Views
3 months ago

3. lielais jāņa evaņģēlijs. 3 grāmata. 1-246

Prozerpīnes grūto

Prozerpīnes grūto likteni, — un tas būtu kas ļoti šausmīgs. 11. Pēc mūsu Apolona priestera patiesi gudrās mācības es savā sirdī, kā tev zināms, nonācu pie tā, ka arī kāda visskaistākā Dieva iespējamas parādīšanās priekšā, es būtu ne mazāk pārbaidīta, kā kādas Medūzas, Goro vai Megiras priekšā! 12. Pie tādiem apstākļiem par kādu mīlestību uz kādu Dievu vairs nevarēja būt ne runas! Un redzi, es tev atklāti atzīstu, ka, neskatoties uz manu iekšējāko cīņu un par spīti visbriesmīgākajiem priekšstatiem, kurus, pamodušās mīlestības uz kādu Dievu dēļ, es nepārtraukti saucu atmiņā, šo Dievu tomēr mīlu arvien vairāk un vairāk. Jā, aiz mīlestības uz Viņu es vēlētos iet rūgtākā nāvē, ja par to Viņš mani pagodinātu tikai ar vienu draudzīgu skatu! 13. Ak debesis, ak debesis! Cik Viņš ir neizsakāmi laipns, neskatoties uz Viņa nopietnību! Ak, te dievi nedarīja labi, ka viņi mums, cilvēkiem, aizliedza sevi mīlēt!” 4. ORURANS saka: “Jā, mana meita! Dievi ir ļoti gudri un zina, ko viņi cilvēkiem ir atļāvuši! Caur mūsu dzīvi uz šīs zemes mums sev vajag padarīt tik tīrus, ka arī caur to trīs nepielūdzamāko tiesnešu Ākusa, Minosa un Radamanta tiesu, pie mūsu dvēselēm vairs nav atrodams neviens traips; ja mēs no viņiem, visu dievu acu un ausu priekšā esam pasludināti kā tīri, tikai tad mūžīgajā Elizejā kā lielākā svētlaimē būs atļauts, mazākais, pavisam slepeni mīlēt augstus dievus! 15. Bet šeit uz pasaules, neattīrītā miesā, tev pār visu vajag sargāties pārāk iemīlēties šajā visaugstākā un vispirmajā Dievā. Jo tas gan būtu tas visšausmīgākais! Ja tu patiesi pret Viņu jau jūti sava veida mīlestību, tad būs ieteicams, cik ātri vien iespējams, mums no šīs vietas attālināties!” 16. HELĒNA saka: “Bet tas man ļoti maz ko vairs līdzēs, jo Viņš jau pārāk ir manā sirdī un es vairs nevaru Viņu dabūt ārā! Bet tu tikai apskati to vēl ļoti maigo meitenīti, šķiet, arī viņa Viņu ļoti stipri mīl, un tomēr izskatās, ka nekas ļauns viņai nenotiek!” 17. ORURANS saka: “Mīļā, vai tad tu zini, varbūt tā ir kāda dieviete? Tad tev vajadzētu ne tik daudz baidīties no Viņa, bet daudz vairāk no viņas! Kas Tad zina, vai viņa nav, mazākais, kāda desmitkārtēja Junona! 18. Pavisam noskumusi un asarām acīs HELĒNA saka: “Jā, jā, te tev gan ļoti varētu būt taisnība! Ak, cik laimīgi tomēr ir dievi un turpretī nelaimīgi cilvēki! Sirds, kas nedrīkst mīlēt, gan ir tas visnelaimīgākais, ko kāds cilvēks pasaulē var dēvēt par nelaimīgu. Ja manas acis mani sadusmo, tad var kļūt akls, ja mani sadusmo roka, es varu likt to nocirst, līdzīgi kāju. Un ja mani sadusmo visa mana maigā un baltā āda, tad es to varu nopērt ar rīkstēm un notraipīt ar netīrumiem; bet ko var darīt ar sirdi, ja viņa sāk pārāk sadusmot? Ja māgā jūti spiedienu, tad Askulaps iesaka iebaudīt alojes sulu, un tad ar māgu drīz kļūst labāk, bet pret spiedienu sirdī, cik man zināms, neviens līdzeklis nav ieteikts. 19. Bet nu man kas nāk prātā: “Redzi, šis Dievs ir arī visu dziednieku Dziednieks! Ja mēs Viņam tādēļ lūgtu, varbūt, ka tad Viņš gan man palīdzētu?!” 20. ORURANS saka: “Redzi, tā no tevis ir laba ideja un varbūt tā mums nesīs labus augļus! Bet tā kā mūsu pamācīšanai Pats augstais Dievs mums ir piesaistījis Mataelu, tad mēs tikai caur viņu varam vērsties pie Dieva! Bet pats Mataels šķiet arī esam, mazākais, kāds varens pusdievs, līdzīgi tam jauneklim, kuru es, zini, Helēna, gan slepenībā, bet tomēr nekļūdīgi turu par dievu Merkuru!” 21. HELĒNA saka: “Jā, jā, tas tā būs pavisam noteikti, un jauneklis ir Merkurs! bet nu man atkal kas nāk prātā. Beigās mēs uz Zemes jau esam nomiruši, stingro tiesu esam labi izturējuši, esam dzēruši Lētas ūdeni un caur to pazaudējuši atmiņu, ka mēs esam dzīvojuši uz zemes un varbūt kopš neilga laika nomiruši?! Varbūt mēs jau esam Elizejā, bet dievi mums to tūlīt negrib atklāt un caur visādiem apstākļiem liek mums pašiem to atzīt? 22. Aplūko tikai šī apvidus neparakstāmo krāšņumu! Es jautāju, vai Elizejā var būt vēl krāšņāk? Viena Saule noriet un tajā pat vietā uzlec otra, un brīnišķam mūžīgam rītam netrūkst arī zvaigžņu! Ja tā, tēvs, — te mana mīlestība tad vairs nebūtu nekas ļauns?” 23. ORURANS saka: “Bērns, šajā tavā piezīmē kas ir, kaut gan es to tūlīt negribētu pierakstīt kā pilnīgu patiesību! Īsi, ne velti mums ir ticis pielikts klāt Mataels. Viņš mums dos pareizu paskaidrojumu. 24. Ja mēs jau esam Elizejā, tad mēs tajā esam iesācēji un šajā jaunajā pasaulē vēl ilgi neorientējamies, bet vadītājs Mataels mūs abus jau novedīs skaidrībā! Katrā ziņā tagad šeit izskatās ļoti elizejiski, tomēr pirmīt, saules pilnīgas aptumšošanās laikā tieši neizskatījās pilnīgi elizejiski, bet gan drīzāk nedaudz orkiski (Orkus grieķu teikās ir mirušo valstība). Bet tagad jā; tomēr es dzirdēju, ka šis elizejiskais krāšņums vairs turpināsies tikko divas stundas, — un tad, to gan nevar zināt, šeit varbūt atkal varētu 98

izskatīties ka uz Zemes?! Bet īsi, mums ir Mataels, — viņš mums par visu to dos pareizāko un iespējami patiesāko paskaidrojumu. Bet uzrunā tu viņu, Helēna; jo man tam vēl nav īsti drosmes! Jums, sievietēm, tas vienmēr izdodas labāk, nekā mums, vīriešiem! 25. Viņš tagad gan ir ļoti iedziļinājis sarunā ar veco firstu un Dievs arī runā ar kādu romiešu kapteini. Kā teikts, šajā acumirklī man trūkst drosmes, un beigās man to tomēr varētu ņemt nedaudz ļaunā. Bet tu esi sievišķa būtne, tev kādu nelielu uzmācību pavisam neņems ļaunā, — tādēļ vispirms tu izmēģini laimi!” 26. HELĒNA saka: “Tagad gan arī man kļūst nedaudz bail un es pavisam nezinu, kā man tā lieta pavisam gudri jādara; bet dod man tikai nedaudz laika, un tad tā lieta gan nokārtosies!” 27. ORURANS saka: “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi!” — ir sens Dodona orākula izteiciens, kura atradējam jābūt bijušam gudrajam Platonam, kas dzīvoja vēl pirms Homēra; tādēļ tu sev vari atvēlēt nedaudz laika! 28. Ko vienmēr kāds cilvēks dara, to viņam būtu jādara gudri un pie tam vienmēr jādomā, kādas sekas no tā var rasties. Tādēļ izvairies no katra pārsteidzīga soļa, un viegli izvairīsies no slazdiem. Vienmēr ir labāk iet pie darba lēnām, bet tādēļ droši, nekā ar drosmīgu steigu lēkt pāri dziļam grāvim, kura platums iepriekš par maz aprēķināts, un tādēļ iekrist dziļā bezdibenī. Ak, savā ziņā arī vecais Orurans ir gudrs un līdz šim nevienu soli vēl nav nožēlojis; varbūt labie ģēniji viņu arī turpmāk no tā pasargās!” 89. Mataela līdzjūtība un jautājuma apgaismošana 1. Pēc šī pagāniski gudrā dialoga abi, Orurans un Helēna, klusē un nogaida drosmi, kam te jāaplaimo, mazākais, Helēnu nodomātai Mataela uzrunai par lūgumu pie Manis. Bet, jo ilgāk abi gaida, jo vairāk viņu sirdīs parādās šaubas, un tā vietā, lai drosmi atdzīvinātu un spēcinātu, tās tad to samazina. Abi gan aplūko vakara krāšņumu, bet vienmēr ar nedaudz bailēm, jo mazliet pasakainā šķietamās Saules gaisma svešā, maz iekoptā vietā, ārkārtējie darbi un Mana klātbūtne abu sirdīm neļauj sasniegt tādu mieru, kurā viņi pavisam rāmi būtu varējuši baudīt vakara mieru. 2. Kad MATAELS to drīz mana, viņš pienāk pie Orurana un saka: “Draugs, tu neesi priecīgs, un tava skaistā meita izskatās nedaudz skumja. saki man, vai jums kā trūkst? 3. Orurans pavisam slepeni Helēnai saka: “Tagad tikai gudri, patiesi un taisnīgi, citādi pavisam viegli priekšā ir gājiens uz briesmīgu vietu, kuru apsargā Cerbers un pārvalda nepielūdzamais Plutons! Runā maz un lēnām, labi pārdomā katru vārdu, citādi mēs kļūdīsimies!” 4. Te ļoti biklam kļuvušajam Oruranam MATAELS uzsit uz pleca un saka: “Bet draugs, kādēļ tad tu klusē? Pirmīt tak varēji ar mani runāt pavisam drosmīgi!? Kas tad tev pēkšņi ir iešāvies prātā?” 5. Pēc kāda laika ORURANS saka: “Ah — ah, tas bija slepkavīgs trieciens! Man — atklāti sakot, gan tieši nekā netrūkst, bet, kā mums tikai tagad ir uzaususi gaisma, es un mana meita kā nožēlojami mirstīgie esam nonākuši pie jums — nemirstīgiem dieviem un kā šķiet, patiesākā Olimpā, kā mūžīgo, nemirstīgo dievu kādā galvenā mājvietā! 6. Šeit gan iet pārāk necilvēciski brīnumaini. Šīs vietas pārāk lielais svētums mūs pilda ar bailēm un šausmām, un tas jo vairāk tādēļ, ka manas meitas sirds, kā viņa to saka un žēlojas, sāk sajust mīlestību uz visu dievu lielo Dievu. 7. Pēc mūsu grieķu dievu likumiem šāda mīlestība ir viens no smagākiem noziegumiem pret dievu neierobežoto svētumu, sevišķi pret nepazīstamo visaugstāko visu dievu Dievu! Bet mana nabaga meita nu nevar atgaiņāties no šādas briesmīgas mīlestības! Viņa negrib, un viņas sirds nepielūdzami saka: “Tev vajag!” 8. Vaļsirdīgā nabadzīte man to uzticēja un tādēļ es nolēmu caur tevi lūgt lielo Dievu, lai Viņš vēlētos manas nabaga meitas sirdi no šīs mīlestības atbrīvot; jo šī mīlestība radusies ne no viņas gribas, bet gan noteikti vienīgi no svešiem un totāli nepazīstamiem apstākļiem. Ja tu vēlētos lielajam Dievam lūgt izdziedināt manas meitas slimu kļuvušo sirdi un vienlaicīgi par šādu žēlastību man pavēlēt kādu upuri? 9. Tas pirmo reiz pēc viņa izdziedināšanas liek MATAELAM līdzcietīgi pasmaidīt, un tad viņš Oruranam saka: “Tu gan esi viens īsts un pie tam iespējami tīrs pagāns! Puspasaulē tu meklē patiesību un īstu gaismu un, kad tu to atrodi, aiz tīri pagāniskas muļķības tu to nepazīsti. 10. Es tev saku, ka man ir tevis ļoti žēl un no sirds nožēloju tavu tuvredzību; bet es ceru, ka šeit ar tavu seno neprātu drīz būs beigas! 99