pareizi un patiesi, bet es tomēr domāju tā: mēs tomēr neko nevaram darīt, ka mēs esam cilvēki, jo paši mēs sevi noteikti neesam likuši pasaulē! Mēs arī neesam vainīgi par visiem mūsu dzīvības apstākļiem, caur kuriem mēs esam kļuvuši tie, kas mēs bijām. Par tiem mūs padarīja mūsu vecāki, mūsu audzināšana un caur to atmodinātās visa veida vajadzības. 12. Ja mēs būtu nabaga zemnieka bērni, tad arī mēs noteikti būtu tie, kas bija mūsu vecāki. Bet Dievam labpatika likt mums būt ļoti godājamu un bagātu vecāku bērniem. Viņš lika mūs audzināt templī un tad pilnīgi iesvaidīt templim. Tā tak tomēr nebija mūsu vaina! Ka mēs kļuvām tie, kas mēs esam, pie tā tad tomēr noteikti bija arī Visuvarenā griba! 13. Ka mēs tad daudz ko atļāvāmies, kas nebija pilnīgi pēc likuma kārtības, tā tad protams bija mūsu lieta; bet pie tam es tomēr domāju un saku: Ja tavi vecāki tevi būtu audzinājuši par zvejnieku, kuram tikai trūcīgi būtu vajadzējis nopelnīt savu iztiku, tad daudz kas varētu izpalikt kas ir atļaut pārticībā, jo uz to dzen labi barota miesa un asinis. Tātad arī mūsu noziegumi pret likumu pa daļai ir tādu apstākļu sekas, kuros mēs caur piedzimšanu un audzināšanu esam tikuši likti. 14. Ja lielais Mesija nu nāktu pie mums, tad es ar Viņu varētu runāt zināmā mērā bez bailēm un sevišķas kautrības; jo es nevaru būt mazāks kā es esmu, un arī Viņš noteikti ne vairāk kāds Viņš ir no mūžības uz mūžību! 15. Pavisam atklāti runājot, saki man, vai koks ir vainīgs, ja tas no vētras tiek pilnīgi šurp un turp locīts? Jeb vai jūra ir vainīga, ja pārgalvīgie vēji uzvanda tās gludo spoguli un ir par cēloni, ka viens vilnis aprij otru kā plēsīgs dzīvnieks savu laupījumu? Jeb vai vāja niedre ir vainīga, ka no viļņiem tiek locīta uz visām pusēm! 16. Mēs neesam nekāds pirmspēks un esam atkarīgi no visādiem slepeniem spēkiem, kas uz mums iedarbojas. Ko tev līdz visa laba un nopietna griba nekad nekrist, ja tilts, pa kuru tu eji, tev nezinot kaut kur ir satrunējis un sabrūk tieši tad, kad tu pavisam miermīlīgi eji pa to ?! Kas ir dzīvība, kādi gan tai ir balsti, uz kuriem mēs droši varētu paļauties?! Kas pazīst domāšanas un gribas pamatus?! Vienā un tai pat veidā caur dzīvnieciski mēmu piegulēšanu, bieži bez kādām nopietnām domām, tiek radīts dzīvnieks un cilvēks. Ne dzīvniekan ne cilvēkam nav ne dzirkstelītes apziņas kā caur jutekliski mēmu piegulēšanu tiek veidots dzīvs organisms, kura tikai materiāli tehniskās daļas ir tik ļoti mākslīgi saliktas kopā, ka kādam lielam gudram tūkstots gadus būtu ko studēt, lai visas atsevišķās sastāvdaļas tikai ļoti virspusēji pārskatītu un pazītu un cēloniski savienotu! Bet tad viņa priekšā viņam būtu tikai mašīna; bet kur tad vēl ir pats dzīvības princips, kā tas mašīnā darbojas un kā tajā pielieto neskaitāmās atsevišķās detaļas? 17. Mēs gan zinām, ka mēs nu esam un ka mēs dzīvojam un domājam un gribam. Mēs sevī pamanām dažādas tieksmes un dziņas; bet kā tas mūsos rodas, kas tās pamodina un kur tās paliek kad mēs tās esam apmierinājuši ar to, uz ko tās mūs ir piespiedušas? 18. Redzi, tās ir ļoti pamatotas pārdomas, caur kurām pēc katra tīrāka saprāta mazākais četras piekt- 169