Views
5 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

17. Arurans saka:

17. Arurans saka: “Jā, tev ir taisnība! Bet nu tie trīs kuģi jau ļoti tuvojas krastam. Aizejam arī mēs, lai atbraucējus varam apsveicināt!” 18. Pēc tam visi steidzas uz kuģa piestātni. 166. Atkalredzēšanās, prieks pēc viesu ierašanās. 1. Kad atbraucēji izkāpj krastā un tūlīt Mani ierauga, viņi visi tūlīt izplēš rokas un raud no prieka, Mani nu atkal redzot. 2. Kornēlijs tūlīt sveicina savu brāli Kireniju un saka: “Jā, ja jūs te esat, tad man nebūs cita nodarbošanās, ka pa kaklu pa galvu priecāties atkal reiz svētlaimīgi būt starp jums!” 3. Bet Fausts, Kisjons un Philopolds aiz tīra prieka asarām vēl nevar dabūt ne vārda pār lūpām; bet arī kalpotāji brīnās ka viņi Mani atkal te sastop. 4. Kirenijs jautā Kornēlijam kad viņš ir uzzinājis par Cēzarijas un Fīlipas pilsētas likteni. 5. Kornēlijs saka: “Īstenībā caur kādu sūtni es neko nezināju, bet gan tikai pats nojautu! Vakar reiz visādā ziņā bija trokšņaina diena; pēkšņi pilnīga Saules aptumšošanās, kas gaišā dienā mums deva ap trīsdesmit acumirkļus ilgu pilnīgu nakti. Bet vakarā, kur īstenībā būtu vajadzējis tuvoties naktij, te Saule palika vēl pāris stundas ilgāk uzkavēties virs horizonta, kas dabīgi pie jūdiem, grieķiem un romiešiem radīja neaprakstāmu sensāciju. 6. Ja tagadējais farizeju priekšnieks, kas nu ir mūsu vecā Jairusa liels draugs, nebūtu īsti gudrs un saprātīgs vīrs, un tāpat viņa kaimiņš Nācaretē, tad abas pilsētas arī varētu kļūt liesmu laupījums; bet tā ārkārtīgu baiļu satrauktajai tautai priekšnieki turēja ļoti gudras runas un tā pieņēma pamācību un lielākā daļa nomierinājās. Bet pārāk satrauktos es liku nogādāt cietumā, vedu pie prāta un šorīt viņus jau atkal atlaidu brīvībā. 7. Bet kamēr es Kapernaumā un Fausts Nācaretē atkal bijām atjaunojuši kārtību un mieru, Fausts aizelsies drīz atnāca Kapernaumā pie manis, jo viņš no Nācaretes šajā virzienā bija redzējis spēcīgu uguns blāzmu un domāja, ka Kapernaumā varētu būt kas noticis. Bet kad viņš nonāca Kapernaumā, viņš atrada ka viss ir mierīgi, tomēr devās pie manis un paziņoja par spēcīgo uguns blāzmu. Es kopā ar viņu un daudziem kalpotājiem gājām uz ievērojamāko pakalnu Kapernaumas tuvumā. No turienes mēs labāk un spēcīgāk redzējām sārto gaismu pieaugam spēkā, bet nevienam no mums nebija iespējams noteikt kādu vietu nelaime ir piemeklējusi. Tikai šorīt, kad Saule nešaubīgi ļāva mums pazīt apkārtni un es, kaut gan tālumā, pēc spēcīgiem dūmiem pazinu, ka tas varēja norisināties Cēzarijas Filipas novadā, mēs ar Faustu nolēmām pa jūras ceļu doties šeit un izdibināt, kas šeit liesmām ir kļuvis par upuri. 8. Kad es nonācu pie jūras un gribēju kāpt kuģī, te tieši pienāca Mūsu Kisjons ar Filopoldu un man pavēstīja, ka no sava diezgan augstā kalna ir redzējis liesmās stāvam Cerariju Filipu. 9. Pēc šīs vēst, kuru apstiprināja ar Filopolds, mēs steidzīgi kāpām drauga Kisjona kuģī un pa spīti pretvējam cik labi tas gāja stūrējām tieši un šejieni. Ceļā atklātā jūrā es pārliecinājos ka tā ir Cezarija Filipa un ļoti baidījos par tiem, kam šeit ir jādarbojas. 10. Bet tagad šeit šī negaidītā, svētā sastapšanās ar visas diženības Kungu, ar Viņa mācekļiem un ar tevi, mans mīļais brāli! Ak, tagad visas bailes ir galā! Jo te jau sen viss ir labākā kārtībā! 11. Bet nu pie Tevis, Tu mans viss, Tu mans lielais draugs, Tu mans svētais Meistars kopš mūžības! Ak, tu mans labākais draugs, Jēzus! Redzi, visa Tava liela visvarenība Tev tagad neko nelīdz pret manu lielo mīlestību uz Tevi! Tev un man jāļauj Sevi krustam šķērsam apkampt. Garā es to gan katru dienu darīju jau vairākkārt; bet tagad es to reiz daru arī īstenībā miesīgi!” 12. Ar šie vārdiem Kornēlijs Mani apkampa, gandrīz krampjaini spieda pie savas sirds un Mani pilnīgi apklāja ar skaistākiem skūpstiem un augstākā prieka asarām. Pēc tam kad tādā veidā bija sekojis savas cēlās sirds dziņai, viņš maigi Mani atkal atbrīvoja un caur un caur aizkustināts teica: “Kungs, Meistar, Dievs un bezgalības Radītāj, garīgi un materiāli, tomēr pavēl man, ko labu man nu jādara! Tu pazīsti manu sirdi!” 13. Es saku: “Ari tu pazīsti Manu sirdi! Dari to ko tava sirds saka Manā Vārdā, un tu sev un Man esi darījis pietiekami! Bet tā ka aiz savas sirds tieksmes tu Man šeit esi pielietojis varu, kā to Man neviens vēl nav pielietojis, tad arī Es tev vēl uz šīs zemes drīzā laikā pēc Manas paaugstināšanas pielietošu vairs saskaņā ar kuru ne tev, ne kādam tavas mājas loceklim nekad nav ne jāredz, ne jājūt, ne jābauda nāve! 14. Tāda tava mīlestības izrādīšana ir Mani līdz sirds dziļumiem iepriecinājusi, un ar to tu Man esi 180

parādījis ko tādu; ko kopš mūžības līdz šim acumirklim kāds cits piemērs nav uzrādīts — izņemot no maziem bērniem, kuri Tēvu pazīst drīzāk nekā pieaugušie. Bet nu ļauj arī Man Tevi apkampt.” 15. No prieka raudādams, Kornēlijs saka: “Kungs, Meistar un Dievs, es mūžam neesmu cienīgs Tādu bezgala svētu žēlastību!” 16. Es saku: “Nu, tad Es padaru tevi cienīgu, un nāc pie Manis!” 17. Kornēlijs pienāca pie Manis un Es viņu apkampu. Viņš par to sāka skaļi raudāt un šņukstēt un daudzi domāja ka viņam kas kait tādēļ ka viņš tā raud. Bet viņš saņēmās un teica: “Esat mierīgi. Man ne tikai nekas nekait, bet man ir tikai par daudz un šīs asaras man izvilina prieks.” 18. Nu pie Manis pienāk KIsjons un pavisam skumji saka: “Kungs, vai Tu gan arī mani atceries un neesi uz mani dusmīgs?” 19. Es saku: “Kā tu, Mans brāli, vari Man nākt ar tādu jautājumu?! Tu Mani mīli pār visu un Es tevi mīlu līdzīgā mērā — ko tu vēl vairāk gribi? Vai tad tu nezini, ka savā starpā runājot Es tev teicu, ka mēs mūžībā paliekam draugi un brāļi?! Un redzi, ko Es saku, tas no Manis paliek spēkā uz mūžību; ja arī tu paliec kāds tu esi, tad arī no tevis tas ir spēkā uz mūžību, un pie tā lai tas paliek! Vai tu ar to neesi apmierināts?” 20. Kisjons saka: “Ak, Kungs, es ar to esmu neaprakstāmi apmierināts un esmu pārlieku svētlaimīgs un Tavas svētākās mutes atkal dzirdēt kādu svētāko vārdu!” 21. Es Kisjonam saku: “Tu tos dzirdēsi vēl daudzus; bet aplūko tos piecdesmit farizejus un tu pazīsi dažus, kas bija klāt pie tā lielā notikuma, kas notika pie tevis!” 22. Kisjons, Kornēlijs un Fausts uzmanīgi aplūko tos piecdesmit un Kisjons, kuram bija sevišķi laba atmiņa tūlīt uzgāja astoņus vīrus, kas bija arī pie lielā transporta pāri kalniem un tad teica: “Nu, ko viņi te dara?! Vai viņi šeit ir kā apcietinātie, tā ka viņi varbūt ir tikuši notverti pie kāda jauna transporta vai pie kādas citas brālības?” 23. Es saku: “Nekas no visa tā! Vakardienas vēlā Saule un pēc tam degošā pilsēta, pie kā protams viņi paši visvairāk bija vainīgi, viņus mums iedeva rokās; bet nu arī viņi ir pilnīgi mūsējie un ir pilnīgi Romas pilsoņi. 24. Jo redzat, Es šeit uzturos jau septīto dienu un tas tikai labas zivju zvejas vietas dēļ; šeit no dabas jūras iegūst cēlākās zivis un tāpat no garīgās jūras cēlākās garīgās zivis. Un šajā laikā mēs patiesi jau esam ievākuši ļoti ievērības cienīgu ražu! 25. Aplūko šeit šos piecdesmit, un tas ir šīsdienas loms un viņiem neviens nav aizpuvis! Bet tur tālāk tu redzi vēl vienu grupu skaitā trīsdesmit, visi pilnīgi veseli- vakardienas loms! Bet tur pie teltīm tu vēlreiz redzi piecus visizplatītākā veida, arī no vakardienas! Saki Man, vai tas nenozīmē krietni strādāt!” 26. Kisjons saka: “Jā patiesi, ja viņi visi iegūti, tad caur to no Tevis pasludinātai Dieva Valstībai uz zemes ir ļoti palīdzēts, un tas jo vairāk, tādēļ ka viņi šķiet esam templieši, no kuriem vecākos jau ir ļoti grūti pārveidot! Bet dabīgi, ja viņi reiz ir pārveidoti, tad viņi gan arī te varētu stāvēt stingri kā klints! 27. Bet es šeit pamanu goda vīru Ebalu no Genaceretes un viņa meitu. Vai arī viņi nepieder pie tiem kas te tika iegūti?” 28. Es saku: “katrā ziņā; bet viņš kopā ar visiem saviem mājiniekiem jau Genaceretē pie lielās zvejas ir ienācis mūsu tīklā un tā meitenīte starp viņiem bija viscēlākā zivtiņa! Tu viņu vēl iepazīsi tuvāk un tev par viņu būs liels prieks. Kas te attiecas uz viņas dvēseles tīrāko gudrību un pie tam sirds tīrību, tad šeit ļoti nedaudzi varētu būt pielīdzināti viņai. Es šai meitenītei dodu šo liecību, vai tu gribi kādu vēl labāku un ticamāku?” 29. Kisjons saka: “Ak, Kungs! Tava liecība ir pāri visam! Bet es priecātos ar šo meitenīti parunāt.” 30. Fausts, Man jautādams saka: “Bet tur stāv ķēniņa telts!? Vecajam vīram ir pilnīgi ķēniņa tērps, arī jaunajam vīrietim, kas nu sarunājas ar jauno sievieti, vai arī viņi pieder pie iegūtiem visas mīlestības un visas gaismas debesīm?!” 31. Es saku: “katrā ziņā; viņš ir Pontus ķēniņš, un caur maigiem bet tomēr stingri vērā liekamiem likumiem savu tautu ir vadījis pavisam gudri. Bet lai lielo valsti padarītu pavisam laimīgu, viņam vispirms pašam vajadzēja atzīt patiesību un to vienīgi patieso Dievu. Viņš posās ceļā un devās uz dienvidiem, jo viņš bija dzirdējis, ka tas izpētams vienīgi Jeruzālemē. Šādā ceļojumā viņš nonāca šajā Vidusjūrā un pāri tai gribēja nokļūt Jeruzālemē. 32. Bet vakardienas Saules aptumšošanās dēļ viņš nonāca lielās briesmās no kurām Es Manam eņģelim liku viņu izglābt un atvest šeit, un tā viņš ir šeit. Viņš un viņa meita kopā ar saviem nedaudzajiem, 181