Views
5 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

statuja!” 62. Risas

statuja!” 62. Risas pasaules gudrība 1. Pēc tam pie galda kļūst kluss, bet toties tie trīsdesmit jaunie farizeji un leviti savā starpā strīdas, jo viņu runātājs Hebrams arī viņiem zināmā mērā ir pavēlējis klusēt. Starp viņiem ir kāds, vārdā Risa, kura vecākiem ir daudz īpašumu, kam pēc viņu nāves vajadzētu pienākties viņam kā vienīgajam mantiniekam. Viņš nu ļoti šķendējas, kad Hebrams viņam atgādina, ka nu viņam mīļāk klusējot būtu jāpārdomā gudrā Mataela un sevišķi tā Dziednieka no Nācaretes gudros vārdus, nekā nepārtraukti jātrin mēle sava nesvarīgā mantojuma dēļ. 2. Bet RISA Hebramam izsaka nekrietnu iebildumu, teikdams: “Nabaga velni beigās vienmēr kļūst dievbijīgi un noslīd visādās gudrībās, jo viņi zina, ka viņiem no pasaules daudz nav sagaidāms, un lielie un bagātie dažreiz arī kļūst dievbijīgi un gudri, lai satracinātus kļuvušos nabaga velnus atkal vieglāk var atvest atpakaļ pie lēnprātības un pacietības, un viņi turpmāk atkal pacietīgi panes viņu ļoti nomācošo nabadzību! 3. Bagātie iet sinagogā un nabagu acu priekšā lūdz, lai viņi tic, ka vajag būt dievbijīgam, lai no Dieva tiktu tā svētīti; un nabagie arī daudz lūdz, pirmkārt, lai arī no Dieva tiek svētīti un, otrkārt, lai bagātais viņu redz un par to it kā lai pasniedz kādu ubaga dāvanu. Kāda tad starp abiem ir starpība? te nav nekāda starpība! Jo te bagātais padara aklu nabago, un nabagais, cik daudz iespējams, bagāto, lai no viņa kaut ko dabūtu. bet mani neviens nekad nepiekrāps, arī neviens brīnumdaris; jo brīnumdari pārāk labi zina, kam un kāpēc viņi dara viņu šķietamos brīnumus! Ja viņi ir viņu slepeno mācību ļoti lieli meistari, te viņi, protams, pielauž lielu un mazu un tiek godāti pilnīgi kā augstākas būtnes un caur to kļūst bagāti un vareni. 4. Īsi, aklo priekšā viegli būt gleznotājam; viņiem glezno priekšā lāci un saka: “Redziet, te ir viena pievilcīga jaunava!”, un viņi tam tic. Bet, ja kādam manā priekšā būtu jādara kāds brīnums, tad caur to visacīgo Risu tomēr nevarēs apžilbināt un no viņa nopelnīt un dabūt kādu nabaga dāvanu! 5. Pasaulē viss ir krāpšana; kas vissmalkāk prot apkrāpt, vienmēr ir pašā augšā! Bet, kas savās krāpšanās ir nedaudz neveiklāks, tas uz nelīdzenā laimes ceļa arī neizdarīs pārāk lielu lēcienu! 6. Bet laimīgs ir tikai tas, kas šeit kopš dzimšanas ir visādu bagātību īpašnieks un pie tam vēl iespējami asu skatienu, lai viņam lācis nevar tikt zīmēts priekšā kā jaunava! Tāds ir mans veselīgais, ne no viena nabaga velna neaptumšots pasaules un visu apstākļu uzskats. Tāds tas vienmēr bija un vienmēr arī paliks! 7. Bet lai katrs tikai atstāj mani mierā ar mūžīgo dzīvi pēc nāves! Jo, kā ar to ir, to mums rāda katrs kaps, kā arī katrs no vecuma nokritis koks kādā mežā. Kas nāk no zemes, atkal kļūst par zemi un cits nekas nav — izņemot dievbijīgā fantāzija no nabaga velnu puses, kas no bagātiem, protams, labprāt tiek atbalstīta.” 8. HEBRAMS, kā jau iepriekš minēts, par tāda veida izteicieniem ir ļoti sašutis un Risam saka: “Pie tevis tātad Mozus un tie visi lielie pravieši nav nekas cits, kā īsteni vai izdomāti aklās cilvēces krāpnieki, un tagadējais dziednieks no Nācaretes pie tevis nestāvēs ne par matu labāk?!” 9. RISA saka: “Jā, ja arī ne tieši kāds ļaunprātīgs krāpnieks, bet labāka veida krāpnieks tomēr; jo visi aklajiem cilvēkiem ļoti laba cilvēka vietā prot uzgleznot ja ne tieši kādu lāci, tad tomēr pērtiķi un x vietā likt y! 10. Bet, kas attiecas uz dziednieku no Nācaretes, tad arī viņš noteikti caur apmācīšanu ir ticis labi iepazīstināts ar slepeniem spēkiem. Tagad viņš tos var izlietot; un mēs, kas tajos neiesvaidīti skatāmies te kā vērsis jaunos vārtos un nezinām, kur tā lieta sākas un kur beidzas. 11. Bet viņa mācība ir laba; jo, ja visiem cilvēkiem būtu tāda mācība un viņi tai sekotu, tad beigās visiem cilvēkiem arī vajadzētu klāties iespējami labi! Bet kas tagad tādu mācību visiem cilvēkiem uz plašās zemes sludinās? Un, ja arī tas kaut kur būtu iespējams, jautājums: Pret kādiem nepārvaramiem šķēršļiem šāds darbs atdurtos?! 12. Jo visās lietās cilvēki ir pieejamāki, kā tieši viņu dažādās reliģijās un Dieva mācības lietās! 13. Vienkāršais cilvēks visur ir daudz vairāk dzīvnieks, nekā cilvēks. Viņam trūkst katra augstāka inteliģence un tādēļ, neskatoties uz visu acīmredzamo nepatiesīgumu un saldu muļķību, viņš neļaus sevi izcelt no viņa tūkstošgadīgiem pamatojumiem; bet vairāk inteliģents cilvēks domās: “Pie senās muļķības 70

ir labi dzīvot, kādēļ kaut ko jaunu, par ko nav nekāda pieredze, un kā tas tiktu uzņemts, un kā tad pie tam dzīvotu?” Tādēļ tāda jauna mācība noder atsevišķās vietās un, cik iespējams, turama slepenībā, jo pirms pasaules pūļa tās aplaimojošo vērtību jāsaglabā, mazākais, nedaudz cilvēkiem; ja tā kas reiz pāriet vispārībā, tad tas zaudē savu vērtību, drīz kļūst smieklīgs un tad neviens gailis tai nedzied pakaļ. Ko var izdarīt viens cilvēks, to tad drīz atdarina tūkstoši, ja viņi tajā lietā tiek tikai daļēji iesvaidīti. 14. Un tā, es domāju, drīz ies arī šim citādi labajam meistaram no Nācaretes, sevišķi, ja viņš savas slepenās zināšanas iemācīs arī citiem cilvēkiem, kā mēs to pirmīt tieši esam redzējuši pie jaunā, skaistā cilvēka, kas brīnumdarbos jau sasniedzis meistarīgu veiklību. 15. Bet ja jau māceklis dara šādus nedzirdētus brīnumdarbus, kas tad vēl paliek pāri meistaram?! Ja mācekļi prot pienācīgi klusēt, tad te, mazākais, var tikt radīta kāda jauna, ienesīga iestāde, ja viņi nesamaitā labas attiecības ar pasaules vareniem, jo viņi tādus institūtus labprāt atbalsta, kas savas darbības dēļ ir pavisam piemēroti caur ārkārtējiem apsolījumiem viņpasaulē, parasti pastāvošiem no algas vai kāda bezgalīga soda, tautu turēt grožos. 16. Bet tiklīdz tad tāda veida slepenas zināšanas nāk atautā un tai tiek pateikta visa patiesība, tad ir cauri! Te beigās viss tiek nopaļāts un izsmiets, neviens cilvēks tad to ne par ko neuzskata un visa iepriekš tik iejūsminošā vērtība ir neatgūstami zaudēta, un cilvēki tad prāto par kaut ko vēl ārkārtējāku, bet parasti neko vairs neatrod. Tikai pēc gadu simtiem, kad atkal ir izplatījusies kāda sena salda muļķība, kāds dēkains viltnieks, ja viņš to dara ļoti gudri, uz kādiem gadu simtiem kādai tautiņai atkal var likt sev maksāt nodevas; bet, ja viņš rīkojas tikai nedaudz dumji, tad viņš drīz var lūkot, kā tiek prom ar veselu ādu. 17. Redziet, es patiesi neesmu nekāds pravietis, kā īstenībā ticams, nekāds pravietis arī nekad nav bijis, bet es nu uzdrošinos stingri apgalvot, ka templis ar savām ārkārtējākām krāpšanām, neskatoties uz visu savu iedomāto piesardzību, pastāvēs vairs tikai kādu gadsimtu! Jo, ja šāda iestāde reiz kļūs pārāk peļņaskāra, tad tā drīz sevi nodod, pazaudē cēlo oreolu un cauri ir ar to! Bet divtūkstoš gadu, šķiet, jau ir ilgākais termiņš, kad kāda mācība var noturēties; tad tā krīt atpakaļ tās niecībā un tikai kādās hronikās no tās vēl var ieraudzīt atsevišķus fragmentus. 18. Tikai māksla rēķināt, kuru jābūt atradušiem jau senajiem feniķiešiem un kas no ēģiptiešiem un grieķiem ir tikusi ļoti paplašināta, nekad nevar pazust, jo tā satur patiesības, kas ir katram saprotamas, ļoti derīgas un tādēļ neiznīcināmas. 19. Bet katra cita mācība, ja viņi to ir apguvuši, no cilvēkiem prasa visādus upurus un nepiedāvā nekādas citas priekšrocības, kā atkal izdziedina dažus slimniekus un vajadzības gadījumā var paveikt arī vēl citus brīnumus, nevar saglabāties! Jo, pirmkārt, tā nedibinās uz kādu matemātiski pierādītu bāzi un, otrkārt, pat pie labākiem apliecinājumiem no tās nodibinātāja puses, tā nākamībai nekad nepaliek tik vienkārša un tīra, kā tā ir izgājusi no nodibinātāja. 20. Parasti iesāk ar visādiem izskaidrojumiem, jo katrs kādas mācības nodibinātājs vienmēr vairāk vai mazāk ir sena misticisma cildinātājs un savu bieži ļoti veselīgo mācību piepilda ar visādiem veciem lūžņiem, kurus vispirms, jādomā, pats nav sapratis, un viņa pēcnācēji var saprast vēl mazāk. pamazām tad kāda mācība kļūst vienmēr plašāka un plašāka, senais misticisms tajā kļūst vienmēr mistiskāks, uzceļ lielas zāles un ar briesmīgi nopietnām sejām izpilda visādas ceremonijas, lai kādas, reiz pavisam vienkāršas mācības padarītu tautai jo saskatāmākas un pārliecinošākas. Bet tas viss neko nelīdz, jo ar laiku caur visādām parādībām dabas sfērā un caur veselo saprātu cilvēkiem acis tiek atdarītas, un ar visu seno mācību tad ir tikpat kā beigas; jo šur un tur vēl uzglabājušies fragmenti tomēr nekad vairs nevar tikt salikti kopā. — Redziet, tādas ir manas veselīgās domas, kuras es tomēr nevienam negribu uzspiest un neuzspiedīšu. 63. Hebrama runa rāda Risas maldus 1. HEBRAMS saka: “Draugs, tā kā tu no šo lietu pavisam saprātīgi esi attēlojis, es to jau bieži esmu dzirdējis attēlojam; bet tam te nav vieta. Šeit sēž vairāk kā parasts, ar visām persiešu un ēģiptiešu brīnummākslām apbruņots mags. 2. Atceries tikai Mataela runas un paša lielā meistara darbus, mācības un runas, un tev vajag būt skaidram, ka tu ar tavu, lai cik šķietami veselo saprātu, tomēr esi uz nepareiza ceļa. 3. Arī es diezgan labi orientējos maģijā un pazīstu dažādus persiešu un ēģiptiešu maģijas veidus; bet 71