You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Ieva Samauska<br />
Gita Treice
Rasa – glābēja<br />
– Lūdzu, izdari tā, ka mēs visi esam laimīgi! Es,<br />
māsa un brālis, mamma, tētis, vecmāmiņa un arī vectētiņš,<br />
– Rasa čukstēja. Olle bija teicis: ja tā dara, vēlēšanās<br />
piepildās. Ja to dara tieši pusdienlaikā, tieši šajā<br />
vietā un ja ļoti, ļoti vēlas to, ko lūdz.<br />
Drusku nogaidījusi, Rasa atvēra acis. Viņa skatījās<br />
apkārt, bet nekas neliecināja, ka te bijusi kāda burvju<br />
feja. Olle gan apgalvoja, ka šeit viņas dzīvojot. Ezermalā<br />
fejas čumot un mudžot. Čabēja sausās niedres, un vējš<br />
šūpoja kārklu lokanos zarus. Turpat netālu Bims aizrautīgi<br />
rakās smiltīs ap kādu koka sakni. Citādi nemanīja<br />
nevienas dzīvas dvēseles. Piepeši viņas skatiens apstājās<br />
pie kaut kā kustīga, ko nesa ezera straume. Tā bija<br />
cepure! Nē, tā nebija cepure, bet ligzda. Un šajā ligzdā<br />
atradās ola! Kā tā uzradusies? Nesen vectētiņš Rasai<br />
pirms gulētiešanas stāstīja par krokodiliem, kuri dzīvojot<br />
kaut kur pasaulē. Gariem purniem un astēm, asiem<br />
zobiem – un tie piedzimst tieši no olas, apgalvoja vectēvs.<br />
Lai vai kā, pat ja tur iekšā atradās krokodils, šobrīd<br />
11
viņš vēl bija mazs. Mazs un bezpalīdzīgi vientuļš aukstās<br />
straumes varā. Meitene nolauza garāku niedri, vēl<br />
pastiepās uz pirkstgaliem un mēģināja savu atradumu<br />
aizsniegt. Tomēr kāda neliela sprīža pietrūka. Viņa mēģināja<br />
vēlreiz un vēlreiz, pat bīstami sazvāļojās, tik tikko<br />
noturēdama līdzsvaru, kad negaidot ūdens straume, kā<br />
vēlēdamās palīdzēt, pastūma ligzdu uz Rasas pusi.<br />
– Bim, liecies mierā, tas nav tev! – Rasa atgrūda<br />
suņa purnu, kas ziņkārīgi centās apošņāt atradumu.<br />
Ola bija gaiši zilganā krāsā. Meitene sajuta čaumalas<br />
vēsumu un saspieda atradumu ciešāk. Pat ja tur<br />
bija krokodils, viņam vajadzēja palīdzību! Tas nozīmēja<br />
siltumu un aizsardzību, saprata Rasa un žigli ieslēpa olu<br />
aiz siltās aitādas oderes. Tur tā bija drošībā! Uzmanīgi<br />
sargādama savu guvumu, viņa steidzās uz Mežpureņu<br />
māju pusi.<br />
Ziņkārīgais Olle<br />
Piepeši kā no gaisa meitenes priekšā uzradās Olle,<br />
ģērbies adītā džemperī, garā vestē un brūnās biksēs.<br />
Zēna kājas bija ieautas zābakos, galvā bija uzstīvēta<br />
cepure, bet aiz vestes jostas vīdēja nazītis ar koka spalu.<br />
– He, Rasa, – viņš izsaucās, palaizdams vaļā lokano<br />
zaru, kas kā liāna uzšāvās atpakaļ koka lapotnē. – Es<br />
redzēju, kā tu gāji pie fejām. – Viņa seja savilkās viltīgā<br />
grimasē. – Tu ar viņām sarunājies, vai ne? Es tevi izspiegoju<br />
un zinu, ka tu negāji tāpat! Redzēju, tu vēl kaut ko<br />
darīji, bet nespēju saskatīt. Kas tev tur ir? Parādi!<br />
Rasa nedzirdami nopūtās. Ar Olli bija tīrais posts.<br />
Kopā ar abām māsām Elzu un Gundegu zēns dzīvoja<br />
netālu no lielā strauta. Sūnaiši bija Mežpureņu tuvākie<br />
kaimiņi, bet neteiksim, ka paši draudzīgākie. Sūnaiši bija<br />
drausmīgi ķildīgi. Ķildojās ne tikai savā starpā, bet ar<br />
ikvienu, ko satika ceļā, bija ievērojusi Rasa. Ķildīgums<br />
nav pati labākā īpašība. No tā vajadzēja tikt vaļā tāpat<br />
kā no kārpām un utīm, ja tādas nejauši uzradās, bija<br />
teikusi Rasas mamma. Diemžēl Sūnaiši tā nedomāja un<br />
13
ar savu ķildīgumu gluži labi sadzīvoja. Arī Olle un abas<br />
viņa māsas. Acīmredzot viņiem likās, ka utis un kārpas<br />
ir laba lieta.<br />
– Kas tev tur ir? – zēns atkārtoja, nepacietīgi<br />
izstiepdams roku. – Rādi šurp!<br />
Labi, ka Rasa bija attapīga kā lapsa – tā mēdza<br />
sacīt viņas vecmāmiņa Asne. Brīdī, kad Olles roka teju<br />
pieskārās olai, viņa atcerējās zēna briesmīgās bailes no<br />
vardēm un teica:<br />
– Skaties arī, ja tā vēlies! Tā ir zaļā varde, tūlīt tev<br />
parādīšu, cik viņa skaista!<br />
– Varde?! Vēē! – Olle izsaucās, palēkdams soli<br />
sāņus. Tad, acīmredzot sapratis, ka neklājas sarunbiedra,<br />
turklāt vēl skuķa, priekšā izrādīt bailes, sacīja:<br />
– Phe, vardes ir sīka vienība! Lūk, mans tētis noķēris<br />
un atvedis mājās roņu mazuli, tā pavisam cita lieta!<br />
Kad būsi pie mums, parādīšu.<br />
Rasa neticēja savām ausīm. Viņa savu mūžu nebija<br />
redzējusi roni, un nu tāds dzīvoja kaimiņu sētā?<br />
– Kāpēc jūs viņu paņēmāt? – meitene izsaucās. –<br />
Varbūt turpat netālu bija mamma, kas tagad uztraucas<br />
par savu mazulīti!<br />
– Kāda man tur bēda? – Olle atmeta ar roku. –<br />
Roņiem ir silts kažoks, man tiks jauna veste. Tu, dumiķe,<br />
varbūt domā, ka tā jāšuj no vardes ādas?<br />
– Nē, tā es nedomāju, – Rasa atcirta un pagriezās<br />
promiešanai. Šis Olle nudien mācēja nokaitināt! Tad jau<br />
labāk būtu paciest kārpas, viņai ienāca prātā.<br />
Slēptuve<br />
Rasa nezināja, ko par viņas atradumu teiks<br />
mamma un tētis. Vai arī viņi uzskatīs, ka olai vajadzīga<br />
palīdzība? Ja nu liks nest atpakaļ? Ja nu patiesībā arī šai<br />
olai ir mamma – gluži tāpat, kā viņa pirms mirkļa to bija<br />
teikusi Ollem? Mamma, kura raud un pārdzīvo, ka Rasa<br />
aiznesusi viņas mazulīti? Piepeši meitene vairs nezināja,<br />
ko domāt, tāpēc par savu atradumu nolēma pagaidām<br />
nevienam nestāstīt.<br />
– Mīlulīt, kur tu biji pazudusi? – gribēja zināt Asne,<br />
kuru viņa satika pirmo. Vecmāmiņa lielajā māla bļodā<br />
jauca pankūku mīklu. Plītī jau kurējās uguns, iesildīdama<br />
čuguna riņķus. Turpat tālāk pie galda Rasas brālis<br />
Meldrs meistaroja putnu būrīti, atstutējis pret grīdu.<br />
– Es? – Rasa pārvaicāja. – Krastmalā spēlējos. Olle<br />
mani aizkavēja.<br />
– Tu ar viņu parunājies? – painteresējās Asne.<br />
Rasa pamāja.<br />
– Tas labi. Reizēm man šķiet, ka ar to puiku neviens<br />
nerunā, – vairāk tā kā pie sevis bilda vecmāmiņa.<br />
16 17
Taču Rasa tikmēr jau klusītēm slīdēja uz savu kaktiņu<br />
augšā pie mūrīša. Mūrītis bija tik liels un plats, ka<br />
tur pietika vietas visiem Mežpureņu bērniem, arī Rasas<br />
brālim un māsai Irbei. Viņas mamma Rute un tētis Dravis<br />
gulēja istabas labajā stūrī, bet vecmāmiņa un vectēvs<br />
Indars – kreisajā. Tā tas bija, cik vien Rasa sevi atcerējās.<br />
– Kur mamma ar tēti? – Rasa no augšas vērsās pie<br />
vecmāmiņas, vienlaikus cenšoties sasildīt olu. Viņa tai<br />
apkārt bija aplikusi savu cimdiņu un mīksto kazas vilnas<br />
lakatu, kas bija izslavēts kā pats siltākais no visiem lakatiem,<br />
un skatījās, kur varētu noslēpt vīstokli.<br />
– Aizgāja cirpt aitas. Drīz jau būs atpakaļ.<br />
– Un Irbe?<br />
– Lasa māllēpju ziedus tējai.<br />
– Un vectētiņš?<br />
– Vectētiņš, šķiet, ķimerējas pa šķūnīti. Kas ir,<br />
mīlulīt? – Vecmāmiņa nolika uz galda bļodu. – Esi sailgojusies<br />
pēc visiem? Nāc, es tevi samīļošu!<br />
Pēdējo reizi uzmetusi skatienu slēptuvei iedobītē<br />
starp spilvenu un sienu, Rasa nospurdza lejup. Kad vecmāmiņas<br />
siltās, spēcīgās rokas viņu cieši apskāva, Rasa<br />
ar degunu neviļus piespiedās svītrainajam priekšautam.<br />
Tas smaržoja pēc ēdiena. Tomēr šajā brīdī starp viņu un<br />
vecmāmiņu bija iespraucies vēl kaut kas. Rasa zināja, ka<br />
tas ir noslēpums par olu. Bet tur nu neko nevarēja darīt,<br />
un meitene gandrīz nedzirdami nopūtās.<br />
Dāvanas<br />
– Kur ir mūsu princesīte? – Rasu pamodināja skaļa<br />
balss.<br />
– Tētis! – Rasa pielēca augšā no krēsla, kurā bija<br />
neviļus iesnaudusies, un metās ap kaklu lielajam, staltajam<br />
vīram, kas stāvēja durvīs.<br />
– Skaties, ko es tev atnesu! – tētis rādīja. Viņa<br />
rokās bija kupls balto vizbuļu pušķis.<br />
– Viss izcirtums kā ar baltu palagu pārklāts, – tētis<br />
stāstīja un pacēla Rasu augstu gaisā. Viņa aplaida skatienu<br />
visapkārt un jau atkal atcerējās par olu. Ak, cerams,<br />
ka viņa to ir labi noslēpusi! Rasa jutās visai norūpējusies.<br />
– Rasiņ, nāc, skat, kas te! – Durvīs stāvēja arī<br />
mamma, un meitene skrēja skatīties. Ai! Mammas<br />
plaukstā bija neredzētas krāsas putna spalva – tā zilzaļa<br />
vizuļoja saules staros!<br />
– Cik skaista! – meitene priecājās, paņēmusi spalvu<br />
rokās. – Kam tā pieder?<br />
– Tā tev dāvana no zivju dzenīša, – paskaidroja tētis.<br />
– Tie ir ļoti skaisti putniņi. Kad beigsies ligzdošanas<br />
20 21
laiks, aiziesim visi uz Tālo ezeru pavērot. Zinu, tur viņi<br />
čum un mudž…<br />
Rasai likās, ka vēl nesen viņa par čumēšanu un<br />
mudžēšanu kaut kur jau ir dzirdējusi. Ak, jā, tā Olle<br />
teica par ezermalu un pasaku fejām, kas piepilda vēlēšanās.<br />
Šodien viņa bija centusies to pārbaudīt. Nevienu<br />
feju gan nesatika, toties izvilka olu. Rasa vēlreiz nedzirdami<br />
nopūtās.<br />
– Kas noticis, princesīt? – Mamma tomēr bija<br />
sadzirdējusi. – Neuztraucies, ja nevarēsi paiet, teikšu,<br />
lai tētis paņem tevi pikpaunā. Tāpat kā kādreiz mans<br />
tētis mani.<br />
22
– Tavs tētis? – Rasa brīnījās. – Vai es viņu pazīstu?<br />
Mamma pasmaidīja, bet tētis un vecmāmiņa pat<br />
iesmējās.<br />
– Un kā vēl! Tas taču ir tavs vectētiņš! – Nu arī<br />
Rasa smējās skaļāk par visiem.<br />
Šajā brīdī no jauna vērās durvis un tajās stāvēja<br />
tikko piesauktais.<br />
– Kur mana Asne, mana puķīte? – vaicāja vectētiņš<br />
Indars, lūkodamies apkārt. Viņam rokās bija rūpīgi darināta<br />
bērza tāss turza, līdz augšai pilna ar bērzu sulām.<br />
– Bērzi tek kā traki! Nāc un iedzer, lai esi smuka<br />
kā arvien, – viņš aicināja vecmāmiņu. Tas Rasai viņā<br />
patika vislabāk – vectētiņš vienmēr staroja priekā.<br />
Negaidītais pavērsiens<br />
Viss mainījās tik strauji! Vēl vakarā Rasa pirms<br />
miega bija nobučojusi olu un novēlējusi labunakti gluži<br />
tāpat, kā to ik vakaru viņai darīja mamma. Rīta agrumā<br />
Rasu bija uzmodinājusi vecmāmiņa, sakot, ka atnācis<br />
Olle. “Nāc, iesim, parādīšu tev ronīti!” zēns nepacietīgi<br />
aicināja, un Rasa bija devusies līdzi. Bet, kad pēc<br />
dažām stundām viņa pārnāca mājās, atklājās, ka ola ir<br />
pazudusi.<br />
Rasa atgriezās, vēlēdamās ātrāk izstāstīt, kā viņai<br />
gājis.<br />
– Atcerieties, es jums teicu, ka Olles tētis noķēris<br />
ronīti? – viņa vērsās pie vecmāmiņas un vectētiņa, kuri<br />
meiteni sagaidīja istabā. – Iedomājieties, viņu sauc par<br />
Zīdiņu! Un viņa kažoks ir tik pūkains un zīdīgs, – Rasa<br />
jūsmoja, kad piepeši ievēroja vecmāmiņas sejas izteiksmi.<br />
Meitene uzmeta žiglu skatienu arī vectētiņam, tūlīt pietrūkās<br />
kājās un metās augšā uz savu guļvietu.<br />
– Rasa, pagaidi! – nopakaļ skanēja Asnes balss,<br />
taču viņa neklausījās.<br />
25
Piesteigusies pie savas gultas vietas, Rasa izstiepa<br />
roku un mēģināja sataustīt noslēpto olu. Pirksti neko<br />
neatrada. Ola bija pazudusi! Kā tas varēja notikt? Varbūt<br />
Bims to apēdis, meitenei ienāca prātā, viņš taču bija<br />
tik kārs uz olu kulteni!<br />
– Mamma atrada tavu olu, – teica vecmāmiņa viņai<br />
aiz muguras.<br />
– Mamma? – Rasa spēji izsaucās.<br />
– Viņa sarīkoja lielo pavasara tīrīšanu. Kā katru<br />
gadu izpurināja visus matračus un pavisam nejauši<br />
atrada tavu slēptuvi.<br />
– Un kur viņa to lika? – meitene no sirds satraucās.<br />
– Varbūt izmeta ārā, jo sabijās, ka krokodils izaugs pārāk<br />
liels?<br />
– Krokodils? – vecmāmiņa pārjautāja un saņēma<br />
mazmeitas roku. – Nāc, iesim, es tev ko parādīšu!<br />
Sekojot Bimam, viņas abas pagāja garām malkas<br />
šķūnim un akmens pagrabam, kurā visu ziemu bija glabājušies<br />
vasarā sagatavotie krājumi. Tad tuvojās kūtij,<br />
kurā dzīvoja zirgi, aitas un kazas, vistas un zosis.<br />
– Mamma atnesa olu uz kūti? – brīnījās Rasa. Viņa<br />
neko nesaprata.<br />
Vecmāmiņa pieveda Rasu pie vistu aploka un<br />
atvēra durvis.<br />
– Vai redzi Melnīti? – Vecmāmiņa rādīja uz vistiņu,<br />
kas sēdēja ligzdā. Pārējās pastaigājās un knābāja graudus.<br />
– Zem Melnītes ir paliktas oliņas, jo viņa perē cālīšus.<br />
Un tagad arī tevis atrasto olu ar meža pīles pīlēnu.<br />
– Pīlēnu? – Rasa iepleta acis. – Tur iekšā ir pīlēns?<br />
– Mīlulīt, man liekas, šoreiz tu esi kļūdījusies, –<br />
vecmāmiņa iesmējās. – Bet ceru, tas tevi pārāk nesarūgtinās,<br />
turēt pīles tomēr ir vieglāk nekā krokodilu!<br />
Un Rasa viņai no sirds piekrita.<br />
28
Notikums ar astēm<br />
Rasa jutās bezgala laimīga, ka viss tik labi atrisinājies.<br />
Bija grūti iedomāties, ko viņa būtu darījusi, ja<br />
no olas būtu izšķīlies krokodils, pat ja arī ļoti maziņš!<br />
Tāpat nebija ne jausmas, kā izdotos tik ilgi noturēt olu<br />
siltumā. Vectēvs zināja stāstīt, ka mazie krokodilēni<br />
no olām izšķiļas tikai pēc deviņdesmit dienām. Toties<br />
pīlēni – jau pēc nepilna mēneša! Nudien, ar pīlēm bija<br />
daudz vienkāršāk.<br />
– Es nezināju, ka dzīvnieciņi ir tik dažādi, – Rasa<br />
sacīja vakarā, kad visi sēdēja ap vakariņu galdu un<br />
mamma ar vecmāmiņu lika uz šķīvjiem ēdienu.<br />
– Vai ne? – tētis piekrita. – Ar viņiem nekad<br />
nav garlaicīgi. Tāpēc pajautāšu, kā tagad klājas tavām<br />
kuplastēm?<br />
Ai! Domājot un uztraucoties par olu, Rasa bija<br />
piemirsusi abus mazos vāverēnus, kuri dzīvoja vienā no<br />
meža augstākajām priedēm un ar kuriem viņa bija cieši<br />
sadraudzējusies. Tik ļoti, ka bija iedevusi katram savu<br />
vārdu un vēl apmācījusi skriešanā. Čiks un Tiks prata<br />
sēdēt uz zara un gaidīja tikai vienu viņas komandu, lai<br />
tūlīt sāktu joņot. Uzskrējuši līdz priedes galotnei, vāverēni<br />
apgriezās un skrēja lejā. Rasai patika vērot šo sacensību<br />
un atkārtot komandu vēl un vēl. Savukārt vāverēniem<br />
patika to izpildīt, jo tad viņi saņēma no Rasas pa<br />
riekstam, bet uzvarētājs pat divus!<br />
– Kā būtu, ja tu mums viņas parādītu? – piepeši<br />
ierosināja tētis. – To, kā viņas prot skriet? Atceries, tu<br />
stāstīji!<br />
– Vāveres? – Rasa iepriecināta pārjautāja. – Kad?<br />
– Tūlīt! – tētis kala dzelzi, kamēr tā karsta. – Tāpat<br />
uzreiz pēc vakariņām neiesim pie miera.<br />
Rasai likās, ka varbūt mamma iebildīs, jo viņai<br />
jāmazgā trauki. Taču mamma neko neteica. Laikam arī<br />
viņa gribēja redzēt vāveru trikus, tāpat kā tētis. Tieši tā<br />
arī notika! Čiks un Tiks sēdēja savā priedē, it kā būtu<br />
viņus jau gaidījuši! Abi klausīja Rasas komandām gandrīz<br />
vēl labāk nekā Bims, kurš mīļā miera labad šoreiz<br />
bija atstāts mājās. Čiks un Tiks skrēja pa priedi augšā un<br />
lejā kā divas rudas bultiņas, kuplās astes mētādami. Tas<br />
izskatījās tik jauki, ka visi pat aplaudēja.<br />
– Kas to būtu domājis, ka viņi tik klausīgi, – brīnījās<br />
Meldrs.<br />
– Vai to, ka Rasa ir tik pacietīga skolotāja, – piebilda<br />
Irbe.<br />
– Man liekas, arī tu esi pelnījusi kādu balvu, tāpat<br />
kā viņas – riekstus, – ieminējās vectētiņš. Un vecmāmiņa<br />
piekrītoši pamāja, vieglītēm piedurdamās vienai<br />
32 33
no vāverēm ar atslēdziņu, ko turēja rokās. Šajā mirklī<br />
Čiks vai varbūt Tiks, jo viņi bija tik līdzīgi, pakampa<br />
atslēdziņu, vienā stiepienā uzskrēja augšā pa priedes<br />
stāvo stumbru un ar visu nešļavu pazuda savā dobumā!<br />
– Āāāā! – visi pārsteigumā noelsās.<br />
– Dod komandu, lai viņa atnes to atpakaļ, tā ir<br />
pagraba atslēdziņa! – izsaucās vecmāmiņa. Rasa ilgi<br />
nebija dzirdējusi viņas balsī tādu satraukumu. Varbūt<br />
vien toreiz, kad dīķī dzesēšanai ieliktajā bļodā ar lāceņu<br />
ķīseli nejauši ielēca krupītis. Un arī tad vecmāmiņa<br />
vairāk satraucās par to, kas notiks ar krupīti, nevis ar<br />
ķīseli.<br />
Rasa sauca. Un viņai izdevās, vāverēns jau traucās<br />
šurp. Tikai – bez atslēgas. Tumšās, mirdzošās actiņas<br />
gaidoši vērās cilvēkos. Rasa mēģināja vēlreiz, tomēr<br />
atslēga neuzradās.<br />
– Jākāpj pakaļ, – nolēma tētis. Un tā viņi arī darīja:<br />
brālis pakāpās uz tēta pleciem un centās aizsniegt priedes<br />
sānu zarus. Taču tie bija augstu! Tad tētis palēcās<br />
– ar visu Meldru plecos. Brālis izstieptām rokām pieķērās<br />
zaram, veikli kā mērkaķēns uzlīda līdz dobumam un<br />
iebāza tajā roku. Vāverēni pa to laiku bija pamukuši.<br />
– Dabūji? – Rasa no apakšas sauca.<br />
– Jā! Bet… te ir trīs atslēdziņas! Šķiet, ka vāveres<br />
tās krāj!<br />
– Kā – trīs?!<br />
Pēc tam brālis rāpās lejā, līdz tētis viņu noķēra.<br />
– Vai tik tā nav klēts atslēga, kuru mēs visi tā meklējām?<br />
–atpazina vectēvs.<br />
Rasa jutās priecīga, ka viss tik labi beidzies. Interesanti,<br />
vai arī pīlēnam var kaut ko iemācīt, meitenei vēl<br />
ienāca prātā, kad viņi atgriezās mājās.<br />
35
Visādassarunas<br />
– Kāpēc Olle ir tik kašķīgs un dusmīgs? – Rasa<br />
reizēm vaicāja savai mammai. Mamma daudz ko zināja,<br />
un viņai vajadzēja zināt arī par Olli!<br />
– Kā tev pašai liekas? – jautāja mamma.<br />
– Varbūt tāpēc, ka Sūnaišos maz runā, – minēja<br />
Rasa. – Viņi parasti kliedz viens uz otru. Kad biju ciemos,<br />
man gribējās mukt projām no turienes.<br />
– Redzi, tu jau pati tiki skaidrībā, – mamma<br />
pasmaidīja. – Kad kliedzam uz kādu, nav iespējams<br />
pateikt labus vārdus, nāk ārā tikai sliktie. Tāpat arī kliedzot<br />
nevar būt mīļš pret otru.<br />
Rasa atcerējās, ka rudenī vecmāmiņa bija adījusi<br />
tādas kā garas, biezas šalles dzeltenmelnās krāsās. Taču<br />
tās tikai izskatījās pēc šallēm. Kad visi valdziņi bija pareizi<br />
saadīti kopā, izrādījās, ka vecmāmiņai iznākuši bišu māju<br />
mētelīši, proti, kažociņi, ko ziemā aplikt ap stropiem, lai<br />
bites nenosaltu. Sūnaiši par tiem skaļi brīnījās – neko tādu<br />
viņi nebija redzējuši. Bet vecmāmiņa uzadīja vēl vienu<br />
īpaši skaistu bišu mājas mētelīti un uzdāvināja kaimiņiem.<br />
Pēc līdzīgām sarunām Rasa mēģināja saskaitīt, ko<br />
tad viņa īsti mīl. Meitene saskaitīja mammu un tēti, vecmāmiņu<br />
un vectētiņu, māsu un brāli. Arī Tiku un Čiku,<br />
Bimu, visus zirgus un kazas, vistas un zosis. Protams, arī<br />
jauno olu un pīlēnu, kas tajā iekšā! Vai tiešām tas būtu<br />
viss? Pašās beigās viņa atcerējās arī par tēta brāli, tēvoci<br />
Heino! Arī viņu Rasa ļoti mīlēja, kaut gan tēvocis dzīvoja<br />
patālu, pašā Estu zemē! Reizēm viņi visi iekāpa lielajā<br />
laivā un brauca pie tēvoča ciemos. Tētis ar vectētiņu<br />
airēja. Pa ceļam Rasa parasti aizmiga, bet, kad pamodās,<br />
viņi jau gandrīz bija galā. Tēvocis dzīvoja turpat vai jūras<br />
malā, un no viņa mājas varēja saskatīt staltu bāku. Viņš<br />
bija jūrnieks, brauca uz kuģiem un ik pa laikam atveda<br />
viņiem dāvanas. Vēl nesen Heino bija atrakstījis, ka bijis<br />
kārtējā ceļojumā un visus Mežpureņus gaida dāvanas.<br />
Tēvocis gan īsti nestāstīja, kādas, tikai pieminēja, ka<br />
Rasa no viņa saņems dzintara ķemmi ar iekusušu laimes<br />
zirneklīti. Meitene par to no sirds nopriecājās un gribēja<br />
braukt ķemmei pakaļ. Bet tētis teica, ka tagad ir daudz<br />
darbu – jāstāda kartupeļi, jāsēj auzas un griķi, tāpēc uz<br />
Estu zemi viņi braukšot pēc kāda laika.<br />
– Tikai vasarā? – pārprasīja Rasa. – Nē, tā nav laba<br />
doma. Ķemme taču līdz tam laikam var pazust, ko tad<br />
es darīšu?<br />
Tomēr vecāki palika pie sava. Rasa kādu laiku bija<br />
par to bēdīga. Bet tad viņai prātā ienāca lieliska doma:<br />
galu galā viņi uz Estu zemi var aizbraukt arī vieni paši –<br />
viņa, brālis un māsa!<br />
38 39
Ceļojums<br />
Sākumā ne Meldrs, ne Irbe negribēja piekrist šai<br />
Rasas idejai. Viņi pat teica, ka Rasa ir drusku traka. Bet<br />
Rasa atgādināja, ka arī viņi saņems dāvanas – gan Irbe,<br />
gan Meldrs.<br />
– Varbūt jūsu dāvanas būs vēl skaistākas? – viņa<br />
vaicāja. Un turpināja: – Tas nebūs grūti. Tu airēsi, mēs ar<br />
Irbi tev palīdzēsim un drīz vien būsim galā. Atvedīsim<br />
dāvanas arī mammai un tētim, vecmāmiņai un vectētiņam,<br />
viņi būs priecīgi! Un atceries, cik tēvoča Heino<br />
mājās vienmēr ir garšīgi ēdieni?<br />
Tas viss bija taisnība, tāpēc dienā, kad mamma ar<br />
tēti agri no rīta jūdza zirgu, lai dotos uz tirgu, arī bērni<br />
ilgāk nepalika gultās. Protams, viņi par savu lēmumu<br />
neko neteica arī vecvecākiem, kuriem vajadzēja viņus<br />
pieskatīt. Tā vietā pavisam klusi izgāja no mājām un<br />
steidzās uz ezermalu.<br />
– Jācer, tā ir laba doma, – vairāk tā kā pie sevis<br />
noteica Meldrs, pirms atraisīja laivas tauvu.<br />
– Tici man, ļoooooti laba, jo to izdomāju es! – viņu<br />
mierināja Rasa.<br />
Tālākais notika tieši tā, kā Rasa bija iedomājusies:<br />
viņi, pareizāk sakot, Meldrs, airēja un airēja, līdz Rasa<br />
aizmiga. Kad meitene pamodās, brālis vēl aizvien airēja,<br />
lai arī ne tik ātri. Viņš izskatījās sasarcis un piekusis.<br />
– Kur ir tā tava Estu zeme? – Viņš pikti raudzījās<br />
Rasā.<br />
– Drīz jābūt. – Meitene mirkšķināja miegainās<br />
acis. Spīdēja maija saule, visapkārt vīteroja putni. Arī<br />
Irbe centās palīdzēt ar airēšanu, bet tik un tā no tēvoča<br />
novada nebija ne miņas. Toties uzradās kaut kas cits –<br />
sala! Viņi piebrauca klāt nelielai ar zāli, krūmiem un<br />
kadiķiem apaugušai salai un izkāpa tās krastā. Meldrs<br />
piesēja laivu pie kādas vēja nogāzta koka saknes.<br />
– Man likās, Estu zeme ir drusku lielāka, – Brālis<br />
zobgalīgi paskatījās uz Rasu.<br />
– Man arī tā likās, – meitene nočukstēja, nesaprašanā<br />
vērdamās apkārt. Viņai gribējās raudāt.<br />
– Re, vēl viena laiva! – piepeši izsaucās Irbe, rādot<br />
ar pirkstu tālumā. Patiesi! Zilajā ūdenī vīdēja laiva, kas<br />
tuvojās salai! Bet tajā atradās…<br />
– Tētis! – no visa spēka iekliedzās Rasa un pielēca<br />
kājās. – Un vectētiņš Indars!<br />
Drīz viņi visi sēdēja tēta lielajā laivā, kamēr viņējā,<br />
piesieta tauvā, slīdēja tai nopakaļ.<br />
– Tad nu stāstiet vēlreiz, kur jūs bijāt tā saposušies?<br />
– jautāja tētis.<br />
40 41
– Mēs braucām uz Estu zemi, – skaidroja Rasa. –<br />
Pie tēvoča Heino pēc dāvanām, būtu arī tev ar mammu<br />
atveduši!<br />
– Tā bija viņas ideja, – piebilda Meldrs. – Nesaprotu,<br />
kādēļ tā arī neaizbraucām? Slīdēja taču labi,<br />
airēju, cik spēka!<br />
– Ja vien būtu iesēdušies pareizajā laivā, kas pie<br />
upes, – iesmējās tētis. – Vai neatceraties, ka pie tēvoča<br />
Heino vienmēr braucam pa upi? Bet jūs, palaidņi, aizgājāt<br />
uz ezeru.<br />
– Tāpēc man likās, ka neko neatpazīstu, – sūkstījās<br />
Irbe.<br />
Rasa nopūtās. Viņa bija gribējusi labu visiem, bet<br />
nebija zinājusi, kā īsti nokļūt pie tēvoča. Protams, pie<br />
viņa jābrauc pa upi, nevis pāri ezeram. Kad viņi devās<br />
ceļā visi kopā – ar tēti, mammu, vecmāmiņu un vectētiņu,<br />
reizēm paņemot līdzi arī Bimu, lai sunim vienam<br />
nav garlaicīgi, – tad gan vienmēr nokļuva, kur vajadzēja.<br />
Un Rasa nolēma pagaidīt savu dzintara ķemmi līdz<br />
vasaras vidum, kā mamma ar tēti bija solījuši. Gan jau<br />
tēvocis Heino to būs nolicis labi dziļi kādā atvilktnē, un<br />
nekas ļauns tai nenotiks.<br />
Divas pēdas, kartupelis<br />
Torīt Rasa negulēja tik ilgi kā parasti, bet modās<br />
līdz ar pārējiem, kad mamma viņu mīļi pakutināja pie<br />
vaidziņa. Meitene paskatījās pa labi – arī Irbe bija jau<br />
pieslējusies sēdus. Paskatījās pa kreisi – tur Meldrs<br />
stīvēja kājās bikses. Kas šodien notiks, Rasa mēģināja<br />
atcerēties, cenšoties noturēt vaļā acis. Un atcerējās: kartupeļi!<br />
Šodien viņi stādīs kartupeļus!<br />
Rasai tie ļoti garšoja. Gan mamma, gan vecmāmiņa<br />
prata pagatavot tik dažādus un garšīgus kartupeļu ēdienus,<br />
un tā nu nedrīkstēja notikt, ka viņu lielajā akmens<br />
pagrabā aptrūktos kartupeļu, vakar bija sacījis tētis.<br />
Tāpēc šodien tika rīkota stādīšanas talka.<br />
Rasai patika talkas, vismaz līdz vidum. Tad parasti<br />
kļuva nedaudz grūtāk un Rasa mēdza arī pačīkstēt. Bet<br />
tētis ar mammu palīdzēja, un sākās talkas otra puse<br />
– no vidus līdz beigām. Tas jau vairs nemaz nebija tik<br />
ilgi. Rasai patika, ka bieži vien viņi šajā laikā ne tikai<br />
strādāja, bet arī daudz ko pārrunāja. Tas bija citādi nekā<br />
pēc pēršanās pirtī, kad vectētiņš stāstīja dažādus jocīgus<br />
44 45
stāstus. Rasai tad parasti uznāca miegs, tāpēc beigas<br />
šiem stāstiem viņa lielākoties nedzirdēja. Taču, stādot<br />
kartupeļus, aizmigt bija daudz grūtāk.<br />
– Tēt, vai tu arī reiz biji maziņš? – Rasa vērsās pie<br />
tēta, kurš ar arklu dzina garas vagas.<br />
– Nu protams, – tētis pasmaidīja.<br />
– Un mamma? – Rasa vaicāja mātei, kura ar kapli<br />
vandīja ciet sastādītās vagas.<br />
– Arī viņa bija tikpat maziņa kā tagad tu, – apstiprināja<br />
tētis.<br />
– Vai arī vecmāmiņa bija maza? – Rasa nerimās un<br />
pat vairs negaidīja atbildi. Tad jau visi tādi bijuši, pat<br />
vectētiņš!<br />
– Ak, Rasa, vai tiešām tu domā, ka esi vienīgā? –<br />
brālis par viņu smējās.<br />
Kad Rasai apnika jautāt, viņa klusēja, likdama no<br />
sava groza zemē kartupeļus, kā bija parādījusi mamma.<br />
Kartupelis, divas pēdiņas, atkal kartupelis. Divas pēdiņas,<br />
atkal kartupelis. Un tā vagu pēc vagas. Beigās Rasa<br />
jutās krietni piekususi.<br />
– Man liekas, mums jābeidz tos stādīt, – viņa vērsās<br />
pie tēta. – Nevar taču ēst kartupeļus vien!<br />
– U-ū! Nāciet nu, pusdienas jau dziest galdā! – Kā<br />
izdzirdējusi Rasas žēlabas, lauka malā parādījās glābēja<br />
vecmāmiņa.<br />
Un viņi gāja, lai ēstu tos pašus brīnišķīgos kartupeļus<br />
ar gardām ceptas gaļas šķēlēm, salātiem un rūgušpienu.<br />
Kādu drusku atpūtušies, lielie atkal devās uz<br />
lauku. Viņiem līdzi aizgāja arī Irbe ar Meldru, bet Rasa<br />
palika mājās.<br />
– Tev šajā reizē pietiks, mīlulīt, – bija teikusi<br />
mamma. – Tu vēl esi maza, atpūties.<br />
Un Rasai bija skaidrs, ka šī ir talkas labākā daļa.<br />
– Vecmāmiņ, vai pie reizes nevajag kaut ko aiznest<br />
vistām? – vaicāja meitene, kad viņas bija palikušas vienas.<br />
– Aizskriešu apskatīties, kā klājas manai olai!<br />
Rasa to darīja vai katru dienu – skrēja uz kūti un<br />
skatījās uz Melnīti, kura tupēja perēklī. Arī šoreiz Rasai<br />
gribējās palūkoties uz olu, taču Melnīte neļāva, bet<br />
knāba ar knābi tā, ka sāpēja! Ak, cik labi, ka tur iekšā<br />
tomēr ir putns, nevis krokodils, iedomājās Rasa, pūšot<br />
sāpošo pirkstu. Ja jau tik grūti sagaidīt pīli, vai viņa<br />
spētu gaidīt trīsreiz ilgāk?<br />
48
Saldie augļi<br />
Sūrs darbs, saldi augļi, bija sacījusi vecmāmiņa,<br />
kad pēc grūtās un garās kartupeļu stādīšanas un arī<br />
vakariņām viņi visi mielojās ar dzērveņu uzputeni. Ar<br />
augļiem Rasa saprata arī brīdi, kad tētis teica:<br />
– Un tagad visi iesim spēlēt Traci – jautro<br />
jampadraci!<br />
Pēc šiem vārdiem Rasa skaļi spiedza. Spiedza arī<br />
Irbe un pat mamma! Patiesībā spiedza gandrīz visi, jo<br />
Tracis – jautrais jampadracis vecajā siena šķūnī bija kaut<br />
kas pavisam īpašs, varētu pat teikt, ka tā bija Mežpureņu<br />
ģimenes tradīcija. Rasa nezināja, kurš to iedibinājis –<br />
tētis vai vectētiņš –, bet tas arī nebija svarīgi. Galvenais<br />
bija piedalīties šajā spēlē – it visiem, arī vecmāmiņai un<br />
vectētiņam, protams! Tāpēc, kad jau atkal tētis pieminēja<br />
jampadrača vārdu, Rasa pirmā nepacietīgi dīdījās<br />
pie durvīm.<br />
– Vai es varēšu sākt pirmā? – viņa vaicāja. Un arī sāka.<br />
Rasa ņēma lielu koka metamo kauliņu un meta to<br />
pa grīdu.<br />
– Seši, es eju! – viņa teica un skaitīja lauciņus, kas<br />
bija uzzīmēti pa visu siena šķūni. Meitene apstājās uz<br />
lauciņa ar skaitli 6, kas šajā gadījumā izrādījās paaugsts<br />
bērza bluķītis. Kā tikai šajā spēlē nebija – katram gājienam<br />
kaut kas savs! Pie pašiem griestiem iekārtas šūpoles.<br />
Jumta kāpnes uz augšu. Un otras – uz leju. Tieši spēlei<br />
ievests zirdziņš Dūkanis, kura mugurā vajadzēja uzkāpt,<br />
ja uzkrita īstais skaitlis. Siena panti, kuros lēkāt un no<br />
kuriem lēkt lejā – un ne jau nu gluži tā, kā ienāk prātā.<br />
Vectēvs šim nolūkam bija uzšuvis pavisam īstu izpletni,<br />
tikai maziņu. Vēl tur pa rokai bija noliktas brilles, ko likt<br />
uz acīm lēkšanas brīdī! Un šajā spēlē bija arī gaisa tiltiņš<br />
un pat pazemes ala, kurai izlienot cauri, līdējs nonāca<br />
blakus šķūnī, bet no tā savukārt cita eja veda atpakaļ.<br />
Un virvē iesiets lielais koka toveris, kurā spēlētājs grabēdams<br />
varēja nobraukt slīpi lejā. Protams, tikai tad, ja<br />
viņš nonāca uz lauciņa ar skaitli 25!<br />
– Man šūpoles! – priecājās mamma, sēzdamās tajās<br />
iekšā.<br />
– Ļauj, es tev piepalīdzēšu, – sauca tētis un no<br />
savas vietas skrēja mammu iešūpot.<br />
– Kur tu stāvēji, vai atceries? – mamma bažīgi<br />
prašņāja.<br />
– Protams, pie Dūkaņa.<br />
– Nē, tēt, tu tikko lēci no siena panta! – Rasa<br />
iebilda.<br />
– Kas jums tur notiek? – brīnījās Meldrs, tikko<br />
veicis savu gājienu un izlīdis no pazemes alas.<br />
50 51
– Viņi vienkārši ampelējas, – Vectēvs Indars piemiedza<br />
viņam ar aci. – Bet es tikmēr jau esmu vinnējis!<br />
– viņš vēl piebilda viltīgā balsī.<br />
– Kā tad! – vecmāmiņa smejot izšāva. – Es redzēju,<br />
ka tu šmaucies! Labāk sāksim no jauna!<br />
Un viņi to arī darīja.<br />
Dzimšanas diena<br />
Rasa labi zināja, kurus cilvēkus viņa mīl visvairāk,<br />
un tas pats attiecās arī uz dienām. Viņa mīlēja visas dienas,<br />
kādas vien bija gadā, bet dažas – jo īpaši. Tādas bija,<br />
piemēram, dzimšanas dienas, kad viņa saņēma no visiem<br />
dāvanas. Arī mammas, tēta, brāļa, māsas un vecvecāku<br />
dzimšanas dienas bija īpašas, jo tad savukārt dāvanas<br />
varēja gatavot viņa pati. Protams, tādi bija arī Ziemassvētki,<br />
kad tētis atnesa eglīti. Viņi to ielika istabas vidū<br />
un izpušķoja ar svecītēm, mammas krāsotajiem sudraba<br />
čiekuriem un sarkaniem dzijas sarkankrūtīšiem. Pēc tam<br />
visi ēda vecmāmiņas ceptos raušus un piparkūkas. Patiesībā<br />
īpaša bija katra diena, kurā notika kas negaidīts un<br />
labs. Piemēram, vakardiena, kad bija atnācis Olle un cita<br />
starpā pastāstījis, ka viņa tētis aizvedis Zīdiņu atpakaļ<br />
un palaidis jūrā.<br />
– Tiešām? – Rasa nespēja apslēpt savu prieku. –<br />
Bet tu taču gribēji silto vesti, atceries? Nu tā tev būs<br />
jāšuj no vardes ādas! – viņa pazobojās.<br />
55
– Nebūs vis, – Olle iebilda. – Vakar pie mana tēta<br />
ieradās parunāties tavs tētis ar vectēvu un promejot<br />
uzdāvināja varenu aitādu. Tur sanāks ne tikai veste! Un<br />
Zīdiņš bija tik skaists, – zēns kā negribot piekrita.<br />
Tas bija vakar. Bet šodien… Šodien Rasu pamodināja<br />
klusi smiekli. Sačukstēšanās. Un buča. Kad<br />
meitene strauji atvēra acis, viņa redzēja, ka augšā<br />
uznākuši itin visi, kas vien Mežpureņos dzīvoja. Pat<br />
Bims bija uzstūmies un tagad bāza pie viņas savu<br />
slapjo purnu.<br />
– Mīlulīt, daudz laimes dzimšanas dienā! – teica<br />
mamma, pasniegdama zilo vijolīšu pušķi un baltu dāvanu<br />
sainīti. Vēl Rasa saņēma smalkas koka dzirnaviņas no<br />
tēta, izrakstītu lādīti no Meldra un brīnumjauku lellīti<br />
no Irbes. Jā, arī medus šūnu vācelīti un sudraba gredzentiņu<br />
no vectēva un buču no Bima. Kad jau likās, ka<br />
visas dāvanas beigušās, vecmāmiņa nolika viņas priekšā<br />
gaišu skalu groziņu ar vāku.<br />
– Kas tur? – Rasa nepacietīgi vaicāja.<br />
– Atver, – laipni mudināja mamma. Viņai to nemaz<br />
nevajadzēja darīt, Rasa jau bija pacēlusi vāku.<br />
– Pīlēns! Viņš ir izšķīlies?!<br />
Visi priecīgi iesmējās, raugoties uz mazo, pūkaino<br />
putniņu, kas gāzelēdamies pastaigājās pa groziņu.<br />
– Neticami, bet viņš izšķīlās tieši šorīt, dažas stundas<br />
pirms tevis, – pavēstīja vecmāmiņa. – Paskat, jau<br />
paguvis nožūt. Kad izkūņojās no čaumalas, sākumā bija<br />
slapjš un nevarīgs, bet nu jau kļuvis ņiprāks.<br />
– Neticami! – Rasa nopriecājās un piepeši kaut<br />
ko atcerējās. Viņa atminējās, kā vēl tikai pirms mēneša<br />
bija stāvējusi ezera krastā un aizmiegtām acīm lūgusi,<br />
lai feja piepilda viņas vēlēšanos. Atvērusi acis, meitene<br />
gan neredzēja nevienu pašu feju – ne ar burvju spārniem,<br />
ne bez tiem. Un tomēr – Rasa vēlreiz pavērās apkārt –<br />
viņas vēlēšanās bija piepildījusies!<br />
58
“Lūdzu, izdari tā,<br />
ka mēs visi esam laimīgi!”<br />
Mazās Rasas karstāko vēlēšanos kādreiz noteikti<br />
ir čukstējis ikviens no mums. Taču ne<br />
jau burvju feja mums dāvā nezūdošu prieku –<br />
laimes sajūtas radīšana ir pašu rokās.<br />
Šajā pasakā ievīta dzīves gudrība par to, kā ģimenē veidot<br />
mīlestības pilnas attiecības. Tā stāsta, cik svarīgi ir iekopt<br />
tradīcijas, vairot bērnos prieku, ieklausīties un būt kopā gan<br />
darbos, gan svētkos. Mīlestības piepildīta bērnība ir stabils<br />
pamats laimes sajūtai turpmākajā dzīvē, un vecāku atbildība<br />
ir šo pamatu veidot. Radīt pasaku uzaicinājām rakstnieci un<br />
dzejnieci Ievu Samausku. Viņa <strong>Amigo</strong> iniciatīvas laimīgām<br />
ģimenēm pētījumā gūtās atziņas ietērpusi pasakas valodā,<br />
stāstot par to, kas palīdz bērniem izaugt laimīgiem un no<br />
kādām kļūdām ģimenes attiecībās jāizvairās.<br />
Mežpureņu māju iemītnieki pierāda, ka problēmas var risināt<br />
ar mīlestību. To novēlam arī Jums!<br />
<strong>Amigo</strong> draudzīgā komanda