3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

Tā, kuru tu tik ļoti piesardzīgi gribi noliegt! Es tev saku: Viņš, vai mūžībā neviens cits. Spriedi par to nu
pats pēc sava prāta.”
7. Sehabi saka: “Jā, savu bultu tu varbūt neesi aizšāvis ļoti tālu no mērķa! Šī priekšā, tikai caur vārdu
abu izdziedināšana, ir vairāk kā visa cilvēciskā gudrība to var aptvert. Tagad arī mūsu izglābšana man
kļūst skaidrāka. Cilvēkam, kura gribā ir tāds spēks, ka tam vajag pakļauties pat rupjajai matērijai, vajag
stāvēt augstāk nekā visiem citiem zemes cilvēkiem; viņā vajag mājot dievišķā spēka pilnībai un viņa
dvēselei vajag būt dievišķās gribas dzīvības spēcīgākais zīmogs — jeb viņa ir pati dievība. Es ar savu piesardzību
varbūt it kā gan esmu gājis par tālu, bet caur to man tomēr ir neiespējami būt grēkojušam, jo
tā es gribēju pasargāt dievišķo, kas pagāniem gan tomēr varētu būt bīstams un neļaut tiem necilvēkiem
viņu aizskart, kas nebūtu bijis labi ne mums ne diženajai ticības lietai.
8. Bet kā te šķiet, tad pagāni tomēr nav tik skarbi, kā viņi mums Persijā ir attēloti. Tas tak tomēr ir
tikko pieņemams, ka bezgala lepnais valsts virspavēlnieks Kirenijs nezinātu, kas te slēptos aiz tā brīnumdara!?
Bet ja viņš to zina un dēvē viņu par Kungu, tad viņam tam gan būs savs pamatots iemesls! Jo
pret šādas gribas varu romiešu ieroči gan varētu būt vāji un nespēcīgi.
9. Tā nebija nekāda burvestība un nekāda brīnum dziedināšana pēc mūsu māgu un priesteru veida,
kur ar naudas palīdzību un citiem izdevīgiem apsolījumiem pavisam veseliem cilvēkiem pavēl izlikties
par kurliem, nolēmētiem un akliem un doties svētceļojumā kādā netīrā templī un tur uz kādu norunātu
zīmi kļūt redzīgiem, dzirdīgiem un taisniem kā kokiem. Caur to daudzi lētticīgi tiek pārliecināti un tad
nāk patiesi nolēmētie, aklie un kurlie un lūdz un upurē, un tomēr viņiem nekļūst labāk. Te tad vienmēr
nozīmē: Jūsu ticība ir par vāju un jūsu pārāk niecīgie upuri Dievam nav tīkami! Jā, tu zini, ka mūsu
magi pat bagātu vecāku mirušos bērnus atsauc atpakaļ dzīvībā, bet mēs jau sen zinām kā un arī zinām
ka tādi no nāves pamodināti bērni nav asinsradinieki. Tas te noteikti arī mazākais šķietami mirušos
spēs atkal atsaukt dzīvībā!”
10. Es pienāku klāt un saku: “Jā, Viņš to spēj bez kāda upura, eļļas un augu sulas! Paskaties tur lejā
pie krasta; abi mūsu saimnieka dēli tikko no ūdens iznesa trīs noslīkušos, vienu vīru un divas meitenes.”
11. Tas ir kāds nabaga tēvs ar savām divām meitām, nabaga jūds. Viņa sieva ar kāda koka palīdzību,
kas atradās ūdenī, izglāba savu dzīvību, bet viņas vīrs un abas meitas, kas steidzās palīgā mātei, kas atradās
lielās dzīvības briesmās, no arvien spēcīgāka kļūstoša paisuma, tika ieskaloti jūrā un viļņojošā paisumā
noslīka. Bet kā pilnīgi mirušus jūras paisums viņus izmeta krastā un mūsu saimnieka abi spēcīgie
dēli viņus atrada un nolika uz sauszemi.
12. Bet Es arī gribu, lai nelaimes gadījumā cietusī sieva, kas raudādama, drebēdama un palīgā saukdama
vēl atrodas pie koka, ir šeit.
13. Tam nolūkam Es vēlreiz izmantošu Manu loci, tikai pēc tam jums jāskata Dieva diženums un
jātic Tam, kas jūs visus ir izglābis! Te Es pasaucu Rafaelu un dodu viņam mājienu, kuru viņš saprot
un tikko minūtes laikā viņš pie Manis uz pakalna ved vaimanājošo sievu, kas pagaidām pavisam nevar
nomierināties.
14. Bet Es pieskaros sievai un saku: “Sieva, esi tak mierīga un tici un paļaujies, jo pie Dieva visas lietas
ir iespējamas!”
15. Pēc tam sieva kļūst mierīgāka, bet saka: “Es gan zinu, ka pie Dieva visas lietas ir iespējamas, bet
es arī zinu, ka es grēciniece neesmu Kunga žēlastības vērta! Ak, kādai tīrākai sirdij vajag būt cilvēkam,
lai būtu cienīgs kādu niecīgāko žēlastību izejošu no Dieva! Bet šīs žēlastības durvis manā priekšā jau
sen ir noslēgtas. Nu Viņš mani manā nelaimē arī maz ievēros, tā ka savā laimē es Viņu noteikti par maz
esmu ievērojusi. Bet Dievs man parādīja īstu žēlastību caur to, ka Viņš mani pārmācīja.”
16. Es saku: “Kā tad būtu, ja Es tev atkal atdotu tavu vīru un abas tavas meitas?”
17. Sieva saka: “Pastarā dienā tikai Dievs viņus var man atkal atdot; jo viņi ir paisuma apraksti un nu
guļ miruši. Mirušus tu man varētu atdot, ja viņi no Markusa dēliem kaut kur ir atrasti un izvilkti krastā,
bet dzīvus nekad atkal, jo viņiem jau kopš pāris stundām vajag būt mirušiem!”
18. Pēc tam Es saku eņģelim: “Atgādā tos trīs līķus šeit!” Un eņģelis tos trīs tūlīt nogādā uz pakalna
un noliek pie Manām kājām.
19. Sieva trīs līķos tūlīt pazīst savu vīru un abas meitas un sāk rūgti raudāt.
20. Bet Es saku: “Sieva, esi tomēr mierīga, jo tu redzi ka viņi šeit tikai guļ!”
21. Sieva saka: “Jā, viņi guļ mūžīgu miegu no kura neviens cilvēks vēl nekad nav pamodies!”
22. Es saku: “Sieva, tu maldies, nav nekāda mūžīgā miega kā tu to domā, jo tev nav pilnīga ticība viņ-
223