Views
6 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

87. Patiesā dzimtene ir

87. Patiesā dzimtene ir pie Kunga. Jūdu šaubas. Viņu aiziešana un viņu, no Romas karavīriem, apcietināšana. Kornēlijs pie Kunga. 1] Kad visi citi bija attālinājušies, pienāca mājas jaunais saimnieks, kura kāzās Es ūdeni biju pārvērtis vīnā, un teica: “Kungs! Kuri mums sekoja no Jūdejas un Jeruzalemes, ārā, lielajā istabā, ir spēcinājušies ar ēdienu un dzērienu, un nu vēlētos ar Tevi vēl kādu vārdiņu runāt. Jo, kā es to manu, vairāki grib doties ceļā uz savu dzimteni un tur darboties savā saimniecībās. Tātad, ja Tu to vēlētos atļaut, es viņiem to darītu zināmu! 2] Es saku: “Es domāju, ka tas nav vajadzīgs! Kas ir un paliek pie Manis, tas patiesi ir savā īstajā dzimtenē, un kas šo vienīgi patieso un mūžīgi paliekošo dzimteni neiemantos, tas vienmēr maldīsies tuksnesīgā svešumā, līdzīgi tramīgam meža zvēram, kas tuksnesī meklē barību un dzimteni, bet neatrod ne vienu, ne otru un cieš no izsalkuma, aukstuma un slāpēm un beigās kļūst par plēsīgu zvēru, kuru dzimtene ir tukšais tuksnesis, laupījumu! 3] Bet kam pie Manis ir kā trūcis?! Vai katrs katru dienu nav ticis paēdināts miesīgi un no Debesīm garīgi? Vai kāds ir cietis badu un slāpes, jeb, vai it kā kādam bijis kāds cits ļaunums? Vai kāds tādēļ, ka ceļoja ar Mani, ir ticis saukts pasaulīgās tiesas priekšā? Es tev saku: Kas grib iet, lai iet; bet kas grib palikt, lai paliek! Jo Man cilvēku palīdzība nav vajadzīga, bet cilvēkiem vajadzīga Mana palīdzība! Kas Mani atstāj, tas arī no Manis tiek atstāts, un kas Mani ar lielu dedzību nemeklē, to arī Es nemeklēšu! — Ej nu āra un pavēsti viņiem to!” 4] Saimnieks saka: “Kungs, man ir smagi ap sirdi; tātad Tu sadusmojies arī uz tiem Kānas pilsoņiem, kas nu devās pie miera savās mājās?” 5] Es saku: “Tu Mani neesi sapratis! Redzi, šie pilsoņi savās sirdīs Mani jau ir pilnīgi uzņēmuši, un mana mācība viņiem ir kļuvusi svēta, bet tiem jūdiem, Mana Mācība, kuru Es Ziharā devu, nav gluži patīkama, un viņi atkal vairāk ilgojas pēc savas raudzētās mīklas nekā pēc savām saimniecībām, un tādēļ viņi nu grib doties mājās! Bet pieklājības dēļ viņi grib Man izteikt savu pateicību, lai no jums netiktu uzskatīti kā rupji, neaptēsti kluči! Tādēļ ej tikai ārā un bez kautrēšanās saki visu, ko Es tev tagad teicu!” 6] Ar šo pavēli saimnieks iet ārā pie jūdiem un viņiem vārdu pa vārdam dara zināmu visu, ko Es viņam teicu. Visi tad ļoti apmulst, tā, ka viens pēc otra viņi jūtas ļoti aizskarti. Dažus tas sakaitina, bet citiem tā lieta iet pie sirds, un viņi savās sirdīs to pārdomā un saka: “Viņš mūs ir atklājis, un diemžēl tā tas ir; kaut Viņš to mums piedotu, un mēs gribam palikt!” 7] Bet caur to apvainojušies saka: “Bet mēs iesim! Mums pie Viņa patiesi gan nekā nav trūcis, bet šī slinkā klejotāju dzīve mums ir apnikusi; un pie tam pie Viņa vienmēr vajag uzmanīties, vai ar kādu vārdiņu nepiedauzās! Jo tad tūlīt pie muguras tiek pielipināts spriedums un tad skaties, ka vari tikt vaļā ar veselu ādu; jo par kādu iecietību pie Viņa nav ne runas! Ko Viņš reiz izsaka, no tā Viņš arī vairs neatmet ne burta! Tādēļ arī vairs negribam pie Viņa ilgāk uzturēties!” 8] Nožēlotāji, saka: “Tas gan ir pareizi. Jeruzalemes priesteri gan ļoti labi ļaujas ar sevi tirgoties, sevišķi, ja upuris tam attiecīgi liels. Bet Viņš ar Sevi neļauj tirgoties ne par matu, pat ja arī Viņam par to kā upuri varētu nest visu zemi! Tādēļ ar Viņu, protams, ir diezgan grūti sadzīvot; bet Viņam, kā vismaz kādam lielākam pravietim, neiespējami reiz būt citādam, un katrs Viņa vārds, sīki aplūkots, ir pilns patiesības, spēka un dzīvības, un katram Viņa mājienam paklausa lai cik mēma daba! Ko mēs citu te lai darām, kā paliekam pie Viņa, līdz Viņš Pats mūs neraidīs prom no Sevis?! Jo darbus, kurus Viņš mūsu acu priekšā veica, pirms Viņa nav veicis neviens cilvēks, un tādēļ mēs par katru cenu paliekam pie Viņa! 9] Apvainojušies saka: “Dariet, kā gribiet; bet mēs ejam! Ja mēs saimniekam esam ko parādā, lai viņš mums sastāda rēķinu!” 10] Bet saimnieks saka: “Man nav viesnīcas svešiniekiem, bet gan vietējiem Jēkaba bērniem un pie manis, kā visur Kānā, zemē, kur strautos tek piens un medus, viņi no maksas ir atbrīvoti. 11] Pēc šo atbildes viņi pieceļas, dodas ceļā un steidzas prom. Bet kad viņi jau ir vairāku ceļa stundu attālumā no Kānas un aiz noguruma vairs nevar pakustināt kājas, viņi, skaitā pie simts, uz ceļa apguļas un ņem naktsmieru. 12] Bet pa to pašu ceļu no Jeruzalemes nāk spēcīgs romiešu karavīru leģions un uzduras šai karavānai. Bet, tā kā nogurušie nav pamodināmi, tad līdz nākošās dienas rītam viņi tiek apsargāti. Un kad viņi 110

no rīta pamostas, viņu rokas ir sasaistītas, un, tā kā viņi nevar uzrādīt ceļošanai vajadzīgās apliecības, tad viņi kā gūstekņi tiek vesti Jeruzalemē tiesas priekšā un tur tiek nedēļu izklaušināti, līdz kā pierādīti jūdi tiek atlaisti brīvībā pret soda naudu. 13] Bet daļa šo romiešu karavīru tajā pašā rītā nāk arī uz Kānām. Kad viņi pārmeklē mūsu māju, un mēs viņiem uzrādām ceļojuma apliecību no Jeruzalemes, viņi mūs vairs netraucē un dodas tālāk uz Kapernaumu. Bet pirms tam šī leģiona priekšnieks, tā kā viņš Mani pazina, vēl šo un to ar Mani pārrunāja un Man atklāja, ka viņš nu ilgāku laiku rezidēs Kapernaumā, uz kurieni viņa ģimene devusies jau pirms vairākām dienām, un viņš to tur satiks. Viņš Mani arī ielūdz nākt uz Kapernaumu, un Es viņam arī apsolu pēc dažām dienām to darīt. 14] Vienlaicīgi viņš Man jautā, vai Es nezinātu, kas varētu būt tā lielā karavāna, kuru viņš naktī uz Jeruzalemes ceļa sastapa guļot dziļā miegā. 15] Es viņam saku, kas tie bija, un viņš, draudzīgi smaidot, Man atbild: “Bet es, kad sastapos ar tiem puišiem, jau tūlīt tā domāju, ka pamatā viņi nav nekas cits kā farizeju spiegi, un es būtu ļoti pārsteigts, ja Tu uz pirmo skatu viņus kā tādus nebūtu pazinis!” 16] Uz ko Es viņam atbildēju: “Ka tu viņus kā tādus atzīsti, tas nav gluži aplami. Bet kad viņi no Jeruzalemes un Jūdejas Man sekoja, viņi tādi vēl nebija; bet sev par lielāko zaudējumu daži no viņiem nu tādi var kļūt un kļūs. Jo tempļa odžu dzimums gan mīl nodevību, bet no pašiem nodevējiem baidās vairāk kā no nodotiem ienaidniekiem, un tādēļ nevienu nodevēju vairs neatstāj brīvībā. Gandrīz katrs dabū dzert nolādēto ūdeni, un no desmit tikko viens saglabā dzīvību. Bet nonāvētie tad parasti tiek apvainoti divkosīgā nodevībā un Jozaphatā, kur ir viena nolādēta vieta, tiek iekašņāti nolādētā zemē. Un tāda arī būs alga dažiem tiem, kas pie tempļa odžu dzimuma Mani apsūdzēs kā nodevēju. Jo Mans laiks vēl nav klāt!” 88. Kunga saruna ar Kornēliju par tempļa odžu dzimumu Jeruzalemē un tempļa tīrīšana caur Kungu. Nikodēma labā ietekme. Pareģojums par Jeruzalemes tiesu. 1] Priekšnieks, vārdā Kornēlijs, kas ir arī ķeizara Augusta brālis, saka: “Nu, lai ar viņiem tā notiek! Jo es Tev nevaru pietiekami izteikt, cik ļoti pretīgs man ir viss šī tempļa odžu dzimums! Mīļākais, godājamākais draugs, es tev saku, uz visas zemeslodes sliktākais no sliktākiem ir viens jūdu tempļa priesteris! Mūsu, zināmā mērā ēģiptiešu veida priesteri ir slikti, bet tomēr pie viņiem šur un tur ir saskatāms kas no cilvēka. Maz dzird par kādu nežēlību un, ar nedaudziem mistiskiem izņēmumiem, viņu lieta ir cilvēkus mudināt uz humānismu un kareivisku drosmi. 2] Bet šie zeļļi ir caur un caur liekuļi! Ārēji viņi izliekas tik stingri un dievbijīgi, it kā viņi visi pie sevis nestu maisus, pilnus dzīviem dieviem, bet iekšēji viņi būtu par sliktiem pēc mūsu mīta visdziļākajai Tartarai. Patiesi, ja mūsu trim lieliskām galvenām fūrijām, no kuru šausmīgā izskata, tās uzskatot, visiem no bailēm un šausmām jākļūst par akmeņiem, būtu jāierauga tāds Jeruzalemes tempļa zellis, tad beigās viņām pašām aiz bailēm un šausmām vajadzētu kļūt par dimanta akmeņiem! Es tev saku: lai galīgi atraisītu šo visļaunākā veida juceklīgo tempļa un tā priesteru kamolu, iespējami ātri vajag nākt Maķedonijas ķēniņa asākajam zobenam, citādi vēl visa zeme drīzā laikā tiks iemudžināta šajā postošajā kamolā! — Ak, draugs, es Tev par šiem zeļļiem varētu pastāstīt lietas, par kurām visa zeme varētu nodrebēt! Bet pietiek, pagaidām apmierinies ar to, kad Tu nāksi pie manis, mēs savā starpā daudz par to pārrunāsim!” 3] Es saku: “Ak, atstāj to, Es šo odžu dzimumu pazīstu līdz tā dziļākajām saknēm! Bet tādēļ arī Es no tavas dzimtas Romā esmu tam izredzējis vienu “Maķedonijas ķeizaru”, tam jātiek nozīmētam, lai viņš ar kvēlojošu zobenu šo vissamudžinātāko no visiem kamoliem pārcērt! Tomēr iepriekš Es vēl gribu kaut ko darīt dažu no viņiem iespējamai labošanai!” 4] Virsnieks saka: “Nedari to! Jo ja arī Tu vari mirt pēc cilvēku veida, un, kaut arī tu esi patiess Dieva dēls, tad viņi pratīs Tevi nonāvēt! Jo kā es Tev saku, no šiem zeļļiem nav pasargāta pat Dieva dzīvība! — Tici man to, mīļais, jaunais draugs!” 5] Es saku: “Atstājam to! Ko Tēvs grib, tas notiks! Pietiktu vienas dvesmas no Manas mutes, un viņu vairs nebūtu! Bet tāda nav Tēva griba, un tā kādu laiku viņus vēl atstājam!” 6] Virsnieks saka: “Ja tie zeļļi vēl desmit gadus tā darbojas kā tagad, tad Jūdejā nepaliks dzīvi daudzi cilvēku. Ja viņu Augstākajā Padomē nesēdētu viens mērenāks, tad drīz pēc tam, kad tu drošā veidā 111

בנוגע לרגש 1