Views
5 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

mācības!” 4. ES

mācības!” 4. ES saku: “Arī par to Mataels jums jau ir devis vairākas pamatiezīmes; vispār, viņa mācība, pavisam īsi kopā savilkta, ir tajā, ka Dievu jāmīl pār visu un tuvāko kā sevi pašu. 5. Bet Dievu mīlēt pār visu dabīgi nozīmē: atzīt Dievu un Viņa zināmo darīto gribu un tad aiz patiesas sirsnīgas mīlestības uz atzīto Dievu, pēc tās rīkoties un līdzās pret katru līdzcilvēku izturēties tā, kā katrs saprātīgs cilvēks izturas pats pret sevi; dabīgi, šeit ir runa par tīru un, iespējams, augstākā mērā nesavtīgu mīlestību, kā pret Dievu, tā tieši arī pret katru cilvēku. 6. Kā viss labais vienīgi tādēļ grib tikt mīlēts, ka tas ir labs un patiess, tā arī Dievs grib tikt mīlēts, jo vienīgi Viņš ir augsti labs un augsti patiess! 7. Bet tavam tuvākam tādēļ tāpat jātiek mīlētam, ka viņš, līdzīgi tev, tāpat ir Dieva līdzība un līdzīgi tev nes sevī dievišķu Garu. 8. Redzi, tas īstenībā ir viņa mācības pamatkodols, un tas ir viegli ievērojams, jā, daudz vieglāk nekā tempļa tūkstots likumi, kas pa lielākai daļai ir piepildīti tās kalpu savtības. 9. Caur šīs jaunās mācības iespējami precīzāku ievērošanu cilvēkā sākotnēji ļoti sasaistītais gars kļūst brīvāks un brīvāks, aug un beigās caurstrāvo visu cilvēku, un tādā veidā visu velk savā dzīvībā, kas ir Dieva dzīvība un tādēļ tai vajag turpināties mūžīgi un, proti, iespējami augstākā svētlaimē! 10. Bet katrs cilvēks, kas tā savā garā zināmā mērā kļūst atkalatdzimis, nekad neredzēs, nejutīs vai baudīs nāvi, un atbrīvošanās no viņa miesas viņam būs augstākā svētlaime. 11. Jo cilvēka gars, tā pilnīgi viens ar viņa dvēseli, te līdzināsies cilvēkam stingrā cietumā, caur kura šauro gaismas caurumu viņš var saskatīt un redzēt skaistos laukus, kā pavisam brīvi cilvēki uz tiem uzjautrinās ar visādām derīgām nodarbībām, kamēr viņam vēl vajag smakt cietumā. bet cik viņš būs priecīgs, kad nāk cietuma uzraugs, atvelk durvis, atbrīvo viņu no visām važām un viņam saka: “Draugs, jūs esat brīvs no katra tālāka soda, ejiet un baudiet pilnāko brīvību!” 12. Tā cilvēka gars līdzinās kāda putna embrija olā augļa dzīvībai; kad caur perēšanas siltumu, cietās, viņa brīvo dzīvību saistošās čaulas iekšpusē viņš ir nobriedis, tad viņš čaulu salauž un priecājas par savu brīvo dzīvību. 13. Bet to cilvēks var sasniegt tikai caur precīzu un patiesu tās mācības ievērošanu, kuru nu sludina dziednieks no Nācaretes. 14. Bet tagad cilvēks, ja viņā garā jau vairāk un vairāk ir atkal atdzimis, saņem arī citas pilnības, kādas tikai dabīgs miesas cilvēks nevar sev stādīties priekšā. 15. Garā tad sevī ir vara, līdzīga dievišķai, ko tad šāds pilnīgs gars cilvēkā grib, tas notiek un tam vajag notikt, jo ārpus gara dzīvības spēka visā Dieva bezgalībā nevar būt nekāds cits spēks un vara. 16. Jo patiesa dzīvība ir vienīgi Kungs un Radītājs, Uzturētājs, likuma Devējs un visas radības vadītājs, un tādēļ visam vajag pakļauties mūžam vienīgā dzīvā gara varai. 17. Tu pie mācekļa redzēji tam pārbaudi un tā pagaidām tu vari man ticēt, ka tas tā ir. Bet izpratnei par Kā, caur Ko un kāpēc, tu iegūsi tikai tad, kad tu sasniegsi tava iekšējākā gara dzīvības brīvību. 18. Bet Mataels tev jau pietiekami rādīja, kādu izpratni var sasniegt kāds tikai pa pusei atkalatdzimis gars. Un tā tev rokās visam ir acīmredzams pierādījums un tādēļ ar lielāko paļāvību vari pēc tā iekārtot tavu dzīvību. — vai tu ar šo izskaidrojumu esi apmierināts?” 19. SNETALS saka: “Draugs, vairāk apmierināts, kā ar šausmīgi gudro Mataelu! Tas, ko tu nu man esi teicis, ir gan tikpat dziļš un gudrs, kā viss tas, ko es jau esmu dzirdējis no Mataela mutes, un zināmā mērā vēl gudrāks; bet pie Mataela kļūst pilnīgi bailīgi un baismi, jo tur neredz nekādu īstu ieeju un izeju. Bet tu tagad ar pavisam vienkāršiem vārdiem, mazākais man, visu to lietu esi padarījis tik skaidru, ka es nu neko skaidrāku vairs nevaru iedomāties; es nu sīki zinu, kas man darāms, un ko caur to man nepieciešami vajag sasniegt, un tā es tad nu arī esmu pilnīgi apmierināts, tā ka man vairs nepaliek nekāds tālāks jautājums.” 54. Pēc Ribara vēlēšanās kāds otrs brīnums 1. Es saku: “Tad labi, bet nu saki man vēl pilnīgi atklāti, vai tad tu nu nevēlētos personīgi tikt izpazīstināts arī ar lielo Meistaru no Nācaretes? Ja tu gribi, tad es tev varu viņu parādīt.” 2. SNETALS saka: “Atklāti sakot, šis vīrs, kas sevī glabā dievišķā gara pilnību, stāv bezgala augstu, un man ir pilnīgi bailes viņu tikai no tālienes redzēt, nerunājot ar viņu tuvāk saskarties! Tādēļ man nu 60

jau ir mīļāk, personīgi viņu pavisam neiepazīt. Redzi, mani jau mulsina šī viņa jaunā mācekļa tuvums un, atklāti sakot, man pavisam nebūtu nepatīkami, ja viņš atkal atgrieztos atpakaļ pie savas sabiedrības. Pārbaudījumu viņš mums nodeva, un ar to pietiek! Uz kādu otru viņš jau tāpat labprātīgi vairs nebūs ar mieru, jo kuru tas viens nav pārliecinājis, to nepārliecinās arī tūkstoš brīnumdarbu. Un tā man jau arī būtu patīkamāk, ja viņš atkal dotos pie savas sabiedrības. Atalgot mēs viņu par to nevaram, jo, izņemot sevi pašu, mums nekas cits nepieder. Tādēļ saki viņam, tu mīļais draugs, ka viņš atkal varētu atgriezties pie savas līdzvērtīgās sabiedrības!” 3. ES saku: “Ak, kādēļ tad tā?! Viņš ir brīvs un var iet, kad viņš grib un arī ies, kad viņam šeit nekas vairs nebūs darāms! Tu nu, protams, esi pilnīgi apmierināts, bet ne tā visi tavi biedri, pat Ribars nē, kas nu tomēr tev visā pilnīgi piekrīt. Viņš vēl vienmēr noņemas ar pirmo brīnumu un vēl ilgi pilnīgi neorientējas. Tādēļ, tāpēc, ka vēl ir laiks, varbūt ar viņu norunāsim vēl vienu brīnumu!” 4. SNETALS saka: “Viss jau būtu pareizi, un es pats vēl vēlētos no viņa ko redzēt, bet te tikai ir jautājums, vai tas būs patīkami arī viņa svēti lielajam meistaram, jo meistari nekad labprāt neredz, ka viņu mācekļi savu prasmi pierāda par daudz.” 5. ES saku: “Par to tu esi pilnīgi bez rūpēm; jo to visu es ņemu uz Sevi un savā laikā gan pratīšu atbildēt, ja Es tādēļ varētu tikt apsūdzēts. bet mums tomēr Ribaram un tiem citiem vajag jautāt, kāda veida zīmi viņi grib. Citādi kāds no viņiem drīz varētu teikt, ka zīme jau sen iepriekš ir sagatavota un pavisam precīzi norunāta. Bet, ja viņi paši nosaka zīmi, tad te no kādas iepriekšējas norunas nevar būt ne pēdas. Vai tu tam piekrīti, vai ne?” 6. SNETLS saka: “Tas ir izdomāts un pateikts zālamaniski gudri, un tam tak tomēr vajag piekrist!” 7. Es saku: “Nu, tad jautājam Ribaram! — Saki tu mums, Ribar, kādai jābūt nākamajai mācekļa veiktajai zīmei!” 8. RIBARS saka: “Draugs, ja viņš vēl ko grib darīt, tad lai viņš akmeni, kuru nu turu savās rokās pārvērš par kādu cēlu zivi, kas krīt šajā jūrā!” 9. Pro forma (izskata pēc — izd.) Es Rafaelam saku: “Vai tu gan spēsi šo uzdevumu izpildīt?” 10. RAFAELS runā: “Pamēģināsim; bet prasītājam iepriekš jānostājas stingri, citādi zivs viņu nogāzīs zemē. Šajos ūdeņos cēlākās zivis ir lielas un spēcīgas, tā kā viens cilvēks tās nevar pievārēt. Tādēļ, ja Ribars nostājas īsti stingri, tad viņa tikko desmit pfundu smagā akmens vietu tūlīt arī ieņems astoņpadsmit pfundu smaga zivs.” 11. RIBARS saka: “Ak, par to tikai neraizējies! Manī nedaudz ir kas no Simsona, un esmu pievārējis jau simts pfundu zivis! Vispār es nu jau stāvu pavisam pienācīgi stingri!” 12. Uz to RAFAELS saka: “Lai notiek tas, ko tu esi prasījis!” — Tikko Rafaels šos vārdus ir izteicis, visiem klātesošiem par izbailēm un ārkārtīgu pārsteigumu uz Ribara rokām jau tādā straujā ātrumā ir tāda astoņpadsmit pfundu smaga zivs, ka Ribars pilnīgi atkrīt uz muguras, un tā kā zivs pavisam spēcīgi lēkā un arī Ribars, kas ātri atkal piecēlās no zemes, vairs neizrādīja nekādu prieku lielo zivi satvert. Bet tuvumā bija arī viens no Markus dēliem; viņš ātri pienāca klāt ar nelielu, stipru rokas tīklu, to uzmeta uz vēl stipri lēkājošās zivs, aptina to un nesa un lika vannā, kas bija pilna ar ūdeni. 13. Kad zivs atradās savā elementā, tā, dabīgi, kļuva mierīga un visi nu piegāja pie vannas un apbrīnas pilni aplūkoja lielo zivi, un RIBARS teica: “Nu es esmu sasists ar visu manu niecīgo gudrību, un es nu stingri ticu visam, ko es par lielo meistaru esmu dzirdējis! Te izbeidzas katra cilvēka gudrība un patiesi, pārāk acīmredzamā veidā atklājas Dieva diženums. Mataelam bija taisnība katrā viņa vārdā, un arī draugam, kura labsirdībai mums jāpateicas par diviem nekad nebijušiem brīnumdarbiem. Tādēļ slava lielajam Dievam, un tādēļ lai mūžam cildināts Viņa diženais vārds, ka viņš arī cilvēkiem uz šīs pasaules ir devis tādu varu! Mēs gan esam ļoti necienīgi ar mūsu grēcīgām acīm skatīt tādus tīrus Dieva brīnumus. Bet, tā kā Pats Dievs mūs ir pagodinājis, tad lai ir slavēts Viņa diženais vārds!” 55. Par Rafaela un magu brīnumu atšķirību 1. SNETALS saka: “Āmen! Tas ir arī mans vārds! Jo tā ko neviena mirstīga acs vēl nekad nav redzējusi. Faraona laika magi gan arī meta nūjas, kas kļuva par čūskām; bet toreiz mēs tam nebijām klāt. Un, ja arī mēs tur būtu bijuši klāt, mēs, jādomā, būtu redzējuši tieši tādu pat mākslu, kā reiz ko pavisam līdzīgu redzējām Damaskā, kur kāds persiešu burvis uz viņa priekšā plašā plūstošo smilšu laukuma meta rungu, un, kad sevišķi veikli mestā runga iegrima plūstošajās smiltīs, tā, ka no tās nekas vairs nebija 61