16. gadsimta Romas villu arhitektūra - Latvijas Mākslas akadēmija

Latvijas Mākslas akadēmija
Vizuālās mākslas un kultūras vēstures
16. gadsimta Romas villu arhitektūra
Kursa darbs Rietumu mākslas vēsturē
un teorijas apakšnozare
Autore: Veronika Viļuma,
II kursa studente
Darba vadītāja: asoc. prof. Silvija Grosa
Rīga 2011

Saturs
Ievads 3
I Izmantoto avotu un literatūras apraksts 4
II Villas jēdziens un raksturojums 5
III 16. gs. Romas villas un to nozīmīgākie arhitekti 8
1. Kidži villa jeb La Farnezina (Villa Chigi, La Farnesina) 12
2. Villa Madama 14
3. Villa Džūlija (Villa Giulia) 16
4. Mediči Romas villa (Villa Medici) 18
Nobeigums 20
Izmantotās literatūras saraksts 21
Attēlu saraksts 23
Pielikums
2

Ievads
15. gadsimtā Rietumeiropā izveidojās jauna kultūras sistēma, ko
apzīmē jēdziens “renesanse”, kuras periodizācijā 16. gs. iezīmē augsto
renesansi jeb činkvičento. Sabiedrībā, īpaši tās augstākajos slāņos (pāvesti,
turīgi tirgotāji u.c.) arvien aktuālāks kļuva cilvēka individuālo spēju, panākumu
un slavas apliecinājums. Šīs kvalitātes atspoguļojās arī materiālā formā –
privātpersonu grezno savrupnamu jeb villu būvniecībā, kas reprezentēja
īpašnieka gaumi un dzīves līmeni. Līdz ar materiālās pasaules nozīmes
pieaugumu un tieksmi pēc kvalitātes un greznības vēl cilvēka dzīves laikā,
attīstījās sekulāro jeb laicīgo ēku celtniecība un iekārtošana. Tēmas izvēle
pamatojama ar to, ka villa kā ēkas tips un tās arhitektūras strukturālās
organizācijas un dekoratīvā noformējuma paņēmieni, kas aizgūti no Senās
Romas formām, nezaudē savu nozīmi arī vēlākajā Eiropas arhitektūrā,
tādējādi ieņemot nozīmīgu vietu arhitektūras vēstures izzināšanā.
Kursa darba mērķis ir noskaidrot Romas villām raksturīgās arhitektūras
iezīmes, aplūkojot svarīgākos objektus viena gadsimta ietvaros – laikā no
1500. gada līdz gadsimta beigām. Galvenie uzdevumi izvirzītā mērķa
sasniegšanai bija saistīti ar nepieciešamību apgūt pieejamo zinātnisko
literatūru par izraudzīto tēmu un detalizētākai analīzei izvēlēties nozīmīgākās
16. gs. Romas villas, lai raksturotu objektu arhitektoniskās īpašības,
izmantojot literatūru un analizējot vizuālo materiālu.
Darba struktūra sastāv no divām pamatnodaļām. Pirmajā apskatīts
villas jēdziens, tās funkcija un vēsture. Otro nodaļu veido vispārīgs 16. gs.
Romas situācijas raksturojums, pamatota darbā esošo objektu izvēle, kam
seko detalizēti villu apraksti. Darba nobeigumā izdarīti secinājumi, pielikumā
izvietoti attēli.
3

I Izmantoto avotu un literatūras apraksts
Kursa darba izstrādes pamatā pārsvarā izmantoti 20. gs. 2. puses un
21. gs. izdevumi, kas lielākoties rakstīti angļu, bet daži arī latviešu un krievu
valodā.
Viens no nozīmīgākajiem avotiem, kas veido izpratni par izvēlēto tēmu
ir koncentrētā, taču izsmeļošā informācija Oxford University Press 1996. gadā
izdotās The Grove dictionary of Art šķirkļos, kur Džeinas Tērneres (Jane
Turner) redakcijā publicēti dažādu autoru raksti. Vispārīgs villas raksturojums
un ieskats šī ēkas tipa vēsturē dots Džozefa Raikverta (Joseph Rykwert)
grāmatas The Villa from Ancient to Modern ievadā, kur citēti vairāki antīkie
autori (Presens, Plīnijs Jaunākais u.c.)
Izmantoto literatūras avotu vidū izceļams Kristofa Luitpolda Fromela
(Christoph Luitpold Frommel) raksts Living all’antica: Palaces and Villas from
Brunelleschi to Bramante, kas publicēts Henrija A. Millona (Henry A. Millon)
sastādītajā Thames & Hudson izdevumā Italian Renaissance architecture
from Brunelleschi to Michelangelo. Rakstā apskatīta renesanses villu
būvniecības attīstība visā Itālijā, atsevišķu sadaļu veltot činkvičento
arhitektūrai Romā, iekļaujot attēlus ar ēku plānojumiem. Minētās kvalitātes
satur arī Ludviga H. Heidenreiha (Ludwig H. Heydenreich) un Volfganga
Lotsa (Wolfgang Lotz) grāmata Architecture in Italy 1400 – 1600, kur turklāt
apskatīta arī atsevišķu ievērojamāko arhitektu darbība.
Kursa darba izstrādei īpaši nozīmīgas bija Fabio Benci (Fabio Benzi)
un Karlo Vinčenti (Carlo Vincenti) grāmatas Palaces of Rome un Karlo Kresti
(Carlo Cresti) un Klaudio Rendinas (Claudio Rendina) Palazzi of Rome, kur
sniegta informācija par atsevišķiem objektiem, ietverot ziņas gan par to
kultūrvēsturisko fonu, gan būvniecību un iekštelpu noformējumu. Šo un
iepriekšminēto avotu analīze bija noteicošā kursa darba tēmas ietvaros
apskatāmo objektu izvēlē.
Vispārīga rakstura literatūra sniedz priekšstatu par attiecīgā laika
posma kultūrvēsturiskajām norisēm un to kādu lomu villa, kā ēkas tips, ieņem
arhitektūras vēstures kopējā kontekstā. Pētījumā izmantotie attēli lielākoties
atrasti Interneta resursos un literatūrā.
4

II Villas definīcija un raksturojums
Mūsdienu sarunvalodā jēdziens “villa” nereti ir banalizējies, apzīmējot
jebkuru greznāku dzīvojamo namu, taču tā oriģinālā nozīme raksturo ēkas
tipu, kas būvēts kā turīgas personas ārpilsētas patvērums. Senajā Romā
latīņu vārds “villa” bija kā pretstats pilsētas namam (domus). Lai arī antīkajā
pasaulē lielākā daļa ārpilsētas namu bija orientēti uz lauksaimniecību (villae
rusticae), jau tad pastāvēja arī celtnes, kas pildīja tikai rekreācijas funkciju, un
atradās tuvāk pilsētai (villa suburbana). Šos jēdzienus ieviesa Vitrūvijs
(Marcus Vitruvius Pollio, 80–70 pr. Kr.– ap 15.), teorētiķis un arhitekts, no
kura darba De architectura iespējams iegūt lakonisku informāciju par telpu
izvietojumu un funkcijām antīkajās villās, kā arī par simetrijas principiem, uz
kā lielā mērā balstīta renesanses laika villu arhitektūras attīstība. 1 Līdz 1700.
g. vārds “villa” tika saistīts vienīgi ar Itāliju, taču līdz ar antīkās mākslas 18. un
19. gs. gaitā tas, līdz ar ideju par šāda tipa ēkas būvniecību, plaši izplatījās
visā Rietumeiropā. Šajā laikā jēdziens “villa” sāka apzīmēt vidusslāņa
ārpilsētas atpūtas namu, kļūstot par raksturīgu Rietumeiropas cilvēka dzīves
vides sastāvdaļu.
Pēc Romas impērijas sabrukuma villa zaudēja savu nozīmi un,
ekonomisko un drošības apstākļu uzlabošanās rezultātā, ideja par tās
būvniecību atsākās agrās renesanses laikā. Viduslaikos Rietumeiropā cilvēka
atrašanās pie dabas galvenokārt saistījās ar dzīvi klosteru kompleksos, taču
līdz ar feodālās sistēmas sabrukumu un tirdzniecības uzplaukumu, jau 13. gs.
ietekmīgākie pilsētnieki sāka investēt līdzekļus savas zemes iegādē, lai celtu
tur ēkas un izveidotu vīna dārzus. Piemēram, līdz 15. gs. vidum ietekmīgajai
Florences Stroci (Strozzi) dzimtai piederēja 32 lauku īpašumi, no kuriem daļa
bija paredzēti lauksaimniecībai, bet citi tikai, lai paglābtos no pilsētas tveices
vasaras sezonā (villegiatura). Tomēr līdz 15. gs. šādi īpašumi netika plaši
apzīmēti ar vārdu “villa”. 2
Renesanses periodam tipiskā piepilsētas villa tika būvēta līdzīgi
antīkās Romas villa suburbana paraugam, tā varēja kalpot kā turīgas
1 The Grove dictionary of Art / Ed. by J. Turner. - §XXXII – USA: Oxford University Press,
1996. – P. 540. – 541.
2 Turpat.
5

personas pilna laika rezidence, gan kā pāvesta vai aristokrāta izklaides un
atpūtas nams, kur dažreiz pārnakšņoja kāds svarīgs viesis, pirms ierašanās
pilsētā. 16. gs. gaitā bagātie tirgotāji, augstmaņi un aristokrātija sāka pievērst
villām tikpat lielu uzmanību, cik pilsētā esošajiem palaco, padarot tās par sava
statusa simboliem, rīkojot ekstravagantas izklaides, tostarp teatrālus
uzvedumus. Vairākās villās, īpaši Romas tuvumā, tika glabātas arī vērtīgas
antīko skulptūru kolekcijas.
Līdz 15. gs. beigām antīkajai tradīcijai lielākoties bija maza ietekme uz
villu ārieni, par Senās Romas būvēšanas tradīcijām tā laika arhitektiem
liecināja jurista un politiķa Plīnija Jaunākā Vēstules, kurās viņš gleznaini,
vairāk pievēršoties ainavai, apraksta sev piederošos īpašumus Toskānas
kalnos, uz austrumiem no Areco un Tibras grīvas tuvumā 3 . Būtisks ietekmju
avots bija arī Adriana villas Tivoli drupas, kur tolaik vēl nebija sākti izrakumi.
Vitrūvijs, vienīgais antīkās Romas arhitektūras teorētiķis, kura traktāts
saglabājies, ārpilsētas namiem pievērsies pavisam nedaudz, tomēr nav
noliedzama viņa darba ietekme arī šī tipa ēku arhitektūrā. Vēlāk, kad
pasūtītāji un arhitekti nopietni pievērsās domai par klasiskā stilā ieturētu villu
celtniecību (villa all’antica), antīkās idejas materializējās simetriskā
plānojumā, harmoniskās proporcijās un rūpīgi izstrādātās detaļās, taču
nenorisinājās strikta Senās Romas paraugu atdarināšana.
Pirmais renesanses laika autors, kurš pievērsās tieši villu plānojumu un
arhitektūras problēmām, bija Leons Batista Alberti (1404 – 1472) savā darbā
De re aedificatoria, dodot padomus villu projektēšanā. 4
Izsekojot klasiskās arhitektūras principiem un tās modifikācijām
rensesanses praksē, ideālajā tās veidolā villai vajadzēja atrasties pakalnā,
sniedzot iespēju baudīt svaigu gaisu tveicīgajā Itālijas klimatā, kā arī būt labi
saredzamai svešiniekiem. Tai bija jābūt svinīgākai savās arhitektoniskajās un
dekoratīvajās formās, nekā pilsētas īpašumam, radot ap sevi viesmīlīgu telpu,
kurā neiederējās mūri un nocietinājumi. Perfektajā plānojumā bija vieta arī
galvenajam pagalmam (sinus). Reprezentācijas telpas varēja būt dažādu
3
Rykwert J., The Villa from Ancient to Modern. – New York: Harry N. Abrams Inc.
Publishers, 2000. – P. 9.
4
The Grove dictionary of Art / Ed. by J. Turner. - §XXXII – USA: Oxford University Press,
1996. – P.550.; http://archive.thulb.uni-jena.de/hisbest/receive/HisBest_cbu_00003725 (skat.
18.05.11.)
6

formu un izmēru, taču tām bija jābūt savstarpēji saskanīgām, balstoties uz
kanoniskiem, bieži matemātiski aprēķinātiem, antīko ēku paraugiem. Kopējā
ainā iekļāvās arī bagātīgi dārzi, ko varēja papildināt dažādas mazās
arhitektūras formas – grotas, vāzes un rūpīgi cirpti vīnogulāji, dekoratīvi koki.
Interjeros nozīmīgu lomu to apcerei vai antīko formu studēšanai ieņēma
skulptūras un varoņainas vai citā variantā – ideālās dabas ainavas. Alberti
uzstādījums lielā mērā tika respektēts villu būvniecībā un dārzu mākslas
attīstībā 15. gs. beigās un 16. gs.
Kopumā Itālijas renesanses villas var iedalīt trīs galvenajos tipos: ēkās,
kas būvētas apkārt pagalmam, villās, kas sastāv no galvenās būves ar
spārniem, un tādās, kas iekļaujas vienā kompaktā būvķermenī.
7

III 16. gadsimta Romas villas un to nozīmīgākie arhitekti
No gadsimta sākuma līdz 1530. gadam Roma bija renesanses kultūras
centrs – pasaules galva (caput mundi). Īpaši nozīmīgs šis laiks bija pateicoties
pāvesta tronī esošajiem Jūlijam II (Julius, 1503 – 1513) un Leo X (1475 –
1521), kuri izrādīja lielu interesi par mākslu. Lai arī gadsimta otrajā pusē kā
centrs nostiprinājās Venēcijas pilsēta, tieši Romai kā antīkās kultūras pēctecei
ir bijusi nozīmīga loma villas koncepta attīstībā un realizācijā, kur
eksperimentējot tika radītas izcilas celtnes, kas veiksmīgi iemieso villas
būtību. Veneto un Lombardijas reģionā 16. gs. norisinājās valdības ierosināta
zemes un lauksaimniecības uzlabošana, kas atstāja ietekmi uz villu
celtniecību. Savukārt gan Romas piepilsētas villām, gan palaco jau gadsimta
sākumā bija raksturīga formu un plānojumu daudzveidība.
Par raksturīgākajām un ievērojamākajām 16. gs. Romas villām
uzskatāmas - Villa Farnesina, Villa Madama, kas pilnībā iemieso tā laika vēlmi
“atdzīvināt” Romas impērijas laika villu, Villa Giulia un Villa Medici, kas iezīmē
gadsimta otrās puses manieristiskās tendences, lai arī šie objekti nav
vienīgie.
Minēto ēku nozīmi villu arhitektūras izpētē veicina arī to arhitektu un
mākslinieku vārdi un devums, kas pie tām strādājuši. Individuālie rokraksti,
kuros nereti iezīmējas novitātes, padarījuši viņus par nozīmīgām personībām
arhitektūras vēsturē, iekļaujoties arī šī darba tēmā.
Ar villu Farnezina saistāms Baldazāres Peruci vārds (Baldassare
Peruzzi, 1481 – 1536), kurš, tipiski šim laikam, savu arhitekta karjeru sācis kā
gleznotājs, tāpat kā, piemēram, Bramante un Rafaels. Tieši arhitektūras un
iluzorās glezniecības ar perspektīves attēlojumu ciešā sasaiste var tikt
uzskatīta par vienu no fundamentālākajām Peruci daiļrades iezīmēm, šajā
ziņā apsteidzot pat Bramanti. Šie vērienīgi paņēmieni izmantoti viņa pirmā
Romas darba – villas Farnezina interjerā, it kā pārvarot telpas fiziskās
robežas. Villa neturpina kādas esošas tradīcijas, bet lieliski demonstrē Peruci
individuālo stilu, kur bez iepriekšminētajām kvalitātēm jāatzīmē arī villas
ārējais veidols, kas vairāk atgādina divstāvīgu palaco. Šādas “urbānās
fasādes” ar doriskiem pilastriem un iegareniem logiem Romā bija jaunums,
8

padarot Kidži villu atšķirīgu no vēlā kvatročento piemēriem – Poggio a Caiano,
Poggioreale vai Inocenta VIII Villa Belvedere. Tāpat jāmin arī villas U veida
plānojums, kas nebija plaši izmantots. Šīs iezīmes ilustrē Peruci devumu villu
arhitektūrā, padarot villu Farnezinu par vienu no 16. gs. pirmās dekādes
svarīgākajiem objektiem būvmākslā kopumā.
Gleznotājs Rafels (Raffaello Sanzio da Urbino, 1483 – 1520), kurš kā
Bramantes sekotājs, arhitektūrai pievērsās Sv. Pētera būvniecības darbos,
villas projektēja savas dzīves pēdējos gados. Sv. Pētera katedrāles darbu
posms ir nozīmīgs, jo izveidojās viņa un Antonio da Sangallo Jaunākā
(Antonio da Sangallo il Giovane, 1484 – 1546) radošais tandēms, kas strādāja
pie villas Madama projektēšanas un būvniecības. Iespējams, tieši Rafaels
strādājot kopā pie 16. gs. vērienīgākā projekta – Sv. Pētera katedrāles
pārbūves, iepazīstināja Sangallo ar plānošanas principiem un ieinteresēja
arhitektūras teorijā. Atšķirībā no Peruci un citiem, Sangallo Jaunākais ienāca
arhitektūrā no tehniskās – celtniecības, nevis glezniecības puses, tādējādi ar
savu daiļradi nošķirot vizuālo mākslu no arhitektūras, kas iepriekš savstarpēji
mijās un papildināja viena otru. Viņš nemeklēja gleznieciskas kvalitātes, bet
koncentrējās uz pašu ēku, iekarojot savu reputāciju un labklājību ar
tehniskajām iemaņām un vadošā būvniecības eksperta slavu. 5 Savos darbos
Sangallo Jaunākais iedvesmojies no Bramantes, īpaši Belvederes pagalma,
un Rafaela projektēšanas principiem. Nozīmīgākais Sangallo Jaunākā darbs,
kas saglabājies, ir Palaco Farnēze (Palazzo Farnese) Romā, kuras projekta
zīmējumos redzami elementi, kas vēlāk izmantoti Villa Madama celtniecībā.
Laikabiedri kritizēja Sangallo par arhitektoniskās iztēles un orģinalitātes
trūkumu, taču tieši zināms pragmatisms un praktiskā, ne gleznieciskā vai
tēlnieciskā pieeja bija tā, kas padarīja Sangallo Jaunāko atšķirīgu no
pārējiem. Rafaela gleznieciskais skatījums kopā ar Sangallo Jaunākā
praktiskumu, radīja villu, kurā izceļama viņu abu mīlestība uz arhitektūras un
dabas sintēzi, kas jau no paša sākuma bija rūpīgi ieplānota. Tieši tāpēc
simetrijas princips, kas bija valdošais likums kvatročento villās un Belvederes
pagalmā tika atmests. Lai arī ēkas ir izvietotas uz asīm, tās saglabā katra
savu individuālo izskatu. Strūklakas tips, veidots no Romas laika skulptūru
5 Heydenreich H. L., Lotz W. Architecture in Italy 1400 – 1600. – London: Penguin Books,
1974. - P. 205.
9

fragmentiem un atgādina par triumfa arku, pēc Villa Madama tika vairākkārt
atkārtots činkvičento. 6
Villas Džūlija projektēšana noritēja stingrā pāvesta uzraudzībā un tajā
piedalījās Mikelandželo (Michelangelo di Lodovico Buonarroti Simoni, 1474 –
1564), taču galvenais nopelns pienākas arhitektam – idejas attīstītājam un
realizētājam Džakomo Vinjolam (Giacomo Barozzi da Vignola, 1507–1573).
Vinjola stingri pieturējās tradicionālajiem arhitektūras standartiem un
kompozīcijai. Nozīmīgākais ieguldījums ir viņa fasādes risinājums, kurā liela
uzmanība pievērsta faktūrai un materiālam kā izteiksmes līdzekļiem. Lai arī
nav noliedzamas manierisma pārstāvju Džulio Romano (Giulio Romano) un
Sebastiano Serlio (Sebastiano Serlio) traktātu ietekmes, unikāls ir villas ieejas
portāls, kurā izmantots triumfa arkas motīvs. Tomēr jāatzīst, ka lielāla
izteiksmes brīvība vērojama citos Vinjolas darbos, piemēram, palaco Farnēzē
Kaprarolā. Turklāt, saskaņā ar Vazari, pie villas dizaina kopā ar Vinjolu
strādājuši arī viņš pats un Ammannati, tāpēc daļa ēkas elementu nav viegli
atributējami. 7
Vēsturiskās Mediči Romas villas būvniecības attīstībā liela loma ir
Florencē dzimušajam arhitektam – skulptoram Nanni di Bačio Bidžio (Nanni di
Baccio Bigio, 1512/13 – 1568), kas bija produktīvākais Bidžio dzimtas
pārstāvis. Bidžio mācījies pie Antonio da Sangallo Jaunākā, tādējādi idejiski
sekojot skolotāja uzstādījumiem un nereti arī pabeidzot vairākus projektus pēc
Sangallo nāves, nostiprinot savu neatkarīgo karjeru kā Sangallo tradīcijas
turpinātājs. Formu vienkāršības un simetrijas dēļ viņš pildīja pasūtījumus
nocietinājumu, tiltu un ceļu būvē, taču raksturīgās iezīmes saglabājās arī villu
būvniecībā – tām raksturīga stingra ģeometrizācija, formu tīrība, smagnējas
dzegas, detaļu simetriska atkārtošanās un ritmisks logu kārtojums, kas
simpatizēja pasūtītāja gaumei. Bidžio bija iecienījis dorisko orderi un kolonnu
lodžijas, zīmīgs pienesums ir apaļo un t.s. “aklo logu” lietojums. 8 Šīs idejas
viņš aizsāka realizēt arī Mediči villas Romā projektā, kura īstenošanu gan
nepaguva piedzīvot, darbu atstājot Džakomo della Portas (Giacomo della
6 Heydenreich H. L., Lotz W. Architecture in Italy 1400 – 1600. – London: Penguin Books,
1974. - P. 171 – 172.
7 Turpat. - P. 266 – 267.
8 The Grove dictionary of Art / Ed. by J. Turner. - §IV – USA: Oxford University Press. - P.
47.
10

Porta, 1532–1607) ziņā. Galvenokārt Romā un Fraskati pilsētā esošo villu,
tostarp Mediči Romas villas būvniecību, aizsāka Villa Rufina (Villa Falconieri,
1548). Taču Bidžio celtņu stilistiskā analīze ir visai apgrūtinoša, jo lielākā to
daļa pieredzējušas vērienīgas vēlāku laiku pārbūves.
Mediči Romas villas vairākkārtējo pārbūvju un papildinājumu dēļ jāmin
arī Džakomo della Portas un Bartolomeo Ammannati (1511–1592) nopelni.
Džakomo della Porta bija viens no dominējošiem Romas arhitektiem 16. gs.
pēdējā ceturksnī, kura stilā apvienojās Mikelandželo manierisma un Vinjolas
klasicizējošās tendences. Viņš vienkāršoja Vinjolas formas, padarot tās
saprotamākas un vairāk “modernas” nekā antīkas. Savukārt Bartolomeo
Ammannati, kurš piedalījies villa Džūlija veidošanā, Mediči Romas villā vēlreiz
apliecināja savu kaligrāfisko talantu dārzu arhitektūrā un plānošanā, papildinot
to ar Romas ciļņiem un skulptūrām. Ammannati var pamatoti uzskatīt par
spilgtu manierismam raksturīgu ideju paudēju villu arhitektūrā.
Apskatot minētos piemērus, var spriest par villu būvniecības
daudzveidību un arhitektu atšķirīgajiem skatījumiem, kas gadsimta ietvaros
mainās, tomēr nav noliedzamas kopīgās, visaptverošās tendences. Tās ir
arhitektūras mija ar gleznieciskiem elementiem (gan glezniecību, gan
glezniecisku ainavu un dzīvo dabu), simetrija, formu pašpietiekamība un
interese par antīkās Romas laika arhitektūru, kas ir galvenā renesanses
iezīme un turpinās arī manierisma laikā, no tīrajām formām pārejot uz
sīkumainu elementu kompilāciju.
11

1. Kidži villa jeb villa Farnezina (Villa Chigi, La Farnesina)
Kidži villas (4. att.) nosaukums radies no tās īpašnieka, turīgā pāvesta
Jūlija II baņķiera Augustino Kidži (Agostino Chigi) vārda, vēlāk tā piederēja
Farnēzes ģimenei, tādēļ pazīstama arī ar otru nosaukumu – villa Farnezina.
Piepilsētas namu Tibras krastos projektējis un celtniecības darbus vadījis
gleznotājs un arhitekts Baldazare Peruci, kurš, kā tas laikmetam raksturīgi,
bija nodevies antīkā klasicisma studijām, īpaši pievēršot uzmanību
raksturīgajām harmoniskajām proporcijām. Peruci dzimis mazpilsētā, netālu
no Sjēnas, kā arhitekts un gleznotājs strādājis gan Sjēnā, gan Romā, t.sk. pie
Sv. Pētera katedrāles. Villa Farnesina projektēšana un iekštelpu dekorācijas ir
viens no ievērojamākajiem Peruci veikumiem, lai gan to vidū jāmin arī Sjēnas
pilsētas nocietinājumu būvniecība, freskas San Džiovanni (San Giovanni)
kapellā Sjēnas katedrālē u.c.
Villa Farnezina celtniecība norisinājās no 1506. līdz 1510. gadam.
Džordžio Vazāri (Giorgio Vasari) vēlākajos aprakstos cildinoši raksta, ka La
Farnezina “dzima, nevis tika uzbūvēta no ķieģeļiem” (non murato ma
veramente nato). 9 Tās plānojuma (1. att.) pamatā ir U forma ar pagalmu starp
abiem ēkas spārniem (3. att.). Dārza - ziemeļu pusē atrodas plaša galerija -
vestbils ar arkādi. Otra galerija bija novietota upes pusē, savukārt halle
atradās ēkas augšstāvā, kas vairāk bija raksturīgi pilsētas palaco. 10 Par
pilsētas palaco ietekmēm ēkas projektēšanā liecina arī simetriskais, ritmiskais
pilastru kārtojums (2. att.). Labi proporcionēto plakni papildina divos stāvos
izvietotās, simetriskās logu rindas un tās atdalošā, ēkas horizontalitāti
akcentējošā frīze, ko, iedvesmojoties no Panteona bareljefiem, rotāja ziedu
vītnes – festoni un putti. 11
Villas ārējā fasāde mūsdienās ir apmesta, līdz ar to zaudējot savu
rotājumu, taču oriģinālā tai bija paša Peruci veidoti dekoratīvi elementi –
9 Benzi F., Vincenti C., Palaces of Rome. – London: Thames & Hudson, 1997. – P. 240.
10 Frommel C. L., Living all’antica: Palaces and Villas from Brunelleschi to Bramante //
Italian Rennaissance architecture from Brunelleschi to Michelangelo / Ed. by H. A. Millon –
London: Thames & Hudson, 1996. – P. 196.
11 Cresti C., Rendina C., Palazzi of Rome. – London: Konemann, 1999. – P. 102.
12

dzīvās dabas un antropomorfas figūras. Fasādē bija monohroma, izmantots
terakotu imitējošs stuks (5. att.). 12
Jāteic, ka pat vairāk par arhitektoniskajām kvalitātēm, La Farnezina
ievērojama ar iluzoru monumentālo glezniecību trompe l'oeil, kas veidota
ņemot vērā perspektīves likumus. Fresku glezniecība kā nozīmīgākais
interjera noformējuma elements saglabājās līdz pat 18. gs. Tāpat kā antīkajā
Romā, tās liecināja par nama īpašnieka kulturālajām interesēm un smalko
dzīves uztveri. Vairākas freskas La Farnezina interjerā (“Kupidons un Psīhe”,
“Galatejas triumfs” u.c.) gleznojis Rafaels. Plaši bijušas izmantotas arī
tekstilijas – sienas greznoja gobelēni, grīdas sedza paklāji.
12 Turpat.
13

2. Villa Madama
Par pilnasinīgu atgriešanos pie antīkās Romas tradīcijām liecina
Rafaela ambiciozais Villa Madama projekts (6., 8. att.), kas paredzēja no
jauna radīt tādu villu, kādu savā laikā vēstulēs bija aprakstījis Plīnijs
Jaunākais un kuras mākslīgi veidotais dārza plāns bija būtiska, ēku
papildinoša poētiska tās sastāvdaļa.
Villa Madama projektēšanu Rafaels aizsāka 1516. gadā, būvniecības
pārraudzīšanu, uzticot Antonio da Sangallo Jaunākajam, kurš kopā ar viņu
tolaik strādāja arī pie Sv. Pētera katedrāles pārbūves darbiem. Villa Mario
kalnā (9. att.) tika celta kardinālam Džulio de Mediči (vēlākajam pāvestam
Klementam VII), taču tās nosaukums cēlies no Parmas Margaretas,
imperatora Kārļa V meitas vārda, kuras īpašumā villa nonāca pēc 1536. gada.
Ap 1520. gadu tapušajā villas plānā Rafaels bija paplašinājis istabas
ēkas spārnos, pielāgojot tās ērtībām, tā, lai kardināla galms varētu villā
apmesties ilgāku laiku, izveidojis lielu, apaļu pagalmu, sasniedzot piepilsētas
villas ideālu – antīkā stilā, ar lodžijām, hipodromu, teātri, strūklakām, termām,
zivju dīķiem un plašiem dārziem ar terasēm – elementiem, kas sastopami
Villa Madama prototipā – Alberti projektā Džulio de Mediči priekšteču villā
Fjezolē. 13 Dienvidu pusē atradās iespaidīgas kāpnes, kas veda uz ēkas
galveno ieeju. Rafaels mazāk pievērsās stingrām antīkajām formām, vairāk –
antīkā dzīves stila rekonstrukcijai. Kopumā šis uzstādījums varēja konkurēt
vienīgi ar Belvederes pagalmu Vatikānā.
Projektu līdz galam realizēt neizdevās, pabeigtās daļas tika
nodedzinātas Romas izlaupīšanas laikā, pēc kā tika veikta minimāla
restaurācija. Mūsdienās redzamais ir modernas restaurācijas sekas, kur
vienīgās orģinālās daļas ir rotondas pamatne, piecas telpas, trīs jomu galerija
un atsevišķas dārza daļas (7., 10. att.). 14
Atšķirībā no Belvederes pagalma, kura projektā nācās rēķināties ar
apkārtējiem pilsētbūvniecības elementiem, villas izdevīgā atrašanās kalna
13 Frommel C. L., Living all’antica: Palaces and Villas from Brunelleschi to Bramante //
Italian Rennaissance architecture from Brunelleschi to Michelangelo / Ed. by H. A. Millon –
London: Thames & Hudson, 1996. - P. 197.
14 Heydenreich H. L., Lotz W. Architecture in Italy 1400 – 1600. – London: Penguin Books,
1974. - P. 172.
14

nogāzē bija terasēm piemērota, tādējādi iemiesojot nozīmīgo ideju par
arhitektūras un dabas formu sintēzi. Lai arī būves ap iekšpagalmu izvietotas
uz krusta asīm, katra saglabā savu neatkarīgo struktūru, kas ir pielāgota
teritorijai un veidota, ņemot vērā konkrētās vietas skatu. Apmeklētājs villas
plānojumu var aptvert vienīgi, apskatot katru villas daļu vienu pēc otras – nav
tāda skatpunkta, no kura tā būtu aplūkojama visā kopumā.
Tomēr villas nozīmīgums nav saistīts tikai ar jauno pieeju teritorijas
izmantošanai un jaunizveidotajām attiecībām starp atsevišķām tās daļām.
Neviena iepriekšējā celtne nav tik precīzi reproducējusi antīkās Romas
paraugus. Par villas dārza (11. att.) galerijas ar stuka un fresku rotājumu
tuvākajiem prototipiem uzskatāmi iekštelpu dekori Rafaela augsti vērtētajos
antīkajos objektos - Nerona Zelta namā un Tita termās, kas tika jaunatklātas
ap 1500. gadu. 15 Tāpat kā Villa Madama, tajās celtnes struktūra un
ornaments kļūst par nedalāmu veselumu, kam pamatā ir antīkā arhitektūras,
glezniecības un tēlniecības vienotība. Villa Madama freskās ikonogrāfiskā
shēma iekļāva gadalaiku un dabas elementu attēlojumu kopā ar ainām no
Ovīdija Metamorfozēm, kas kā populārs villu noformējuma avots bija visā 16.
gs. un saglabājās arī 17. gs. sākumā. Pieaugošā interese par arvien
dekoratīvākiem Romas laika ornamenta aspektiem, iezīmē manierismam
raksturīgās īpašības. 16
Vairāki Villa Madama elementi tika činkvičento laikā vairākkārt atkārtoti
– strūklaku tips, apvienojot Senās Romas tēlniecības elementus, arku un nišu
grupējums ēku balstošajā sienā, sekojot triumfa arkas idejai u.c.
15
Heydenreich H. L., Lotz W. Architecture in Italy 1400 – 1600. – London: Penguin Books,
1974. - P. 173.
16
Jordan, R.F. Western Architecture. – London: Thames & Hudson, 1985. - P. 184.
15

3. Villa Džūlija (Villa Giulia)
16. gs. vidū pāvesta Jūlija III kārtā tika ievēlēts kardināls Džovanni
Marija del Monte. Viņa vadībā aizsākās process, ko varētu dēvēt par
renesanses estētiskā gara atdzimšanu, jo pēc Romas izlaupīšanas 1527.
gadā bija mainījusies attieksme pret antīko un tā pielūgsme zaudējusi savu
līdzšinējo nozīmi. 17
Sākotnēji pāvesta projektu, kura izveidošanā bija piedalījies pats
Mikelandželo, tiecās īstenot vairāki atzīti arhitekti – Ammanati, Vazāri un
Vinjola, taču rezultātā tika izvēlēts pēdējais. Džakomo da Vinjola līdzīgi kā
daudzi renesanses arhitekti, savu karjeru bija sācis kā gleznotājs. Pirmie viņa
darbi arhitektūrā noritēja Boloņā, vēlāk pārceļoties uz Romu, tostarp strādājot
arī pie činkvičento lielākā projekta – Sv. Pētera katedrāles. Nozīmīga ir arī
viņa kā teorētiķa loma – 1562. gadā. Vinjola publicējis traktātu par pieciem
orderiem (Regola delle Cinque Ordini), ko arhitekti izmantoja arī 17. un 18.
gadsimtā.
Darbs pie villas Džūlija (12. att.) tika uzsākts 1551. g. un aizņēma divus
gadus, pāvests pats personīgi uzraudzīja projektu vissīkākajās tā detaļās.
Jāatzīmē, ka ar Villas Džūlija nosaukumu zināmas trīs villas – vecākā ēka
vēlāk pārtapa par Pāvesta Pija VI namu, otrā ēka pie Tibras, ko pāvests
izmantoja, lai ērti izceltos krastā un trešais komplekss, kas vēsturē
saglabājies ar Villa Džūlija vārdu. Rustotie pilastri un logailas ārējā fasādē
(13. att.) atgādina citu Vinjolas darbu – palaco Bocchi Boloņā. Tieši logu
apdare ir viena no Vinjolas arhitektūras raksturīgākajām iezīmēm. Villa Džūlija
kazino (casino), kas tiek lietots kā nelielas ārpilsētas mājas apzīmējums,
sastāv tikai no trim divstāvu telpām. Fasādes centra kārtojums bija inovatīvs,
tā trīs jomi, kas atgādina triumfa arku, tika izcirsti akmenī, tādējādi veidojot
izteiktu reljefu un izceļoties uz pārējās gludās fasādes ēkas malās (14. att.). 18
Pusloka arkāde iezīmē fonu trīs dārzu rindai, ko ieskāva augstas sienas, un,
kuru autors bija iepriekšminētais Bartolomeo Ammanati. Pirmais no tiem
17 Frommel C. L., Living all’antica: Palaces and Villas from Brunelleschi to Bramante //
Italian Rennaissance architecture from Brunelleschi to Michelangelo / Ed. by H. A. Millon –
London: Thames & Hudson, 1996. - P. 201.
18 Turpat.
16

paveras caur centrālo kolonnu portālu, kas apdarināts ar stuka ciļņiem; tur
atrodas ūdensdārzs, putnu mājas, kārtējo reizi apliecinot dzīvās dabas
nenošķiramību no villas arhitektoniskā kompleksa. Šajā kontekstā nozīmīgs
objekts ir ūdens strūklaka (Fontana della Acqua Vergine), kas rotāta ar
kariatīdēm un skulptūrām, kas simbolizē Tibras un Arno upes. Atrodoties
otrajā dārzā, var ielūkoties trešajā – noslēpumainajā dārzā (it. giardino
segreto), ko varēja sasniegt vienīgi pa noslēptām kāpnēm abās tā pusēs.(15.
att.) 19
Mūsdienās kompleksa izskats ir ievērojami mainījies, galvenokārt, 18.
gs. daudzkārtējo restaurācijas darbu rezultātā, un Villa Džūlija ēkas tiek
izmantotas etrusku mākslas muzeja vajadzībām.
19 The House Book / Ed. by Phaidon Editors, - Phaidon Press Publishers, 2001. – P. 468.
17

4. Mediči Romas villa (Villa Medici)
Viena no daudzajiem Mediči dzimtas īpašumiem atrašanās vieta Romā
pie Spāņu kāpnēm ir leģendāra – tā iekļaujas teritorijā, kur kādreiz atradās
slavenā Romas agrās impērijas laika Lukullas (Lucullus) villa, kuras dārzs
(Horti Lucullani) tiek uzskatīts par vienu no dārzniecības vēstures
būtiskākajiem objektiem, ieviešot antīkajā Romā persiešu dārzu tradīcijas.
Ēkai (17. att.), kas pazīstama ar Mediči Romas villas vārdu ir
komplicēta vēsture, mainījušies gan tās īpašnieki, gan ārējais veidols. 1540.
gadā villu, kas toreiz bija tikai vīnadārzs ar vienkāršu namu, "divstāvu kubu ar
torni", nopirka kardināls Marčello Krešcenzi (Marcello Crescenzi). 20 Viņam tā
bija tikai vieta atpūtai. Kad kardināls 1552. gadā nomira, villu mantoja viņa
dēls Kamillo Krešcenzi, kurš pēc 1564. gadā to pārdeva Riči ģimenei, kuras
pārstāvis bija arī kardināls Džovanni Riči Montepulčiano
(Montepulciano,1497-1574). Tad nams tika pārbūvēts, uzceļot vēl divus
stāvus ar lodžiju un torni. Darbs tika uzticēts Riči uzticamajam arhitektam
Nanni di Bačio Bidžio, kurš gan nomira, nepaspējis darbus pabeigt. Viņa
iesākto pārņēma Mikelandželo māceklis Džiakomo della Porta. Pārvērtās arī
vīnadārzs, tika piepirktas kaimiņu zemes, un viss villas komplekss izskatījās
daudz iespaidīgāk un monumentālāk (16. att.).
1576. gadā villu iegādājās kardināls Ferdinando de Mediči (Ferdinando
de Medici), jauns cilvēks, kurš kaismīgi interesējās par mākslu un dabu un
vēlējās sev greznu rezidenci. Viņu neapmierināja esošais villas stāvoklis, un
Mediči uzdeva Bartolomeo Ammannati palielināt visu kompleksu. Ēkas cetrālā
daļa tika izmainīta, izveidojot galveno dzīvojamo daļu zem lodžijas un
pievienojot vēl vienu spārnu kā galeriju. Majestātiskumu lodžijai piešķīra
Serliāna motīva (kas pazīstams arī kā Venēcijas jeb Palladio logs)
izmantojums, un vēlāk 17. un 18. gs. bija iecienīts palladiānisma arhitektūras
elements. (20. att.) 21 Tika izveidota gara galerija, tajā izvietojot plašo
kardināla antīko skultpūru kolekciju. Dārzi fasādes priekšā tika veidoti itāļu
stilā. Ammannati izveidoja spirālveida kāpnes un paplašināja vestibilu
20 Cresti C., Rendina C., Palazzi of Rome. – London: Konemann, 1999. – P. 156.
21 Benzi F., Vincenti C., Palaces of Rome. – London: Thames & Hudson, 1997. – P. 268.
18

apakšstāvā, lai radītu patiesi monumentālu ieeju. Gadsimta beigās tās abās
pusēs tika izvietotas akmens lauvu figūras, viena no antīkās Romas laikiem,
otra – tēlnieka Vakas (Vacca, 1538 - 1605) veidota, kas iemiesoja Mediči
dzimtas varenību. Antīkās kolonnas no polihroma marmora tika izvietotas
lielajā zālē, kas veda uz lodžiju. Pati villas fasāde tika izgreznota ar
griezumiem, krūšu tēliem un antīkām statujām, kļūstot par "muzeju" zem
klajas debess. Iespaidīgais plastiskā dekora izmantojums, kas atklājās
girlandēs, lentās, maskās un fantastiskajos tēlos nepārprotami ļauj runāt par
Mediči villu kā spilgtu augstās renesanses izskaņā radušos manierisma
piemēru.(19. att.)
19

Nobeigums
Villai, kā profānās arhitektūras ēkas tipam, raksturīga garīgā un laicīgā
elementa sintēze, ko veicināja renesanses dzīves uztvere, kas bija krasi
atšķirīga no viduslaikiem raksturīgā teocentrisma, un 16. gs. – augstās
renesanses laikā jau sasniegusi savu pilnību. Pirmais, kas savā traktātā
pievērsās villu arhitektūras problēmām, bija L. B. Alberti, kas studējis antīkos
autorus – Vitrūviju, Plīniju Jaunāko, kuru darbi renesansē tika plaši izmantoti,
lai iepazītu Romas impērijas laika celtnes.
Visām 16. gs. Romas piepilsētas villām (villa suburbana), kas
apskatītas kursa darba ietvaros, pamatā ir senās Romas paraugi, tomēr, lai
gan renesanses arhitekti izmantoja antīkos orderus, frontonu un ornamentu
formas, un pāri visam - harmoniskas arhitektūras kompozīcijas kanonus, viņi
tomēr arī izstrādāja absolūti individuālus telpas traktējumus. Tas uzskatāmi
redzams arī Rafaela projektētajā Villa Madama, kur arhitekts ne tik daudz
formāli atkārtoja antīko būvju paraugus, cik izveidoja piemērotu vidi antīkā
dzīvesstila baudīšanai. Šī laika villu arhitektūrā lielākoties dominē mierīgas
formas, kam nav raksturīga tieksme augšup, ģeometrisko formu ziņā
raksturīgs ir taisnstūris un aplis dažādās to modifikācijās.
Lai arī visas darba ietvaros apskatītās villas vieno to īpašnieku vēlme
apliecināt savu izglītotību, mīlestību pret mākslu un kultūru, kā arī dabas un
arhitektonisko formu vienotība un klasisko formu slavinājums, gadsimta
ietvaros, vērojamas izmaiņas. Perioda sākumposma arhitektūra norāda uz
klasiski harmonisku arhitektonisko elementu kārtojumu, kas ir pamatā
renesanses celtnēm, taču gadsimta beigās izteiktākas kļūst manierisma
tendences (piem., Villa Medici).
Gadsimtu gaitā villas tikušas vairākkārtīgi papildinātas un zaudējušas
daļu savu kvalitāšu, tomēr vairums no tām savu cēlo korpusu un dārzu
saglabājušas līdz pat mūsdienām, un tiek aktīvi izmantotas gan kultūras, gan
politiskās dzīves vajadzībām. Tas liecina par šīs arhitektūras
fundamentālajām vērtībām, kas iemantojušas pārlaicīgu statusu, un devušas
lielu ieguldījumu turpmākajā reprezentatīvo ēku būvniecībā.
20

Izmantotās literatūras saraksts
1. Ackerman J., The Villa: Form and Ideology of Country Houses. –
London: Princeton, 1990. – 304 p.
2. Benzi F., Vincenti C., Palaces of Rome. – London: Thames & Hudson,
1997. – 323 p.
3. Cresti C., Rendina C., Palazzi of Rome. – London: Konemann, 1999. –
397 p.
4. Frommel C. L., Living all’antica: Palaces and Villas from Brunelleschi to
Bramante // Italian Rennaissance architecture from Brunelleschi to
Michelangelo / Ed. by H. A. Millon – London: Thames & Hudson, 1996.
– 183 – 203 p.
5. Heydenreich H. L., Lotz W. Architecture in Italy 1400 – 1600. – London:
Penguin Books, 1974. – 432 p.
6. Ideju vārdnīca / Atb. red. A. Lauzis. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. –
659. lpp.
7. Jordan, R.F. Western Architecture. – London: Thames & Hudson,
1985. – 359 p.
8. Rubenis A. Dzīve un kultūra Eiropā renesanses un reformācijas
laikmetā. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1994. – 210. lpp.
9. Rubenis A. No renesanses pavasara uz humānisma rudeni. – Rīga:
Latvijas Mākslas akadēmija, 2008. – 272. lpp.
10. Rykwert J., The Villa from Ancient to Modern. – New York: Harry N.
Abrams Inc. Publishers, 2000. – 224 p.
11. The Grove dictionary of Art / Ed. by J. Turner. - §XXXII – USA: Oxford
University Press, 2003.
12. The House Book / Ed. by Phaidon Editors, - Phaidon Press
Publishers, 2001. – 520 p.
13. Кох В. Энциклопедия архитектурных стилей. – Москва: ЗАО БММ,
2006. – 528 с.
21

Interneta resursi
14. http://europeana.eu (skat. 01.05.2011.)
15. http://archive.thulb.uni-jena.de/hisbest/receive/HisBest_cbu_00003725
(skat. 01.05.2011.)
16. http://digi.ub.uni-heidelberg.de/diglit/vitruvius1550 (skat. 01.05.2011.)
22

1. Villas Farnezina plāns. No:
Attēlu saraksts
http://www.brynmawr.edu/Acads/Cities/wld/04360/04360b.jpg
(skat. 12.03.2011.)
2. Villas Farnezina villas fasādes zīmējums. No:
Кох В. Энциклопедия архитектурных стилей. – Москва: ЗАО БММ,
2006. – 310 c.
3. Villas Farnezina U veida pagalms, dārza fasāde. No:
http://www.abcroma.com/Monumento_i.asp?N=25 (skat. 12.03.2011.)
4. Villa Chigi (La Farnesina). No:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/c/ce/VFarnesina.jpg
(skat. 12.03.2011.)
5. La Farnesina villas fasādes dekoratīvi plastiskā rotājuma fragments.
No: http://www.bluffton.edu/~sullivanm/farnesina/cornice.jpg
(skat. 12.03.2011.)
6. Villa Madama projekts pirms 1520., Rafaels. No:
Heydenreich H. L., Lotz W. Architecture in Italy 1400 – 1600. – London:
Penguin Books, 1974. – 170 p.
7. Villa Madama no ZA. Pirms mūsdienu papildinājumiem. No:
Heydenreich H. L., Lotz W. Architecture in Italy 1400 – 1600. – London:
Penguin Books, 1974. – plate nr. 180
8. Villa Madama, grafika. No:
http://www.philographikon.com/imagesitaly/gvbillamadamacasino.gif
(skat. 12.03.2011.)
9. Skats uz Villa Madama. No:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/9/96/Roma_Villa_Madama
.jpg (skat. 12.03.2011.)
10. Villa Madama mūsdienās. No:
http://bp3.blogger.com/_sPxI1RRKAZE/Rv-8T5TH4XI/AAAAAAAABNk/Sk-
h7pqvu5w/s1600-h/madama.jpg (skat. 12.03.2011.)
11. Villa Madama dārzs mūsdienās. No:
23

http://bp0.blogger.com/_sPxI1RRKAZE/Rv-
_bJTH4ZI/AAAAAAAABNw/0riYgZy0aFU/s1600-h/madama4.jpg
(skat. 12.03.2011.)
12. Villa Giulia plāns, Vinjola. No:
Heydenreich H. L., Lotz W. Architecture in Italy 1400 – 1600. – London:
Penguin Books, 1974. – 269 p.
13. Villa Giulia fasādes gravīra (aut. Ferrerio). No:
Heydenreich H. L., Lotz W. Architecture in Italy 1400 – 1600. – London:
Penguin Books, 1974. – plate nr. 273.
14. att. Villa Giulia portiks. No:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/en/8/85/Semicircular_Portico_at_the
_rear_of_the_Casino_-_Vignola_-_Villa_Giulia_-
_Rome_May_24_2009.JPG (skat. 13.03.2011.)
15. att. Villa Giulia “noslēpumainais dārzs” (arh. Ammanati)
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/en/e/e6/Nymphaeum_Loggia_-
_Ammanati_-_Villa_Giulia.JPG (skat. 13.03.2011.)
16. att. Villa Medici ar dārzu, gravīra. No:
http://www.gardenvisit.com/garden/villa_medici_rome-academie_francaise
(skat. 14.03.2011.)
17. att. Villa Medici. No:
http://www.britannica.com/EBchecked/topic/372368/Villa-Medici
(skat. 14.03.2011.)
18. att. Villa Medici mūsdienās. No:
http://www.romeartlover.it/Vasi188.html (skat. 14.03.2011.)
19. att. Villa Medici fasādes fragments, Serliāna motīvs. No:
http://www.romeartlover.it/Vasi188.html (skat. 14.03.2011.)
24

1. Villa Chigi (La Farnesina)
1. att. La Farnesina villas plāns
Pielikums
2. att. La Farnesina villas fasādes zīmējums
3. att. La Farnesina villas U veida pagalms, dārza fasāde
25

4. att. Villa Chigi (La Farnesina)
5. att. La Farnesina villas fasādes dekoratīvi plastiskā rotājuma fragments
2. Villa Madama
6. att. Villa Madama projekts pirms 1520., Rafaels
26

7. att. Villa Madama no ZA. Pirms mūsdienu papildinājumiem
8. att. Villa Madama, grafika
9. att. Skats uz Villa Madama
27

10. att. Villa Madama mūsdienās
11. att. Villa Madama dārzs mūsdienās
3. Villa Giulia
28

12. att. Villa Giulia plāns, Vinjola
13. att. Villa Giulia fasādes gravīra (aut. Ferrerio)
14. att. Villa Giulia portiks
29

15. att. Villa Giulia “noslēpumainais dārzs” (arh. Ammanati)
4. Villa Medici
16. att. Villa Medici ar dārzu, gravīra
17. att. Villa Medici
30

18. att. Villa Medici mūsdienās
19. att. Villa Medici fasādes fragments.
31

20. att. Serliāna motīvs jeb Palladio logs.
32