Tagad 2015 (9)

TAGAD
ne tikai visu sarakstīto, bet kaut vai tikai vērtīgo,
nav mūsdienu parādība. Arī Cicerons pirms divām
tūkstošgadēm izteicies, ka viņam trūktu laika lasīt
dzejniekus (lyricos), pat ja viņam būtu pieejama
divreiz garāka dzīve (49, 51). Tāpēc ir vērts sev
atgādināt, ko teiktu filosofisks lasītājs, redzot
Vergilija vārsmu par neatgūstami bēgošo laiku.
Seneka runā arī par konteksta nozīmi, jo atsevišķu,
īsu izteiku sakopojums lasīšanai nav piemērots,
vislabāko vīru gara sasniegumus nav iespējams
izbaudīt ārpus konteksta – ir jāskata, kur atsevišķa
doma atrodas kopējā domu saķermeņojumā, jo
jāiepazīst viss, jānodarbojas ar visu kopumā (34,
5), kas nozīmē, ka lasīšana nav no dzīves izolēta
nodarbe, tā nav mierinošs patvērums, bēgot no
dzīves īstenības, – tā var palīdzēt garu sagatavot
darbībai karā, dzīves karā – pret saviem netikumiem
un likteņa triecieniem, jo galu galā vivere militare est
(96, 5), un, lai dzīvotu labu un laimīgu dzīvi, ir jābūt
pieejamiem līdzekļiem, ar ko šajā karā veiksmīgi
cīnīties, un šādus līdzekļus var gūt tikai no sava
gara, kas izcilāko vīru vērtīgākās, darbos pārvērstās
domas ir uzņēmis sevī. Plašāki darbi jālasa tiem, kas
mācās, bet īsi kopsavilkumi jau zinošiem cilvēkiem,
jo tiem piemīt atgādinātāja raksturs (39, 9).
LASĪJUMA VIELA
Būtiska arī lasāmās vielas (materia) izvēle, lai raitāk
sektos ceļš uz laimīgu dzīvi. Tai jābūt tādai, kas
mūs padara labus, nevis mācītus (106, 11), tai jābūt
auglīgai, lai tā varētu piesaistīt mūsu garu un to
rosināt pilnveidoties (46, 2). Ja lasāmvielas izteiksme
ir sakārtota un vienkārša, tas liecinot par patiesības
klātbūtni tajā (40, 4), un tikai tāda, kas nedz pārlieku
gausi sevi atklāj, nedz pārmēru joņo, ir spējīga līdzēt
cilvēkam, jo atstāj laiku tās iztirzājumam (tractatus)
(40, 5).
Lasījums jāveic ne tikai ar filosofisku pieeju, bet
jālasa arī pašu filosofu darbi – laimīgas dzīves labad.
Un, lai nelasītu kā grammaticus vai philologus, kas
meklēs tikai senus vai izdomātus vārdus (ficta verba),
neizdevušos pārnesumus (translationes, metaforas) un
runas veidojumus (figuras dicendi), tekstā ir jālūko uziet
noderīgas pamācības un iedvesmojoši izteikumi, lai
tos nekavējoties varētu pārnest darbos (transferre in
rem); lai no tiem mācītos tā, ka vārdi kļūst par darbiem
(verba fiant opera) (108, 35). Būtībā vienīgā metafora
(pārnesums), kas lasot ir nepieciešama, ir nevis
‘mākoņu laivas’, bet gan vārdu pārvēršana darbos.
Jāķeras klāt tādam rakstītajam, kas galvenokārt
paredzēts dvēselei, nevis ausīm vai acīm, līdz ar
to nav jāpievērš uzmanība un jāsacepas, ja filosofs
vārdus nav rūpīgi apstrādājis, jo svarīga ir doma,
nevis vārdi. Tādā veidā Seneka veic domas un
vārdu nošķīrumu (100, 2) – ir jāprot redzēt, kas
ir vārdos vai aiz tiem, jo ne vienmēr tie jāuztver
burtiski vai pirmiespaida virspusējā līmenī. Pieminot
filosofu skolas apmeklētājus, Seneka norāda, ka uz
rakstāmplāksnēm filosofu skolās daudzi pieraksta
nevis domas, bet vārdus bez kāda labuma sev
vai citiem (108, 6). Turklāt pieķeršanās vārdiem
liecina par svārstīgu raksturu, kas nespēj pieņemt
lēmumu, lai drosmīgi vai tikumīgi rīkotos, tādējādi
Seneka iesaka literāri pretkorektīvo lasījumu, kas
galveno uzmanību pievērš domai, piemiedzot acis
uz rakstu vai iespiedkļūdām un neveiklām irbuļa
izpausmēm (stilu).
Tā kā jau tika minēts, ka Seneka par lasāmvielu nekad
nerunā šķirti no rakstāmvielas vai runājamvielas,
tad svarīgi īsumā pieminēt viņa domas par
rakstīšanu – jāraksta tā, lai rakstīdams pats savu
rakstījumu būtu spējīgs arī lasīt, jo paša rakstītais
nav domāts tikai citiem, bet vispirmām kārtām
sev pašam (24, 19). (Senekas vērojumu iespējams
salīdzināt ar cita romiešu stoiskā filosofa Mārka Aurēlija
darbu Pašam sev, kas sarakstīts paša lietošanai). Paša
rakstītais ir jālasa pašam, līdz ar to paša rakstītajam, to
izlasot, ir jābūt darboties spējīgam paša laimes labā,
citādi nav vērts sevis rakstīto lasīt.
LASĪJUMA LĪDZĒJUMS
Lai gan ne mazsvarīgākais, bet kā pēdējais būtu
minams lasījuma līdzējums – tas, kā lasītais var
noderēt, jo lasījumam, ja vien tas ir kā vērts, ir
42