3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

lielo laipnību atstrādāt, ja tikai mēs reiz uzzināsim, kādu pakalpojumu viņš no mums grib!”
11. ES saku: “Jā, redzat, te tad beigās būs nepieciešams, ka ar Viņu iepazīstieties tuvāk! Beigās Viņš
pat jūs uzņems par saviem mācekļiem?!”
12. SNETALS Ribaram saka: “Tu, tas būtu kas! Beigās arī mēs drīz varētu ko tādu izdarīt, kā šeit šis
skaistākais jaunais cilvēks!? Patiesi, ar šādām izredzēm, ja tas būtu viegli iespējams, es tad tomēr vēlētos
ar viņu personīgi iepazīties!”
13. RIBARS saka: “Es arī, un īstenībā mēs visi! bet pirmā sastapšanās, jādomā, būs vēl ļaunāka, kā
mana pirmītējā ar ārkārtīgi lielo zivi.”
14. SNETALS saka: “Kas zina? Kalēja māceklis ar veseri uz laktu bieži sit daudz trakā, nekā kalējs,
lai rādītu, ka arī viņš prot cilāt āmuru. ja it kā pusdienu mielasta laikā būtu kāda laba izdevība, tad šis
mūsu labais draugs caur kādu mājienu varbūt varētu mūsu uzmanību vērst uz viņu!”
15. ES saku: “Ak jā, šo pakalpojumu es jums varu izdarīt pavisam viegli; bet, kad jūs viņu pazīsiet,
jums vajag izturēties pavisam mierīgi un neradīt sensāciju, jo viņš to nemīl! Viņš skatās tikai sirdī, un te
ir pilnīgi apmierināts, ja tajā pavisam klusi tiek īsti dzīvi sludināts!”
16. SNETALS saka: “Ak, to mēs jau varam un tā kas arī ir daudz saprātīgāk un gudrāk. Tādēļ tu,
mīļais draugs, esi tikai tik labs un pie labvēlīgas izdevības pusdienas mielasta laikā dari mūs uz viņu
uzmanīgus!”
17. ES saku: “Pavisam labi, pavisam labi; tas jau notiks! Bet nu jau ēdieni ir uzlikti uz galdiem, tādēļ
tūlīt ejam ieņemt pirmo labāko. Redziet, tur zem lielās liepas stāv divi galdi. Gan augsto romiešu dēļ
man vajag apsēsties pie tā garā, bet jūs tūlīt sēžaties pie blakus galda un tā mēs pavisam viegli varam
sazināties!”
18. “Jā, jā! saka SNETALS, “tā būs vislabāk, bet nu es patiesi esmu pār mēru kārs lielo vīru patieso
jūdu Mesiju, pirmo reizi personīgi iepazīt.”
19. ES saku: “Pavisam labi; bet nu ejam pie galdiem!” — Es nu eju pa priekšu, tie divpadsmit Man
seko, un Rafaels iet pavisam līdzās Snetalam, kas viņam ne sevišķi ir pa prātam, tā ka viņš viņam tāpēc
jautā, vai viņš it kā pat grib apsēsties pie viņu galda.
20. Un ar lielāko draudzību pasaulē Rafaels to apstiprina, bet kas Snetalam tieši ne pārāk patīk, jo
viņam vēl vienmēr milzīgi liels respekts eņģeļa visvarenības priekšā. Bet, tā kā Rafaels ar viņu runā tik
ļoti draudzīgi, tad viņš pamazām sāk viņu nedaudz vairāk iemīlēt un par viņa klātbūtni tik daudz vairs
neuztraucas.
58. Rafaels kā liels zivju ēdājs
1. Nu no visām pusēm sēžas pie galdiem, kas caur vecā Markusa un viņa abu dēlu čaklumu, kuri labi
pārzināja arī namdara amatu, bija pavairoti līdz četriem; jo Markusam savu zvejas laivu būvēšanai bija
diezgan liels ozola dēļu krājums, ko caur manu atļauju Rafaels vienā acumirklī ievērojami palielināja,
un tā Markusam bija viegli savam koku dārzam tūlīt sagatavot galdus un solus.
2. Rafaels nosēdās starp Snetalu un Ribaru, bet pie Mana galda, kur mēs sēdāmies tādā kārtībā kā
dienu iepriekš, tika ļauts sēdēt arī Mataelam un viņa četriem biedriem, un viņiem vajadzēja apsēsties
starp Jūliju un Kireniju. Pie manas labās rokas atkal sēdēja Jara, viņai līdzās Joze, tad Ebabs un pēc Ebaba
mani mācekļi, respektīvi, apustuļi.
3. Pie citiem galdiem, dabīgi, atradās Kirenija un Jūlija pavadoņi; un zem runātāja Hibrama vadības
bija garš galds tiem trīsdesmit jaunajiem farizejiem. Man aiz muguras, tā, ka viņi visi varēja redzēt
Manu galdu un to divpadsmit nelielo galdu.
4. Visur uz galdiem pienācīgā daudzumā tika liktas labi pagatavotas zivis, un netrūka arī labākās
maizes un vīna. Mēs sākām ēst, un tie divpadsmit nevarēja vien beigt zivis pietiekami slavēt, un dūšīgi
ķērās tām klāt. bet visvairāk apēda Rafaels. Viņš, tā teikt, norija vienu zivi pēc otras, kas Snetalam sāka
ļoti uzkrist, un viņš nezināja, ko par to viņam būtu jādomā.
5. Bet kad Rafaels no bļodas izcēla pēdējo zivi, lika to uz savas ēdienu paplātes, sāka to sadalīt daļās
un tad ar zināmu skubu sāka stumt savā mutē, te Snetalam un Ribaram tas bija par daudz, un SNE-
TALS, gan pavisam pieklājīgi, Rafaelam teica: “Ak tu mīļais, skaistais jaunais draugs, kādai milzīgai māgai
tev tomēr vajag būt, ka tajā atrod vietu tāds daudzums zivju un tik daudz maizes?! Mūsu lielajā noteikti
atradās ap divdesmit zivīm, mēs apēdām tikai divpadsmit, un tās astoņas labākās tu viens dabūji
65