Views
5 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

dabā tiek dota iespēja

dabā tiek dota iespēja cilvēka tapšanai. Ja tevi mudina galvenais iemesls, tad ej un rīkojies un tev nav nekāds grēks! Bet pie tam tomēr daudz kas pienācīgi jāņem vērā. 4. Šis akts nedrīkst notikt ārpus tuvākā mīlestības sfēras; bet patiesas tuvākā mīlestības galvenais princips skan: Darāt savam tuvākām to, ko jūs vēlaties lai arī viņš jums darītu! 5. Nu, tev būtu ziedoša meita, kas ir tavas tēva sirds laime. Un tu ne par ko tik ļoti nebūsi norūpējies, ka lai Tevis vismaigi mīlētai meitai būtu īstu svētību nesoša laime. Meita gan būtu nobriedusi un tātad spējīga radīt pēcnācējus. Kā tu justos, ja te nāktu kāds citādi pavisam veselīgs cilvēks, kas justu neatlaidīgu tieksmi ar kādu jaunavu radīt cilvēku un vardarbīgi ar tavu meitu radītu augli?! 6. Redzi, tas tevi pildītu ar briesmīgu atriebību pret šādu noziedznieku un tu viņu vairs neizlaistu no acīm bez iespējami bargāko sodu! 7. Un tomēr šis cilvēks nebūtu grēkojis pret šķīstību, jo nopietnība spieda viņu savu sēklu neizbārstīt ārpus laba trauka, caur ko tiktu nogriezta taka kāda cilvēka tapšanai. Bet no otras puses akts tomēr ir grēcīgs, jo caur to tuvākā mīlestība ir cietusi varenu triecienu! 8. Pieņemsim, tu pats svešumā alktu nopietnu aktu. Te tu uz lauka sastaptu kādu sievu un caur naudu un vārdiem savai tieksmei gūtu pretimnākšanu un tā sieva izdarītu tev pa prātam. Caur to tu nebūtu nogrēkojis pret šķīstību, arī nekādu laulības pārkāpšanu, ja arī tā persona būtu kāda vīra krietna sieva. Bet ja tu padomātu, kādās lielās un ļoti bēdīgās nepatikšanās un vajāšanā sieviete nonāks, ja īstais vīrs viņai teiktu: Sieva, dod norēķinu, kas tevī ir licis sēklu, tā, ka tajā un tajā laikā es neesmu tev pieskāries!- Redzi, caur to tu kādam laulātam pārim būtu iztraucējis viņu mājas mieru, kas ir liels grēks pret tuvākā mīlestību! Jo tu savu, kaut jau nopietno tieksmi, ja tā nav miesaskāres kaislība, gan būtu varējis pataupīt uz kādu piedienīgu gadījumu. 9. No tu redzi, ka kādam vīram pie citādi pavisam krietnas un patiesībai ne pretrunīgas rīcības, savas acis vajag vērst uz visiem citiem cilvēkiem blakus apstākļiem, ja viņš negrib nogrēkot pret kādu likumu. 10. Bet kāds vīrs tikpat labi var dzīt izvirtības ar savu sievu, kā ar kādu netikli un vēl ļaunāk. Jo pie kādas netikles, nekas vairs nav sagandējams, jo te tāpat jau viss ir samaitāts; bet kāda sieva var tikt pārkairināta, caur ko tad viņa pāriet kaislības alkatībā, un tad viņa var kļūt daudz ļaunāka netikle kā kāda neprecējusies. 11. Bet kas pieguļ kādu neprecējušos, grēko pret šķīstību jo viņa akta pamatā bija tikai saldkaisles apmierināšana un nebija un arī nevarēja būt cilvēka radīšana, jo tīram saprātam viņam vajadzēja teikt, ka uz lielceļiem nesēj kviešus. 12. Bet kas pieguļ netikli; līdzās grēkam pret krietnu šķīstību vēl grēko arī pret savu un netikles cilvēcību, jo caur to viņš savai dabai viegli nodara lielu zaudējumu un aklo netikli vēl vairāk nocietina viņas slepenā apsēstībā un dara neizdziedināmāku, kas te jau atkal ir grēks pret tuvākā mīlestību. 13. Bet kas pieguļ kādu par netikli padarītu sievu, tas tajā pat veidā grēko divkārt un četrkārt, ja viņš pats ir laulāts vīrs tādēļ, ka caur to viņš arī pārkāpj laulību. 14. Es nu domāju, tā, ka tu esi tīri domājošs vīrs, tad tev šis nedaudzais būs pietiekošs, un tas jo vairāk, ka cilvēks kā tu, jau tāpat zina, kas visādā ziņā te krietnam vīram ir piedienīgs!” 15. Jurah saka: “Jā, Kungs un meistar, un man viss ir skaidrs, un es nu arī zinu, kur vajag novēst netiklības daudzie paveidi! Jā, nu viss ir skaidrs! Dieva priekšā vispār ir tikai viena derīga patiesība, kas ir pamatota mūžīgā kārtībā, — viss zem tā, pār to un līdzās ir no ļauna!” 16. Es saku: “Jā, tā tas ir un tā mūžam arī paliks. — bet nu atkal nāk tie aizsūtītie kuģinieki ar viņu mirušiem ļaudīm, te šim manam kalpam (Rafaelam) vajag doties turp un viņiem palīdzēt līķus nolikt pareizā veidā, citādi rīt viņu izdziedināšana būtu apgrūtināta!” 17. Rafaels arī ātri dodas turp un visu panāk labākā kārtībā. Bet kuģinieki tikai pēc tam dodas vakariņās. 216. Farizeju strīds par Kunga dievišķību. 1. Ar visu to, kas pēc šī sabata vakara bija noticis un atgadījies, dienas darbs tad tomēr būtu uzskatāms kā pabeigts; bet debesīs nekad nebeidz darīt labu kā arī ellē nekad darīt ļaunumu, un tā šim sabatam noslēgumā bija vēl kas pavisam sevišķs un vēl pirms pusnakts vajadzēja tikt darbīgi pabeigtam. 2. Starp tiem piecdesmit farizejiem, kuru priekšgalā bija priekšnieks Stahars un mums jau zināmais runātājs Florans, izcēlās strīds. Šie pusceptie (daļēji vēl pielipuši pie senās mācības) Vētras laikā Aru- 238

ana teltī bija izperinājuši visādas šaubas un tagadējā līķu nolikšana nostiprināja dažas labus šaubīgus uzskatus par Mani un Maniem veikumiem. Starp viņiem domas dalījās tikai tajā, ka labākā daļa svinīgi pieņēma, kas Es esot kāds ārkārtējs pravietis, — tā pēc Elija veida, bet tumšākā daļa domāja, ka par spīti visām Manām lielām zināšanām rakstos, Es esot tikai kāds skolnieks no Ēģiptes katakombām un templī Korakā esot iemācījies gudrību un īsto maģiju. Tādēļ arī Es no romiešiem esot tik labi uzņemts, jo pie romiešiem īstiem magiem esot lielāka nozīme nekā viņu dieviem, jo romieši tādus magus uzskatot par Dieva Zeva pirkstiem, kas te darbojas starp cilvēkiem un esot ļoti labvēlīgi varenajiem! Bet romieši esot ļoti gudri ļaudis un zinot, ka jūdiem tik ilgi nevarot uzticēties, līdz viņi paši ar dvēseli, asinīm, ādu un matiem nekļūstot romieši. Bet tas visvieglāk varot tikt panākts caur to, ka caur tādu magu no Koraka skolas apstrādājot jūdus, kuri visvairāk ir brīnumkāri, bet tā, ka jūdi tur atrod arī savu Mozu un savus praviešus.- Nu tas nu notika, un, proti, ar redzami labākiem panākumiem pasaulē; jo kas te neļautos tādiem uzskatiem pievērsties caur vārdiem un brīnumdarbiem, tiem vienmēr labākā gatavībā stāvot vairākas romiešu karavīru kahortas, lai viņiem pievēršanos iebaidītu. Tādēļ arī pie katras izdevības ar visiem spēkiem ceļ neslavu templim Jeruzalemē, un ar visu čaklumu izceļ ārā tikai to slikto, bet labo atstāj pavisam neievērotu un ne zilbi to nekad nepiemin, kamēr tomēr esot zināms cik daudz laba, un to nenogurstoši veicot templis? 3. Stahars un Florans, kuriem gan vairāk par citiem bija liela pārliecība par Mani un romiešiem, gan pūlējās savus kolēģus apstrīdēt, bet viņi neko daudz nepanāca, tomēr viņi Mani spēcīgi izvirzīja par Elija veida pravieti. 4. Pretēja partija teica: “Skatāties tur, kā tie deviņi noslīkušie pavisam prasmīgi tiek likti uz zemes ar galvām uz leju un sejām pagrieztām pret zemi! Kādēļ tad tā? Dievs ir pietiekami visvarens noslīkušos atdzīvināt arī bez šādiem priekšdarbiem; bet kur vajag tikt veiktam šādam īsti ārstnieciskam pasākumam, lai iespējamā kārtā noslīkušos atkal atvestu atpakaļ dzīvībā, tur ar kādu tīru brīnuma veikšanu jau ir ievērojams āķis! arī tiem trim iepriekš atmodinātiem vajadzēja tikt ienestiem istabā, lai vēsais nakts gaiss nekaitē un nākamā rītā viņiem būtu labāks un svaigāks izskats.” 5. Bet Florans viņiem jautāja par viņu spriedumu par Rafaelu, kas tek tomēr ir veicis ko neticami apbrīnojamu. Te daži, protams, apmulsa un nezināja kas viņiem uz to būtu jāatbild. 6. Bet kāds galvenais pretinieks tomēr teica: “Draugs, mēs īstenībā neko nezinām; bet tas tomēr ir droši pieņemams, ka dabā ir vēl daudzi un slepeni spēki, par kuriem mēs vēl nekad neko neesam sapņojuši. Viņi Ēģiptē ir ar tiem iepazinušies un kādā mums nepazīstamā ceļā slepenos dabas spēkus prot tā savaldīt, ka tādai mēmās dabas savaldīšanai mums lajiem, acīm redzami vajag likties kā tīrākam brīnumam! Ja tas jaunais cilvēks mums būtu parādījis pamatu un īsto paņēmienu priekšrocības un līdzekļus, tad arī mēs visādā ziņā varētu veikt brīnumus. Ak, cilvēki prot izraisīt pavisam kuriozas lietas un dabu pakļaut nodevu maksai; bet ne no kā viņi tomēr neko nevar panākt, to var vienīgi tikai Dievs! Nu tajā arī pastāv lielā starpība starp Dieva visvarenību un dažu veiklu cilvēku brīnumspēku. 7. Lai tas jaunais cilvēks radītu kādu jaunu zemi, ar visu kas uz tās nu dzīvo un elpo, pie tāda darba viņām gan pavisam noteikti elpa būs par īsu! Jā, manipulēt jau ar esošu dabu, tam kas to prot, noteikti nav nekāda sevišķa māksla; bet ne no kā radīt kādu jaunu pasauli jeb vai tikai kādu zāles stiebru, vai kādu sēklu, vai pat kādu cilvēku — bet pilnīgi ne no kā!- te tad tūlīt parādīsies, cik tālu sniedzas tādu cilvēku visvarenība!” 8. Florans saka: “jā, draugs, neviens zelta gabals nebūtu pārāk liels, ko es vēlētos likt tieši uz to, ka šie abi cilvēki, ja tam tā vajadzētu būt, ne no kā spētu radīt arī kādu pasauli; es patiesi nevēlētos ļaut tam tiktāl noiet!” 9. Stahars saka: “ari es nē; jo tie abi man jau ir izdarījuši lielu pakalpojumu! Vienlaikus visās lietās abos runā tik liela gudrība, ka caur to visas manas zināšanas un visa mana gudrība un visa mana pieredze tiek tīri notriekta pie zemes; bet kur parādās kāda liela gudrība, tur darbodamies klāt ir Dieva Gars, kuram neviena lieta nav neiespējama. 10. Paskatāmies atpakaļ, kas viss bija iespējam Elijam un Mozum, un caur to mēs šeit sev jau varam padarīt saprotamu, ka viņi abi tieši caur to pašu visuvareno Garu izpilda viņu vienmēr noteikti neaptveramos brīnumdarbus. 11. Nu, kas tad tas ir?! Ja mēs zinām, ka tikai visu varenajam Dieva Garam ir iespējamas lietas, kas visiem cilvēkiem ir neiespējamas, tad te pavisam viegli darbojas tas pats Dieva Gars, kas ne no kā reiz sauca esamībā zemi un vēlāk caur Mozu un Eliju veica brīnumainas lietas! 239