Views
5 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

205. Par cilvēka

205. Par cilvēka nevarību. 1. Es saku : “Draugs, palūkojies augšā uz zvaigznēm! Vai tu tās pazīsti un saproti kādam nolūkam tās ir? Vai tām it kā pavisam nebūtu jābūt tādēļ, ka līdz šim neviens cilvēks tās nevarēja aptvert? Vai tu it kā aptver kas ir Saule un Mēness? Vai tādēļ tiem nebūtu jābūt, ka tu tos neaptver?! 2. Vai tu aptver vēju, zibeni, pērkonu, lietu, sarmu, sniegu, ledu? Vai tam visam nav jābūt tādēļ, ka tu un visi citi cilvēki to visu neaptver?! 3. Vai tu aptver tās tūkstots dzīvnieku sugas, viņu izskatu un viņu dabu/ vai tu aptver stādu valsti un to formas? Vai tu it kā zini, kas ir gaisma un kas ir siltums? 4. Vai arī tam visam nav jābūt tādēļ, ka tu un visi citi cilvēki to visu neaptverat?! 5. Vai tu varbūt aptver savu dzīvību un ka tu vari redzēt, dzirdēt, sajust, garšot un saost? Vai cilvēkam varbūt nav jāredz, jādzird, jājūt, jāgaršo un jāsaož tādēļ, ka viņš to visu nekad nevar aptvert? 6. Bet tā, ka jau šajā materiālajā pasaulē ir tik daudzas lietas, kuras pilnībā nekad nevar aptvert, tad ej un tikai nedaudz par to pārdomā un pēc tam dari Man zināmas tavas domas.” 7. Sehabi saka: “Kungs un meistar, pilns dievišķā spēka! Man par to nav vajadzīgs daudz pārdomāt, man tas viss, ko tu man ar to gribēji teikt, jau ir. Tu mani gribēji virzīt uz to un rādīt, ka pie pētīšanas augstākās gudrības sfērā ir tieši tāpat kā pie pētīšanas materiālās radības sfērā. Mēs cilvēki īstenībā no tā neko nesaprotam un neaptveram, izņemot vispārejāko ainu un to ko mēs par to varam pamanīt ar mūsu visrupji — materiāliem jutekļiem un radītas lietas varam atšķirt pēc formas, krāsas, smaržas un garšas. Ak, cik maz un īstenībā neko zina un saprot cilvēks un tomēr viņš sevi iedomājas esam lielu zināšanās, un ir lepns uz savu zināšanu nožēlojamo mazumiņu! Un kas ir tas, ko zina? Tas nav nekas, bet pilnīgi nekas! 8. Ak, cik akli un dumji tomēr ir visi cilvēki, pat tik tālu viņš netiek, lai atzītu ka viņi nekas nav un pavisam nesaprot un neaptver ka viņi nekas nav un neko nejēdz. — Zāle aug un redzīgais un jūtošais cilvēks par to priecājas; bet kas tam nolūkam vajadzīgs, zāli radīt un likt augt un nepārtraukti uzturēt tajā pat veidā — kurš no visiem mirstīgiem to saprot?! 9. Ādams, Enoks, Noass, Ābrams, Īzaks, Jēkabs, Mozus un Elija noteikti bija gudrākie cilvēki kādus zeme jebkad nesusi; viņiem no Dieva sevī bija daudz gaismas. Bet kā top zāle, aug, nes sēklas un kā sēklas grauds ir ierīkots, kā no tā mūžam var iziet neskaitāms daudzums tā paša veida zāles, — par to gan visi tā dēvētie lielie gudrie noteikti nekad kaut ko nav sapņojuši! 10. Bet mēs pat nezinām kā aug un vairojas visvienkāršākais stādiņš un kā putekļos lokas tārpiņš. Ko mēs gribam runāt par elementiem un ko par tālām zvaigznēm?! Bet kā mēs cilvēki te neko nezinām, tā mēs vēl jo mazāk zinām kas ir zvaigznes, kādam nolūkam un no kā tās sastāv. 11. Un redzi, lielais un diženais meistar, tu gribēji likt manīt un norādīt uz manu pilnīgāko nekā nezināšanu un teikt; Dievs, tas visgudrākais, cilvēka acu un viņa jutekļu priekšā liek daudz ko, lai cilvēku spiestu domāt. Bet izskaidrojumu vajag meklēt cilvēkam pašam — jo ja Dievs viņam klāt dotu arī to, tad cilvēks drīz vēlētos kļūt kūtrs un beigās par visu pilnīgi bezdarbīgs un slinks. 12. Jo, kas cilvēkam reiz pilnīgi ir viņa un ko viņš saprot, tam viņa kūtram prātam vairs nav nekāda nozīme, tas caur kādu vispusīgu pieredzi ir pārāk apstiprināts un pierādīts un tādēļ vairs neprasa nekādus jaunus pierādījumus. Un tā cilvēks acīmredzami noteikti izturētos tīri garīgās sfērās, ja viņš uz mata un Saules gaiši saprastu visu ko lielie pravieši no Dieva ir pierakstījuši gudrības grāmatās. Viņš drīz liktos gulēt un beidzot ne par ko vairs nopietni nepārdomātu; bet par ko arī cilvēkam būtu jāpārdomā, ja viņš jau tāpat visu saprastu?! 13. Tādēļ Dievs pavisam labi zina, kā Viņš ir kārtojis, lai cilvēki domā, grib un beigās viņiem vajag būt ļoti darbīgiem; vienādi vai otrādi — tikai nekāda bezatbildība! 14. Es nu arī saprotu, ka Mesijas atgadījums un lieta uz mani ne tuvu nebūtu atstājusi to aktīvo iespaidu, ja es no Jesaja visu uz to attiecošo tekstu būtu sapratis līdz pēdējam minimumam. Tos trīs zvaigžņu ķēniņus, ja viņi man nāktu ar savām mistiskām gudrības tirādēm, augstākais būtu izsmējis un katram citam, kas šajā ziņā būtu nācis pie manis, nebūtu gājis ne par matu labāk. 15. Bet tā, ka līdz šai stundai, tas viss man ir palicis ticīgā pustumsā, tad tagad es jūtu jo lielāku svētlaimi, tādēļ, ka tas kam bija tik grūti ticēt un kas bija tik neskaidrs, manu acu priekšā ir izklājies tik gaiši un es nu savā priekšā redzu To, uz kuru visi jūdi kopā ar mani ar ilgošanos ir gaidījuši!- Kungs un Dievs, vai es tevi esmu sapratis vai nē?!” 228

206. Sehabi pazīst Kungu. 1. “Protams, protams!” Es saku un uzstādu viņam nākošo jautājumu: “Nu, mīļais draugs, tā ka cilvēku acu priekšā tev šķiet katrā ziņā ir ļoti inteliģenta galva un daudzas lietas novērtē pareizi un asi, tad pēc savas labākās pārliecības saki man, ko tu sev stādies priekšā zem Mesija, kas nu Es pats esmu! Kāds tad īstenībā ir tagadējais Mesijas parādīšanās mērķis?!” 2. Sehabi saka: “Jā, diženākais draugs, tas ir pavisam kutelīgs jautājums, tas nozīmē ne it kā pēc manām iepriekšējām, pavisam maldīgas piesardzības domām, ka Tu varbūt caur neaptveramiem brīnumdarbiem un viltīgākiem jautājumiem gribētu no manis izvilināt kādu gaismu, ne par naidīgumu pret romiešiem, bet gan paša mesija mistiskās personības ziņā, par kuru tieši Jesaja izsaka ļoti dīvainas lietas, no kurām neviens cilvēks nevar tikt gudrs. Jo Mesija drīz ir ķēniņa dēls, drīz spēcīgs un varens varonis, drīz Dieva Dēls, drīz kādas jaunavas dēls! Vienu reizi Jesaja saka: (Jes.25,6-9) 3. “Tas Kungs Zeobats uz šī kalna visām tautām sniegs treknu mielastu, mielastu ar tīru vīnu, trekniem ēdieniem un vīnu, kurā nav mieles. Un uz šī kalna Viņš noņems aizsegu ar kuru visas tautas ir aizsegtas un segas, ar kurām ir apsegti pagāni. Viņš aprīs nāvi un Kungs noslaucīs asaras no visām sejām un visās zemēs izbeigs Savu ļaužu nievāšanu; jo- tas Kungs tā ir teicis. Īstā laikā teiks: “Redzi, tas ir mūsu Dievs, uz kuru mēs gaidījām. Viņš mums palīdzēs1 tās ir tas Kungs, uz kuru mēs gaidījām, lai līksmojam viņa pestīšanā!” 4. Redzi, diženākais draugs un meistar, tie ir tie ļoti zīmīgie pravieša vārdi, bet ko īstenībā ar tiem jāiesāk? Kas un kur ir tas kalns, uz kura kungs mums pagatavos pavisam sevišķi treknu mielastu ar tīru vīnu, trekniem ēdieniem un vēlreiz vīnu bez mielēm? Kuram šis ēdiens garšos, tam vajadzēs būt pavisam veselai māgai! 5. Kāda dabīga nozīme šim mielastam nevar būt, bet gan tikai garīga, bet kas to izdibinās? Kas ir tas kalns un kas tas sevišķi treknais mielasts? Man liekas, ka īstenībā tas nozīmē cilvēci piezobot! Uz tā paša kalna pēc mana saprāta tas nozīmē Mesija, noņems apsegu, ar ko ļaudis ir aizsegti un noņems segas no pagānu vaigiem. Tas būtu saprotams, bet tas kalns, tas kalns kur tad tas ir un kas tas ir? 6. Kā Viņš var un arī aprīs nāvi un uz visas zemes izbeigs Savas tautas nievāšanu, tātad arī mūsu Persijā, tas mazākais man nu ir skaidrs, jo es esmu redzējis, kā Tu mirušos esi atsaucis dzīvībā. 7. Bet pēc tam uz kalna Jesajs tai laimīgai tautai liek izsaukties: “Tas ir mūsu Dievs, tas ir tas Kungs!” Vai tas ir Ābrama Īzaka un Jēkaba Dievs? Jā tā, tad pēc tā Tu esi tas Pats, kas uz Zinaja Mozum deva baušļus, kur dārdēja: “Es vienīgais esmu tavs Dievs un tavs Kungs, ārpus Mani tev nav jātic un jātur nevienu citu Dievu!” 8. Ja Jesajs bija ar Mozus likumiem, tad viņam būtu neiespējami Mesijā likt parādīties vēl vienam Dievam; bet ja Jesajs pavisam nepārprotami tā Viņam liek parādīties kā Dievam, tad Tev vajag būt tam pašam Dievam, kas jau uz Zinaja runāja ar Mozu! 9. Ko pravieša izteiciena dēļ Tu nu man vari teikt, ja es nu Tavā priekšā nokrītu ceļos un skaļi saku Tevi pielūgt kā Ābrama, Īzaka un Jēkaba Dievu?!” 207. Par patiesu Dieva pielūgšanu 1. Es saku: “Ja tu pilnīgi dzīvi ticētu un tev būtu iekšēja pārliecība, Es tev kā arī jums visiem, protams, gan nevarētu iebilst, ja jūs pareizā veidā sāktu Mani pielūgt kā savu Dievu; bet, kamēr jūsos un vismazāk jūsu dvēselēs nav kāda pilnīgi garīga pārliecība, jūs ar Mani tikpat labi dzītu elkdievību, ka ja jūs parādītu kādu dievišķu godināšanu kādam citam cilvēkam vai kādam kokā grieztam tēlam. 2. Kas Dievu grib patiesi un auglīgi pielūgt, tam pirms tam savā sirdī vajag Dievu pazīt, garā un pilnā patiesībā Dievam vispirms vajag būt viņa izpratnē un mīlestībā, tikai tad viņš Viņam var dot godu un Viņu pilnvērtīgi pielūgt, bez tā arī ar patiesu Dievu cilvēks piekopj riebīgu elkdievību! 3. Kā kāds cilvēks var cienīgi un iedarbīgi pielūgt vienīgi patieso Dievu, ja viņš Viņu vēl nav pazinis citādi kā pavisam elkdievīgi tikai pēc nostāstiem?! Kāda atšķirība būs starp vienīgi patiesā Dieva un kāda elka pielūgšanu?! 4. Vienīgi patiesā Dieva patiesa pielūgšana pastāv mīlestībā uz Viņu un uz tuvāko. bet kas var Dievu mīlēt jā viņš Viņu nav pazinis? 5. Jeb vai kāds jauns cilvēks var jebkad iedegties mīlestībā uz kādu jaunavu, kuru viņš nekad nav re- 229