Views
4 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

nepieciešamajiem

nepieciešamajiem kalpotājiem bija vienīgie kas nokļuva līdz šai vietai. 33. Bet jaunais ķēniņš iepriekš arī bija nākamais templietis un kā ļoti talantīgam cilvēkam viņam kā misionāram vajadzēja doties pasaulē. Bet pie Jūdejas un Samārijas robežas viņš kopā ar vēl četriem biedriem krita laupītāju rokās un kopā ar saviem biedriem bija spiests kļūt viņiem līdzīgiem. Bēdās un izmisumā par to, šo piecu vīru dvēseles vispirms paslēpās savu garu paspārnē un viņu miesas savā īpašumā pilnīgi pārņēma ārkārtīgi neatlaidīgi ellišķas izcelsmes gari. Tikai kādai ievērojami lielai Romas patruļai izdevās tos piecus velnus, kā ļaudis viņus sauca, apcietināt un viņi varēja šeit tikt atvesti tikai stingrā apsardzībā un sasaistīti spēcīgām ķēdēm. 34. Bet es redzēju viņu dvēseles un viņu garu; viņu miesas attīrīju no ļauniem elles gariem un nu jūs varat ar viņiem runāt un pārliecināties, ar kāda gara bērniem jums ir darīšana. Bet tieši Mataels –tagad ķēniņa meitas vīrs un pats līdzķēniņš — ir cilvēks kuru jāsveicina katram zemes pilsonim. 35. Viņš, ciklāl tas tikai līdz šim iespējams, ir garā pilnīgi atkalatdzimis un būs Man darbīgs rīks pret lielo ziemeļu pagāniem. Ja jūs gribat ar viņu runāt, tad jūs paši pieredzēsat kāda gara viņš ir.” 36. Kornēlijs jautā: “Bet Kungs, kas tad ir tas jauneklis — ne Jozoe, kuru mēs pazīstam jau no Nācaretes, bet gan tas otrs, kas tieši sarunājas ar to meitenīti?” 37. Es saku: “Tas tieši ir tas eņģelis, par kuru ES jums teicu, ka viņš vakar izglāba veco ķēniņu un viņa meitu. Viņš nu jau gandrīz trīsas nedēļas atrodas starp mirstīgiem cilvēkiem un Es viņu īpaši meitenītei devu par audzinātāju. Bet viņš nu ir gatavs pakalpot katram Manējam.” 38. Fhilopolds jautā: “Kas tad šeit ir saimnieks un kā viņu sauc?” 39. Es saku: “Tās ir kāds romiešu veterāns, ārkārtīgi uzticama un visu patiesību mīloša dvēsele. Viņam kopā ir seši bērni, divi dēli un četras ļoti mīļas un paklausīgas meitas un tikpat priekšzīmīga godīga sieva, kas nepazīst nekādu citu kā tikai viņas krietnā vīta gribu. 40. Tādēļ tad Man arī patika pašreizējo pajumti ņemt pie šīs iepriekš ļoti nabadzīgās ģimenes, un jūs redzēsiet, un to nupat, kā šie astoņi cilvēki simtiem pagatavo pusdienas un jūs visi par tām varēsit īsti priecāties. Redzi, vecais saimnieks jau dodas šurp pie mums, lai pavēstītu, ka mielasts jau ir pilnīgi sagatavots!” 167. Pareģojumi par Kunga tapšanu par cilvēku. 1. Kad es to biju pateicis, mūsu Markuss jau arī bija te un teica, ka pusdienas mielasts esot gatavs un vai viņam nu jāliek likt to galdā, jo nu jau būtu ap devīto dienas stundu (trešā stunda pēcpusdienā). 2. Un Es teicu: “Liec klāt galdus, jo gaidītie ir jau klāt un viss ir labākā kārtībā!” 3. Kornelijs pasauc veco Markusu un saka: “Nu, vecais ieroču brāli, vai tad tu mani pavisam vairs nepazīsti? Vai tu vairs neatceries ka tu kopā ar mani biji Ilyriā un Panonijā? (Panonija romiešu province Donavas dienvidos, šodien Rietumungārija, Austrijas un Jugoslāvijas daļa). Toreiz es protams vairāk biju zēns nekā karavīrs; bet kopš tā laika jau aiztecējuši vairāk kā 45 gadi un es jau esmu nonācis tuvu sešdesmitam.” 4. Markuss saka: “Ak, augstais pavēlniek, tas man ir vēl ļoti svaigi atmiņā! Tur bija vajadzīgs daudz nopietnības, lai tos ķildīgos, nesaticīgos cilvēkus uzturētu kādā puslīdz labā kārtībā. Sākumā pie Augšisteras (Donavas) Vindobonas (Vīnes) apvidā mums tieši neveicās vislabāk, bet pāris gados tā lieta izdevās un mēs tur piedzīvojām īsti omulīgas stundas. 5. To ģermāņu ierašas un paradumi mums romiešiem protams bija nedaudz skarbi, bet kad pamazām mēs pie viņiem panācām brīvdomīgāku izglītību, tad tas bija pavisam paciešami. Viņu raudzētais vīns gan bija vājš un skābs, bet ja pie tā reiz bija pieradis, to varēja dzert. 6. Bet tieši netālu no Vindobonas, augšup Isteras, kur mēs medījām meža kuiļus, es domāju ap četrdesmit arī nošāvām, mēs tur sastapām kādu garbārdainu ģermāņu pareģi un priesteri, kas mūsu meža kuiļu medību laikā sēdēja uz kāda ozola un noskatījās kā mēs cīnījāmies ar meža kuiļiem. Šis virs nedaudz runāja romiešu valodā un kad zem viņa ozola mēs nonāvējam vienu meža kuili, viņš mums abiem teica: 7. Jūs abi esat drošsirdīgie jaunekļi, to labi ievērojat! Āzijā, zemē pāri ūdeņiem, jūs sagaida kas liels! Tur jūs redzēsit Kaut ko, ko neviens mirstīgais vēl nekad nav redzējis! Šeit zeļ tikai nāve! Kā no jūsu asajiem šķēpiem un zobeniem nobeidzās varenais meža kuilis, tā šeit nāves zemē nobeidzas viss. Bet Āzijā zeļ dzīvība; kas tur būs, tas mūžam neredzēs nāvi!” 182

8. Tad viņš apklusa un kad mēs viņam vēl uzmācāmies, viņš mums vairs neatbildēja un mēs gājām meklēdami vēl vairāk meža kuiļus. — Bet redzi, vecais tomēr pareģoja pilnīgākā nopietnībā un mēs nu piedzīvojam to, ko vecais ģermānis mums pareģoja.” 9. Kornelijs saka: “Skat, es to veco ģermāni gandrīz biju aizmirsis! Pareizi, pareizi, tev ir taisnība! Par to mums vienam ar otru vajag vēl tuvāk pārrunāt!” 10. Vecais Markuss ar Kirenija un Jūlija kalpotāju palīdzību gāja novietot uz galdiem ēdienus un Kornelijs Man teica: Kungs, ko Tu saki par vecā ģermāņa pareģojumu, kurā jau pirms daudziem gadiem man un vecajam Markusam, kas par mani varētu būt ap desmit gadiem vecāks, Eiropā tika pareģots?” 11. Es saku: “Visām tautām, kuras izkaisīti kaut kur dzīvo uz plašās zemes, jau pirmajiem zemes cilvēkiem ir pareģots par Mani un par Manu tagadējo nonākšanu pie šīs zemes cilvēkiem, un jūsu priesteri caur leģendām un caur iekšēju dziņu savās sirdīs zināja vienmēr sagatavot zināmu ceļu līdz garīgai vērošanai un pareģoja protams bieži ļoti sarežģītās ainās, kuras beigās paši nesaprata. 12. Tikai atkārtotas sajūsmas ekstāzē daži šad un tad nonāca pie kādas gaišākas izpratnes un tad nedaudz tuvāk izskaidroja viņu jau reiz iepriekš redzētās parādības. 13. Tā tas bija arī pie tā ģermāņa. Tas ģermānis uz sava ozola tieši atradās gaišredzīgā ekstāzē, kurā pārcelties viņam palīdzēja ozola iztvaikojumi un bailes no jūsu šķēpiem un zobeniem- un viņš jums pareģoja. Kad pēc jums izteiktā pareģojuma viņš atkal pamodās, viņš no visa tā ko bija jums teicis neko vairs nezināja un uz jūsu tālāko uzmākšanos neko vairs nezināja atbildēt. 14. Redzi, tajā pastāv tādu pareģojumu būtība: ja jūs to gribat uzklausīt tad tajā laikā Endoras ragana, kad Zauls viņu spieda viņam atsaukt Zāmuela garu, arī bija gaišredzības stāvoklī, kaut gan parasti viņa stāvēja savienībā ar ļaunu garu perversitāti, un tādēļ pareģoja melus, viltību un krāpšanu. 15. Neviens cilvēks nav tik miris un ļauns, lai kādā zināmā laikā neizsauktu kaut kādu pareizu pareģojumu, bet kā tāds tas vienlaicīgi nevar būt kā galvojums visiem viņa pareģojumiem, bet gan ir patiess tikai pats par sevi. 16. Tā orākuls Dodonā un tas Delfā bieži pareģoja ļoti pareizi, bet vienam patiesam tad sekoja tūkstots nepatiesi un melīgi. 17. Tālab nav arī apstrīdams, ka zināmi gaišreģi un pravieši ir veikuši pat brīnumdarbus; bet par to tad citi caur ļaunu garu inspirāciju un caur viņu caur to satraukto pasaules prātu ir atraduši daudzus neīstus brīnumus un ar to uz tūkstots gadiem pielauzuši veselas tautas un pie tam viņi ir dzīvojuši pavisam labi, un, bez rūpēm līdz tad caur kādu modinātu pravieti nelietīgajam amatam tika darīts gals. 18. Bet nepārtraukti tas tik viegli negāja. Jo reiz apmānīta tauta pati par sevi vairs viegli neļauj sev norādīt ceļu, un tās melīgie priesteri jau vismazāk, jo ar to uz spēles ir liktas viņu lielās, šīs pasaules priekšrocības. 19. Jums visiem ir izdevība un pārliecināties, cik grūti iet pat Man un tomēr Es runāju tā, kā pirms Manis vēl nekad nav runājis neviens gaišreģis un veicu darbus par kādiem pirms Manis vēl nekad nav ticis dzirdēts! Visas debesis stāv atvērtas, eņģeļi nokāpj un kalpo Man un dod par Mani liecību un tomēr ir pat mācekļi, kas nu vienmēr ir ap Mani un visu redz, dzird un piedzīvo, bet ticībā vēl vienmēr līdzinās kādam vēja rādītājam un kādai tievai niedrei, ka no vēja, no kurienes tas arī nepūš, tiek liekta uz visām pusēm. Nu, tad ņemam tikai citus pasaules cilvēkus!” 168. Cilvēku un tautu vadība. 1. (Kungs): “Caur Manu visuvareno Vārdu Es protams visus cilvēkus varētu pārveidot vienā acumirklī, bet kur tad paliktu caur pašiem sev iegūtās gara dzīvības spējas un brīvība?! 2. No tā tad jūs viegli redzat, ka pret maldiem, kas iezagušies tautās, nekaitējot to gribas brīvībai un tās garīgi nepieciešamai sevis pašnoteikšanai, iedarbīgi nav viegli pretoties. 3. Bet tikpat grūti arī ir novērst, ka tādi maldi nekad nevar izplatīties, jo cilvēka garīgai daļai brīvai izpētei un izvēlei vajag tikt iepazīstinātai ar patieso un neīsto un labo un ļauno. Citādi viņš nekad nebūtu spiests domāt. 4. Viņam nepārtraukti vajag atrasties kādā cīņā, citādi viņš iemigtu; un viņa dzīvībai vienmēr vajag saņemt jaunas izdevības, lai tajā vingrinātos un caur to pats sevi saglabātu, spēcinātu un tā sasniegtu savu pilnību. 5. Ja Es nepieļautu, ka starp cilvēkiem jebkad būtu pārpratumi, bet gan tikai patiesība ar tās noteikto 183