Views
4 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

4. Pēc diezgan ilga

4. Pēc diezgan ilga pārdomu laika viņš (Kornēlijs) Man teica: “Redzi, redzi, es domāju, šī lieta būtu viegla; bet jo tālāk un dziļāk es te nu pārdomāju, jo mazāk es atrodu kaut ko, kas piederētos tik gudram bērnam! ” 5. Es saku: “Nu, ja tu nekā ārkārtēja neatrodi, tad jautā meitenītei par tuvāko un labāko!” 6. Kornēlijs saka: “Viss jau būtu labi un pareizi; bet arī te neveicas! Jo es tomēr nevaru jautāt par kaut ko ikdienišķu, un par ko labāku es diez vai zinātu, kas šeit jau daudzkārt netika pārrunāts!” 7. Bet meitenīte, labi nomanīdama Kornēlija apjukumu teica: “Ak, augstais, mīļais draugs! Ja tu man neatrodi nekādu jautājumu, tad atļauj, ka es tev jautāju jo mani jautājumi tik viegli nemulsina. Te man tūlīt viena vietā krājumā ir desmit!” 8. Kornēlijs saka: “Tas, mans mīlestības cienīgākais bērns, protams būtu pavisam labi! Bet ja tu man uzstādi jautājumu, tad pats par sevi saprotams, ka man arī uz to vajag atbildēt, bet ja es to nespētu — kas ļoti viegli varētu būt, kur tu man šķiet esam vērīgi gudrs bērns -, kas tad?” 9. Meitenīte saka: “Nu, kas tad? Tad es pati atbildēšu uz savu jautājumu un tu tad novērtē jautājumu un atbildi un pēc tam vari man teikt, vai es kaut kā neesmu kļūdījusies! Ak, redzi, arī man šeit jautāt un atbildēt pavisam nav kāds sīkums; Kungs, kā mūžam mana vienīgā mīlestība, man tieši tādēļ vismazāk liek apsvērt tādēļ ka starp Viņa bezgalīgāko un visneierobežotāko un mūsu visaprobežotāko gudrību katrs salīdzinājums jau tāpat ir bezgala nenozīmīgs. 10. Vai mēs runājam nedaudz vairāk vai mazāk dumji, tas šo samēru starp mums un Kungu ne mazākā mērā nemaina; jo no sevis mēs visā neesam nekas pret Kungu un ka mūsos kas priekš Viņa, tas caur Viņa Paša žēlastību ir Viņš mūsu sirdīs. 11. Bet starp mums ir daži gudrie, un proti šeit pie šī galda, kuru priekšā man ir visa cieņa; ar viņiem nav īsti labi ēst no vienas bļodas! 12. Es gan dažu ko zinu, ko līdz šai stundai izņemot mani, Rafaelu un dabīgi Kungu gan nevar zināt neviens cilvēks, jo šajā neticamā ziņā viņam vajag trūkt katrai pieredzei. Bet ko tas man līdz, pārzināt svešas zvaigznes, bet nepazīt šo dzimto zemi. Te vēl simts un tūkstots reizes esi uzvarēts!” 13. Konēlijs saka: “Kurš tad pie mūsu galda ir tik izcils, kura priekšā cilvēciska kārtā tev ir tik sevišķs respekts?” 14. Jara saka: “Tur tas viceķēniņš, kas nu kopā ar veco Aruranu nu valdīs pār visu Pontu! Viņa vārds ir Mataels. Viņš man vēl varētu dot pārkost pavisam sevišķus riekstus! Es ticu, ka uz simts jautājumiem es viņam nevarētu dot vienu saprātīgu atbildi!” 15. Mataels saka: “Ak, tu mīļais bērniņ, tu nu pēkšņi esi kļuvusi tik milzīgi pieticīga! Tu ar mani jau sen neesi nokļuvusi nepatīkamā stāvoklī, jo es pārāk labi zinu tavu aso prātu! Ja jau Rafaelam ar tevi vajag sevišķi saņemties, cik daudz vairāk tad vienam no mums. Un pulkvedis Kornēlijs dara ļoti labi, krietni pārdomādams par ko viņam ar tevi jāuzsāk saruna! Jo tāda kāda tu esi, tādu parasti ir ļoti maz tava dzimuma. Ir jau pareizi ka arī es daudz ko saprotu un daudz ko zinu, bet neskatoties uz to es ar tevi nekad nevēlētos ielaisties kādā gudrības cīņā, kas arī būtu tukšā muļķība. Bet no tevis daudz ko pamācīties, man vienmēr būs ļoti patīkami, vērtīgi un dārgi.” 16. Jara saka: “Nabaga meitene, ja viņa arī kaut ko zina, tad neviens ar viņu neiedrošinās sarunāties! Tādēļ viņai gandrīz būtu labāk zināt nedaudz mazāk, lai gudrākiem draugiem neliktos netīkama. Bet ko es nu varu darīt?! Sākt mazāk zināt, nekā es zinu, ir neiespējami; jo savas sirds gaismu es nevaru padarīt vājāku nekā tā ir. Bet šo gaismu vienmēr pārpilnīgākā mērā man dod mīlestība uz Kung”u, uz visu zemes tēvu, svētāko Tēvu! Jā, ja tas man būtu iespējams, šo manu vienīgo mīlestību jebkad tikai niecīgākā mērā vājināt, tad es arī tūlīt noteikti kļūtu dumjāka; bet tā, kas manī ir neiespējams! Tādēļ tas, ko es izejot no šīs gaismas zinu, nav manas, bet gan Kunga zināšanas manā sirdī un tādēļ tu, cēlākais draugs Kornēlij un tu, cēlais Matael, varat arī ar mani runāt!” 17. Kornēlijs saka: “Jā gan, jā gan! Bet zini, vis mīļā Jara, tieši tādēļ ir viens āķis; jo ar tevi, kā es pavisam skaidri jau sāku sajust, tieši tāpēc ir diezgan grūti runāt, tādēļ ka tu savā sirdī ietver pārāk daudz tīrākās patiesības. Ak, citādi tu esi bezgala labvēlīga un mīļa un tevī varētu klausīties dienām ilgi; bet tev jautāt, vai tikt no tevis izjautātam, tā nu ir pavisam cita lieta. Jautājums būtu drīz, bet pēc tam seko atbilde, un redzi te pie manis izskatās vēl ļoti vāji. 18. Ari nedaudz iedomības mani vēl nav pilnīgi pametusi, un es pasaulē neko tik ļoti nebaidos kā kaut kādu apkaunojumu, kas noteikti arī nebūs pilnīgi pareizi. Bet te es neko nevaru darīt, jo es no bērnības esmu tā audzināts, un kādu senu ieradumu neatmet tik ātri kā tam gribētos ticēt. 188

19. Bet pagaidi tikai vēl nedaudz, man jau ienāks prātā kas īsti saprātīgs, un tad man būs īsts prieks no tevis dzirdēt ko īsti gudru!” 173. Kornēlija jautājums Jarai. 1. Jara ar to ir mierā, un Kornēlijs savās smadzenēs sāk tā īsti pāršķirstīt; bet vēl arvien kas labs negrib ļauties atrasties. 2. Beidzot pēc kāda laika viņam kaut kas ienāk prātā un viņš Jarai jautā sekojoši, teikdams: “Nu, nu es tomēr kaut ko esmu atradis, un tā saki man, kas tad pavisam īstenībā ir Saule un no kādiem elementiem tā sastāv, tā ka tā uz zemes virsmu izlej spēcīgāko gaismu un tikko ticamu svelmi! Ja tu, daiļākā Jara, man arī par to spēj ko pateikt, tad es tevi, ja tu to gribi pieņemt, gribu ķēnišķi atalgot.” 3. Jara nedaudz ironiski saka: “Zini, augstais pavēlniek, tādā veidā no kāda dīķa izceļ sapuvušās zivis un caur to grib to iztīrīt, tādēļ ka sapuvušās zivis ūdeni padara smirdošu, netīru un tādēļ arī neveselīgu! Saprati, pulkveža kungs Kornēlijs?! 4. Ja tev ir lieki dārgumi, tad tu sevišķi šeit no uguns iznīcinātā pilsētā, atradīsi daudz nabago, kuriem tu nu vari sniegt ķēnišķu atbalstu. Bet man ne no viena šīs zemes iemītnieka nav vajadzīga nekāda alga; jo man ir visa Kunga mīlestība, un tā arī ir mana vienīgā un augstākā alga! 5. O, jā, es tev atbildēšu uz tavu jautājumu, es tev nepalikšu parādā; bet tādēļ es pavisam neļauju tev sevi atalgot, -jau pavisam ne laicīgi! Jo tā ko es gan turētu par kādu lielāko grēku; jo pirmkārt es atrautu patiesi trūcīgiem nabagiem, un otrkārt es tev laupītu izdevību varēt darīt ko patiesi labu, it īpaši tādēļ ka es pavisam neesmu kāds šīs zemes nabadzīgs bērns, pamatā man varbūt pat pieder materiālie dārgumi, kurus tu nevarētu samaksāt ar visu ķeizara valsti, bet kas man īstenībā tikpat maz vajadzīgs kā tava man piedāvātā ķēnišķā atlīdzība. 6. Bet netici, ka šeit no manis it kā runā kāda veida augstprātība, bet gan tīrākā un nevainīgākā patiesība; jo ja manī būtu tikai nelielākā dzirkstelīte lepnības, tad es nesēdētu šajā vietā līdzās visu kungu Kungam un visu meistaru Meistar! Tas, mans citādi vismīļais draugs Kornēlij, tev nedaudz neizdevās! 7. Redzi, cilvēkiem, kuriem kā nu man no Kunga ir kāda, kaut gan vienmēr un vienmēr nepelnīta žēlastība, no īsteniem dabas un pasaules cilvēkiem vajag tikt vērtētiem citādi un pret viņiem vajag citādi izturēties. 8. Tu domāji, ka man kā jaunai, augstākais četrpadsmit gadīgai meitenei būs tikpat āreišķa daba kā citām pasaules jaunavām un varbūt pat būtu liels prieks tikt ietērptai ķēnišķā tērpā; vienīgi, tāda ārišķība no manis ir tālāka kā mazākā zvaigznīt, kādu tavas acis no šīs zemes vēl kaut kur var atklāt pie firmamenta un tas tak tomēr it kā nozīmē skaisti daudz! Tādēļ tavu man piedāvāto atlīdzības priekšlikumu ņem tikai ātri atpakaļ, citādi es nekādā gadījumā neatbildu uz tavu jautājumu!” 9. Kornēlijs saka: “Nu tad, ja jau ar savu priekšlikumu esmu pie tevis nācis tik ļoti aplam, tad pēc tavas vēlēšanās es to arī īsti labprāt ņemu atpakaļ un tad gribu darīt to ko tu man esi ieteikusi; bet tu tad aiz draudzības atbildi uz manu tev uzdoto jautājumu!” 10. Pēc tam Jara sāka tā īsti koncentrēties un teica: “Tu no Manis nu gribi uzzināt, kas ir Saule un no kādiem elementiem tā sastāv, tā ka tā pār zemes virsmu spēcīgu gaismu un tik ļoti varenu siltumu un svelmi? 11. Nu, es tev par to spēju sniegt pilnīgi patiesu informāciju; bet ko tev tā līdzēs?! Tu gan vari man ticēt tā, kā kāds aklais tic kādam, kas viņam par kādu puķi pasaka, ka tā ir ļoti brīnumaini skaisti sārta. Vai aklais gan pats varēs pārliecināties, ka tā puķe patiesi ir tik brīnumaini skaisti sārta? Šajā dzīvē tas gan ies grūti un citā dzīvībā brīvā dvēsele noteikti ļoti maz raizēsies par to, jo tur viņa jau tāpat vienā acumirklī spēs vairāk pārskatīt, kā šeit ar visu čaklumu iemācās rūpju pilnos piecdesmit nodzīvotos gados.” 12. Kornēlijs saka: “Te tev, daiļākā meitenīte, gan ir pilnīga taisnība. Es personīgi gan nekad nevarēšu pārliecināties par tavu izteicienu par Saules patiesīgumu, bet es nu arī zinu, ka tu pavisam nevari man samelot, jo tu, ko tu zini, tu vari zināt un zini tikai no Kunga. Un tālab es tomēr visu, ko tu tikai vienmēr vari un gribi man par Sauli pateikt, varu pieņemt kā pilnīgu un nešaubīgu patiesību.” 13. Jara saka: “Tad labi! Es tomēr redzēšu vai tu nesāksi raustīt plecus! Un tā tad klausies manī!” 189