Views
4 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

dzams uzvarētājs. Tam,

dzams uzvarētājs. Tam, ko Murels teica, arī bija savs pamats. Tā pavisam uz smiltīm viņš savus pieņēmumus nedibina. Bet Stahars nāca viņam stingri virsū un rādīja viņam lietas, kas, protams, stāvēja uz vēl daudz stingrāka pamata. 3. Man vispār jāatzīst, ka pat šajā izvirtušajā laikā starp jūdiem ir vīri, kuriem līdzvērtīgi visā pasaulē vairs nevarētu būt atrodami, un jau tādēļ es vairs nevaru būt viņu ienaidnieks. Bet Staharam katrā ziņā atkal vajag dot kādu amatu, kurā viņam pēc viņa gudrības jābūt īsti raženam darbības laukam, jo nu viņš jau pilnīgi ir Tavā pusē!” 4. Es saku: “tas viņš ir un Es to jau sen zināju, ka viņš tas kļūs, — bet Murels būs vēl svarīgāks; jo Murela gars ir viens no spēcīgākajiem jo viņa dvēselē pamatā ir ļoti daudz derīgas pieredzes, ar kuru palīdzību viņš pavisam labi var atšķirt visu patieso no neīstā un visu labo no ļaunā. Mums šo Murelu vajag vēl vairāk atmodināt un viņam rādīt vienīgi patieso dievišķā gara kārtību un tad viņš ar lielāko daiļrunību to varēs rādīt tālāk citiem.” 5. Kirenijs saka: “bet kas mani pie taviem īsteniem mācekļiem ļoti pārsteidz ir tas, ka viņi te it kā pavisam nebūtu klātesoši. Viņi tikai klausās un vienmēr rāda lielas un uzmanīgas acis, bet sarunas starp viņiem gandrīz nenotiek! Kādēļ tad viņi izturas tik ļoti pasīvi?” 6. Es saku: “Jo izņemot vienu viņi jau ļoti daudz zina, kas viņiem darāms! Kas klusē un klausās tas pastāvīgi sakrāj; bet kas runā tas izkaisa un nekad nenonāk pie kādas īstas bagātības. Bet kad Mani mācekļi, kas jau sākotnēji bija pie Manis, reiz būs ļoti daudz sakrājuši, tad viņi jau arī runās un tikai tad caur viņiem tiks pasludināta pestīšana. Starp viņiem ir dziļi gudri vīri, kaut gan lielākā daļa pieder pie nabaga zvejniekiem. 7. Bet nu atkal atgriežamies pie mūsu Murela! Viņš gan mums ap ausīm vēl liks džinkstēt dažiem odiem, bet pēc tam pēc paša attīstības pāries patiesa gara milža spēkā.” 8. Kirenijs saka: “uz šo procesu es atkal ārkārtīgi priecājos; jo man vienmēr ir liels prieks, ja kāds aklais kļūst redzīgs un mēmais runājošs.” 218. Murela pieredzes viņa ceļojumos. 1. Kamēr Kirenijs izsaka tādas piezīmes, pienāk arī Murels, sveicina mani un saka: “Kungs un meistar, iepriekš par mums visiem runāja tikai divi, tie bija Stahars un Florans. Es gan klusēju, jo dažām labam es pilnīgi piekrītu; bet tur bija arī dažs kam es nepiekritu un nevarēju piekrist. Stahars man nu ir iededzis īsti lielu gaismu un nu es redzu daudz labāk, kā esmu redzējis iepriekš. Bet neskatoties uz to, tomēr vēl ir dažs ko es vēl ne pietiekami labi saprotu. Un tā, ka tagad es par tevi domāju pavisam citādi, kā es domāju iepriekš, tad es no tevis vēlētos iegūt dažu gaismu un gaismiņas. 2. Es gan kā mani kolēģi biju farizejs, ciktāl farizejiskums saskanēja ar maniem skaidriem priekšstatiem un pārliecību un es zinu, ka tu neesi nekāds sevišķs šo — visbiežāk nakts praviešu draugs! Bet arī starp šīs klases cilvēkiem ir daži, no kuriem viss labāks gars vēl nav pilnīgi aizbēdzis un pie viņiem arī es sevi vienmēr pieskaitīju un zem šīs sargājošās zīmes es tad nu arī uzdrošinos nākt pie tevis un nekā nīstams farizejs, bet gan tikai kā vienkāršs, pieredzes bagāts cilvēks –tev par daudz ko jautāt, ko zināt ir nepieciešams ne tikai man. Bet gan katram. 3. Bet nu nāk kāds zināms ievadjautājums un tas pastāv tajā: Es esmu grēcīgs cilvēks un tu svēts Dievs; vai tu mani pagodināsi ar pietiekamu atbildi?!” 4. Es saku: “Kas savus grēkus atzīst un patiesi tos ienīst, mīl Dievu pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu, tas Manā priekšā vairs nav grēcinieks! 5. Bet Dievu pār visu mīlēt nozīmē, turēt Viņa baušļus un dzīvot ne ārpus Dieva likumiem. Ja tas pie tevis tā ir, tad runā un Es tevi uzklausīšu un tev atbildēšu.” 6. Murels saka: “Tad, draugs, paliec sveiks, jo te mēs viens ar otru pārmainīsim maz vārdu! Ko man līdz atzīt savus grēkus un pēc iespējas tos arī ienīst?! Nāk kāda kārdinājuma ļauna stunda, un tūkstots reiz no jauna krīt tajā pat vietā, kur jau iepriekš ir tūkstots reiz kritis! 7. Ar labu gribu arī vienmēr tur Dieva baušļus, bet ar darbiem pārāk bieži ir ļoti liels āķis. 8. Es gan vienmēr mīlēju savus tuvākos, ja viņi nebija kādi nelieši un blēži; bet ja viņi tie bija, tad es viņus acīm redzami nemīlēju un vēl ilgi neesmu viņu draugs. Ja viņi kļūs godīgi cilvēki, tad es viņus atkal mīlēšu un cienīšu, bet pretējā gadījumā ne tik viegli! Nu tu no manas mutes zini, kāda gara bērns es esmu. Ja tu gribi mani pagodināt ar kādu atbildi, tad parādi man tādu atklātību; bet ja tu to nevari, tad 242

saki to, un es arī ar to būšu apmierināts! 9. Augstprātība un stūrgalvība manai dabai ir pavisam svešas lietas, bet vispār manī arī nav nekādas bailes, jo es neesmu nekāds sevišķs dzīvības draugs. Man šī mana dzīve tikpat maz rūp, kā Noasa šķirsta pēdējais dēlis. Neesamība man būtu tūkstots gadus mīļāka, nekā šī nožēlojamā esamība. 10. Kādēļ man vispār vajadzēja tapt un turpināt pastāvēt? Vai es jebkad kādam Dievam esmu varējis lūgt tapšanu un esamību?! Es tapu bez manas gribas un turpinu nu pastāvēt bez manas gribas un man pacietīgi vajag panest visādus likumus un visādas likstas, par ko man nekas cits kā ļoti tumšs apsolījums, saskaņā ar ko pēc šīs nožēlojamās dzīves jātiek dotai kādai ne tik nožēlojamai un mūžīgam pastāvīgumam. Lai kādreiz varētu to iegūt, man šajā dzīvē jānomāc visi lai cik spēcīgi kārdinājumi un pēc likumiem jābūt tīrākam kā Saulei pusdienlaikā. Nosacījumi, kas pavisam nav izpildāmi, izņemot ja būtu tikpat dievišķa daba kā varbūt tev, tu mīļais, godājamais draugs! 11. Bet kas tas viss?! Prom ar šo dzīvību; jo nav vajadzīga kāda slikta laicīga un vēl mazāk kāda varbūt labākā gadījumā kāda nedaudz labāka mūžīga dzīvība! Pilnīga neesamība jau pati par sevi ir patiesākā svētlaime! 12. Ak, ja man būtu noteiktas izredzes uz mūžīgu pilnīgu dzīvību, tad tas būtu pavisam kas cits! Tad zinātu kāpēc un ko šajā dzīvē vajadzētu darīt, lai ar augstāko paļāvību būtu sagaidāma jo labāka sekojošā mūžīgā dzīvībā, bet tā tas nekur nav. 13. Lai kur nokļūst, lai kādā skolā arī vienmēr ļaujas iesvētīties, itin visur kādu skaidru izredžu vietā kādu pilnīgi nepamatotu cerību sabiedrībā atrod aklu ticību. Un tā cilvēki, no viņu ticības gūto cerībusaku — varbūt iespējamai realizācijai, visur ir radījuši likumus, ar kuriem viņi sevi un savus līdzcilvēkus par neko un vēlreiz par neko un ne reti nepanesami moka. 14. Es apceļoju visu Ēģipti un meklēju kādu skaidru pārliecību par viņpasaules dzīvi! Un ko es pēc visām iesvētīšanas mokām atradu? Neko citu kā mākslīgi izraisītus gaišus sapņus un mācīja mani sapņu halucinācijas izskaidrot un dot tām kādu mistiski –pravietisku iztulkojumu, kas parasti noderēja visiem atgadījumiem! 15. Ja arī es, kā daudzi citi, būtu garā vārgs sapņotājs, tad tāda veida jutekļu māņi uz mani katrā ziņā būtu atstājuši pavisam sevišķu iespaidu un es tā blēņām īsti dzīvi būtu noticējis. Bet tā par spīti visām ilūzijām es tūlīt redzēju to lietu nepamatotību, sevī pašā saskatīju apkrāpto un augstās skolas meistarus kā viltīgus un brīvprātīgus krāpniekus, kas no visa tā, ko mācīja citiem neticēja arī ne zilbi. 16. Šie cilvēki vēl ir tie gudrākie; tie līdzās nedaudz ticīgie dabīgi ir jau ievērojami dumjāki un nekad neatzīst gaišo, uz neskaitāmām vienmēr vienādām pieredzēm dibināto patiesību “Cilvēk, tu dzīvo tikai no šodienas līdz rītdienai!” 17. Es Korakā samaksāju prasīto skolas un iesvētīšanas naudu un devos prom no turienes ar skaidrāko pārliecību, ka lielo rēķinu biju samaksājis veltīgi, — tas nozīmē salīdzinot ar to, ko es īstenībā gribēju sasniegt. 18. Pa ceļam es sastapu kādu cilvēku, kas pievienojās manai karavānai un kas bija bijis Persijā un pat pie senticīgiem (birmiešiem). Pēc trim dienām mēs vienojāmies ceļot pāri Persijai pie tiem slavenajiem senticīgiem . Mūsu ceļojums uz turieni, saistīts ar lielām briesmām un grūtībām, ilga pilnas piecas nedēļas. Tur mēs atradām šausmīgi stingri dzīvojošu, grēkus nožēlotāju tautu, bet kas citādi bija ļoti viesmīlīgi un mūs patiesi uzņēma ar visu mīlestību. Ar valodu man, protams, gāja slikti, bet mans pavadonis to pārzināja, bija mans tukls un tātad es varēju saprasties ar slavenajiem senticīgiem, kuriem bija jābūt cēlušies tieši no Noasa. Īsā laikā es pats tik daudz apguvu viņu valodu, ka varēju sarunāties ar labajiem cilvēkiem. Mana izpētīšana pirmkārt attiecās uz to, lai uzzinātu kā izskatās ar pārliecību par viņpasaules dzīvi. 19. Atbilde skanēja: To zina tikai viņu augstākais nemirstīgais priesteris, kas var pastāvīgi runāt ar Dievu, skata arī viņpasauli un visus kas bija tur pārceļojuši. Bet šis priesteris visai pasaulei neesot pieejams. Neviens viņa rezidencei nedrīkst tuvoties, izņemot tikai reizi gadā, bet tikai līdz pusstundai, kur viņš uz zelta klints kādā sabata rītā reizē ar Saules lēktu uz dažiem acumirkļiem parādījās mirstīgajiem. Bet viņiem visiem vajag ticēt un cerēt un turēt tos, saku, nepanesami mokošos likumus; bet ja kāds ir grēkojis, tad viņam vajag izpildīt grēku izpirkšanu, kuras priekšā par sātanam vajadzētu kļūt baisi. 20. Man daži tādi grēku nožēlotāji tika parādīti, kurus uzskatot man mati cēlas stāvus. Kas ēģiptiešu skolās vairāk notiek tikai šķietami — vienīgi baiļu un šausmu izraisīšanai-, tas un vēl ļaunāk tur notiek kailākā īstenībā! Un kāpēc šie cilvēki, šie dumjākie dzīvnieki visu to dara? Tikai cerībā uz kādu labāku 243