Views
2 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

daļas mūsu eksistences

daļas mūsu eksistences ir attaisnojama un tādēļ es arī nekāda gara un nekāda Dieva nebaidos. Es nekad neesmu uzsācis ko ļaunu, izņemot man kā cilvēkam šad un tad patika kāda ziedoša jaunava un pie tā tomēr atkal bija vainīga mana daba! Kādēļ man tik ļoti vajadzēja patikt kāda skaista jaunavīgi krāšņa jaunava? Vai tādu dominējošu iekāri es pats esmu licis savā būtībā? Par to es neko nezinu! Kas tad man deva grūti apmierināmas mīlestības alkas? Kas manī ir slāpju un izsalkuma radītājs? Kādēļ tad man vajag ēst un dzert? Redzi, to visu mūsos panāk augstāki spēki, kuriem mēs nevaram likt pretī kādu pozitīvu likumu! Līdz zināmai pakāpei mēs gan paši varam sevi noliegt, bet pāri tai ne pa matu platumu! Bet ja tā, kāds tīrāks prāts un gudrība mana amata un manas rīcības dēļ te gan spēj mani vest stingras tiesas priekšā? Kāds cilvēcisks, kas tikai līdzīgi man gaiši domā, nē, — un tikpat maz kāds visaugstākais un gaiši dievišķīgs! Kādēļ tad man Dieva priekšā būtu muļķīgi jābaidās?” 19. Stahars saka: “Bet stāv tak rakstīts, ka cilvēkam jābīstas Dieva, jo Dievs ir visuvarens un cilvēks ļoti nevarīgs, kas ar savu varu nekad nevar stāties pretī Dievam!” 20. Runātājs saka: “Pavisam pareizi! Jā, Dievu jābīstas; bet tas ir teikts tikai cilvēka morālei, bet ne caur un caur cilvēkam visās viņa dzīvības funkcijās! Bet pat šīs bailes īstenībā ir tikai mīlestības bailes, kurām zināmā veidā jābūt tikumiska cilvēka dzīvības brīvas gribas vadonim, kā te ir vecāku mīlestības bailes par viņu bērniem. Bet liec Dievam tev dot likumu, kas tev aizliedz elpot vai sagremot, vai sisties pulsam vai novecot, aug matiem vai nagiem, vai saost vai garšot un sajust prieku vai sāpes! Kāds tikai daļēji gurds Dievs varētu to darīt?! Kur tad mums ir mēraukla, pēc kuras mēs precīzi varētu izdibināt kur cilvēkam visos domas, gribas un rīcības virzienos, brīvi no visām nepieciešamām dzīvības funkcijām, ir un kur viņš ņem savu pozitīvi drošo viedokli?! 21. Kas zina pavedienus ar kuriem, pati par sevi pilnīgi brīvā dabas dzīvība ir saistīta ar tīri garīgo un ciktāl tā, no pavedieniem pavisam neierobežota, var kustēties kā patstāvīga?! Jā, gan redz, ka katrs cilvēks zināmā mērā ir brīvs- viņš var iet kur viņš grib, viņš var stāvēt vai sēdēt, pēc patikas ar savām acīm var lūkoties visos virzienos-; bet visam tam pa priekšu tomēr iet kāda nepieciešamība, kas izriet no ierobežotās dabas dzīvības! 22. Tādēļ liels jautājums, kur tad cilvēkā īstenībā ir likts cilvēka brīvs morāles viedoklis starp nepieciešamo dabas dzīvību un brīvi garīgo būtību! Cik ilgi tas nav skaidri izdibināts, nevar būt runa ne par kādu grēku, ne par kādu tikumu.” 157. Florans filozofē par Dievu. 1. Stahars saka: “Draugs, es zinu, ka tu esi liels pasaules gudrais, un ka grūti tev kaut ko likt pretī; bet tev tomēr nevarēja paiet secen eņģeļa dīvainie darbi! Vai nu viņš tos veica mūsu dabas dzīvībai vai vienīgi tikai mūsu garam?” 2. Runātājs saka: “Mēs tos redzējām ar mūsu acīm; vai to redzēja arī tie Jeruzalemē? Nē! Tā ka ar juteklīgi dzīvām acīm viņi tos neredzēja un tātad arī pavisam nevar tiem ticēt, ja arī viņiem par tiem tiktu darīts zināms, vai mēs kā saprātīgi cilvēki tādēļ varēsim uz viņiem dusmoties vai pat viņus nolādēt visādiem sodiem?! 3. Mums tikai caur mūsu jutekļiem tika uzvelta nepieciešamība ticēt; bez acīm mēs tikpat labi būtu sprieduši nepareizi kā tie nu Jeruzalemē. Saki man, kur te savu sākumu ņem īsteni tikumiskais stāvoklis. Atmet prom to ko redzēja tavas acis un to nepieciešamais redzes spēks, un tad nosaki absolūti morālo viedokli!” 4. Stahars saka: “Draugs, es jau redzu, ka mēs tik viegli nesapratīsimies! To mums pilnīgi vajag paskaidrot kādam augstākam garam! es nu redzu pie mums nākam eņģeli; tev ar viņu vajag runāt un es nu būtu ļoti ziņkārīgs piedzīvot, kā jūs to lietu savā starpā nokārtosit!” 5. Vienmēr vienādi lietišķi runātājs saka: “Mīļais draugs! Eņģelis man ne par matu nerūp vairāk kā tu un es ar viņu runāšu tāpat kā ar tevi nu viņam vēl mazāk ko atlaidīšu kā tev, ar to ka viņš ir svētlaimīgs gars un bauda katru pilnību; kamēr mums kā vēl tārpiem vajag rāpot šīs zemes cietsirdīgās un netīrās virsmas putekļos! Patiesība ir tikai viena un tikpat labi attiecas uz kādu eņģeli kā uz pasaules netīrāko plukatu!” 6. Pie šiem vārdiem eņģelis jau arī bija klāt un teica: “Floran, tātad tu no manis pavisam nebaidies?” 7. Runātājs saka: “Ja tu zini manu vārdu, tad tu arī zināsi iemeslus manī, kādēļ man Dieva priekšā un tāpat arī tavā priekšā nevar būt nekādas bailes, un ja arī tu veiktu vēl tūkstots lielākus brīnumus. Es 170

arī varu iedomāties tūkstots brīnumus, bet ne realizēt, kas tad te tik svarīgs?! Ja arī es varētu tos izdarīt, tad tavējie mani noteikti nekad nepārsteigtu! es jau ar noskatīšanos esmu apmierināts,- realizēšana neattiecas uz mani! Jeb vai man tādēļ it kā būtu jāskumst, ka es tā nemirdzu kā pusdienas Saule, vai ka līdzīgi putnam es nevaru lidot visapkārt gaisā?! Es esmu apmierināts ar to ko es zinu, kas es esmu un ko es varu, un mazākais šai pasaulei vairāk man nav vajadzīgs! 8. Bet ka es zinu, kas esmu un ko varu, tā ir Dieva velte manam indivīdam, par ko es Radītājam esmu pateicīgs, bet vairāk man nav vajadzīgs un arī neapskaužu nevienu kam ir vairāk! 9. Vai tādēļ man tavā priekšā it kā būtu jābaidās, ja tu esi bezgala varenāks nekā es? Ak, pavisam nē! Ja tu būtu dumjāks kā es, tad tev vai nu nebūtu nekāda vara vai arī tā būtu rupja, kurai ar savu tīro saprātu es varētu pretoties kā pret vētras spēku, bet tu par mani esi tikpat daudz gudrāks kā varenāks, un tas man dod pārliecību, ka tu ar mani nedzīsi jokus, it sevišķi, ja es tev nekur nevaru kaitēt un vēl mazāk to gribēt. Un ja arī tu ar mani gribētu pajokoties, tad tādēļ es uz tevi tieši nedusmotos, bet tādēļ tevi neslavētu kā gudrības lauvu, par kuru nopietni saka, ka viņš nav nekāds mušu ķērājs. Bet Dievs ir bezgala gudrāks un varenāks nekā tu, tādēļ Viņu es vēl mazāk bīstos kā tevi.” 10. Eņģelis saka: “Bet vai tu nezini, ka Dievs tevi uz mūžību var iznīcināt, vai ka vai tev piespriest kādas mūžīgas mokas, ja tu neievēro Viņa likumu?! Un vai tad arī šajā ziņā no Dieva nebūtu jābīstas?” 11. Florans saka: “Ne mazākā mērā netuvojoties tavai gudrībai man tev atklāti vajag atzīt, ka — atklāti runājot- šis tavs jautājums tavai gudrībai nedara nekādu sevišķu godu! Ka Dievs kā pamatvisvarena būtne var mani pazudināt, par to šaubīties būtu vēl lielāka aplamība kā tavs ļoti muļķīgais atgādinājums par manu subjektīvo un objektīvo nenozīmīgumu. Kas tad būs, ja es kļūtu par vēlreizēju neko, kā arī pirms šīs esamības kāds mūžīgs nekas?! Nekas ir nekas, nekas nav vajadzīgs un mūžam ne par ko nav jāraizējas! Tātad šurp ar manu, tā ka tā neko, mūžīgo iznīcināšanu un es tev nu jau iepriekš apliecinu, ka es kā tīrs nekas tādēļ tevi nekad neaicināšu kādas tiesas priekšā! Bet ja Dievam, noteikti visgudrākai būtnei, darītu prieku mani mūžam mocīt un spīdzināt, tad no Viņa gudrības arī nekas liels nav, jo tādas alkas tikko sastop pie kāda tirāna. 12. Bet vēsture mums neuzrāda nevienu piemēru, ka kāds tirāns jebkad būtu bijis kāds gudrais nu ko tu un tavs Dievs man varētu atbildēt, ja es jums pierādītu, ka tā vieta lai būtu ļoti gudrs jūs būtu ļoti negudri? Bet neviens, kas jebkad būtu ielūkojies kādas radības ļoti gudrajā iekārtojumā, to, par Dievu nevar apgalvot. Tādēļ Dievs ir ļoti gudrs un tādēļ noteikti arī ļoti labs. 13. bet apbruņotam ar tādām vispilnīgākām īpašībām, Viņam arī neiespējami kaut kur visā bezgalībā jebkad kādu radību radīt mūžīgām mokām! Ak, caur visādām rūgtām un sāpīgām pieredzēm kādu būtni šeit vai viņpasaulē attīrīt, tas ir pavisam kas cits; jo cilvēks ir Dieva darbs, kuram pēc Dieva gudrākās kārtības pat morālā sfērā sevi jāpilnveido, lai kļūtu tas, kam Dievs viņu ir noteicis! 14. Bet tādus tikai neilgus sāpīgus labošanas momentus Dievs tikai pielaiž, un nekad īpaši nerada, lai kādu cilvēku par kādu kļūdu tad kādu laiku mocītu sev par prieku, bet gan tikai lai viņu atvestu atpakaļ pie kārtības lietišķas izpratnes un caur to viņam atvieglotu pašizglītošanos. Bet tādu tīri dievišķu piesardzības soli, no kura staro tikai mīlestība un augstākā labvēlība, es nekad nevaru uzskatīt kā kādu diktatorisku sodu! 15. Tādēļ tu Dievu nevari nozākāt ļaunāk, kā ja tu man Viņu stādi priekšā kā kādu mūžīgu tirānu! — Es domāju, ka tu mani būsi sapratis! 16. Es Dievu varu tikai pār visu mīlēt un Viņu pielūgt kā Svēti labāko un gudrāko būtni, bet mūžam nekad baidīties!” 17. Te eņģelis uzsit Floranam uz pleca un smiedamies saka: “Tu to darīji labi, un netici, ka es ar tevi gribēju ielaisties kāda vārdu cīņā, jo tev ir taisnība, kā arī man ir taisnība! Caur maniem nedaudz sekliem jautājumiem es tikai gribēju tev dot izdevību, arī tavu brāļu priekšā nedaudz atklātāk izteikt savus uzskatus, kā tas pie tevis bija iepriekš un es tev saku, ka nu tu jau esi nobriedis sastapt Kungu! Tādēļ seko man un es pats tevi pie Viņa pievedīšu!” 18. Florans saka: “Tādēļ visā nopietnībā šeit ir piepildījies senais pareģojums?” 19. Eņģelis saka: “Jā! Pilnīgākā patiesība, par ko es tomēr esmu daudz izteicošs liecinieks no debesīm, tādēļ vienīgi nu seko man!” 171