Views
4 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

niecīga tomēr vēl ir

niecīga tomēr vēl ir viņu ticība!” 13. Markuss saka: “Viss jau ir pareizi, bet no kā tie nabaga cilvēki dzīvos? Jo Tu tak redzi, ka nekad pārstāt negribošā krusa visu tīri sakapā un viļņi visu augsni nes jūrā. Un nu tiek nosisti tūkstošiem cilvēku un mājlopu un tie kas dzīvību izglābj, pēc tam būs pamesti acīmredzamai bada nāvei! Tas tomēr ir nedaudz par cietsirdīgi un ar visresnāko soda rīksti pasaulē pārāk bargi piemeklēts.” 188. Tiesa pār Cēzarijas Filipas apvidu. 1. Es saku: “Zini, Mans mīļais Markus, katrs runā kā viņš kādu lietu saprot, un nu tu arī runā tā, kā tu to lietu saproti! Es tev saku: Kungs slauka reti, bet kad Viņš slauka, tad Viņš slauka tīri! 2. Vai tu pazīsti šo plašo apvidu? Jā, tu to pazīsti un zini, ka tas kā viens no auglīgākajiem tiek pārņemts tikai no augstprātīgajiem bagātajiem grieķiem, nabaga jūdiem par izsmiekla algu sviedriem vaigā vajag strādāt grieķu suņiem un visus augļus nest grieķu šķūņos. Viņi tad par ļoti daudz zelta un sudraba ar tiem ļoti ienesīgi tirgojas visos pasaules novados un mūsu jūdiem, ja viņi grib dzīvot, tad vajag ubagot un iet zvejot zivis. 3. Redzi, to jūdi vienmēr var darīt un jūra vienmēr paliks zivīm bagāta. 4. Vai tad kāds jūds no kāda grieķa jebkad ir dabūjis kaut tikai gabalu maizes, ja viņš ir bijis izsalcis? Ak, nē, tādēļ viņam vajadzēja braukt pāri jūrai un viņā pusē izdiedelēt maizi pie saviem ticības brāļiem! Te stāv Mans Kisjons un Mans Ebals! Jautā viņiem un viņi tev pateiks, cik daudz nabaga jūdu pēc ziemas maizes ir atnākuši vienīgi tikai pie viņiem! 5. Es jau sen ļoti pacietīgi esmu noraudzījies šajā noziedzīgajā rīcībā, bet nu mērs ir kļuvis pilns un Es šos bezsirdīgos un negodīgos augļotājus suņus gribu sodīt, ka viņi uz visiem laikiem neko vairs neapjauš! 6. Aplūko tavus dārzus un tavu nelielo lauku; ne ūdens, ne krusa tiem nav nodarījusi nekādu zaudējumu; turpretī aplūko pārējo apkaimi un tu to atradīsi tā nopostītu, ka ko līdzīgu diezin vai kaut kur esi sastapis! 7. Ar šo sodību grieķu augļotāji suņi no šī apvidus tiks padzīti. Jo uz kailiem akmeņiem viņi vairs neievāks ne kviešus, ne rudzus, ne miežus, ne kukurūzu, ne lēcas, ne pupas; tādēļ nopostīto zemi viņi atstās un dosies uz Eiropu. 8. Galvenokārt tieši šī iemesla dēļ Es pielaidu, ka gandrīz visa pilsēta tika pārvērsta pelnu un drupu kaudzē; jo kur cilvēkam vairs nav ne mājvieta, ne auglīga zeme, te viņš tukšo un tuksnešaino zemi drīz pamet un dodas tālāk. 9. Bet nabaga jūdiem ap jūru jau vēl pietiekami paliek zeme kur apmesties un īstiem jūdiem pilsēta jau atkal tiks uzcelta, bet tīrākā un baltākā stilā. Kā tas bija līdz šim! Šī gan vēl ir ļoti jauna pilsēta un kā pilsēta skaitās tikko septiņdesmit gadus, tā ka iepriekš tās vietā stāvēja tikai pavisam nenozīmīgs miests; bet no šī brīža tā vairs netiks dēvēta par pilsētu, bet gan tam jābūt un jāpaliek zvejnieku ciemam. Grieķu greznībai vajag pazust; bet tā vietā šeit jātiek parādītai debesu godībai, kā tas nupat nu notiek un norisinās. — Vai tu, vecais Markuss, esi apmierināts ar Manu saimniecību?” 10. Markuss saka: “Jā, ja tā, te Tu, ak, Kungs, liec tur sasist vēl desmit reiz ļaunāk! Bet tā arī ir tīrākā patiesība! Ar šiem bagātajiem grieķiem nopietnībā vairs nevarēja runāt ne vārda, un par kādu tuvākā mīlestību jau sen nebija ne runa. Ko no viņiem gribēja dabūt, tam bagātīgi vajadzēja tikt samaksātam ar sudrabu vai zeltu, bet ja viņi no mums kaut ko pirka, tad par to apmaiņai vajadzēja ņemt kādu citu preci. Ak, tādēļ tas nu ir pavisam labi, un man par šo spēcīgo vētru ir liels prieks! Ak, tagad tas jau var kļūt mazākais desmit reiz spēcīgāks!” 11. Es saku: “Lai viss paliek, trāpīs tikai pilnīgi taisnīgs mērs!” 12. Kirenijs saka: “Tātad Tu domā, ka šis apvidus paliks pavisam tuksnešains?” 13. Es saku: “Tās tieši nē; bet bagātajiem grieķiem jābūt spiestiem aiziet no šī apvida: Es tev saku, ka šī vētra no šī apvida tālu padzīs mazākais tūkstots pārtikušākās ģimenes; jo Es to jau sen esmu paredzējis! Bet tādēļ viņi tak vēl paliks Romas pavalstnieki.” 14. Kirenijs saka: “Vai tad kādam apvidam vai kādai visai valstij nav labi, ja tajā ir ļoti pārtikuši iedzīvotāji?” 15. Es saku: “Ak, jā, ja viņi ir tādi kā Mani draugi Kisjons un Ebals; jo tad viņi ir patiesi zemes tēvi, visiem zemes nabadzīgajiem iedzīvotājiem un katra valsts, ja ir īsti daudz tādu zemes tēvu, var sevi uz- 206

skatīt par laimīgu. 16. Bet šie bagātie grieķi ir zemes patiesi asinssūcēji un domā, ka nabaga jūdiem jau vajag būt ļoti priecīgiem, ka kā algu par viņu smago darbu viņi var ieturēt maltīti kopā ar grieķu cūkām! Viņi pie Manis vairs nav nekādi cilvēki, bet gan īsti velni, pilni cietsirdības un pret viņiem Man nav nekāda žēlastība un nekāda līdzjūtība par viņu nožēlojamo, augstprātīgo miesu! Pēc vētras, kas stundas laikā beigs plosīties, viņiem viņu daudzo zeltu un sudrabu jāliek tikai uz kailiem akmeņiem un virs tiem jāsēj kvieši, un mēs redzēsim vai tur uzdīgs tikai viens stiebrs! 17. Un redzi, tā es ar vienu sitienu šeit esmu nositis daudzas ļaunas mušas. Melīgiem priesteriem vajadzēs doties prom un arī augļotāji grieķi darīs to pašu! Viņu pilis ir gruvešos un viņu lielie tīrumi, dārzi un pļavas ir aizskalotas prom. Kad pēc vētras viņi aplūkos savu zemi un pārliecināsies, ka katra turpmākā tā apstrādāšana ir tīri veltīga, tad viņi sāks saiņot mantas un pa lielākai daļai dosies uz Eiropu; bet tad Man jau ir pietiekami līdzekļu īsā laikā šo apvidu padarīt cik iespējams ziedošu. 18. Bet nu vētra arī mazinās un kaut gan krusa pārstāj, tad lietus no mākoņiem līst tik blīvi, ka uz zemes virsmu ūdens tūlīt sakrājas pus vīra augstumā un tad ar briesmīgu dārdoņu aizplūst, tā ka pat jūra sāk manīt vareno pieplūdumu, kas tak noteikti nav nekāds sīkums. Mājas, būdas, koki un tūkstots veida citas lietas plūst uz jūru. Jūra saņem apēšanai arī daudzos lopus, vistas un visa veida putnus, kurus krusa ir nositusi, neskaitāmas cūkas, ēzeļus, govis, vēršus, aitas, kazas un zaķus, stirnas un briežus un milzīgs daudzums zivju, kuras sevī glabā Vidusjūra, par to būs ļoti iepriecinātas, no tā kļūs ļoti auglīgas un ļoti savairosies un tas nabaga jūdiem būs labs aizvietotājs, kuri šeit jau tāpat neko nevarēja zaudēt, jo viņiem piederēja maz vai nekas. Bet tie nedaudzie pārtikušie savās sirdīs jau bija kļuvuši diezgan grieķiski cietsirdīgi un bezjūtīgi un viņu dvēselēm tas pavisam nekaitē, ka kopā ar citiem nododas zveijniecībai un ubagošanai. 19. Kad nu sāka tik vareni līt, te visi, kas iepriekš zem galdiem meklēja patvērumus, pavisam izmirkuši devās pie Manis un nevarēja pietiekami nobrīnīties, kad Mani un visus kas palika pie Manis ārā, ieraudzīja pavisam sausus, tāpat arī nedaudz augstāko vietu atrada tik sausu, ka ne uz viena zāles stiebra nekarājās neviens ūdens piliens. 20. Hebrams, pēc tam kad bija pievirzījies pie Manis, teica: “Kungs, kā tas ir iespējams, ka pie šīs nedzirdētās lietus gāzes šī vieta un jūs visi esat palikuši pavisam sausi, kamēr mēs esam izmirkuši tā it kā būtu iekrituši jūrā un mums nu salst kā ziemā; bet šeit šajā vietā ir tikpat patīkami silti kā bija šorīt?! Kungs, kā tad tas notiek?” 21. Es saku: “Tas notiek tieši tā, kā tas īstenībā notiek! Es uz tavu jautājumu patiesi nevaru dot nekādu citu atbildi. Jo pie tā daudzā ko tu esi dzirdējis, tev tomēr nu būtu jāzina un pat dzīvi jājūt, kas šeit ir! Un ja tu savā dvēselē to aptver, kā tu Man vari uzstādīt tādu jautājumu?! 22. Rīts pie jums sākās īsti labi, bet vakars šķiet pie jums atkal sāk kļūt dvēseles vakars! Ak, tu briesmīgi aklā cilvēce! Uz momentu tu gan kļūsti viegli apgaismota, bet gaisma, tā kā tā nerodas uz paša zemes, nepaliek, un nedaudz acumirkļos dvēseles rīta vietā atkal iestājas nakts.” 23. Hebrams saka: “Kungs, kas tas ir, ko Tu caur to gribēji pateikt man un maniem divdesmitdeviņiem brāļiem?” 24. Es saku: “Neko citu, kā ka tu un tavi brāļi esat aklas zivis saduļķotā ūdenī! Sakāt Man, kas pie Manas pilnīgākās klātbūtnes jūs dzina zem galdiem un soliem!” 25. Izmirkušie saka: “Kungs, pavisam dabīgas, no mūsu bērnības vēl atlikušās bailes no tāda milzīga negaisa! 26. Mūsu aklajās bailēs mēs nedomājam par to, kur un pie kā mēs bijām. Tagad mēs labi saprotam mūsu muļķību un arī saprotam cik akli mēs visi bijām un cik ļoti mēs Tava svētā vaiga priekšā esam kļūdījušies. Mēs nu nevaram darīt neko citu, kā ar mūsu siržu patiesāko un dziļāko nožēlu Tev, ak, Kungs, lūgt piedošanu! Kungs, piedod mums mūsu lielo muļķību!” 27. Es saku: “Es jums jau sen esmu visu piedevis un muļķības dēļ nekad nevienam neesmu atvēris soda grāmatu; jo katrs muļķis vienīgi pats vainojams, ja viņš cieš. Bet citu reizi, kad Es kā tagad Pats nebūšu pie jums, patiesā un dzīvā ticībā atceraties Manu Vārdu, un tas jūs pasargās labāk kā kāds nespēcīgs un viegli lūstošs galds! 28. Ar šo aizrādījumu tie trīsdesmit ir mierā un lūdz drīkstēt palikt sausajā vietā.” 29. Es saku : “Nu, tas tak gan pats par sevi saprotams! Paliekat un noslaukāties, jo lietus turpināsies vēl krietnu pusstundu!” 207