24.05.2016 Views

Labaka_davana_Amigo

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.

Ieva Samauska<br />

Gita Treice


Rasa – glābēja<br />

– Lūdzu, izdari tā, ka mēs visi esam laimīgi! Es,<br />

māsa un brālis, mamma, tētis, vecmāmiņa un arī vectētiņš,<br />

– Rasa čukstēja. Olle bija teicis: ja tā dara, vēlēšanās<br />

piepildās. Ja to dara tieši pusdienlaikā, tieši šajā<br />

vietā un ja ļoti, ļoti vēlas to, ko lūdz.<br />

Drusku nogaidījusi, Rasa atvēra acis. Viņa skatījās<br />

apkārt, bet nekas neliecināja, ka te bijusi kāda burvju<br />

feja. Olle gan apgalvoja, ka šeit viņas dzīvojot. Ezermalā<br />

fejas čumot un mudžot. Čabēja sausās niedres, un vējš<br />

šūpoja kārklu lokanos zarus. Turpat netālu Bims aizrautīgi<br />

rakās smiltīs ap kādu koka sakni. Citādi nemanīja<br />

nevienas dzīvas dvēseles. Piepeši viņas skatiens apstājās<br />

pie kaut kā kustīga, ko nesa ezera straume. Tā bija<br />

cepure! Nē, tā nebija cepure, bet ligzda. Un šajā ligzdā<br />

atradās ola! Kā tā uzradusies? Nesen vectētiņš Rasai<br />

pirms gulētiešanas stāstīja par krokodiliem, kuri dzīvojot<br />

kaut kur pasaulē. Gariem purniem un astēm, asiem<br />

zobiem – un tie piedzimst tieši no olas, apgalvoja vectēvs.<br />

Lai vai kā, pat ja tur iekšā atradās krokodils, šobrīd<br />

11


viņš vēl bija mazs. Mazs un bezpalīdzīgi vientuļš aukstās<br />

straumes varā. Meitene nolauza garāku niedri, vēl<br />

pastiepās uz pirkstgaliem un mēģināja savu atradumu<br />

aizsniegt. Tomēr kāda neliela sprīža pietrūka. Viņa mēģināja<br />

vēlreiz un vēlreiz, pat bīstami sazvāļojās, tik tikko<br />

noturēdama līdzsvaru, kad negaidot ūdens straume, kā<br />

vēlēdamās palīdzēt, pastūma ligzdu uz Rasas pusi.<br />

– Bim, liecies mierā, tas nav tev! – Rasa atgrūda<br />

suņa purnu, kas ziņkārīgi centās apošņāt atradumu.<br />

Ola bija gaiši zilganā krāsā. Meitene sajuta čaumalas<br />

vēsumu un saspieda atradumu ciešāk. Pat ja tur<br />

bija krokodils, viņam vajadzēja palīdzību! Tas nozīmēja<br />

siltumu un aizsardzību, saprata Rasa un žigli ieslēpa olu<br />

aiz siltās aitādas oderes. Tur tā bija drošībā! Uzmanīgi<br />

sargādama savu guvumu, viņa steidzās uz Mežpureņu<br />

māju pusi.<br />

Ziņkārīgais Olle<br />

Piepeši kā no gaisa meitenes priekšā uzradās Olle,<br />

ģērbies adītā džemperī, garā vestē un brūnās biksēs.<br />

Zēna kājas bija ieautas zābakos, galvā bija uzstīvēta<br />

cepure, bet aiz vestes jostas vīdēja nazītis ar koka spalu.<br />

– He, Rasa, – viņš izsaucās, palaizdams vaļā lokano<br />

zaru, kas kā liāna uzšāvās atpakaļ koka lapotnē. – Es<br />

redzēju, kā tu gāji pie fejām. – Viņa seja savilkās viltīgā<br />

grimasē. – Tu ar viņām sarunājies, vai ne? Es tevi izspiegoju<br />

un zinu, ka tu negāji tāpat! Redzēju, tu vēl kaut ko<br />

darīji, bet nespēju saskatīt. Kas tev tur ir? Parādi!<br />

Rasa nedzirdami nopūtās. Ar Olli bija tīrais posts.<br />

Kopā ar abām māsām Elzu un Gundegu zēns dzīvoja<br />

netālu no lielā strauta. Sūnaiši bija Mežpureņu tuvākie<br />

kaimiņi, bet neteiksim, ka paši draudzīgākie. Sūnaiši bija<br />

drausmīgi ķildīgi. Ķildojās ne tikai savā starpā, bet ar<br />

ikvienu, ko satika ceļā, bija ievērojusi Rasa. Ķildīgums<br />

nav pati labākā īpašība. No tā vajadzēja tikt vaļā tāpat<br />

kā no kārpām un utīm, ja tādas nejauši uzradās, bija<br />

teikusi Rasas mamma. Diemžēl Sūnaiši tā nedomāja un<br />

13


ar savu ķildīgumu gluži labi sadzīvoja. Arī Olle un abas<br />

viņa māsas. Acīmredzot viņiem likās, ka utis un kārpas<br />

ir laba lieta.<br />

– Kas tev tur ir? – zēns atkārtoja, nepacietīgi<br />

izstiepdams roku. – Rādi šurp!<br />

Labi, ka Rasa bija attapīga kā lapsa – tā mēdza<br />

sacīt viņas vecmāmiņa Asne. Brīdī, kad Olles roka teju<br />

pieskārās olai, viņa atcerējās zēna briesmīgās bailes no<br />

vardēm un teica:<br />

– Skaties arī, ja tā vēlies! Tā ir zaļā varde, tūlīt tev<br />

parādīšu, cik viņa skaista!<br />

– Varde?! Vēē! – Olle izsaucās, palēkdams soli<br />

sāņus. Tad, acīmredzot sapratis, ka neklājas sarunbiedra,<br />

turklāt vēl skuķa, priekšā izrādīt bailes, sacīja:<br />

– Phe, vardes ir sīka vienība! Lūk, mans tētis noķēris<br />

un atvedis mājās roņu mazuli, tā pavisam cita lieta!<br />

Kad būsi pie mums, parādīšu.<br />

Rasa neticēja savām ausīm. Viņa savu mūžu nebija<br />

redzējusi roni, un nu tāds dzīvoja kaimiņu sētā?<br />

– Kāpēc jūs viņu paņēmāt? – meitene izsaucās. –<br />

Varbūt turpat netālu bija mamma, kas tagad uztraucas<br />

par savu mazulīti!<br />

– Kāda man tur bēda? – Olle atmeta ar roku. –<br />

Roņiem ir silts kažoks, man tiks jauna veste. Tu, dumiķe,<br />

varbūt domā, ka tā jāšuj no vardes ādas?<br />

– Nē, tā es nedomāju, – Rasa atcirta un pagriezās<br />

promiešanai. Šis Olle nudien mācēja nokaitināt! Tad jau<br />

labāk būtu paciest kārpas, viņai ienāca prātā.<br />

Slēptuve<br />

Rasa nezināja, ko par viņas atradumu teiks<br />

mamma un tētis. Vai arī viņi uzskatīs, ka olai vajadzīga<br />

palīdzība? Ja nu liks nest atpakaļ? Ja nu patiesībā arī šai<br />

olai ir mamma – gluži tāpat, kā viņa pirms mirkļa to bija<br />

teikusi Ollem? Mamma, kura raud un pārdzīvo, ka Rasa<br />

aiznesusi viņas mazulīti? Piepeši meitene vairs nezināja,<br />

ko domāt, tāpēc par savu atradumu nolēma pagaidām<br />

nevienam nestāstīt.<br />

– Mīlulīt, kur tu biji pazudusi? – gribēja zināt Asne,<br />

kuru viņa satika pirmo. Vecmāmiņa lielajā māla bļodā<br />

jauca pankūku mīklu. Plītī jau kurējās uguns, iesildīdama<br />

čuguna riņķus. Turpat tālāk pie galda Rasas brālis<br />

Meldrs meistaroja putnu būrīti, atstutējis pret grīdu.<br />

– Es? – Rasa pārvaicāja. – Krastmalā spēlējos. Olle<br />

mani aizkavēja.<br />

– Tu ar viņu parunājies? – painteresējās Asne.<br />

Rasa pamāja.<br />

– Tas labi. Reizēm man šķiet, ka ar to puiku neviens<br />

nerunā, – vairāk tā kā pie sevis bilda vecmāmiņa.<br />

16 17


Taču Rasa tikmēr jau klusītēm slīdēja uz savu kaktiņu<br />

augšā pie mūrīša. Mūrītis bija tik liels un plats, ka<br />

tur pietika vietas visiem Mežpureņu bērniem, arī Rasas<br />

brālim un māsai Irbei. Viņas mamma Rute un tētis Dravis<br />

gulēja istabas labajā stūrī, bet vecmāmiņa un vectēvs<br />

Indars – kreisajā. Tā tas bija, cik vien Rasa sevi atcerējās.<br />

– Kur mamma ar tēti? – Rasa no augšas vērsās pie<br />

vecmāmiņas, vienlaikus cenšoties sasildīt olu. Viņa tai<br />

apkārt bija aplikusi savu cimdiņu un mīksto kazas vilnas<br />

lakatu, kas bija izslavēts kā pats siltākais no visiem lakatiem,<br />

un skatījās, kur varētu noslēpt vīstokli.<br />

– Aizgāja cirpt aitas. Drīz jau būs atpakaļ.<br />

– Un Irbe?<br />

– Lasa māllēpju ziedus tējai.<br />

– Un vectētiņš?<br />

– Vectētiņš, šķiet, ķimerējas pa šķūnīti. Kas ir,<br />

mīlulīt? – Vecmāmiņa nolika uz galda bļodu. – Esi sailgojusies<br />

pēc visiem? Nāc, es tevi samīļošu!<br />

Pēdējo reizi uzmetusi skatienu slēptuvei iedobītē<br />

starp spilvenu un sienu, Rasa nospurdza lejup. Kad vecmāmiņas<br />

siltās, spēcīgās rokas viņu cieši apskāva, Rasa<br />

ar degunu neviļus piespiedās svītrainajam priekšautam.<br />

Tas smaržoja pēc ēdiena. Tomēr šajā brīdī starp viņu un<br />

vecmāmiņu bija iespraucies vēl kaut kas. Rasa zināja, ka<br />

tas ir noslēpums par olu. Bet tur nu neko nevarēja darīt,<br />

un meitene gandrīz nedzirdami nopūtās.<br />

Dāvanas<br />

– Kur ir mūsu princesīte? – Rasu pamodināja skaļa<br />

balss.<br />

– Tētis! – Rasa pielēca augšā no krēsla, kurā bija<br />

neviļus iesnaudusies, un metās ap kaklu lielajam, staltajam<br />

vīram, kas stāvēja durvīs.<br />

– Skaties, ko es tev atnesu! – tētis rādīja. Viņa<br />

rokās bija kupls balto vizbuļu pušķis.<br />

– Viss izcirtums kā ar baltu palagu pārklāts, – tētis<br />

stāstīja un pacēla Rasu augstu gaisā. Viņa aplaida skatienu<br />

visapkārt un jau atkal atcerējās par olu. Ak, cerams,<br />

ka viņa to ir labi noslēpusi! Rasa jutās visai norūpējusies.<br />

– Rasiņ, nāc, skat, kas te! – Durvīs stāvēja arī<br />

mamma, un meitene skrēja skatīties. Ai! Mammas<br />

plaukstā bija neredzētas krāsas putna spalva – tā zilzaļa<br />

vizuļoja saules staros!<br />

– Cik skaista! – meitene priecājās, paņēmusi spalvu<br />

rokās. – Kam tā pieder?<br />

– Tā tev dāvana no zivju dzenīša, – paskaidroja tētis.<br />

– Tie ir ļoti skaisti putniņi. Kad beigsies ligzdošanas<br />

20 21


laiks, aiziesim visi uz Tālo ezeru pavērot. Zinu, tur viņi<br />

čum un mudž…<br />

Rasai likās, ka vēl nesen viņa par čumēšanu un<br />

mudžēšanu kaut kur jau ir dzirdējusi. Ak, jā, tā Olle<br />

teica par ezermalu un pasaku fejām, kas piepilda vēlēšanās.<br />

Šodien viņa bija centusies to pārbaudīt. Nevienu<br />

feju gan nesatika, toties izvilka olu. Rasa vēlreiz nedzirdami<br />

nopūtās.<br />

– Kas noticis, princesīt? – Mamma tomēr bija<br />

sadzirdējusi. – Neuztraucies, ja nevarēsi paiet, teikšu,<br />

lai tētis paņem tevi pikpaunā. Tāpat kā kādreiz mans<br />

tētis mani.<br />

22


– Tavs tētis? – Rasa brīnījās. – Vai es viņu pazīstu?<br />

Mamma pasmaidīja, bet tētis un vecmāmiņa pat<br />

iesmējās.<br />

– Un kā vēl! Tas taču ir tavs vectētiņš! – Nu arī<br />

Rasa smējās skaļāk par visiem.<br />

Šajā brīdī no jauna vērās durvis un tajās stāvēja<br />

tikko piesauktais.<br />

– Kur mana Asne, mana puķīte? – vaicāja vectētiņš<br />

Indars, lūkodamies apkārt. Viņam rokās bija rūpīgi darināta<br />

bērza tāss turza, līdz augšai pilna ar bērzu sulām.<br />

– Bērzi tek kā traki! Nāc un iedzer, lai esi smuka<br />

kā arvien, – viņš aicināja vecmāmiņu. Tas Rasai viņā<br />

patika vislabāk – vectētiņš vienmēr staroja priekā.<br />

Negaidītais pavērsiens<br />

Viss mainījās tik strauji! Vēl vakarā Rasa pirms<br />

miega bija nobučojusi olu un novēlējusi labunakti gluži<br />

tāpat, kā to ik vakaru viņai darīja mamma. Rīta agrumā<br />

Rasu bija uzmodinājusi vecmāmiņa, sakot, ka atnācis<br />

Olle. “Nāc, iesim, parādīšu tev ronīti!” zēns nepacietīgi<br />

aicināja, un Rasa bija devusies līdzi. Bet, kad pēc<br />

dažām stundām viņa pārnāca mājās, atklājās, ka ola ir<br />

pazudusi.<br />

Rasa atgriezās, vēlēdamās ātrāk izstāstīt, kā viņai<br />

gājis.<br />

– Atcerieties, es jums teicu, ka Olles tētis noķēris<br />

ronīti? – viņa vērsās pie vecmāmiņas un vectētiņa, kuri<br />

meiteni sagaidīja istabā. – Iedomājieties, viņu sauc par<br />

Zīdiņu! Un viņa kažoks ir tik pūkains un zīdīgs, – Rasa<br />

jūsmoja, kad piepeši ievēroja vecmāmiņas sejas izteiksmi.<br />

Meitene uzmeta žiglu skatienu arī vectētiņam, tūlīt pietrūkās<br />

kājās un metās augšā uz savu guļvietu.<br />

– Rasa, pagaidi! – nopakaļ skanēja Asnes balss,<br />

taču viņa neklausījās.<br />

25


Piesteigusies pie savas gultas vietas, Rasa izstiepa<br />

roku un mēģināja sataustīt noslēpto olu. Pirksti neko<br />

neatrada. Ola bija pazudusi! Kā tas varēja notikt? Varbūt<br />

Bims to apēdis, meitenei ienāca prātā, viņš taču bija<br />

tik kārs uz olu kulteni!<br />

– Mamma atrada tavu olu, – teica vecmāmiņa viņai<br />

aiz muguras.<br />

– Mamma? – Rasa spēji izsaucās.<br />

– Viņa sarīkoja lielo pavasara tīrīšanu. Kā katru<br />

gadu izpurināja visus matračus un pavisam nejauši<br />

atrada tavu slēptuvi.<br />

– Un kur viņa to lika? – meitene no sirds satraucās.<br />

– Varbūt izmeta ārā, jo sabijās, ka krokodils izaugs pārāk<br />

liels?<br />

– Krokodils? – vecmāmiņa pārjautāja un saņēma<br />

mazmeitas roku. – Nāc, iesim, es tev ko parādīšu!<br />

Sekojot Bimam, viņas abas pagāja garām malkas<br />

šķūnim un akmens pagrabam, kurā visu ziemu bija glabājušies<br />

vasarā sagatavotie krājumi. Tad tuvojās kūtij,<br />

kurā dzīvoja zirgi, aitas un kazas, vistas un zosis.<br />

– Mamma atnesa olu uz kūti? – brīnījās Rasa. Viņa<br />

neko nesaprata.<br />

Vecmāmiņa pieveda Rasu pie vistu aploka un<br />

atvēra durvis.<br />

– Vai redzi Melnīti? – Vecmāmiņa rādīja uz vistiņu,<br />

kas sēdēja ligzdā. Pārējās pastaigājās un knābāja graudus.<br />

– Zem Melnītes ir paliktas oliņas, jo viņa perē cālīšus.<br />

Un tagad arī tevis atrasto olu ar meža pīles pīlēnu.<br />

– Pīlēnu? – Rasa iepleta acis. – Tur iekšā ir pīlēns?<br />

– Mīlulīt, man liekas, šoreiz tu esi kļūdījusies, –<br />

vecmāmiņa iesmējās. – Bet ceru, tas tevi pārāk nesarūgtinās,<br />

turēt pīles tomēr ir vieglāk nekā krokodilu!<br />

Un Rasa viņai no sirds piekrita.<br />

28


Notikums ar astēm<br />

Rasa jutās bezgala laimīga, ka viss tik labi atrisinājies.<br />

Bija grūti iedomāties, ko viņa būtu darījusi, ja<br />

no olas būtu izšķīlies krokodils, pat ja arī ļoti maziņš!<br />

Tāpat nebija ne jausmas, kā izdotos tik ilgi noturēt olu<br />

siltumā. Vectēvs zināja stāstīt, ka mazie krokodilēni<br />

no olām izšķiļas tikai pēc deviņdesmit dienām. Toties<br />

pīlēni – jau pēc nepilna mēneša! Nudien, ar pīlēm bija<br />

daudz vienkāršāk.<br />

– Es nezināju, ka dzīvnieciņi ir tik dažādi, – Rasa<br />

sacīja vakarā, kad visi sēdēja ap vakariņu galdu un<br />

mamma ar vecmāmiņu lika uz šķīvjiem ēdienu.<br />

– Vai ne? – tētis piekrita. – Ar viņiem nekad<br />

nav garlaicīgi. Tāpēc pajautāšu, kā tagad klājas tavām<br />

kuplastēm?<br />

Ai! Domājot un uztraucoties par olu, Rasa bija<br />

piemirsusi abus mazos vāverēnus, kuri dzīvoja vienā no<br />

meža augstākajām priedēm un ar kuriem viņa bija cieši<br />

sadraudzējusies. Tik ļoti, ka bija iedevusi katram savu<br />

vārdu un vēl apmācījusi skriešanā. Čiks un Tiks prata<br />

sēdēt uz zara un gaidīja tikai vienu viņas komandu, lai<br />

tūlīt sāktu joņot. Uzskrējuši līdz priedes galotnei, vāverēni<br />

apgriezās un skrēja lejā. Rasai patika vērot šo sacensību<br />

un atkārtot komandu vēl un vēl. Savukārt vāverēniem<br />

patika to izpildīt, jo tad viņi saņēma no Rasas pa<br />

riekstam, bet uzvarētājs pat divus!<br />

– Kā būtu, ja tu mums viņas parādītu? – piepeši<br />

ierosināja tētis. – To, kā viņas prot skriet? Atceries, tu<br />

stāstīji!<br />

– Vāveres? – Rasa iepriecināta pārjautāja. – Kad?<br />

– Tūlīt! – tētis kala dzelzi, kamēr tā karsta. – Tāpat<br />

uzreiz pēc vakariņām neiesim pie miera.<br />

Rasai likās, ka varbūt mamma iebildīs, jo viņai<br />

jāmazgā trauki. Taču mamma neko neteica. Laikam arī<br />

viņa gribēja redzēt vāveru trikus, tāpat kā tētis. Tieši tā<br />

arī notika! Čiks un Tiks sēdēja savā priedē, it kā būtu<br />

viņus jau gaidījuši! Abi klausīja Rasas komandām gandrīz<br />

vēl labāk nekā Bims, kurš mīļā miera labad šoreiz<br />

bija atstāts mājās. Čiks un Tiks skrēja pa priedi augšā un<br />

lejā kā divas rudas bultiņas, kuplās astes mētādami. Tas<br />

izskatījās tik jauki, ka visi pat aplaudēja.<br />

– Kas to būtu domājis, ka viņi tik klausīgi, – brīnījās<br />

Meldrs.<br />

– Vai to, ka Rasa ir tik pacietīga skolotāja, – piebilda<br />

Irbe.<br />

– Man liekas, arī tu esi pelnījusi kādu balvu, tāpat<br />

kā viņas – riekstus, – ieminējās vectētiņš. Un vecmāmiņa<br />

piekrītoši pamāja, vieglītēm piedurdamās vienai<br />

32 33


no vāverēm ar atslēdziņu, ko turēja rokās. Šajā mirklī<br />

Čiks vai varbūt Tiks, jo viņi bija tik līdzīgi, pakampa<br />

atslēdziņu, vienā stiepienā uzskrēja augšā pa priedes<br />

stāvo stumbru un ar visu nešļavu pazuda savā dobumā!<br />

– Āāāā! – visi pārsteigumā noelsās.<br />

– Dod komandu, lai viņa atnes to atpakaļ, tā ir<br />

pagraba atslēdziņa! – izsaucās vecmāmiņa. Rasa ilgi<br />

nebija dzirdējusi viņas balsī tādu satraukumu. Varbūt<br />

vien toreiz, kad dīķī dzesēšanai ieliktajā bļodā ar lāceņu<br />

ķīseli nejauši ielēca krupītis. Un arī tad vecmāmiņa<br />

vairāk satraucās par to, kas notiks ar krupīti, nevis ar<br />

ķīseli.<br />

Rasa sauca. Un viņai izdevās, vāverēns jau traucās<br />

šurp. Tikai – bez atslēgas. Tumšās, mirdzošās actiņas<br />

gaidoši vērās cilvēkos. Rasa mēģināja vēlreiz, tomēr<br />

atslēga neuzradās.<br />

– Jākāpj pakaļ, – nolēma tētis. Un tā viņi arī darīja:<br />

brālis pakāpās uz tēta pleciem un centās aizsniegt priedes<br />

sānu zarus. Taču tie bija augstu! Tad tētis palēcās<br />

– ar visu Meldru plecos. Brālis izstieptām rokām pieķērās<br />

zaram, veikli kā mērkaķēns uzlīda līdz dobumam un<br />

iebāza tajā roku. Vāverēni pa to laiku bija pamukuši.<br />

– Dabūji? – Rasa no apakšas sauca.<br />

– Jā! Bet… te ir trīs atslēdziņas! Šķiet, ka vāveres<br />

tās krāj!<br />

– Kā – trīs?!<br />

Pēc tam brālis rāpās lejā, līdz tētis viņu noķēra.<br />

– Vai tik tā nav klēts atslēga, kuru mēs visi tā meklējām?<br />

–atpazina vectēvs.<br />

Rasa jutās priecīga, ka viss tik labi beidzies. Interesanti,<br />

vai arī pīlēnam var kaut ko iemācīt, meitenei vēl<br />

ienāca prātā, kad viņi atgriezās mājās.<br />

35


Visādassarunas<br />

– Kāpēc Olle ir tik kašķīgs un dusmīgs? – Rasa<br />

reizēm vaicāja savai mammai. Mamma daudz ko zināja,<br />

un viņai vajadzēja zināt arī par Olli!<br />

– Kā tev pašai liekas? – jautāja mamma.<br />

– Varbūt tāpēc, ka Sūnaišos maz runā, – minēja<br />

Rasa. – Viņi parasti kliedz viens uz otru. Kad biju ciemos,<br />

man gribējās mukt projām no turienes.<br />

– Redzi, tu jau pati tiki skaidrībā, – mamma<br />

pasmaidīja. – Kad kliedzam uz kādu, nav iespējams<br />

pateikt labus vārdus, nāk ārā tikai sliktie. Tāpat arī kliedzot<br />

nevar būt mīļš pret otru.<br />

Rasa atcerējās, ka rudenī vecmāmiņa bija adījusi<br />

tādas kā garas, biezas šalles dzeltenmelnās krāsās. Taču<br />

tās tikai izskatījās pēc šallēm. Kad visi valdziņi bija pareizi<br />

saadīti kopā, izrādījās, ka vecmāmiņai iznākuši bišu māju<br />

mētelīši, proti, kažociņi, ko ziemā aplikt ap stropiem, lai<br />

bites nenosaltu. Sūnaiši par tiem skaļi brīnījās – neko tādu<br />

viņi nebija redzējuši. Bet vecmāmiņa uzadīja vēl vienu<br />

īpaši skaistu bišu mājas mētelīti un uzdāvināja kaimiņiem.<br />

Pēc līdzīgām sarunām Rasa mēģināja saskaitīt, ko<br />

tad viņa īsti mīl. Meitene saskaitīja mammu un tēti, vecmāmiņu<br />

un vectētiņu, māsu un brāli. Arī Tiku un Čiku,<br />

Bimu, visus zirgus un kazas, vistas un zosis. Protams, arī<br />

jauno olu un pīlēnu, kas tajā iekšā! Vai tiešām tas būtu<br />

viss? Pašās beigās viņa atcerējās arī par tēta brāli, tēvoci<br />

Heino! Arī viņu Rasa ļoti mīlēja, kaut gan tēvocis dzīvoja<br />

patālu, pašā Estu zemē! Reizēm viņi visi iekāpa lielajā<br />

laivā un brauca pie tēvoča ciemos. Tētis ar vectētiņu<br />

airēja. Pa ceļam Rasa parasti aizmiga, bet, kad pamodās,<br />

viņi jau gandrīz bija galā. Tēvocis dzīvoja turpat vai jūras<br />

malā, un no viņa mājas varēja saskatīt staltu bāku. Viņš<br />

bija jūrnieks, brauca uz kuģiem un ik pa laikam atveda<br />

viņiem dāvanas. Vēl nesen Heino bija atrakstījis, ka bijis<br />

kārtējā ceļojumā un visus Mežpureņus gaida dāvanas.<br />

Tēvocis gan īsti nestāstīja, kādas, tikai pieminēja, ka<br />

Rasa no viņa saņems dzintara ķemmi ar iekusušu laimes<br />

zirneklīti. Meitene par to no sirds nopriecājās un gribēja<br />

braukt ķemmei pakaļ. Bet tētis teica, ka tagad ir daudz<br />

darbu – jāstāda kartupeļi, jāsēj auzas un griķi, tāpēc uz<br />

Estu zemi viņi braukšot pēc kāda laika.<br />

– Tikai vasarā? – pārprasīja Rasa. – Nē, tā nav laba<br />

doma. Ķemme taču līdz tam laikam var pazust, ko tad<br />

es darīšu?<br />

Tomēr vecāki palika pie sava. Rasa kādu laiku bija<br />

par to bēdīga. Bet tad viņai prātā ienāca lieliska doma:<br />

galu galā viņi uz Estu zemi var aizbraukt arī vieni paši –<br />

viņa, brālis un māsa!<br />

38 39


Ceļojums<br />

Sākumā ne Meldrs, ne Irbe negribēja piekrist šai<br />

Rasas idejai. Viņi pat teica, ka Rasa ir drusku traka. Bet<br />

Rasa atgādināja, ka arī viņi saņems dāvanas – gan Irbe,<br />

gan Meldrs.<br />

– Varbūt jūsu dāvanas būs vēl skaistākas? – viņa<br />

vaicāja. Un turpināja: – Tas nebūs grūti. Tu airēsi, mēs ar<br />

Irbi tev palīdzēsim un drīz vien būsim galā. Atvedīsim<br />

dāvanas arī mammai un tētim, vecmāmiņai un vectētiņam,<br />

viņi būs priecīgi! Un atceries, cik tēvoča Heino<br />

mājās vienmēr ir garšīgi ēdieni?<br />

Tas viss bija taisnība, tāpēc dienā, kad mamma ar<br />

tēti agri no rīta jūdza zirgu, lai dotos uz tirgu, arī bērni<br />

ilgāk nepalika gultās. Protams, viņi par savu lēmumu<br />

neko neteica arī vecvecākiem, kuriem vajadzēja viņus<br />

pieskatīt. Tā vietā pavisam klusi izgāja no mājām un<br />

steidzās uz ezermalu.<br />

– Jācer, tā ir laba doma, – vairāk tā kā pie sevis<br />

noteica Meldrs, pirms atraisīja laivas tauvu.<br />

– Tici man, ļoooooti laba, jo to izdomāju es! – viņu<br />

mierināja Rasa.<br />

Tālākais notika tieši tā, kā Rasa bija iedomājusies:<br />

viņi, pareizāk sakot, Meldrs, airēja un airēja, līdz Rasa<br />

aizmiga. Kad meitene pamodās, brālis vēl aizvien airēja,<br />

lai arī ne tik ātri. Viņš izskatījās sasarcis un piekusis.<br />

– Kur ir tā tava Estu zeme? – Viņš pikti raudzījās<br />

Rasā.<br />

– Drīz jābūt. – Meitene mirkšķināja miegainās<br />

acis. Spīdēja maija saule, visapkārt vīteroja putni. Arī<br />

Irbe centās palīdzēt ar airēšanu, bet tik un tā no tēvoča<br />

novada nebija ne miņas. Toties uzradās kaut kas cits –<br />

sala! Viņi piebrauca klāt nelielai ar zāli, krūmiem un<br />

kadiķiem apaugušai salai un izkāpa tās krastā. Meldrs<br />

piesēja laivu pie kādas vēja nogāzta koka saknes.<br />

– Man likās, Estu zeme ir drusku lielāka, – Brālis<br />

zobgalīgi paskatījās uz Rasu.<br />

– Man arī tā likās, – meitene nočukstēja, nesaprašanā<br />

vērdamās apkārt. Viņai gribējās raudāt.<br />

– Re, vēl viena laiva! – piepeši izsaucās Irbe, rādot<br />

ar pirkstu tālumā. Patiesi! Zilajā ūdenī vīdēja laiva, kas<br />

tuvojās salai! Bet tajā atradās…<br />

– Tētis! – no visa spēka iekliedzās Rasa un pielēca<br />

kājās. – Un vectētiņš Indars!<br />

Drīz viņi visi sēdēja tēta lielajā laivā, kamēr viņējā,<br />

piesieta tauvā, slīdēja tai nopakaļ.<br />

– Tad nu stāstiet vēlreiz, kur jūs bijāt tā saposušies?<br />

– jautāja tētis.<br />

40 41


– Mēs braucām uz Estu zemi, – skaidroja Rasa. –<br />

Pie tēvoča Heino pēc dāvanām, būtu arī tev ar mammu<br />

atveduši!<br />

– Tā bija viņas ideja, – piebilda Meldrs. – Nesaprotu,<br />

kādēļ tā arī neaizbraucām? Slīdēja taču labi,<br />

airēju, cik spēka!<br />

– Ja vien būtu iesēdušies pareizajā laivā, kas pie<br />

upes, – iesmējās tētis. – Vai neatceraties, ka pie tēvoča<br />

Heino vienmēr braucam pa upi? Bet jūs, palaidņi, aizgājāt<br />

uz ezeru.<br />

– Tāpēc man likās, ka neko neatpazīstu, – sūkstījās<br />

Irbe.<br />

Rasa nopūtās. Viņa bija gribējusi labu visiem, bet<br />

nebija zinājusi, kā īsti nokļūt pie tēvoča. Protams, pie<br />

viņa jābrauc pa upi, nevis pāri ezeram. Kad viņi devās<br />

ceļā visi kopā – ar tēti, mammu, vecmāmiņu un vectētiņu,<br />

reizēm paņemot līdzi arī Bimu, lai sunim vienam<br />

nav garlaicīgi, – tad gan vienmēr nokļuva, kur vajadzēja.<br />

Un Rasa nolēma pagaidīt savu dzintara ķemmi līdz<br />

vasaras vidum, kā mamma ar tēti bija solījuši. Gan jau<br />

tēvocis Heino to būs nolicis labi dziļi kādā atvilktnē, un<br />

nekas ļauns tai nenotiks.<br />

Divas pēdas, kartupelis<br />

Torīt Rasa negulēja tik ilgi kā parasti, bet modās<br />

līdz ar pārējiem, kad mamma viņu mīļi pakutināja pie<br />

vaidziņa. Meitene paskatījās pa labi – arī Irbe bija jau<br />

pieslējusies sēdus. Paskatījās pa kreisi – tur Meldrs<br />

stīvēja kājās bikses. Kas šodien notiks, Rasa mēģināja<br />

atcerēties, cenšoties noturēt vaļā acis. Un atcerējās: kartupeļi!<br />

Šodien viņi stādīs kartupeļus!<br />

Rasai tie ļoti garšoja. Gan mamma, gan vecmāmiņa<br />

prata pagatavot tik dažādus un garšīgus kartupeļu ēdienus,<br />

un tā nu nedrīkstēja notikt, ka viņu lielajā akmens<br />

pagrabā aptrūktos kartupeļu, vakar bija sacījis tētis.<br />

Tāpēc šodien tika rīkota stādīšanas talka.<br />

Rasai patika talkas, vismaz līdz vidum. Tad parasti<br />

kļuva nedaudz grūtāk un Rasa mēdza arī pačīkstēt. Bet<br />

tētis ar mammu palīdzēja, un sākās talkas otra puse<br />

– no vidus līdz beigām. Tas jau vairs nemaz nebija tik<br />

ilgi. Rasai patika, ka bieži vien viņi šajā laikā ne tikai<br />

strādāja, bet arī daudz ko pārrunāja. Tas bija citādi nekā<br />

pēc pēršanās pirtī, kad vectētiņš stāstīja dažādus jocīgus<br />

44 45


stāstus. Rasai tad parasti uznāca miegs, tāpēc beigas<br />

šiem stāstiem viņa lielākoties nedzirdēja. Taču, stādot<br />

kartupeļus, aizmigt bija daudz grūtāk.<br />

– Tēt, vai tu arī reiz biji maziņš? – Rasa vērsās pie<br />

tēta, kurš ar arklu dzina garas vagas.<br />

– Nu protams, – tētis pasmaidīja.<br />

– Un mamma? – Rasa vaicāja mātei, kura ar kapli<br />

vandīja ciet sastādītās vagas.<br />

– Arī viņa bija tikpat maziņa kā tagad tu, – apstiprināja<br />

tētis.<br />

– Vai arī vecmāmiņa bija maza? – Rasa nerimās un<br />

pat vairs negaidīja atbildi. Tad jau visi tādi bijuši, pat<br />

vectētiņš!<br />

– Ak, Rasa, vai tiešām tu domā, ka esi vienīgā? –<br />

brālis par viņu smējās.<br />

Kad Rasai apnika jautāt, viņa klusēja, likdama no<br />

sava groza zemē kartupeļus, kā bija parādījusi mamma.<br />

Kartupelis, divas pēdiņas, atkal kartupelis. Divas pēdiņas,<br />

atkal kartupelis. Un tā vagu pēc vagas. Beigās Rasa<br />

jutās krietni piekususi.<br />

– Man liekas, mums jābeidz tos stādīt, – viņa vērsās<br />

pie tēta. – Nevar taču ēst kartupeļus vien!<br />

– U-ū! Nāciet nu, pusdienas jau dziest galdā! – Kā<br />

izdzirdējusi Rasas žēlabas, lauka malā parādījās glābēja<br />

vecmāmiņa.<br />

Un viņi gāja, lai ēstu tos pašus brīnišķīgos kartupeļus<br />

ar gardām ceptas gaļas šķēlēm, salātiem un rūgušpienu.<br />

Kādu drusku atpūtušies, lielie atkal devās uz<br />

lauku. Viņiem līdzi aizgāja arī Irbe ar Meldru, bet Rasa<br />

palika mājās.<br />

– Tev šajā reizē pietiks, mīlulīt, – bija teikusi<br />

mamma. – Tu vēl esi maza, atpūties.<br />

Un Rasai bija skaidrs, ka šī ir talkas labākā daļa.<br />

– Vecmāmiņ, vai pie reizes nevajag kaut ko aiznest<br />

vistām? – vaicāja meitene, kad viņas bija palikušas vienas.<br />

– Aizskriešu apskatīties, kā klājas manai olai!<br />

Rasa to darīja vai katru dienu – skrēja uz kūti un<br />

skatījās uz Melnīti, kura tupēja perēklī. Arī šoreiz Rasai<br />

gribējās palūkoties uz olu, taču Melnīte neļāva, bet<br />

knāba ar knābi tā, ka sāpēja! Ak, cik labi, ka tur iekšā<br />

tomēr ir putns, nevis krokodils, iedomājās Rasa, pūšot<br />

sāpošo pirkstu. Ja jau tik grūti sagaidīt pīli, vai viņa<br />

spētu gaidīt trīsreiz ilgāk?<br />

48


Saldie augļi<br />

Sūrs darbs, saldi augļi, bija sacījusi vecmāmiņa,<br />

kad pēc grūtās un garās kartupeļu stādīšanas un arī<br />

vakariņām viņi visi mielojās ar dzērveņu uzputeni. Ar<br />

augļiem Rasa saprata arī brīdi, kad tētis teica:<br />

– Un tagad visi iesim spēlēt Traci – jautro<br />

jampadraci!<br />

Pēc šiem vārdiem Rasa skaļi spiedza. Spiedza arī<br />

Irbe un pat mamma! Patiesībā spiedza gandrīz visi, jo<br />

Tracis – jautrais jampadracis vecajā siena šķūnī bija kaut<br />

kas pavisam īpašs, varētu pat teikt, ka tā bija Mežpureņu<br />

ģimenes tradīcija. Rasa nezināja, kurš to iedibinājis –<br />

tētis vai vectētiņš –, bet tas arī nebija svarīgi. Galvenais<br />

bija piedalīties šajā spēlē – it visiem, arī vecmāmiņai un<br />

vectētiņam, protams! Tāpēc, kad jau atkal tētis pieminēja<br />

jampadrača vārdu, Rasa pirmā nepacietīgi dīdījās<br />

pie durvīm.<br />

– Vai es varēšu sākt pirmā? – viņa vaicāja. Un arī sāka.<br />

Rasa ņēma lielu koka metamo kauliņu un meta to<br />

pa grīdu.<br />

– Seši, es eju! – viņa teica un skaitīja lauciņus, kas<br />

bija uzzīmēti pa visu siena šķūni. Meitene apstājās uz<br />

lauciņa ar skaitli 6, kas šajā gadījumā izrādījās paaugsts<br />

bērza bluķītis. Kā tikai šajā spēlē nebija – katram gājienam<br />

kaut kas savs! Pie pašiem griestiem iekārtas šūpoles.<br />

Jumta kāpnes uz augšu. Un otras – uz leju. Tieši spēlei<br />

ievests zirdziņš Dūkanis, kura mugurā vajadzēja uzkāpt,<br />

ja uzkrita īstais skaitlis. Siena panti, kuros lēkāt un no<br />

kuriem lēkt lejā – un ne jau nu gluži tā, kā ienāk prātā.<br />

Vectēvs šim nolūkam bija uzšuvis pavisam īstu izpletni,<br />

tikai maziņu. Vēl tur pa rokai bija noliktas brilles, ko likt<br />

uz acīm lēkšanas brīdī! Un šajā spēlē bija arī gaisa tiltiņš<br />

un pat pazemes ala, kurai izlienot cauri, līdējs nonāca<br />

blakus šķūnī, bet no tā savukārt cita eja veda atpakaļ.<br />

Un virvē iesiets lielais koka toveris, kurā spēlētājs grabēdams<br />

varēja nobraukt slīpi lejā. Protams, tikai tad, ja<br />

viņš nonāca uz lauciņa ar skaitli 25!<br />

– Man šūpoles! – priecājās mamma, sēzdamās tajās<br />

iekšā.<br />

– Ļauj, es tev piepalīdzēšu, – sauca tētis un no<br />

savas vietas skrēja mammu iešūpot.<br />

– Kur tu stāvēji, vai atceries? – mamma bažīgi<br />

prašņāja.<br />

– Protams, pie Dūkaņa.<br />

– Nē, tēt, tu tikko lēci no siena panta! – Rasa<br />

iebilda.<br />

– Kas jums tur notiek? – brīnījās Meldrs, tikko<br />

veicis savu gājienu un izlīdis no pazemes alas.<br />

50 51


– Viņi vienkārši ampelējas, – Vectēvs Indars piemiedza<br />

viņam ar aci. – Bet es tikmēr jau esmu vinnējis!<br />

– viņš vēl piebilda viltīgā balsī.<br />

– Kā tad! – vecmāmiņa smejot izšāva. – Es redzēju,<br />

ka tu šmaucies! Labāk sāksim no jauna!<br />

Un viņi to arī darīja.<br />

Dzimšanas diena<br />

Rasa labi zināja, kurus cilvēkus viņa mīl visvairāk,<br />

un tas pats attiecās arī uz dienām. Viņa mīlēja visas dienas,<br />

kādas vien bija gadā, bet dažas – jo īpaši. Tādas bija,<br />

piemēram, dzimšanas dienas, kad viņa saņēma no visiem<br />

dāvanas. Arī mammas, tēta, brāļa, māsas un vecvecāku<br />

dzimšanas dienas bija īpašas, jo tad savukārt dāvanas<br />

varēja gatavot viņa pati. Protams, tādi bija arī Ziemassvētki,<br />

kad tētis atnesa eglīti. Viņi to ielika istabas vidū<br />

un izpušķoja ar svecītēm, mammas krāsotajiem sudraba<br />

čiekuriem un sarkaniem dzijas sarkankrūtīšiem. Pēc tam<br />

visi ēda vecmāmiņas ceptos raušus un piparkūkas. Patiesībā<br />

īpaša bija katra diena, kurā notika kas negaidīts un<br />

labs. Piemēram, vakardiena, kad bija atnācis Olle un cita<br />

starpā pastāstījis, ka viņa tētis aizvedis Zīdiņu atpakaļ<br />

un palaidis jūrā.<br />

– Tiešām? – Rasa nespēja apslēpt savu prieku. –<br />

Bet tu taču gribēji silto vesti, atceries? Nu tā tev būs<br />

jāšuj no vardes ādas! – viņa pazobojās.<br />

55


– Nebūs vis, – Olle iebilda. – Vakar pie mana tēta<br />

ieradās parunāties tavs tētis ar vectēvu un promejot<br />

uzdāvināja varenu aitādu. Tur sanāks ne tikai veste! Un<br />

Zīdiņš bija tik skaists, – zēns kā negribot piekrita.<br />

Tas bija vakar. Bet šodien… Šodien Rasu pamodināja<br />

klusi smiekli. Sačukstēšanās. Un buča. Kad<br />

meitene strauji atvēra acis, viņa redzēja, ka augšā<br />

uznākuši itin visi, kas vien Mežpureņos dzīvoja. Pat<br />

Bims bija uzstūmies un tagad bāza pie viņas savu<br />

slapjo purnu.<br />

– Mīlulīt, daudz laimes dzimšanas dienā! – teica<br />

mamma, pasniegdama zilo vijolīšu pušķi un baltu dāvanu<br />

sainīti. Vēl Rasa saņēma smalkas koka dzirnaviņas no<br />

tēta, izrakstītu lādīti no Meldra un brīnumjauku lellīti<br />

no Irbes. Jā, arī medus šūnu vācelīti un sudraba gredzentiņu<br />

no vectēva un buču no Bima. Kad jau likās, ka<br />

visas dāvanas beigušās, vecmāmiņa nolika viņas priekšā<br />

gaišu skalu groziņu ar vāku.<br />

– Kas tur? – Rasa nepacietīgi vaicāja.<br />

– Atver, – laipni mudināja mamma. Viņai to nemaz<br />

nevajadzēja darīt, Rasa jau bija pacēlusi vāku.<br />

– Pīlēns! Viņš ir izšķīlies?!<br />

Visi priecīgi iesmējās, raugoties uz mazo, pūkaino<br />

putniņu, kas gāzelēdamies pastaigājās pa groziņu.<br />

– Neticami, bet viņš izšķīlās tieši šorīt, dažas stundas<br />

pirms tevis, – pavēstīja vecmāmiņa. – Paskat, jau<br />

paguvis nožūt. Kad izkūņojās no čaumalas, sākumā bija<br />

slapjš un nevarīgs, bet nu jau kļuvis ņiprāks.<br />

– Neticami! – Rasa nopriecājās un piepeši kaut<br />

ko atcerējās. Viņa atminējās, kā vēl tikai pirms mēneša<br />

bija stāvējusi ezera krastā un aizmiegtām acīm lūgusi,<br />

lai feja piepilda viņas vēlēšanos. Atvērusi acis, meitene<br />

gan neredzēja nevienu pašu feju – ne ar burvju spārniem,<br />

ne bez tiem. Un tomēr – Rasa vēlreiz pavērās apkārt –<br />

viņas vēlēšanās bija piepildījusies!<br />

58


“Lūdzu, izdari tā,<br />

ka mēs visi esam laimīgi!”<br />

Mazās Rasas karstāko vēlēšanos kādreiz noteikti<br />

ir čukstējis ikviens no mums. Taču ne<br />

jau burvju feja mums dāvā nezūdošu prieku –<br />

laimes sajūtas radīšana ir pašu rokās.<br />

Šajā pasakā ievīta dzīves gudrība par to, kā ģimenē veidot<br />

mīlestības pilnas attiecības. Tā stāsta, cik svarīgi ir iekopt<br />

tradīcijas, vairot bērnos prieku, ieklausīties un būt kopā gan<br />

darbos, gan svētkos. Mīlestības piepildīta bērnība ir stabils<br />

pamats laimes sajūtai turpmākajā dzīvē, un vecāku atbildība<br />

ir šo pamatu veidot. Radīt pasaku uzaicinājām rakstnieci un<br />

dzejnieci Ievu Samausku. Viņa <strong>Amigo</strong> iniciatīvas laimīgām<br />

ģimenēm pētījumā gūtās atziņas ietērpusi pasakas valodā,<br />

stāstot par to, kas palīdz bērniem izaugt laimīgiem un no<br />

kādām kļūdām ģimenes attiecībās jāizvairās.<br />

Mežpureņu māju iemītnieki pierāda, ka problēmas var risināt<br />

ar mīlestību. To novēlam arī Jums!<br />

<strong>Amigo</strong> draudzīgā komanda

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!