Views
4 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

un pilnīgi

un pilnīgi nepieciešamo iedarbību, tad cilvēki līdzinātos kādam visbagātam uzdzīvotājam un baudkāram izvirtulim, kas beigās vairs nerūpējas ne par ko citu, kā pavisam truli tikai par to, lai īstā laikā tiktu piepildīts viņa vēders. 6. Ja visiem cilvēkiem, kas viegli iespējams uz labāko apgādātu tikai viņu miesas, jūs varat būt pilnīgi droši, ka drīz nebūtu neviena priestera, neviena ķēniņa, neviena karavīra, bet arī neviena pilsoņa, neviena zemkopja un neviens strādnieks un amatnieks, jo par ko viņiem būtu jāstrādā, vai kaut kā jābūt darbīgiem ja viņi jau tāpat pa kaklu un galvu visai savai dzīvei ar visu ir uz labāko apgādāti?! 7. Tādēļ starp cilvēkiem vajag būt postam un nabadzībai un sāpēm un ciešanām, lai cilvēks nesastingtu kādā bezgalīgā laiskumā. 8. No tā jūs nu redzat, ka starp cilvēkiem vajag būt visam, lai viņi nepārtraukti tiek aicināti darbībai un šī dzīvības galvenā iemesla dēļ, tad tikpat nelietderīgi ir maldus aizkavēt kā ielavījušos iznīdēt. 9. Un to vienmēr ļaunās sekas, kas seko maldiem, beigās arī ir noderīgs līdzeklis maldu izdzīšanai un patiesības izplatīšanai. 10. Caur postu un nelaimēm, kas ceļas no meliem un visāda veida krāpšanām, cilvēcei īsti dziļi un dzīvi vajag sajust patiesības kliedzošāko nepieciešamību un pilnā nopietnībā sākt meklēt, kā to meklēja vecais Arurans no Pontas. Tad cilvēce patiesību arī drīz atradīs, kā to ir atradis Arurans, un tikai tad ar visādām nepieciešamām pūlēm grūti atrastā patiesība cilvēcei patiesi noderēs. Bet ja cilvēks to atrastu tikpat viegli kā acs Sauli pie gaišā firmamenta, tad tai viņam drīz vairs nebūtu nekāda vērtība, un viņš, lai izklaidētos, skrietu pakaļ meliem. Līdzīgi ceļinieks dienā cik daudz tas iespējams uzmeklē ēnu, un jo dziļāku kādu viņš atrod, jo tā viņam ir patīkamāka. 11. Tādejādi šīs zemes cilvēks ir tieši tāds, kādam šī iemesla dēļ viņam vajag būt, lai reiz īstenībā kļūtu cilvēks; bet tad arī visā, viņa ārējām attiecībām vajag būt un notikt tādām, lai caur tām cilvēks spiests reiz kļūt patiess cilvēks. 12. Bet vispārīga pilnība, kaila patiesība arī no Manis cilvēkam tagad nevar tikt dota, bet gan tikai aizklāta, līdzībās un ainās lai viņš meklēdams to var atšķetināt tikai no tādām ainām. Tikai ar jums nedaudziem Es nu runāju bez nosacījumiem; bet tiem, kuriem jūs to nododat, tā no jums arī nav jāsaņem pilnīgi kaila, bet gan arī kaut kur nedaudz aizklāta, lai viņiem netiek atņemta iespēja brīvi pārdomāt un brīvi rīkoties. Un lai jūs paši nekļūstat remdeni, tad Es arī jums saku; 13. Man jums būtu vēl daudz ko teikt, bet tagad jūs to nevarētu panest; bet kad pār jums un jūsu bērniem nāks patiesības gars, tad tas jūs vedīs visā patiesībā un tikai tad jūs jūsu rokās saņemsiet atslēgu bezgala daudzām debess patiesībām caur kurām jūs vienmēr vairāk un vairāk saņemsiet vienmēr jaunākās un dziļākās atklāsmes. 14. Bet nu Markuss mūs sauc pie galda un arī tā ir patiesība un mēs gribam tai sekot!” 169. Lielais kopējais mielasts pie Markusa. 1. Pēc šīs runas Kornēlijs jau atkal krīt Man ap kaklu un dziļi saviļņots saka: “Jā, tādus vārdus cilvēkiem var pateikt tikai Dievs un nekad kāds cilvēks!” 2. Es saku: “Jā, tu Man dod pavisam labu un visā kārtībā pareizu liecību, un tas tev arī nesīs labākos augļus! To tev nedod tava miesa un asinis, bet gan tavs gars, kas kā arī Mans ir no Dieva, un tādēļ tu Man arī esi patiess draugs un brālis. 3. Bet tagad, kā miesā esoši, sekojam arī ārējo, dabisko vajadzību aicinājumam, kas arī iziet no miesas!” 4. Visi pakļaujas un mēs dodamies pie galdiem, kur uz mums gaida cēlākās sugas labi pagatavotas zivis. 5. Pie galda, kur Es apsēžos, Man pie labās rokas sēž Kirenijs, līdzās viņam Kornēlijs un mums iepretī Fausts, Kisjons, Jūlijs un Filopolds; pie kreisās rokas sēž Jara, Rafaels, zēns Jozoe un Tad Ebals. Tālāk pa kreisi apakšējo garo spārnu ieņem Mani mācekļi un augšējo pa labi ķēniņa Arurana ģimene ar Mataelu, Robu, Bozu un Zahru. 6. Kādu citu ļoti garu galdu ieņem tie piecdesmit farizeji. Tas ir paralēls Manējam, ka viņi var redzēt Manu seju. 7. Kādu trešo galdu aiz Manis aizņem tie trīsdesmit jaunie farizeji un leviti; viņu galvenie runātāji Hebrams un Risa sēž Man tieši aiz muguras, bet ar sejām pagriezušies pret farizejiem. 184

8. Pie Mana galda kreisā apakšējā spārna, tātad aiz Maniem mācekļiem šķērsam ir kāds īsāks galds ar tiem divpadsmit, starp viņiem runātāji Suetals, Ribars un baels un pie augšējā spārna tūlīt aiz Arurana ir vēl viens neliels galds pie kura sēž nabadzīgais Herme, tas zināmais sūtnis no Cezarijas Filipas, ar savu tagad izskatīgā tērpā tērpto sievu, trijām īstām meitām un ceturto audžu meitu. Tā nu visi, kas pieder pie Manis, sēž labi izvietoti. 9. Bet kalpotājiem viņu galdi ir vairāk ārmalā un tāpat uz labāko apgādāti, tāpat kā vairākiem simtiem karavīru, kuri savās nometnēs, kā tas pie romiešiem vienmēr ir pieņemts, paši rūpējas par savu uzturu. 10. Nu visi kopā ar mums ir nodarbināti ar savu locekļu un iekšējo orgānu spēcināšanu, un visi nu slavē Mani par tādu ārkārtīgi spēcinošu cienastu. 11. Galdi klāti ar zivīm, maizi, visādiem labiem un saldiem augļiem — kā vīģēm, bumbieriem, āboliem, plūmēm un pat vīnogām un nekur netrūkst labākā vīna. Ne pie viena galda nesēž kāds, kas nebūtu iedvesmots ar labāko ēstgribu, un Markuss, abi viņa dēli un pāris viņa vecākās meitas mundri steidzas šurp un turp un ne uz viena galda neļauj just trūkumu. 12. Vīns pamazām atraisa mēles un šur un tur pie galdiem kļūst skaļāks. arī pie Mana galda tiek izteikta visāda apbrīna par ēdieniem un dzērieniem, jā, pat Mana Jara kļūst dzīvīgāka un nevar vien pietiekami slavēt un apbrīnot saldās vīnogas, tādēļ ka vēl nav īstais vīnogu laiks. 13. Ari Mani mācekļi sāk kļūt ļoti runīgi, kas notika reti. Tikai Jūda Iskarots klusēja, jo viņam vēl bija daudz darba ar pārāk lielu zivi un viņu arī pārāk nodarbināja ievērojamais vīna kauss viņa priekšā, tā ka viņam nebija laika ar kādu ielaisties sarunās. Toms viņam gan pāris reizes piebakstīja, bet Jūda Iskariots neko nemanīja, un tas bija labi, jo citādi viņš drīz būtu nācis klajā ar ko nepiedienīgu. 14. Bet Man pa kreisi Jara ļoti ausījās vai nebūtu kāda izdevība šim viņai ļoti nepatīkamajam māceklim tā īsti skarbi atbildēt; bet šoreiz Jūda Iskariots ne par kādu cenu nebija atraujams no savas rijības un žūpošanas flegmas. 15. Bet kad ar savu lielo zivi reiz bija galā, viņš vēl grasījās ķerties pie kādas otras, ne mazāk lielas zivs; bet te Rafaels bija veiklāks un aizsteidzās Jūdam priekšā. Nu, — tas protams deva iemeslu nedaudz vīpsnājošai jautrībai un Mana Jara tikai ar pūlēm varēja apspiest skaļus smieklus. 16. Es Jarai jautāju, kas tad viņai ir! 17. Un meitenīte teica: “Ak, Kungs, Tu mana mīlestība, kā Tu kādam cilvēkam, kura iekšiene Tev ir redzamāka kā mums šī dzeramā kausa ārējā forma vari jautāt?! Vai tad Tu, ak, Kungs, nepamanīji kā māceklis Jūda Iskariots jau pirmīt sev izmeklēja vislielāko, droši vien desmit pfuntus smagu zivi un arī lielāko kausu? Kopā ar to viņa vēderā ir ieslīdējuši arī vairāki lieli maizes gabali! 18. Tagad viņš sev gribēja sagādāt vēl otru lielu zivi, bet mans Rafaels, manīdams citu mācekļu taisnīgo īgnumu, rijīgajam Jūdam Iskariotam aizsteidzās priekšā un tā paglāba zivi no Jūda Iskariota rijības! Un tajā pastāv īstenais iemesls, kādēļ es tikko varēju atturēties no smiekliem. 19. Es gan vēl no Ģenaceretes zinu ka patiesībā nekad nav jāsmejas citādi kā vienīgi aiz mīlestības un draudzības; bet šeit tā lieta nopietnībā bija tik jokaina, ka es tikko varēju nesmieties. Es ticu, ka tas tomēr nav pilnīgi aplami, ja pasmaida par kādu ļoti rijīgu skopuli, ja viņam neizdodas kāds ļoti savtīgs pasākums, pie tam var arī domāt, ka tāds pēriens varētu viņu padarīt nedaudz labāku — un tad te tomēr būtu atļauts nedaudz pavīpsnāt!” 20. Es saku: “Mana mīļā Jara, grēks tas tieši nav, bet tomēr ir darīts labāk, ja to var neizdarīt. Redzi, ja kādu tādu skopuli uzlūko ar zināmu nopietnību, tad viņš atsakās no sava skopā nodoma; bet ja viņu izsmej, viņš sadusmojas un tieši tad pielieto spēku lai savu nodomu izvestu dubultsīksti. 21. Jūda Iskariots ir skopulis un kur iespējams arī zaglis, jo kas savu tuvāko vienmēr tiecas apkrāpt, ir zaglis. 22. Ja pie savas savtīgās rīcības viņš sastop smaidošas sejas, viņš domā ka viņiem patīk viņa jokiem līdzīgās blēdības un tad savas nekrietnības izved vēl intensīvāk. Bet ja viņš, kā pirmīt, no visām pusēm tiek uzlūkots ar zināmu nopietnību pie savas blēdības, tad viņš no sava sliktā nodoma atsakās un pietaupa to kādai citai reizei. Jo par kāda skopuļa pilnīgu labošanos var labot mazas cerības! Bet tomēr ir labi, cik bieži iespējams kāda savtīga nodoma izvešanu aizkavēt, tad caur to viņš, vienmēr sekojošās neizdošanās dēļ vairāk un vairāk zaudē drosmi un slikto atmet, kaut gan ja ne aiz pretīguma, tad tomēr aiz īgnuma. 23. Redzi, tu Mana vismīļā meitenīte; šī tev nu parādītā iemesla dēļ tātad ir labāk par kādu nesmie- 185