Views
4 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

turpmāko dzīvi! 21.

turpmāko dzīvi! 21. Viņi iespraucas kādā viņiem iegalvotā cerībā tik neizkustināmi, ka savu dvēseļu ļaunos maldus beigās pat tur par nemaldīgu patiesību1 22. Protams, priesteri to diemžēl veicina, jo tāda cilvēku krāpšana viņiem vienmēr sagādā pārtikušāko dzīvi. Cilvēki ir pietiekami dumji un tādēļ labprāt tādu krāpšanu pacietīgi panes. Bet pie manis tas sen tā nav; es gribu vai nu skaidrību vai kādu mani pilnīgi likvidējošu nāvi. 23. Pēc kāda moku pilna gada es pametu arī senticīgos un ar kādu persiešu karavānu devos uz mājām, tas nozīmē uz Jeruzalemi un drīz templī kļuvu levits un pēc tam varizejs (varizaer- sargs, gans) un drīz pēc tam nonācu šeit, kur es kā jūdu priesteris nu kalpoju pilnus vienpadsmit gadus. 24. Ne caur vārdiem, ne darbiem es cilvēkus neesmu padarījis dumjākus kā viņi bija iepriekš, bet gudrākus arī nē; jo es domāju: Ja dumjība viņus dara laimīgus, ļauj viņiem nešaubīties! Jo pat pierādītākā patiesība viņiem neko labāku nedod! — Ar to es tev nu esmu rādījis kā es īstenībā domāju un kāds es esmu. 25. Ja cilvēku dotie likumi, kurus ir grūti ievērot, par cilvēku nosaka, vai viņš esot taisnīgs vai noziedznieks, tad tavas likumīgi tīrākās būtnes priekšā acīm redzami esmu noziedznieks un tevis dēļ nespēju un nedrīkstu vest sarunas ar tavu svētumu. 26. Ja tev tāpat kā man noteicošais ir ne cilvēku dotie likumi, bet gan vienīgi cilvēks kāds viņš ir pēc savas dabas, tad, neskatoties uz savu dievišķību, kas uz mani pavisam neattiecas, tu ar mani tikpat labi vari vest sarunas kā es ar tevi! Bet no manis tādēļ negaidi kādu pateicību vai kādu godināšanu, — un kaut tu būtu pats Jehova, jo tad es būtu tavs darbs un neredzu nekādu iemeslu kādēļ man būtu tevis jābīstas vai jāmīl un jāgodā! 27. Ak, ja es iepriekš tev būtu varējis lūgt kādu esamību, tad attiecības būtu pavisam citādas, arī tad ja es būtu kāds dzīvības draugs. Bet es esmu kļuvis dzīvības ienaidnieks, jo nabaga godīgā cilvēce vienmēr smaka zem visādu dumju un nederīgu likumu nožēlojamākā spaida. Vienīgi laimīgie ir tie cilvēki, kuri jau no paša sākuma savus vientiesīgos līdzcilvēkus prata tā īsti ļauni apkrāpt, jo viņi sevi vienmēr prata pārcelt pāri katram likumam. 28. Caur visādiem viņpasaules apsolījumiem viņi savu nabaga līdzcilvēkus padara aklus, lai paši šeit jo brīvāk var pavisam labi dzīvot. Es to lietu pazīstu un zinu kas man sagaidāms no kādas turpmākās viņpasaules dzīves. Tādēļ man arī nav nekādas bailes kāda visuvarena Dieva un vēl mazāk kāda liela un lai cik varena pasaules valdnieka priekšā. 29. Dieva es tādēļ nebīstos, ka Viņam acīm redzami vajag būt pārāk gudrai būtnei, kuram tas patiesi tomēr nevar sagādāt kādu patiku mocīt kādu niecīgu tārpu putekļos, jo Viņš, ja tas Viņam ir kļuvis par apgrūtinošu var tūkstots reiz iznīcināt ar vieglāko dvesmu. Kā ļoti gudra būtne Dievs saprātīgā kārtā par to no manis arī nevar prasīt nekādu godināšanu un pielūgšanu un nekādu mīlestību, tādēļ ka nelūgts un neaicināts Viņš manī licis nožēlojamu esamību, caur varas kāru un mantkārīgu cilvēku mutēm māca cerēt uz viņpasaules svētlaimi un tādu mācību man jātur par tīrāko patiesību, kamēr tūkstots un vēlreiz tūkstots pieredzes no visām pusēm man pārliecinoši rāda pretējo un lielā daļa no visiem tās kapiem skaļi kliedz: Cilvēk, visa tava dzīvība ilgst tikai no šodienas līdz rītam! 30. Tu redzi, ka pie manis ar sen slavināto ticību un ar tās mierinošo pavadoni, mīļo cerību pavisam nekas nav iesākam! Tādēļ dod man patiesību, kuru es dzīvu jutīšu kā šo manu esamību un es varu iztikt bez kādas ticības, kā arī bez katras tukšas cerības! 31. Tu gudrais un varenais Jehova vīrs, nedod mums cilvēkiem garus un alkatīgus zobus, kuri pēc tam neko nedabū kost! Es ar tevi, tu gudrais draugs, nebūtu runājis tik atklāti, ja es no tavām pirmītējām runām un mācībām nebūtu secinājis, ka tevī mājo patiesība un ka arī tu esi viens, kas domā godīgi ar nabaga cilvēci. 32. Bet ja arī tev būtu kāds slepens plāns, tad atstāj mani pie patiesības, kuru es caur tūkstots pieredzēm sev grūti un rūgti esmu ieguvis.” 219. Kur jāmeklē patiesība. 1. Es saku: “Draugs, ja tu ko esi pazaudējis un tad to meklē kādā svešā vietā, kur tu neko neesi pazaudējis, bet pēc tam paudi sašutumu, ja tu pazaudēto neatrodi un brīnies, ka tik ilgi un ar visu čaklumu un lielo pašaizliedzību meklēdams, tu tomēr neko neesi atradis, — ja arī tu esi gudrs un lietišķs vīrs, 244

tad šajā ziņā tu tas patiesi nebiji! 2. Redzi, tu savas izzināšanas sākumā Mozu un visus tos praviešus tūlīt atradi tukšus un seklus un nepatiesus. Tu viņus kā visu turēji par cilvēku nevērtīgiem darbiem. Tu arī nekad nepūlējies iedziļināties rakstu garā, bet labāk izšķērdēji laiku un naudu lai patiesību meklētu tur, kur to nekad nevarēji atrast. 3. Tu tātad visur sevi nepieciešami atradi apkrāptu un pieviltu. Neatradi neko citu kā melus, lišķību un rupjāko krāpšanu. Tādēļ tavas daudzās pieredzes arī nepieciešami bija rūgtas un līdz šai stundai tev neko nenoderēja, izņemot, ka tās tev pat dzīvi padarīja nīstamu un tev atņēma visu mīlestību un cieņu un godbijību uz Dievu. 4. Bet ja tu tikai patiesību būtu meklējis pareizā vietā, tad tu to arī noteikti jau sen būtu atradis, tāpat kā ļoti daudzi pirms tevis to ir atraduši! 5. Tici man, patiesība neprasa nekādu ticību tādā veidā ko tu dēvē par ticību, arī nekādas tukšas slepenas cerības, bet gan tavas dzīvības iekšienē tā tev sagādā Saules gaišu pārliecību un par turpmāko dzīvību neatstāj ne niecīgākās šaubas! Šī pilnīgākā un rokām aptveramā patiesība dzīvo tavā garā, ja tas pamostas caur mīlestību uz Dievu un tavu tuvāko! 6. Bet dabīgi ne pagānu skolās Ēģiptē Korakā un vēl mazāk pie vecajiem nelgām Indijā, tā kas nav atrodams. 7. Tas viss atrodas cilvēkam daudz tuvāk un katram čaklam meklētājam ir pavisam viegli sasniedzams, bet viņam to vajag meklēt tur, kur tas atrodams — citādi katras pūles un darbs ir velts! No ērkšķiem un dadžiem nekad neievāc vīnogas un vīģes un peļķēs un muklājos labi neaug kvieši. 8. Tu arī teici, ka tu Dievam neesi parādā ne mīlestību, ne bijāšanu vai kādu pateicību, ar to ka tu nekad neesi Viņam lūdzis tevi radīt. Ja tavs gars jau būtu nomodā, tad tas tev noteikti būtu skaidri rādījis, ko tu Dievam, visu cilvēku Tēvam, esi parādā. Tava miesa un tavas asinis par to, protams, zina tikpat maz, cik tavi svārki zina kad tu esi izsalcis. 9. Bet šeit pie šī galda tu atradīsi kādu zināmu Philopoldu no Kānnām Samārijā. Pirms pāris nedēļām viņš domāja pilnīgi kā nu tu un arī viņa vārdi līdzinājās tavējiem. Parunā ar viņu un tu nāksi pie nedaudz gaismas; bet tikai Es tev gribu dot pareizu gaismu, — un tad jau būs redzams vai Dievs ir vērts tavas patiesas un uzticamas mīlestības vai nē! Bet tur tūlīt iepretī Man sēž tieši tas vīrs, ar kuru tev noteikti jāaprunājas. Pieej un seko manam padomam, viņš tev noteikti sagādās vairāk labuma kā skola Korakā!” 10. Murels garo galdu apiedams nu dodas pie Philopolda un saka: “meistars mani noraidīja pie tevis, lai es no tevis saņemtu pirmo un patieso gaismas dzirkstelīti lietā, kas man ļoti rūp. Tādēļ saki man ko labu un patiesu!” 11. Philopolds saka: “Draugs, es dzirdēju visu ko tu mūsu visu priekšā teici Kungam sejā. No tā es pie sevis saskatīju, ka kādreiz es domāju un runāju ne daudz citādi; bet iemesls bija manī pašā. arī es meklēju tur, kur es nekad neko nebiju pazaudējis, bet kur es pazaudēju, tur es nemeklēju un tādēļ arī neko neatradu. Tikai kad Kungs un Meistars nāca pie mums no augšas un no mūžības, tad man arī tika atvērtas acis! Es pazinu kas es esmu un kāpēc un es arī saskatīju kas vispār ir cilvēks un kādēļ viņš te ir. Un tagad draugs, manī viss ir gaisma un nekādas tumšas šaubas nekur vairs neapēno manu gaiši mirdzošo esamību. Tā tas šajās dienās noteikti būs arī ar tevi!” 220. Par ēģiptiešu un indiešu gudrības sabrukumu. 1. Te Murels lūdz Philopoldu viņam to pietiekami paskaidrot. Uz to Philopolds saka: “mans draugs un mans mīļais brāli! Tu esi daudz pieredzējis un pat nonācis Indijā un zemēs, kas atrodas tālu aiz Gangas, līdz kalniem, kuros neviens mirstīgais vēl nav spēris kāju un pirms tam nonācis tik tālu Ēģiptē, kur Nīla brāžas un plosās pāri klintīm. Tev nepalika nezināms senais klints templis Ja ??? sim bil, un kādu rītu tu dzirdēji atskanam Mem ‘n’ on kolonnas. Tu apbrīnoji senos ķīlu rakstus un mēģināji atšifrēt vēl senākos ragu rakstus. 2. Skolotājiem Korakā tev būtu bijis viss jāizskaidro, jo tu viņiem par to gribēji ļoti labi samaksāt; bet viņi to tomēr nedarīja, tādēļ, ka neko nevarēja darīt. Jo tagadējiem Ēģiptes gudriem un mācītiem vairs nav ne rasas piliena no tā, kas bija tādu skolu un tempļu dibinātājiem senā faraona laikā. Ar seno gudrību viņiem iet vēl daudz sliktāk kā rakstu mācītājiem farizejiem Jeruzalemē un vēl sliktāk pašlaik ir bir- 245