Views
5 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

6. HELĒNA saka: “Bet

6. HELĒNA saka: “Bet tu, ārkārtīgi gudrais, varenais, bet tomēr ļoti draudzīgais meistar! Kā tu gan jau sen vari pazīt manu tēvu un mani? Mēs tevi pazīstam tikko kopš kādas stundas?” 7. ES saku: “Ak Helēna, aplūko ārā jūru un visu zemi, redzi, tās jau ir senas lietas, tomēr Es biju agrāk pirms visa tā!” 8. Te HELĒNA izbīstas un godbijīgās bailēs man jautā: “Beigās tu pat esi pats augstais Zevs?” 9. ES saku: “Maigākā dūja, nebiedē savu sirdi ar tukšām lietām! Es gan neesmu Zevs, jo patiesībā nekāds Zevs nekad nav bijis. Bet Es esmu patiesība un dzīvība; kas Man piebiedrosies, tie nekad mūžībā neredzēs, nejutīs un nebaudīs nāvi! — Vai tagad tu zini, kas es esmu?” 10. HELĒNA saka: “Bet ja tu esi vienīgi augstākā patiesība un tīrākā dzīvība, kā tad nākas, ka es tikko sāku pret tevi just lielu mīlestību?” 11. Es saku: “Dūja, tas tev tiks atklāts tikai uz kalna. Bet tagad ejam, citādi saule noriet tikai pēc tam!” 12. Pēc tam mēs atstājam patiesi ķēnišķi grezno telti un dodamies uz kalnu, kurā tā nenozīmīgā augstuma dēļ drīz uzkāpjam. 13. Kad mēs bijām virsotnē, Orurans piezīmēja, cik brīnišķa un skaista izskatās visa plašā apkārtne un ka šādu skaistumu viņš varētu aplūkot stundām ilgi, bez kā ne mazākā mērā nenogrimtu, tikai žēl, ka kopš šī brīža diena turpināsies pārāk neilgu laiku. 14. Pēc kāda laika pie Manis pienāca Sīmanis Jūda un Man teica: “Kungs, Tu gan šodien līdzīgi ar Jozu varētu Saulei teikt: apstājies, Saule, lai bērni šeit ilgāk var baudīt vakara diženumu un augsti cildināt To, kas to ir sagādājis!” 15. KIRENIJS saka: “Ak, Sīmani, tu vecais, uzticamais zvejniek un tagad mūsu lielā meistara un kunga mācekli, tā no tavas puses bija laba doma un labi zināmu iemeslu dēļ mūsu Kungam tā kas būtu vēl daudz vieglāk, nekā Jozum! — Pēc tam šajā lietā arī Kirenijs vērsās pie Manis un Jara šādu lūgumu atbalstīja. 87. Šķietamā Saule 1. Bet ES teicu: “Jūs gan vēl esat ļoti nepieredzējuši bērni un lūdzat kaut ko, kas pavisam nedrīkst notikt tādā veidā, kā jūs to saprotat un domājat, jo redzat, Saule neiet, bet gan stāv mierā iepretī Zemei. Saulei gan arī ir liela kustība, bet tā tikpat maz attiecas uz Zemi, kā kāds puteklis uz jūsu svārkiem attiecas uz jūsu kustību no vienas vietas uz otru. 2. Bet kas jums dod dienu un nakti, to panāk Zemes ļoti ātra griešanās ap ziņas pašas asi; jo pie izdevības Es jums esmu skaidrojis, ka Zeme ir liela lode un griežas no vakariem uz rītiem, un tādēļ viena tās daļa pēc otras vienmēr pagriežas pret Sauli. Tādēļ uz visas Zemes vienmēr kādā vietā ir rīts, kādā iepriekšējā vietā tajā pat laikā pusdienas laiks, kādā vēl tālāk pret rītiem atrodošā vietā tajā pat laikā pusnakts, un šie četri minētie punkti neapturami vienmēr pārvietojas uz priekšu, tā ka gandrīz divdesmit četru stundu laikā uz katra zemes punkta reiz top rīts, reiz pusdienas laiks, reiz vakars un reiz pusnakts. Tā ir kārtība, kura, kas attiecas uz kustību, nekad nedrīkst tikt mainīta, lai viss uz Zemes esošais netiktu pilnīgi iznīcināts. 3. Jo, ja es pie pilnas patiesības liktu saulei vēl veselu stundu mirdzēt virs šī apvidus, tad man vajadzētu visu Zemi tās apgriezienā, — kas pie viņas lielā apjoma apļa ir tik straujš, ka pāris acumirkļos jau paveic ceļu no šejienes līdz Jeruzalemei, dabīgi acumirklī bremzēt. Bet caur to visi brīvie ķermeņi, kas nestāv pārāk stiprā savienībā Zemi, dabūtu tādu strauju triecienu, ka caur to ne tikai visas dzīvās būtnes, kā cilvēki un dzīvnieki kopā ar viņu mājām, būdām un pilīm ar lielāko straujumu tiktu aizmesti pret austrumiem, bet tāds trieciens no tās dziļumiem izdzītu arī jūru virs kalniem, un kalni juku jukām lidotu kā zvirbuļi. 4. Šī jums nu zināma darītā iemesla dēļ Es jūsu lūgumu nevaru uzklausīt, bet, kā Jozua laikā, Es uz pāris stundām varu nolikt kādu šķietamu Sauli, kas tāpat mirdzēs kā īstā, patiesi dabīgā. bet šī saule, dabīgi, pēc pāris stundām tad atkal pilnīgi nozudīs, jo tā būs tikai tīra gaisa atspoguļojums. 5. Tādēļ nu visi labi ievērojiet! Kad īstā Saule norietēs, te no rietumiem uzlēks neīstā un pēc tam virs horizonta uzkavēsies pilnas divas stundas. 6. Bet pie šīs šķietamās nu apsolītās Saules nebūs pielietoti nekādi pārdabiski, bet gan pavisam dabīgi līdzekļi, kaut gan caur Manu iekšējāko gribu tam nolūkam ierosināti un izsaukti ārkārtēji spēki no de- 96

esu sfēras. — Vai šo teikto nu gan nedaudz sapratāt?” 7. KIRENIJS saka: “Mazākais, es to saprotu pilnīgi, jo man vēl tā brīnumainā Pomerance no Ostracinas! Kungs, Tu mani saproti?! Bet vai to sapratīs visi šeit klātesošie, es gribētu gandrīz apšaubīt.” 8. Es saku: “Tas arī nav svarīgi! Kas to tagad vēl pilnīgi nesaprot, tas reiz vēlāk to labi sapratīs; jo no tā pavisam nav atkarīga cilvēka dvēseles svētība. Cilvēki, kas zemi pārāk labi apzīst, ar laiku sajūt par daudz lielu patiku apceļot visu zemi visos punktos, — kas ar laiku jau tāpat neizpaliks, un caur to savas dvēseles velk uz ārpusi, kuras pie tam kļūst ļoti materiālas un mantkārīgas. 9. Tādēļ ir labāk nedaudz mazāk zināšanu par Zemes matērijas dabu, bet tā vietā vairāk zināšanu par sevi pašu. 10. Kas reiz pilnīgi pazīst savu iekšieni, tas pietiekami ātri sasniegs zināšanas ne tikai par visu Zemi, bet gan materiāli un garīgi, kas pēdējais vien ir nozīmīgi un ļoti svarīgi, arī par visiem citiem pasaules ķermeņiem bezgalīgajā radības telpā. Bet tikai šīs zemes ārējās zināšanas nevienai dvēselei nesagatavos ceļu uz nemirstību. 11. Bet nu esiet uzmanīgi; dabiskā Saule tūlīt būs zem horizonta, un tajā acumirklī tās vietā stāsies šķietamā saule!” 88. Grieķu bailes Dziednieka priekšā 12. Nu visi savas acis vērš uz dabīgo Sauli, kas pusi savas lodes jau bija nogremdējusi aiz kalniem; bet nogrimšanas brīdī šim apvidum un arī vēl tuvu robežojošajām zemēm ar līdzīgi spēcīgu gaismu paceļas šķietamā Saule. Dabīgi, līdz zvaigznēm šī gaisma neizlaužas, tādēļ daži no klātesošajiem viesiem, sevišķi pret rītiem, kur debesjums palika nedaudz tumšāks, jo šķietamās saules gaisma tikai vāji varēja sasniegt tālos Austrumu apvidus, varēja atklāt vairākas pirmā lieluma zvaigznes un par to ļoti brīnījās. 2. Nu arī Orurans kopā ar viņa meitu Helēnu dziļākā godbijībā pienāca pie Manis un, aiz tīras godbijības nedaudz stostoties, teica: “Ja viss, kas mani apņem, mani neviļ un es pats neesmu nekāds māņu tēls, tad Tu esi garu un visu cilvēku, visu dzīvnieku, visu zemju, visu jūru, visu ezeru, visu upju, strautu un avotu, un visa tā, kas tur ir un dzīvo, dievu Dievs! Šķiet, Tev ir pakļauti arī vēji, zibeņi un briesmīgi dārdošie pērkoni, arī Saule, Mēness un visas zvaigznes ievēro Tavu gribu. 3. Bet ja Tu, kaut gan izskatā cilvēks kā es, to visu spēji tikai caur Tavu Vārdu un tavu visvareno gribu, te tad tomēr lai visi pasaules gudrie jautā, kā tev vēl pietrūktu no kāda pirmā un pilnīgākā Dievu Dieva!? 4. Es, Orurans, lielā Pontus apvidus neliels firsts, atzīstu tevi par to; un ja šeit nāktu pats Zevs un Apolons un teiktu smieklīgu Nē, tad es pats to nosauktu par rupjāko muļķību! 5. Un tagad tu, mana mīļā meita Helēna, nāc tuvāk un uzlūko visu dievu Dievu, — skati to, ko iepriekš vēl nekad nav skatījusi neviena mirstīgā acis! 6. redzi, pie mums, grieķiem, un arī pie citām tautām tiek uzcelts svēts templis kādam augstam, nepazīstamam Dievam, bet kas nekad netiek atvērts! Šo nepazīstamo Dievu pa laikam dēvēja arī par nekad neizdibināmo fatumu (likteni), kura priekšā pēc mūsu mācības kā apses lapa dreb pat lielais Zevs. 7. Un redzi, šis briesmīgais Dievs un stāv mūsu priekšā un pēc tā godājamā sirmgalvja romieša vēlēšanās, kas, jādomā, arī ir kādas laicīgas provinces neliels firsts, nu tieši pavēl Apolonam apstāties ar saules ratiem. 8. Un redzi, meita, Apolons nekustas tālāk, līdz netiks saņemts slepens mājiens no augstākā nepazīstamā Dieva, kuru tuvāk jāpazīst tikai tempļa kalpiem Jeruzalemē, bet kas pavisam labi var arī tā nebūt; jo, ja viņi To neatzīst kā vienīgi patieso, tad viņi ir uz apkaunojošākā maldu ceļa pasaulē!” 9. Skaistā HELĒNA saka: “Varbūt viņi par Viņu gan zinās ko tuvāk; bet noteikti tikai simboliskās ainās; bet ka viņi šo Brīnumvīru pavisam noteikti netur par to, par ko Viņu turi tu un kas Viņš arī, ļoti iespējams, ir, uz to es gribētu daudz riskēt. Tikai vienīgi to es īsti nesaprotu, ka mana sirds arvien vairāk un vairāk tiek piepildīta ar patiesāko, nopietnāko mīlestību uz Viņu, un tomēr katram cilvēkam vajag Dievu tikai bīties, godināt un nest Viņa upurus! 10. Tu zini, cik stingri mūsu priesteris, kas kalpo Apolonam, man noliedza mīlēt kādu Dievu, jo šāda mīlestība pret kādu pirmo dievu kā Apolons, pirmkārt, esot pārāk zaimojošā un, otrkārt, ja tā ļoti pastiprinātos un nopietnībā kādi pirmo Dievu valdzinātu, tūlīt pamodinātu pirmo dieviešu vislielāko greizsirdību un tad arī uz mūžību draud briesmas piedzīvot kādas Eiropas, Dido, Dafnes, Eiridikes un 97