Views
6 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

nājis viņš vai Pats

nājis viņš vai Pats Kungs. Bet kad tu sāki runāt, tad tas bija tikai tavs uzskats un tas, man šķiet pie mūsu galda izsauca miegainību! Vai arī tu pats apmēram tā nedomā?” 9. Philopolds saka: “Jā, jā, tev varētu būt taisnība! arī man nu nopietnībā žēl, ka savam prātam ļāvu sevi pavedināt tik tālu, bet notikušo es nu nevaru padarīt par nenotikušu; kaut gan līdzās esmu pārliecināts, ka ar to neesmu izdarījis nekā netaisna!” 182. Smadzeņu prāta darbības rādiuss. 1. Te Es atkal pavisam spirgts pieceļos un ļoti draudzīgu seju Philipoldam saku: “Ak, pavisam nē! 1. Tavas pārdomas par kāda eņģeļa un šīs zemes cilvēka atšķirību ir pavisam pareizas, tas ir uz mata tā, kā tu to lietu esi sapratis un arī pavisam teicami izklāstījis. Mana vieglā snauda bija tikai miesīga noguruma sekas, jo mēs nu esam strādājuši gandrīz divas pilnas naktis! 2. Bet tā ka tu jau reiz esi tik īsti platonisks gudrais, tad izklāsti mums nu arī Manas miesā nonākšanas uz šīs zemes īsteno iemeslu. 3. Kas Es garā esmu un kopš mūžības biju, to tu zini; bet ka Man līdzīgi citiem cilvēkiem ir arī ķermenis ar miesu un asinīm, to tu redzi un jūti tikpat labi kā visi šeit pie galda. 4. Kādēļ tad Es apvilku kādu mirstīgu čaulu? Kādēļ visas esamības un dzīvības Pirmpamatu ietērptu ar acīmredzamāku mirstīgu apvalku?! Vai tam tā vajag būt, jeb vai tā ir mūžīga Dieva Gara, kas Manī mīt un darbojas, tikai kāda kaprīze? Ja tu Man vari to pavisam pietiekami parādīt, tad tev jau šajā dzīvē no debesīm jāsaņem gudrības alga!” 5. Philopolds saka: “Kungs, atklāti atzīstot, es to nojaušu un no savas dzīvības nakts, acīmredzami caur Tavas, ak, Kungs, žēlastības ietekmi man pretī aust kā salds agrākais rīts. Jā es jūtu iztirzājamā bezgalīgo lielumu, bet man tam trūkst vārdu! 6. Ar aons laicīgām gudrības frāzēm šī lieta neļausies tikt izklāstīta. Te vajadzētu būt kādai pilnīgi garam piemītošai valodai un tai vajadzētu tikt no visiem saprastai, citādi runātu kurlām ausīm. 7. Bet pirmkārt no kurienes ņemt tādu valodu un otrkārt no kurienes cilvēkiem dabūt tās pareizu izpratni? Redzi, ak Kungs, pēc mana uzskata tās ir ļoti būtiskas lietas, bez kurām kādas tik augstas gudrības iztirzāšana ir tīri neiespējama! 8. Bet neskatoties uz to, es sevī dzīvi jūtu šo lielo un svēti brīnumaino patiesību; bet līdzās es arī jūtu pilnīgu neiespējamību visu patiesību lielākās un svētākās patiesības izpratni ietērpt mūsu nabadzīgajos vārdos. Šo iemeslu Tu, ak, Kungs, žēlīgi atzīsi un tādēļ man atlaidīsi tādus vismilzīgi augstākās un lielākās gudrības parādīšanu.” 9. Es saku: “ Ak, tas ir velti, tam nolūkam pavisam nav vajadzīgs tik daudz, kā tu te domā. Smadzenēs, kur dvēsele parasti glabā savas gudrības ražu, tu gan grūti jebkad atradīsi tam nolūkam vajadzīgos vārdus, bet jo vairāk sirdī, kas no Dieva sirds ir gara nesēja. 0. Pēti tur un tu atradīsi, ka arī augstākās gudrības dziļumi var tikt daudz labāk un katram saprotami izskaidroti ar vienkāršākiem un nemākslotiem vārdiem pasaulē, nekā ar Zālamaniskās gudrības augstiem vārdiem. Ko tev līdz viņa Augstā Dziesma, kuru tūkstots reiz lasot tu sapratīsi tikpat maz kā pirmo reizi. 11. Bet Zālamanam vajadzēja tā rakstīt tādēļ, ka toreiz vēl nebija laiks neapdāvinātiem cilvēkiem, kuriem sirdī vēl pilnīgi trūka gara, pilnīgi atklāt debesu dziļākos noslēpumus, bet gari par to dod tikai iespējami aizklātus mājienus, lai dvēseles pārsteigtu tam, kas te notika. Bet par saprašanu tur nebija ne runas. 12. Pats Zālamans savu Augsto Dziesmu saprata tikpat maz kā nu tu; jo ja viņš to būtu sapratis, tad viņš nebūtu grēkojis un nebūtu kļuvis pilnīgs elku kalps un tūkstoškārtīgs laulības pārkāpējs. 13. Bet tas ko viņš rakstīja no Dieva Gara — kas zināmos momentos caurstrāvoja viņa dvēseli, tomēr ir tīri Dieva Vārds, bet ne dots smadzeņu izpratnei, bet gan no Dieva spējīga gara sirdī izpratnei, bet kas tikai šajā laikā kopš Manas nonākšanas izņēmuma kārtā tika likts dažu nedaudzu cilvēku sirdīs, lai viņi spēj Mani pazīt un aptvert, viņu pašu un arī nedaudzu citu vēl neapgarotu cilvēku dēļ. 14. Bet tavā sirdī pārrunātais Gars arī jau ir likts kā embrijs kādas mātes miesā. Tu tātad drīksti tikai ielūkoties savā paša sirdī un tu sevī jau atradīsi Dieva Garu un tas tad tev jau dos vārdus ar kuriem tu pie šī galda viegli izklāstīsi to, par ko Es tev jautāju.” 15. Philopolds saka: “Kungs! Tas viss jau būtu pareizi un tas tā gan var būt ka es savā sirdī atrodu 198

atslēgu, bet Tev, ak, Kungs, tas jau būtu ļoti viegli mums atklāt šo dziļāko noslēpumu un mēs noteikti būtu visuzmanīgākie klausītāji. Bet man gan tas būs pavisam izmisīgi grūti un beigās es pie tam vēl varu tikt pilnīgi izsmiets!” 16. Es saku: “Ak, pavisam nē, pirmkārt tas tā ir Manā kārtībā ka, lai jums cilvēkiem ir dzīvības mērķis, tam arī tieši no jums cilvēkiem iepretī Man vajag tikt brīvi parādītam un atrisinātam, un otrkārt tā lieta pavisam nav tik grūta, kā tu savās smadzenēs sev to stādies priekšā. 17. Es tev un jums citiem gan to varētu pateikt un jūs arī nepieciešami Mani saprastu, bet jūsu dvēseles tikpat labi kā visu citu to uzglabātu tikai jūsu smadzeņu pilī., kur tad garam jūsos tas gandrīz neko nelīdzētu. Jo ko dvēsele uzglabā viņas smadzeņu pilī, tas ar laiku kopā ar smadzenēm mirst un iznīkst; kādu labumu tad gars spēj smelt no tā, kas ir pārejošs un pārstājis būt?! 18. Bet ja tu to atrisini no savas sirds, tad tas uz mūžību paliek tajā, kas pats ir mūžīgs proti savā Garā; bet caur to tāpat uz mūžību tavā dvēselē, bet ko aptver smadzenes tas izzūd un kad tās reiz ir dvēseli atstājušas no visām daudzajām pasaules zināšanām dvēselē nekas nepaliek. 19. Dvēselei un garam tas viss nav vajadzīgs. Viņam nav vajadzīgs nekāds laicīgs apģērbs, nekāda dzīves vieta, nekāds tīrums un nekāds vīna kalns. Visas smadzeņu atziņu rūpes ir vērstas miesīgo gudrību segšanai, kas pie cilvēkiem diemžēl ir sasniegušas tik augstu pakāpi, ka no lielākās daļas cilvēces tās nekad nevar tikt saskaitītas un vēl mazāk sasniegtas. 20. Tāpēc laicīgajam smadzeņu prātam neiespējami jebkad uzņemt un aptvert ko garīgu, tādēļ ka tas cilvēkam ir dots tikai viņa miesas nepieciešamai apgādāšanai. To var vienīgi tikai tas dievišķais gars sirdī; tādēļ tam jau no mazotnes vajag tikt vingrinātam. Ja tas tikai reiz ir sasniedzis kādu patstāvīgumu tad pareiza dzīves kārtība jau ir tikpat kā pilnīgi iestājusies; un tātad nu pamēģini tikai ko Es no Tevis prasu izskaidrot, un caur to tavs gars gūs lielu labumu. 183. Kunga cilvēka tapšanas iemesls. 1. Philopolds saka: “Tavā man svētajā Vārdā tad es gribu mēģināt ko es no sevis parādīšu. 2. Es domāju, ja jau pat kāda vientiesīga cilvēka kādai lai cik vēl vienkāršai darbībai tad tomēr vajag būt kādam iemeslam citādi viņš savus locekļus noteikti nebūtu iedarbinājis, cik vairāk pieņemams, ka Dievam vajadzēja būt kādam ļoti pamatotam iemeslam, lai mūžam vienīgi patiesais un tīrākais visuvarenais Gars Sevi ieliktu miesas ierobežotā formā un tā kā visu lietu Radītājs sāk kļūt līdzbūtne Savām būtnēm, kā mēs cilvēki tie esam. 3. Bet kā jau pie mums cilvēkiem vienīgi tikai mīlestība ir tā varenā svira katrai lai kāda veida vienmēr darbībai, tad arī Dievā tieši mīlestība noteikti bija tas vienīgi lielais motīvs, caur kuru no Sevis Paša spiests, Viņš darīja to, kā svētākās sekas Tu, ak, Kungs, nu staigā starp mums un mūs māci sevī brīvi pazīt Tavu gribu, to padarīt par savu īpašumu un pēc tās patstāvīgi te, ak, Kungs, patīkami rīkoties. 4. Bet tā man pavisam dabīgi un cilvēciski dzīvi savā sirdī liekas: Tu kopš mūžības Savas idejas reiz esi pārkārtojis par patiesi spēcīgām formām. Vispirms šīs formas bija nekustīgas un stingas, kā nu vēl viss, kas mūsu jutekļiem te ir kā šķietami pilnīgi nedzīvs. No šīm lielām un šķietami nedzīvām formām no perioda uz periodu Tu attīstīji arvien vairāk un vairāk maigākas un sevi pašu apzinošākas dzīvības formas ar vairāk vai mazāk brīvu kustību un darbību. Tās viss ir un bija tikai pirmskola un pirmpārbaudījums pilnīgi brīvai dzīvībai pēc tam no visām tām norisēm izrietējušā pilnīgi brīvā cilvēkā, kuram Tu, ak, Kungs, devi Tava Paša pirmesamības galveno un pamatformu. 5. Cilvēks nu bija te, pazina sevi un savu dievišķo brīvību, Viņam bija liels prieks par savu esamību, par savu skaisto formu un nu lietas, kas viņu ietvēra, varēja atšķirt un skaitīt. 6. Bet drīz viņš sāka pētīt gan sava paša gan viņam kalpojošo lietu izcelšanos, un kad Tu ak, Kungs to redzēji, Tavu dievišķo sirdi pārņēma prieks un Tu viņam sagādāji izdevības Tevi vairāk un vairāk sajust un domāt. 7. Caur iekšējām klusām un slepenām atklāsmēm brīva esošā cilvēka sirdī, kas visā bija Tava līdzība, Tavs mūžīgais Gars viņu vispirms pieveda pie tā, ka viņš sāka atzīt, ka viņam kopā ar visu kas viņu ietvēra, vajag būt kādas visuvarenas, ļoti gudras un labas būtnes darbam. Caur tādu vienmēr pieaugošu un gaišāku kļūstošu izpratni, jaunajam brīnišķīgajam cilvēkam visu lietu Radītāja priekšā vajadzēja sirdī sajust ne tikai augstāko cienu un godbijību, bet gan arī ilgojošu mīlestību Viņu tikai reiz redzēt un runāt un caur to uzticami pazīt, ka viņa lielā, godbijību un mīlestību pamodinošā jausma par kādas augstākās 199