Views
8 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

taisnība, vai ne? Ko tu

taisnība, vai ne? Ko tu šajā ziņā domā, brāli Ribar? Kā tu domā, tā kā mēs nu esam brīvi, vai mums jāiet jeb vai vēl jāpaliek? No šī brīža mēs nu varam vai nu iestāties Ārzemnieku leģionā, vai arī atgriezties mājās?!” 5. RIBARS uz to atbild, teikdams: “Es domāju, ka mums tomēr jāpaliek; jo mēs tak pamatā esam tikuši nedaudz norāti nevis no kāda vīra ar bārdu, bet gan no vēl ļoti bezbārdaina jaunekļa — jādomā, tavas uzbāzības dēļ par lielo meistaru, lai mēs viņu reiz redzētu. 6. Manas domas par to ir: Māceklim no viņa meistara uz muguras noteikti vēl ir kāds aizliegums, kāpēc viņš lai kāda iemesla dēļ pirms laika mums par meistaru nedrīkst izpaust; bet tu viņam asi uzbruki, un viņš no tavas cilpas izspruka caur to, ak mums visiem, jo tu viņam nedaudz uzplijies, pagrieza muguru. Tādēļ manas domas tomēr ir tādas, ka mums jāpaliek un tomēr jāredz, vai mēs ar lielo meistaru nevaram iepazīties! 7. Te kādam, protams, kļūst pavisam dīvaina sajūta, kur, no vienas puses, patiesi atrodas gandrīz kā starp tīriem dieviem, bet, no otras puses, atkal, šķiet, iet pavisam dabiski — cilvēciski! Par kādu gavēšanu pirms sabata te, dabīgi, nav ne runa; jo gandrīz lielākā daļa klātesošo ir tīri romieši un grieķi. Tāpat arī maz redz lūdzam; bet, kas te tiek runāts, nereti ir pilns pārzālamaniskas gudrības. Īsi, šeit viss dīvaini iet juku jukām. Mēs stāvam starp cilvēkiem, kas šķiet esam no Dieva aicināti tuvāk savilkt kopā debesis un pasauli un šīs zemes cilvēkiem ar laiku sagatavot plašāku lauku viņu garīgo un tam nolūkam nepieciešamo materiālo spēku izglītošanai. Tādēļ, neskatoties uz visu viņa rupjību, es uz mācekli tomēr nevaru dusmoties, jo šāda sapurināšana bieži pavisam nav slikta, jo caur to nereti ātrāk var nonākt pie kādas atziņas, nekā caur simts vienkāršām pamācībām.” 8. SNETALS, nedaudz pārdomādams, jautā: “Kā tu to domā un saproti?” 9. RIBARS saka: “Tas tev no manis nu pavisam atklāti jādzird!” 76. Ribara priekšnojauta par Kunga klātbūtni 1. (RIBARS): “Redzi, pēc manām domam ne bez iemesla mūs nosauca par kurliem, akliem un dumjiem; arī ēzelis, kuru viņš pirmīt nolika mums līdzās, pamatā īstenībā mums teica to pašu! 2. Redzi, man vienmēr vairāk liekas, un tagad it sevišķi, ka tas ārkārtīgi patīkamā izskata grieķis tieši ir tas lielas Nācarietis. Es viņu vienmēr paturēju acīs, un man pie viņa jau daudz kas ir uzkritis, tā ka es nevienu acumirkli vairs nevēlētos šaubīties, ka tas ir viņš. Visu acis, ausis un sirdis ir pievērstas vienīgi viņam; varenais un parasti nepielūdzami lepnais valsts virspārvaldnieks viņu pilnīgi pielūdz, jauneklis visu dara tikai pēc viņa mājiena un viņa pavēles, un viņa runa ir skaidra un pilna gudrības! Turklāt es manīju, ka pret jaunu sievu pārāk lielām kaislībām viņš vispārvaldniekam minēja arī dabīgus līdzekļus; redzi, to var darīt tikai kāds dziednieks. Pie tam, tikai viņa mācībai, kuru viņš skaidri izklāstīja, tad steidzīgi vajadzēja tikt pierakstītai, un tas brīnumainākajā veidā pasaulē! To visu tā skaisti precīzi salīdzini, un tu pats atradīsi, ka man nevarētu būt pilnīgi netaisnība un arī māceklim nē, kad viņš mūs nosauca par kurliem, akliem un dumjiem! — Ko tu te domā un ko šajā ziņā domājat jūs visi?” 3. SNETALS saka: “Zini, bet tev patiesi varētu būt taisnība! Jo nu man pašam par to sāk uzaust gaismiņa! Bet ja tas tā ir, tad māceklis mums patiesi nenodarīja netaisnību, jo te mēs nopietnībā bijām tik akli, ka aiz tīriem kokiem neatklājām mežu! Bet nu pagaidi, no šī mirkļa es grieķi asi novērošu un tūlīt jāparādās, kādā mērā tev tomēr visā nopietnībā varētu būt taisnība!” 4. No šī mirkļa SNETALS Mani novēro ar lielu uzmanību, bet līdzās arī visu citu viesu izturēšanos un pēc kāda laika Ribaram saka: “Brāli, tev gan ļoti varētu būt taisnība; tas nekļūdīgi būs viņš! Jo no visām sejām pavisam skaidri izriet, ka viņš ir visas lielās sabiedrības priekšgalā un bez viņa piekrišanas pat valsts virspārvaldnieks neko neuzdrīkstas darīt. Šis šķietamais grieķis visā nopietnībā varētu arī būt tikai lielā meistara sirsnīgākais draugs, par ko viņš sevi mums īstenībā dēvēja, un arī tādēļ viņam noteikti tiktu dāvāta lielākā uzmanība?! Ja viņš pirmīt mums sevi nebūtu minējis kā lielā meistara intīmāko draugu, tad es viņu jau sen būtu apsveicis kā lielo meistaru! Bet tas no mūsu puses patiesi būtu dīvaini, ja mēs krietno vīru būtu turējuši par kaut ko citu, nekā viņš pats mums sevi minēja; jo likumīgi pamatoti gan tak nevar pieņemt, ka tik Dieva gara caurstrāvotam vīram mūsu, pavisam nekaitīgu jūdu priekšā būtu jāspēlē vai viņš spēlēs paslēpes!?” 6. RIBARS saka: “To es atkal atrodu pavisam citādu. Caur to, ka viņš mums sevi minēja kā lielākā meistara tuvāko draugu, viņš mums pavisam nav teicis kādu nepatiesību, ja arī viņš pats bija īstenais 84

meistars; jo redzi, katrs pats sevi noteikti pazīst vislabāk un tādēļ arī ir savs vistuvākais un noteikti arī vislabākais draugs. Ja nu kāds zināmā labā garastāvoklī tā ko pats par sevi izsaka, tad no kādas nepatiesības noteikti nav ne pēdas; pie tam tik gudram vīram gan var būt kāds apslēpts iemesls, kādēļ viņš dažu cilvēku skatienam sevi tūlīt neatklāj un vēlāk mēs to noteikti uzzinām. Aplūko tikai gudro Mataelu, ka viņš, cik bieži viņš tikai gudro grieķi redz, viņš gandrīz vienmēr ir līdz asarām aizkustināts! Brāli, tam noteikti ir savs labs un nozīmīgākais pamats! 6. Man šķiet, ka arī lielā mīlestība, ko citādi izskatā tik ļoti atjautīgā meitenīte šim grieķim izrāda, runā vairāk par nekā pret manu apgalvojumu. Jo paskat reiz mūs jaunā brīnumdara patiesi pārdabīgo skaistumu! Es domāju, ka viņā tak nekavējoties līdz izmisumam vajadzētu iemīlēties tūkstoš reiz tūkstotim sievām un meitām? Un tomēr meitenīte viņu tikko ievēro, kaut gan viņš kā jauneklis ir tūkstots reizes skaistāks nekā meitenīte; bet grieķim viņa vēlētos ieiet tieši sirdī! Brāli, es saku, ka arī tam ir savs pamatojums. Bet šai meitenītei tātad būs kāds pavisam cits iemesls, kura dēļ viņa šķietamajā grieķī ir tik ļoti iemīlējusies. Sīkāk novērojot, man šķiet, it kā meitenīte viņā būtu iemīlējusi tikai dievišķo un gandrīz pavisam te neņemtu vērā viņa miesu. Pavēro tikai reiz viņas vairāk godbijībā, nekā jutekliskā mīlestībā starojošās acis, un tu viegli manīsi, ka meitenītē nav ne pēdas no kādas jutekliskas mīlestības!” 7. SNETALS saka: “Brāli, tu savu vardu patiesi nevalkā velti, jo zvejniekam vajag būt asai redzei! Man pašam jau tagad uzkrīt simts lietas, kuras es iepriekš pavisam neievēroju; tās visas norāda uz tavu apgalvojumu. bet nu arī pie tā mācekļa man kaut kas uzkrīt. Viņš no tagad gandrīz noteikti esošā meistara vairākas reizes ir ticis sūtīts mājā, bet es neredzēju, kā viņš gāja, bet gan viņš tev bija tur un te! Viņa iešana ir kā viņa rakstīšana; kur viņš grib būt, tur viņš arī jau ir! Brāli, arī tas man neliekas īsti kārtībā! Ja viņš vienmēr nedarītu tikai to, ko viņam zināmā mērā pavēl šķietamais grieķis, tad es gandrīz viņu pašu vēlētos turēt par meistaru; bet pie kam viņš vienmēr dara tikai to, kas viņam no šķietamā grieķa tiek pavēlēts, tad viņu tomēr var turēt tikai par kalpotāju un nevis par kungu. bet tas gan ir augstākā mērā ievērības cienīgi, cik tālu viņš šo jauno cilvēku ir ievedis zināmajā, tīri dievišķā maģijā!” 8. RIBARS saka: “To, ko tu tagad pamanīji, tas man pie viņa jau pirmīt ļoti uzkrita. bet zini, arī pie viņa astoņu zivju apēšanas es pie sevis manīju to dīvainību, ka viņš nevienu zivi, līdzīgi mums, neapēda ar muti; viņš tikai zivi pielika pie mutes — un cauri bija ar to! Zivs pazuda kopā ar ādu un asakām, tāpat viņš apēda maizi un tāpat vīnu. Viss, kad viņš to pielika pie lūpām, acumirklī pazuda! Man viņam līdzās kļuva pilnīgi baisi! Patiesi, es tā pavisam nemanāmi pāris reizes zem galda paskatījos uz viņa kājām; bet tās vienmēr bija tik tīras un debešķīgi skaistas, cik tīras un skaistas kājas es savā dzīvē neesmu redzējis ne pie kādas jaunavas, nerunājot par kādu jaunekli! Tas mani atkal nomierināja, un ja es nebūtu kautrējies, ar svētlaimīgāko prieku viņa brīnumpievilcīgās skaistākās kājas nepārtraukti būtu varējis aplūkot veselu mūžību! Patiesi, ja tagad no debesīm nāktu kāds eņģelis, tad viņam būtu neiespējami stāvēt uz skaistākām kājām!” 9. SNETALS saka: “Redzi, tas jau atkal ir kaut kas, ko es nepamanīju; bet, spriežot pēc viņa vispārējā brīnišķā skaistuma, vajadzēja jau gandrīz sākt spriest, ka viņš būtu kāda augstāka garīga būtne, — jo viņa izskats un viņa dīvainie brīnumdarbi, šķiet, par to ir skaļi kliedzoša liecība. Bet te atkal mums pretī stājas apstāklis, ka viņš mums tika minēts kā lielā meistara kāds jaunākais māceklis, kas jau daudz ko sasniedzis dievišķā maģijā, kas, dabīgi, izsaka tikdaudz kā: ja jau šis jaunākais izdara tik daudz, ko tad spēs paveikt vecāki mācekļi!? Bet pie šāda pavisam dabīga pieņēmuma, pašas no sevis atkrīt domas par kādu augstāku būtni jauneklī; jo, ja viņš tomēr tas būtu, tad faktiskais lielais meistars mums acīmredzot pirmīt būtu melojis, un tas no tāda vīra gan tomēr nav pieņemams! — Ko tu te domā?! 10. RIBARS saka: “Ja, tā tā lieta gan šķiet; bet šajā sfērā senais Izīdas plīvurs mūsu priekšā, liekas, vēl nav pacelts! Bet ja lielais meistars it kā tomēr nebūtu tas, par ko pirmīt Mataels viņu dēvēja, te viņa māceklis varētu būt arī kāds debesu eņģelis! — Vai man ir taisnība, vai nē?” 77. Kā Dievs ļauj Sevi pazīt 1. SNETALS saka: “Jā, jā, te tā lieta jau pavisam labi visur saietu kopā! Tikai ar izteicienu “jaunākais” vēl būtu spēcīgs āķis; jo, iepretī šīs zemes cilvēkam, pusmūžību dzīvojošam eņģelim tak būtu neiespējami būt kādam jaunākam māceklim?! Jo kāds eņģelis ar Debesu maģiju tak noteikti jau sen iepriekš bija pazīstams, pirms pie debesjuma vēl mirdzēja Saule?! — Ko tu šajā ziņā domā?” 2. RIBARS saka: “Tas, protams, ir ievērojams āķis, pie kura arī es varu palikt karājamies. Bet tomēr 85