Views
4 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

princis, pazīstu visus

princis, pazīstu visus lielās valsts apstākļus un tādēļ esmu ļoti gudrs. Tāpēc Manā priekšā vajag ļoti uzmanīties; jo parasti lepnais romietis Kirenijs, kā visas Āzijas valsts virspavēlnieks ar Mani tik pazemīgi neapietos. Bet viens no abiem deputātiem teica: “Lai nu ir kā būdams, viņš katrā ziņā ir kāds liels cilvēks un mēs no viņa kaut ko varam mācīties, un tas ir tas, kas mums šajā laikā visvairāk vajadzīgs!” 2. Tam beidzot visi piekrita, sakārtojās un devās pie Manis uz pakalna, kaut gan sāka jau palikt diezgan tumšs. 3. Bet vienlaikus nāca arī vecais Markuss un Man jautāja vakariņu dēļ un dēļ no krusas sasistajiem galdiem un dēļ vēl ļoti mitro zemi un kas te nu būs darāms. 4. Bet Es viņam rādīju uz Persiešiem un teicu: “Skaties tur, kāds liels un Man ārkārtīgi gards ēdiens: tam vēl pirms vakariņām no Manas mīlestības vajag tikt apēstam. Līdz tam tu jau atradīsi laiku lai sagatavotu miesīgu mielastu un savestu kārtībā galdus, jo salauzti ir tikai daži un īstā laikā tie jau būs atkal atlikti atpakaļ. Bet drīz aizdedzini lampas, lai cilvēki nestaigā tumsā!” Pēc tam Markuss priecīgs devās atpakaļ un visam lika darboties. 5. Bet persieši pienāca pie Manis, pēc viņu parašas vēlreiz līdz zemei paklanījās, bet pēc tam tomēr nostājās taisni un nepalika guļam uz vaiga. 6. Viens no abiem iepriekšējiem deputātiem ņēma vārdu un teica: “Kungs, un noteikti liels to cilvēku draugs kam ir laba griba, te mēs nu būtu! Tu pazīsti mūsu iemeslu, kas mūs atveda šajā apvidū. Vienīgi mēs to aplūkojam kā kādu brīnumainu vadību no augšas un kopā ar Hiobu sakām: Kungs, viss ir Tavs, debess un zeme, gaiss un ūdens! Tu dod un ņem kad un kā Tev tas labpatīk; kādam nabagam Tu vari piešķirt kroni un scepteri un ķēniņa galvu noliekt pilnīgākās niecības putekļos. Tādēļ tas mums arī nesāp: jo cilvēks, kas savas sirds priekšā un sirdī vienmēr nes visvarenā Dieva gribu, nekad neskumst, izņemot ja viņš ir nogrēkojis Kunga vaiga priekšā. Tādēļ mēs par savu ievērojamāko zaudējumu arī neskumstam; jo ja šī bēdīgā izskata notikums nebūtu Dieva griba, tad mēs, kā tas parasti katru gadu bija, savu naudu noteikti būtu atguvuši bez kāda niecīgākā atskaitījuma. Bet te acīmredzami bija iejaukta Dieva griba un šo sīkumu mēs Viņam labprāt upurējam un labprāt vēlētos nest vēl lielākus upurus, ja Visaugstākais no mums tos prasītu. Jo Viņš vienīgais ir tas Kungs, mēs esam tikai Viņa vienmēr tikai Viņa kalpojoši un paklausīgi kalpi. 7. Mēs mīlam un bijājam vienīgi tikai Dievu un tādēļ nebīstamies no cilvēkiem; bet ja debesu un zemes Kungs cilvēku priekšā kaut kur mūsu plānus izjauca, tad Viņam tam jau bija savs labākais iemesls! Jo cilvēks Dieva priekšā tikai pārāk viegli un vieglprātīgi izdara kādu grēku, kas dvēselei vienmēr nes kādu lielu zaudējumu; bet te tad nāk Kungs ar labu soda rīksti un cilvēkam atkal palīdz stāties uz pareizā ceļa! 8. No tā tu, mīļais Kungs un draugs, redzi, ka mēs esam cilvēki, kas vēl ilgi nav aizmirsuši Dievu. Tu gan varbūt vari būt kāds gudrs pagāns, un labi pārzini dabas spēkus, bet mēs pazīstam tikai vienu virsspēku, un tas ir vienīgi tikai Dievā tajā Kungā! Pret to mēs gan nepieņemam nekādu mācību! 9. Tātad, ja tu gribi mācīt kādu patiesu gudrību, tad neaizmirsti, ka mēs nemainīgi esam stingrākie Mozus dievišķās mācības atzinēji. Pret to no mums nekas netiks pieņemts un lai tas skanētu un būtu lai cik gudrs! Jo mēs visi gudrās pasaules priekšā mīļāk gribam stāvēt kā nelgas — nekā Dieva priekšā kā grēcinieki!” 10. Es saku: “Tā ir pavisam pareizi, un jūs esat uz pareizā ceļa! Bet tikpat Mozū kā it sevišķi praviešos ir lietas, kas jums vēl varētu būt tumšas. Un Es vēlētos jums tās apgaismot, lai jūs sev un saviem brāļiem, sievām un bērniem aptverat, kāds nu ir laiks! 11. Kad Elijs atradās kādā apslēptā kalna alā, tad gars viņam norādīja, ka lai viņš tik ilgi paliek alā līdz Pats Jehova dotos garām! Un Elijs nostājās tuvu pie alas izejas un klausījās. Tad pēkšņi nāca spēcīgākā vētra, kas tai garām plosījās tik vareni, ka no tās nodrebēja viss kalns. Te Elijs domāja vai nu gan Jehova ir devies garām? Bet Gars atbildēja _Vētrā Jehova nebija! 12. Te Elijs klausījās tālāk, un redzi, drīz pēc tam alas priekšā garām devās spēcīga uguns? Tā brāzās un brakšķēja tik milzīgi un no svelmes varas klints ārpuse mirdzēja. Tad Elija domāja, tas tad tomēr esot bijis Jehova! Bet Gars atkal runāja un teica — arī šajā ugunī Jehova nebija! 13. Tad lielais pravietis pie sevis domāja — Tātad Savas mīlestības pamat būtībā Jehova nav klātesošs ne vētras, ne uguns visvarenībā! 14. Bet kad viņš pavisam nopietni tā pārdomāja, te viņa alas priekšā garām aizšalca pavisam maiga un liega dvesma un Gars vēlreiz runāja un teica- Redzi, Elija, Jehova devās garām šajā maigajā un liega- 214

jā dvesmā un tas lai tev kalpo par apsolīto zīmi, ka nu tu vari staigāt pavisam brīvi un atstāt šo alu, kur tev paslēptam vajadzēja gaidīt uz atpestīšanu. 15. Te Elijs pavisam priecīgs iznāca no alas un ceļš uz lielo dzimteni bez briesmām stāvēja viņam brīvs un atvērts. (1. Ķēn. 19, 9-15) 16. Ja jau esat tik spēcīgi rakstos, tad izskaidrojat Man šo dīvaino ainu!” 195. Kungs izskaidro raksta tekstu. 1. Par šo Manu jautājumu un iepriekšējo attēlojumu visi izplēš lielas acis un nezina kas viņiem uz to būtu jāatbild. Jo vairāk viņi par to pārdomāja, jo lielāks juceklis bija viņu galvās un sirdīs. 2. Pēc kāda laika viens no abiem deputātiem piezīmēja, teikdams: “Augstais, gudrais draugs! Man šķiet tu rakstos esi ļoti pieredzējis, kaut gan tu varbūt esi romietis vai grieķis. Šī no tevis mums pievestā lielā pravieša Elija ļoti mistiskā aina ir pievesta būtiski pareizi, bet līdz šim ne no viena jebkad nav tikusi saprasta. Tas patiesi būtu dīvaini, ka kāds pagāns mums jūdiem par to dotu kādu gaismu. Bet mēs tevi par to lūdzam; jo kāda gudra pagāna no Rīta zemes es jau reiz ļāvu dažu ko neskaidru no pravieša Jesaja sev izskaidrot un man bija taisnīgs pamats ļoti brīnīties par viņa lielo gudrību. Šeit šķiet man vēlreiz būs līdzīgs gadījums. Tādēļ mēs visi tev lūdzam, lai tu mums šo ainu vēlētos atklāt pēc tavas izpratnes.” 3. Es saku: “Nu tad, lai tā notiek! Bet vispirms Man vajag izlabot pārpratumu un informēt, ka Es neesmu pagāns, bet gan kopš dzimšanas tāpat kā jūs, jūds; tagad gan Es esmu viss ar visiem, lai visus iegūtu gaismas Valstībai, mūžīgās patiesības Valstībai! Kam ir ausis, tas lai dzird un kam ir acis, tas lai nu redz! 4. Elija attēlo cilvēka tīro dvēseli un ala, kur viņš bija paslēpts, ir pasaule un īstenībā cilvēka miesa un asinis. Gars, kas runā ar Eliju, resp. uz cilvēka dvēseli, ir Dieva Gars, ar kuru dvēselei jākļūst vienai, bet vēl nevar kļūt, tādēļ ka Jehova vēl nav pagājis garām miesas, vai pasaules alas priekšā. 5. Garām ejošā vētra apzīmē laiku no vecā Ādama līdz Noasam, uguns laiku no Noasa lejup līdz mūsu laikam. 6. Bet maigās dvesmas laiks pravieša alas priekšā nupat ir mūsu priekšā, kas katrai dvēselei, kurai ir laba griba, garā un visā patiesībā dos atbrīvošanu un nota bene (tas ir) arī jūs nu atrodaties uz šī punkta, saņemt Elija brīvību! 7. Kuģis, kas jūs šeit atveda, arī bija līdzīgs kādai pravieša alai. Sākumā jūs atradāties lielas vētras varā un jūs cietāt lielas grūtības un bailes, un jūs no vētras tikāt dzīti klajā nevaldāmā jūrā, tad tūkstoškārtīga uguns šaudījās ap jūsu mazo, ļodzīgo pasauli no satrunējušiem dēļiem, bet Jehova nebija ugunī, kaut gan Viņš ar Savu roku (kādu eņģeli) jums atnesa glābiņu. 8. Bet nu jūs atrodaties te, kur pēc vētras un uguns jums garām šalc pavisam maiga dvesma, kas gan šajās maigajās šalkās varētu būt jūsu priekšā un jūsu tuvumā?!” 9. Te persieši pār mēru brīnās un deputāti saka: “Dīvaini, dīvaini, šī vieta un tā pati aina ir pārsteidzoši līdzīga ar to pravieša Elija seno! Brīnumaini bija arī ar mūsu izglābšanu un tas ne niecīgā mērā un nu uz šī pakalna patiesi es fiziski un morāliski jūtu to dīvaini noslēpumaino šalkoņu, par kuru Gars pravietim teica, ka tajā esot pagājis garām Jehova!- Ko tad jūs mani brāļi un māsas visi domājat? Kā jums šī lieta liekas?” 10. Visi citi kā vienā mutē saka: “Mums tā liekas tikpat brīnumaini kā tev; bet no sevis te mēs nekādu gaismu nesasniegsim! Tādēļ ļaujam lai uz tevi un mums visiem runā tikai šis gudrais vīrs!” 11. Deputāts saka: “Jā, tas, protams, gan būtu tas labākais; bet šajā vietā, kur uzturas Romas augstākais pavēlnieks un ķēniņi un firsti nevar tūlīt šo un to prasīt, bet gan te nozīmē vispirms lūgt žēlastības atļauju galvenokārt drīkstēt kaut ko lūgt!” 12. Es pārtraucot saku: “Draugs, tas te nu gan nav vajadzīgs! Tā gan ir paraša Persijā, bet mums tai uz visiem laikiem jāpaliek svešai! Mans draugs, Dieva priekšā kāda cilvēka dvēseli pārāk dumji pazemojoša pazemība ir tāda pat muļķība kā kāda cita, sastopama tikai pagānismā, — pārāk liela kāda cilvēka pazemošana atkal tikai kāda cilvēka priekšā. Tāda pielīdēja cilvēka pazemības izrādīšana kāda cita cilvēka priekšā abus padara sliktus; jo pirmo, ka viņš tādu pazemību tikai liekuļo un caur to savu līdzcilvēku padara vēl augstprātīgāku un otro, ka caur to viņš pilnā nopietnībā kļūst vēl augstprātīgāks. 13. Tā pazemība, kas te izriet no tīrās mīlestības, ir pareiza un patiesa, jo tā līdzcilvēkā no brāļa godā un mīl brāli, bet ne sevi pašu ne līdzcilvēku nepadara par Dievu, kura priekšā jākrīt uz ceļiem un viņu 215