Views
6 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

tomēr nekad

tomēr nekad neizdibinās patiesu dieva gudrību, ja pat ne reiz nepacels tās ārējo plīvuru. 8. Bet ja cilvēkiem tas ir vajadzīgs, tad Dieva žēlastība jau atkal kaut kur pamodinās kādu Mozu, tātad kādu patiesu Mesiju, kāds tu šķiet šeit esam. Viņš tad mūs noteikti apmācīs patiesā Dieva gudrībā un mēs to par katru cenu noteikti labprāt un pateicīgi pieņemsim kā patiesu preci no debesīm, jo mēs tirgotāji vienmēr esam visādas cilvēcei noderīgas darbības lieli draugi un mūsu lielo laicīgo bagātību vienmēr izlietojam tikai tam nolūkam, lai no dabas uz kūtrumu vienmēr noskaņotos cilvēkus nodarbinātu visādos viņiem un citiem derīgos darbos. 9. Saku, diženais Dieva gara pilnais draugs, vai mūsu dzīves uzskati ir labi, derīgi un tādēļ pareizi, jeb vai tu no savas gudrības spēj mums dot kādus vēl labākus! ” 204. Patiesās atklāsmes būtība. 1. Es saku: “Nebūt nē! Labais un patiesais ir vienāds, vai cilvēks to atklāj caur savu darbīgu pētīšanu, jeb vai viņam tas tiktu dots tieši no Dieva, jo pati kādas patiesības atrašana ir tieši arī atklāsme no augšas, bet netieša un līdzeklis tam nolūkam bija darbīga pētīšana. 2. Caur tādu pētīšanu dvēsele atbrīvojas no matērijas rupjajām saitēm un to sevī uz brīdi pamodina dievišķo Garu, jeb vai tas vairāk ienāk sirds dzīvības centrā, kur vienmēr un nepārtraukti plūst Dieva gaisma un žēlastība un dvēselei sagādā dzīvību un garīgu attīstību tāpat kā Saule zemes vagās iespiež savu siltumu un atmodina stāda dzīvību un zelšanu, to uztur un sekmē līdz augs rada brīvu, patstāvīgu un caur to pilnīgi nobriedušu augli, kura paša dzīvība vairs nav atkarīga no auga, bet gan pastāv pati par sevi. 3. Kad patiesos, dzīvības rosīgos momentos dvēsele ienāk aprakstītā sirds dzīvības centrā, tad caur to arī cilvēka sirdī ir nonākusi Dieva Gara atklāsme un tad nevar citādi kā tikai sevī pašā atrast mūžam vienādo patiesību no Dieva. Un tā ir netieša atklāsme un no tiešās atšķiras tikai caur to, ka cilvēces lielas tumsības gadījumos Dievs pamodina noderīgus cilvēkus bez viņu līdzdalības un viņu dvēseles arī vada tieši viņu dzīvības centrā, lai no turienes atkal citiem cilvēkiem dotu acis atverošu gaismu. 4. Un starp tiešu un netiešu atklāsmi te ir vēl viena starpība un tā pastāv tajā: meklējošam cilvēkam netieša atklāsme tikai pat to dod pareizu gaismu, par ko viņš speciāli ir vēlējies un līdzinās labas lampas gaismai, ar kuru pavisam labi var apgaismot kādu tumšu telpu, bet tieša līdzinās Saulei gaišākā pusdienas laikā, kuras varenākā gaisma apgaismo visu pasauli visās tās lielās un mazās vagās tātad arī ir tieša atklāsme. 5. Viņa (Saule salīdzināta ar tiešu atklāsmi) ir noderīga ne tikai tam cilvēkam, kam tā tiek dota, bet gan visiem cilvēkiem, un vispirms tautai pie kuras pravietis pieder. Bet tā, ka ir patiesi, no Dieva modināti pravieši, tad viegli iedomāties, ka līdzās būs arī neīsti un, proti, aiz sekojošiem, viegli aptveramiem iemesliem: 6. Patiesam pravietim pie saviem līdzcilvēkiem vajag iegūt lielu cienu jo viņa pareģojumiem un reizēm viņa darbiem, kā pierādījumam viņa atmodinātai dievišķībai, parastiem, ikdienišķiem cilvēkiem tomēr vajag iedvest zināmu respektu, vai nu pareģojums viņiem patīk vai nē un vai tas ir sakarā ar viņu laicīgām interesēm vai nē. 7. Pie labākas apziņas cilvēkiem pravietis bez viņa gribas izaug par nesasniedzamu,milzi un viņi nekad nevar atbrīvoties no zināmas dievbijīgas cieņas un godbijības pret pravieti, cik arī pazemīgs viņš citādi ir un viņam arī vajag būt. 8. Nu, to redz citi pasaules cilvēki, kuru prāti bieži ir ļoti atjautīgi, jo čūskas gudrības pasaules cilvēkiem nekad nav trūcis. Šie pasaules cilvēki arī grib cieņu un kopā ar to viegli iegūstamu laicīgu iegumu. 9. Viņi sāk studēt un ar sātana palīdzību ne reti atrod lietas, par kurām tur šķietami gudras runas un nezinošā cilvēce beigās vairs neatšķir, kas ir patiess un īsts mīts un kas te neīsts un slikts. 10. Bet kā tad tomēr var pazīt neīstu pravieti no īsta pravieša? Pavisam viegli, proti, pēc augļiem! 11. Jo no ērkšķiem un dažiem nesavāc vīnogas un vīģes! 12. Patiess pravietis nekad nebūs un viņam neiespējami būt savtīgam un tālu no viņa būs katra augstprātība. Viņš gan pateicīgi pieņems ko viņam ziedos labas un cēlas sirdis, bet viņš nekad nevienam neuzstādīs notaksētu prasību, jo viņš zina, ka Dieva priekšā tas ir riebīgi, tādēļ, ka dievs Savu kalpu gan var uzturēt! 13. Bet neīsts pravietis liks samaksāt ik uz soļa par katru tā dēvēto dievam noderīgu rīcību cilvēces 226

samelotam labumam. Neīsts pravietis dārdēs par dieva tiesu Dieva vārdā pats tiešas ar uguni un zobenu, bet īsts nevienu netiesās, bet bez kāda sava labuma tikai mudinās nožēlot grēkus nešķirojot starp lielu un mazu un starp ievērojamu un neievērojamu. Jo viņa acīs nozīme ir vienīgi tikai Dievam un Viņa Vārdam, -viss pārējais viņam ir tikai tukša muļķība. 14. Īsta pravieša runā nekad nebūs sastopama kāda muļķīga pretruna, bet liec gaismā neīstā pravieša runu un tajā mudžēs no pretrunām. Īstu pravieti nekad neviens nevar aizvainot, visu, ko vienmēr pasaule viņam var nodarīt, viņš panesīs kā jērs; lielā dedzībā viņš iekarsīs dusmās tikai pret meliem un pret augstprātību un tos abus vienmēr pieveiks. 15. Neīsts pravietis vienmēr ir katras patiesības un katra progresa domās un darbos lielākais ienaidnieks. Izņemot viņu nevienam nekas nav jāzina vai jāiegūst kāda pieredze, lai katrs būtu spiests par dārgu naudu visās lietās pie viņa griezties pēc padoma. 16. Neīsts pravietis domā tikai par sevi; Dievs un tā kārtība viņam ir apgrūtinošas un smieklīgas lietas, pret kurām viņam sevī nav ne dzirkstelītes ticības. Tādēļ arī viņš ar vieglāko sirdsapziņu pasaulē, kā tas viņam vienmēr tikai tīk, darināt kādu Dievu no koka un akmens. Kā tad tāds Dievs var reiz caur un caur aklai padarītai cilvēcei, caur neīstu praviešu rokām viegli veikt brīnumus, it kā tomēr būs ļoti viegli aptverams!” 17. Sehabi saka: “Ak, diženais draugs, es un mēs visi zinām, kā tie divkosīgie zeļļi to dara un kā viņi veic brīnumdarbus! Manās acīs viņi ir bestijas un nevis vairs cilvēki! Jo es pasaulē neatrodu kādu lielāku nekrietnību kā to, ka ja tāds pēc aroda garīgs cilvēku krāpnieks saviem nezinošiem brāļiem uzspiež ticēt tam, par ko viņam pie sevis vajag smieties un pats tikko aptver kā cilvēki var būt tik ļoti dumji tādas šausmīgas aplamības pieņemot par tīru zeltu. 18. Ak, diženais draugs, es zinu un pazīstu to ko tu nu teici! Bet, ka te ir tiešas un netiešas atklāsmes, to es nevarēju zināt. Bet es priecājos, ka tas, ko krietnas dabas cilvēks caur savu rosīgu pētīšanu ir atradis un atklājis, beigās tomēr arī ir tieša atklāsme no augšas. Dabīgi, ne katrs cilvēks var būt veselas tautas pravietis, kas kādā īpatnējā sfērā ir atradis un atklājis kādu ļoti noderīgu, kaut arī tikai miesīgu priekšrocību, tad ar laiku to derīgi izlietos veselas tautas labumam un caur to, tad arī netiešs speciāls pravietis ir un būs vispārējs! 19. Ņemam tikai noteikti jau pirms grēka plūdiem atrasto arklu. Šo nenovērtējami vērtīgo tīruma darba rīku ir atradis kāds darbīgs un domājošs cilvēks noteikti netiešas atklāsmes ceļā. Viņa vārds vēsturē gan nav ticis uzglabāts, bet kādu neaprēķināmu labumu viņa atradums jau ir nesis cilvēcei! Un tā ir ļoti daudzi tādi vispārīgi noderīgi atradumi, simtiem darba rīku un instrumentu un mājsaimniecības piederumu, kuriem ir bezgala lietderīga vērtība. To atradēji noteikti bija ļoti darbīgi, vienkārši un pieticīgi cilvēki, citādi rakstītāji viņu vārdus noteikti būtu pierakstījuši; līdzīgi kā to vārdus, kuri valdīja pār tautām un vispārīgi tam darīja ļoti maz laba. 20. Es domāju, ka tie cilvēki ir tautas lielākie labdari, kas cilvēkiem mācīja domāt pēc patiesības kārtības un viņus bagātināja ar derīgiem atradumiem! 21. Bet vispārējo, tīri garīgo praviešu noderīgums līdz šai stundai vēl nav izšķirts. Viņi gan nosodīja ļaužu kļūdas un šaustīja pārgalvīgi ļaunus pārkāpumus. Visbiežāk ļoti aizklātos vārdos viņi sludināja Dieva vārdus un Viņa darbus un Viņa nodomus, bet pilnīgi skaidrā izpratnē cilvēki viņus nesaprata un tādēļ tomēr darīja to, ko viņi pēc savas pasaulīgās patikas gribēja un Dievu un Viņa diženos praviešus atstāja bez ievērības. 22. Tādā ceļā radās nekrietnais pagānisms un kopā ar to visi iedomājamie tumšās māņticības paveidi, bet arkls palika arkls un zāģis — zāģis, un cirvis — cirvis, un pagāns tāpat kā senjūds tādus noderīgus atradumus izmanto. 23. Beigās vēl liels jautājums, kādam īsto praviešu veidam beigās ir kāda vispārēja vērtība cilvēcei! 24. Cilvēce gan daudz domā un dažu labu ko aptver; bet pilnīgi saprast Danielu vai Jesaju, vai Jeremeju vai pat Zālamana Augsto Dziesmu — te nekāda cilvēciska domāšana nelīdz, — tas ir veltīgi! To aptver tikai dievs vai kāda eņģeļu gars kāds īpaši tam nolūkam modināts pravietis. Tikai šiem trim garu veidiem var būt iespējams to aptvert katram citam garam tas ir pilnīgi neiespējami. Bet nu jautājums, kādam nolūkam ir laba kāda augsta gudrība, ja neviens mirstīgais to nevar aptvert un saprast?!” 227