Views
3 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

man dara nesalīdzināmi

man dara nesalīdzināmi vairāk laba kā katra lai cik augsti slavēta veselība! 4. Un Platons Nepazīstamo mīlēja arvien vairāk un vairāk un viņš pats atstāstīja, ka augstākos savas mīlestības momentos uz nepazīstamo Dievu, viņš skatīja tieši šo Dievu kā pilnīgi ar sevi savienotu un kādu neaprakstāmu svētlaimi viņš pie tam sajuta. 5. Līdzīgi atstāstīja arī citi lieli gudrie; viņu mācība cilvēkiem noteikti būtu bijusi ļoti svētīga, ja zināmie Dieva kalpi ar visām iespējamām neģēlībām nebūtu pretojušies tās izplatīšanai. 6. Bet tā vienmēr bija un jādomā arī turpmāk vēl paliks, ka tīra patiesība tādēļ vēl nekad nevar,ēja atrast vispārēju vietu, ka ar laiku tās tuvākie kalpi, ļoti nelietīgu interešu vadīti paši stājās tam ceļā, nolika to labirintā un sākumā vienmēr taisno un atklāto ceļu sagrieza tūkstots un tūkstots līkumos, to apjoza un ietērpa tumšiem mūriem un meklētājam nekad neļāva atrast centru, kur stāvēja senā tempļa patiesība. 7. Kungs, arī Tavai mācībai reiz neies labāk, kad tikai kāds priesteris sevi tajā parādīs. Skolotājiem gan vajag būt, bet starp desmit viens noteikti ir kašķains, un pārāk drīz aplipina arī pārejos un ar patiesību tad jau ir savs āķis! 8. Mozus, gudrākais no Kahiro, visā iesvaidītais faraona meitas audžu dēls uz marmora tāfelēm rakstīja dievišķas patiesības un pilns Dieva spēka pie visa stingrākā soda pavēlēja tautai to pavēstīt un to pie tās turēties, pēc tādas mācības dzīvot un rīkoties. Kopš tā ir pagājuši tiko tūkstots gadi un kāda nu izskatās marmora tāfeļu svētā mācība? Izņemot vārdu ne pēda vairs no tās! Kur ir brīnumainais, bailes un dzīvību radošais Derības šķirsts? Kur pirmtāfeles kuras Mozus mūžībai rakstīja ar paša roku? Redzi, Mozus pēcnācēji savu nelietīgo pasaules interešu dēļ visu ir izskauduši. 9. Tādēļ es, nebūdams nekāds pravietis, saku: Kā tas vienmēr bija, vēl ir un tā vienmēr arī būs, ja Tu, ak Kungs, Savu Mācību pārvaldīšanu liksi cilvēku rokās. Tūkstots gados ar to noteikti izskatīsies pavisam izmisīgi greizi un cilvēki pēc Diogena veida gaišākā dienā varēs tajā meklēt patiesību un tomēr to pilnīgi neatradīs. 10. Ak, pie atsevišķiem cilvēkiem patiesība ļoti slepenībā gan tiks saglabāta; bet vispārībā tur vairs nebūs nekas vairāk, kā kas šajā laikā Ābrama bērniem ir palicis pāri no Mozus, proti, tukši vārdi! Kas vēl ko saprot no Mozus statūtu gara? 11. Tādēļ es saku un pie tā palieku: Cilvēki vienmēr bija tādi un ar nelielu atšķirību arī tādi paliks. 12. Kaut kas jauns viņus vienmēr padarīs ziņkārīgus un ieinteresējušus; bet kad cilvēki pie tā ir tikai nedaudz pieraduši, tad arī cēlākais viņiem drīz kļūst ikdienišķs, nevērtīgs un vienaldzīgs! Ja viņiem vēl jābūt kam ierosinošam, tad tam jātiek atsvaidzinātam ar visādiem retumiem un galvenai lietai protams nekaitējot, vajag nākt pārmaiņām. Citādi cilvēce zem nepārtrauktiem zibeņiem un pērkoniem aiz tīras garlaicības sāk veidot zelta teļus un ap to līksmi dejot. 13. Ja tādēļ daudziem priesteriem ir pat ļoti piedodams, ka īstas tīri dievišķas patiesības vietā tautai pārdod nožēlojamāko ārējo spožumu; jo ja tumsības straume reiz ir kļuvusi tik varena, te peldēt pret to ir kļuvis neiespējami un labu gribošam priesterim, ja arī pavisam klusībā viņam sevī ir kāda patiesības gaismiņa, nolens sen volens (gribot negribot) vajag peldēt kopā ar straumi, citādi viņš tūlīt nogrimst. 14. Kungs! Cik varena ir cilvēce uz šīs zemes, šis ļaunums vienmēr bija tās neizbēgams pavadonis, kas noteikti nekad nevar tikt noliegts. Vai tad no šīs senās slimības cilvēce nekad nevar tikt totāli un radikāli izdziedināta? Jo es neredzu nekāda iemesla kādēļ cilvēcei vienmēr no jauna jāmokās un jāiet bojā.” 177. Cilvēciskās gribas brīvības gads. 1. Es saku: “Jā, klausies tu Mans mīļais! Uz katra pasaules ķermeņa, uz kura cilvēkiem ir noteikts pašiem no sevis kļūt par Dieva bērniem, tā ir augstākā nepieciešamība. 2. Niecīgākais brīvākās gribas garīgs ierobežojums no Manas puses, būtu Mana nodoma pilnīga sagraušana. 3. Tādēļ šeit (uz Zemes) katra iedomājama dziļi lejā līdz ļaunākais ellei netikuma, kā arī līdz visām debesīm augstākā tikuma satveršanai ir atļauta pilnīgākās attīstības telpa, citādi nav nekā ar Dieva bērnu tapšanu uz šīs tam nolūkam noteiktās zemes. 4. Un tajā tieši ir slepenais iemesls, kādēļ ar laiku pat brīnumu pilnākā Dieva mācība nogrimst netīrākos dubļos. 192

5. Par Manu Mācību neviens nevarēs teikt, ka tā prasītu kaut ko nedabīgu, netaisnīgu un neiespējamu; un tomēr ar laiku parādīsies tāda cietsirdība un nerealizējamība, ka visā apjomā neviens cilvēks to nespēs ievērot. 6. Pārspīlētā dedzībā, ļaunāk nekā plēsīgākās meža bestijas, nogalinās simtiem tūkstošiem cilvēku un tad domās ka izdara Dievam ļoti patīkamu pakalpojumu. 7. Ja, Es Pats ļaušu cilvēkiem, ja viņi to grib, Sevi sagūstīt un beigās miesā pat nonāvēt, lai tieši caur to cilvēkiem dotu labvēlīgus apstākļus viņu gribas brīvākai un augstākai attīstībai, jo tikai tad izejot no šīs augstākās, visneierobežotākās brīvības šīs zemes cilvēki tad ir pilnīgi likti tādā stāvoklī, ka spēj pacelties par patiesākiem un Dievam visā pilnīgi līdzīgiem bērniem un līdzdieviem. 8. Jo kā Es Pats no mūžības uz mūžību tikai caur Manu visneierobežotāko gribas spēku un varu esmu Dievs, tādiem pašiem uz mūžību vajag kļūt arī Maniem mīlestības bērniem. 9. Bet lai tas kļūtu ir vajadzīga tieši tā garīgās izglītības gaita, kas tev nu pavisam negrib patikt. Bet tikai nedaudz pārdomā un tu atradīsi, ka ir neiespējami būt citādi. 10. Kur ir sasniedzams visaugstākais, vajag būt klāt arī zemākajam.” 11. Te Kornelijs nedaudz pārdomā un pēc kāda laika saka: “Jā, jā, Kungs, manās krūtīs sāk nedaudz ataust gaisma. Es to lietu labi aptvert, bet vēl ir tik daudz mākoņu un miglas, caur kuru mana dvēsele vēl nesaņem īsto gaismu. Bet zināmos acumirkļos es tomēr pamanu, ka manī kļūst gaišāks, un tad es daudz ko aptveru un tā es un arī tagad to tieši aptveru tā, ka man nebūtu iespējams par to šaubīties; bet ka es šo līdz šim nepazīto gudrības sfēru pārzinātu, par to pie manis vēl ilgi nav runa! 12. Tu, ak Kungs, gan arī šajā sfērā varētu manā sirdī man ielikt tikai nedaudz spēcīgāku gaismiņu!” 13. ES saku: “Es gan to varētu, — bet tad tā spēcīgākā gaisma nebūtu tavs, bet gan tikai Mans darbs un tātad tevī kas svešs ko tev tad nebūtu jāmeklē, jālūdz un nekur jāpieklauvē. 14. Bet es gribu, un vajag tā gribēt, ka lai katrs cilvēks iet uz priekšu pa Manis viņam parādīto ceļu un ar paša pūlēm un upuriem iekaro to, kas viņam vajadzīgs šeit un viņpasaulē, citādi viņš nekad nevarētu kļūt pilnīgi pašdarbīgs un tieši tādēļ arī nekad pilnīgi patstāvīgs. 15. Bet pilnīga patstāvība ir visvajadzīgākā lieta iespējami augstai svētlaimei. 16. Aplūko kādu lai cik labā stāvoklī liktu kalpu. Viņam pie sava kunga ir gandrīz viss, kas ir viņa ļoti pārtikušajam kungam. Viņš var baudīt labākos ēdienus un dzert vīnu no sava Kunga viesmīlīgā galda. Ja viņa kungs ceļo pa ūdenī vai zemi, viņš savu kalpu ņem līdz un ko bauda viņa kungs, to bauda arī viņa kalps. Bet tomēr abu svētlaimība ir atšķirīga. 17. Kalps bieži domā: Man ir labs kungs un viņš no manis neprasa neko, ko varētu dēvēt par netaisnu un es esmu ļoti cienīts un labi atalgots; bet ja es tomēr reiz atļautos pārāk daudz, tad viņš man tomēr varētu teikt- Mans, kalps, es tevi turēju kā sava paša dēlu un tādēļ no tevis prasīju tikai vieglu un taisnīgu darbu. Bet tu atļāvies par daudz un sāki spēlēt kungu un tādēļ es tevi kā kalpu vairs nevaru izmantot. Tādēļ atstāj manu māju! Tad man vajadzētu iet un tad es kļūtu ubags, bet mans kungs paliktu savu lielo īpašumu kungs. 18. Redzi, tu Mans draugs, šī doma kalpam ļoti bieži samaitā viņa svētlaimību! Bet kungs ir patiesi laimīgs — kaut viņš savu uzticamo kalpu ļoti mīl, tad viņš tomēr nekad nebaidās, ka tas viņu pamestu; jo šī viena vietā viņš viegli dabūtu simts. Viņš paliek savu ļoti daudzo īpašumu un citu neizmērojamo dārgumu ļoti pārticis kungs. Tādēļ viņa svētlaime nevar tikt aptumšota, kamēr kalpam nejaušība to katru acumirkli var nonāvēt. Un redzi, tāpat tas ir arī šeit! 19. Cik ilgi Man kā visas dzīvības un visas gaismas Kungam nepārtraukti vajag jums iedvest dzīvību un gaismu, jūs esat tikai Mani kalpi un kalpotāji; jo Es jūsu dzīvību un gaismu varu tik ilgi uzturēt cik vienīgi Es to gribu. No kurienes tad jūs sev gribat sagādāt dzīvību un gaismu. Vai nu jau tikai teiktā iespējamībai nevajag jūsos atmodināt ievērojamas bažas?! 20. Bet kur kāda daba vēl var tikt pamodinātas kādas bailes un bažas, tur neiespējama runa par kādu svētlaimību!” 178. Cilvēka spējas un uzdevums. 1. Bet tieši tādēļ Es Pats esmu nācis uz šo, Manu patieso pēcnācēju bērnu radīšanai noteikto zemi, lai jūs atbrīvotu no būtņu nepieciešajām saitēm un caur vārdu un darbiem jums rādītu ceļu uz patiesu, patstāvīgu, mūžīgu dzīvības brīvību un caur Manu jums visiem pa priekšu ejošo piemēru to būvētu un 193