Views
7 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

10] Es saku: “Draugs!

10] Es saku: “Draugs! Es ļoti labprāt vēlētos tev šo lietu atklāt, bet tu to neaptvertu; tādēļ atstājam nu to! Bet drīz pienāks laiks, kurā tu tādus noslēpumus viegli un skaidri aptversi. 11] Bet pagaidām Es tev varu teikt tik daudz, ka cilvēku gribas brīvības dēļ Dievs gan var zināt visu, ko Viņš grib; bet ko Viņš negrib zināt, lai cilvēks rīkojas brīvi, tad Viņš to arī nezina! Vai tu to saproti?” 12] Matejs saka: “Kungs, ja tā, tad cilvēka dzīve uz šīs Zemes ir ļoti bīstama lieta; kurš tikai daļēji izglītots cilvēks nepazīst neskaitāmi daudzos ienaidniekus, kuri nabaga cilvēcei stājas pretī ar visiem iespējamiem ļaunumiem un caur to cilvēkiem sagatavo bojāeju?! Ja Tu to atstāj bez kādas ievērības un ļauj tam notikt, tad ar dvēseļu svētību reiz gan izskatīsies izmisīgi slikti!” 13] Es saku: “Ne tik slikti, kā tu nu domā! Jo, pirmkārt, katrs dzīvo pēc savas ticības un galvenokārt pēc savas mīlestības; un, otrkārt, katram cilvēkam ir ļauts katrā acumirklī griezties pie Dieva un Viņam lūgt palīdzību, un Dievs pavērsīs Savu vaigu pret lūdzēju un katrās bēdās viņam palīdzēs! 14] Bet vispār katram cilvēkam jau tāpat ir dots neredzams sarggars, kas cilvēku pavada no viņa dzimšanas līdz kapam! Tāds sarggars vienmēr iedarbojas uz cilvēka sirdsapziņu un tikai tad no viņam uzticētā cilvēka sāk tālāk un tālāk attālināties, kad tas, savas patmīlības vadīts, ir brīvprātīgi atmetis visu ticību un visu mīlestību uz tuvāko. 15] Tātad cilvēks uz šīs Zemes pavisam nav tik atstāts, kā tu to domā; jo viss atkarīgs no viņa brīvākās gribas un rīcības, vai viņš grib būt Dieva pieskatīts un vadīts, vai nē! Ja cilvēks to grib, tad arī Dievs to gribēs; bet ja cilvēks to negrib, tad viņš no Dieva ir pilnīgi brīvs, un Dievs par viņu tālāk arī vairs nerūpējas, izņemot par to, kas dabas cilvēkam ir noteikts pie vispārējākās kārtības, kā tas te ir dabas dzīvība un viss, kas kā nosacījums tam nepieciešams. Bet tālāk Dievs ar cilvēku vairs neielaižas un neaizskaramās brīvības dēļ nedrīkst ielaisties! Vienīgi, ja cilvēks aiz sirds brīvas gribas Dievu meklē un Viņu lūdz, tad arī Dievs cilvēka lūgšanai un meklēšanai pa īsāko ceļu nāks pretī, kam priekšnosacījums ir, ka cilvēka lūgšana un meklēšana ir pilnīgi nopietna. 16] Bet ja cilvēks meklē un lūdz tikai, lai izmēģinātu, lai pārliecinātos vai ar Dievu un tā apsolījumiem kaut kas ir, tad viņš no Dieva arī netiek uzlūkots un sadzirdēts! Jo Dievs Pats Sevī ir tīrākā mīlestība un Savu vaigu piegriež tikai tiem, kas tāpat nāk pie Dieva viņu siržu tīrākā mīlestībā un Viņu meklē Dieva paša dēļ, ar pateicību Viņu grib iepazīt kā savu Radītāju, un kuram ir karsta vēlēšanās tikt no Viņa Paša radītam un sargātam. 17] Ak, kas Tā nāk, par tiem Dievs katrā acumirklī par daudz labi zina, kā ar viņiem stāv, un Viņš pats viņus māca un vada visos ceļos. Bet kuri par Viņu neko negrib zināt, par tiem tad arī Dievs pilnākā nopietnībā neko nezina! 18] Un kad viņi reiz viņpasaulē tiks likti Dieva priekšā un lai cik skaļi sauks, un teiks: “Kungs, Kungs!”, tad Dievs viņiem atbildēs: “Atkāpieties no Manis, jūs, svešinieki; jo Es jūs vēl nekad neesmu pazinis!” Un tādām dvēselēm nāksies daudz paciest un cīnīties, līdz tās varēs Viņam tuvoties kā no Dieva pazītas. Vai tu to nu saproti?” 19] Matejs saka: “Jā, Kungs, to visu es nu saprotu pavisam labi, tīri un skaidri. Bet vai man šī brīnišķā mācība, kurai ļoti vajadzētu cilvēkus mudināt Dievu neatlaidīgi meklēt un Viņu lūgt, ka Viņš viņus ved un vada pa pareizo ceļu, nav tūlīt jāuzraksta? 20] Es saku: “Nē, Mans mīļais draugs un brāli; jo tādu mācību gandrīz neviens cilvēks neaptvertu tās īstā un dzīvā pilnībā! Tādēļ tev tā arī nav jāuzraksta, izņemot, ja tu to reiz vēlāk gribi darīt — tikai tev un nedaudziem brāļiem. 21] Bet tagad, kur jūs nu esat sagatavojušies tālāk ceļojumam uz Kapernaumu, dodamies ceļā! Kas te grib nākt līdzi, tas lai mums seko; bet kas grib palikt, tas lai paliek! Man vajag būt tur; jo tur, mazajās pilsētiņās, kas atrodas pie ezera, kas te ir Galilejas jūra, ir daudz nelaimju. 93. Kungs un saimnieks Kobans Kānā. Par brīvu pašnoteikšanos. Piemērs par mākslas darbu. “Kam te ir, tam tiks dots!” Patiesa dzīvība nāk no sirds. Brīvs no visa — tā svētceļnieks ceļo viegli! 1] Mēs nu gatavojamies ceļam, bet jaunais saimnieks vēlreiz nāk Mani lūgt, lai Es vakaru vēlētos pavadīt pie viņa. 2] Bet Es saku: “Es drīz nākšu atkal; jo pirms Es uz nākamiem svētkiem dodos uz Jeruzalemi, Man vajag apciemot Nācareti, un turp un atpakaļceļā Es atkal iegriezīšos pie tevis.” 118

3] Saimnieks saka: “Kungs, tā man būs lielākā svētlaime! Bet ja Tu šodien pavisam negribi ilgāk te uzkavēties, tad tomēr laipni atļauj, ka arī es Tevi vēlreiz drīkstu pavadīt!” 4] Es saku: “Tas tev ir atļauts; jo no Manis nekad nevienam ne uz ko nav jātiek piespiestam! Kas grib Mani pieņemt, tas lai Mani pieņem, un kas grib sekot Man un Manai Mācībai, tas lai seko! Jo Es un Mana Valstība esam brīvi, tādēļ arī gribam būt izcīnāmi visā brīvībā. 5] Manā priekšā der tikai brīvākā pašnoteikšanās! Viss, kas ir virs un zem tās, tam Manā un Mana Tēva, Kas ir Manī, kā Es Viņā, priekšā nav nekādas vērtības! 6] Jo katrs spaids no kaut kur citurienes, nevis no paša sirds, ir svešs, un Manā mūžīgajā un tātad visbrīvākajā kārtībā, un katram cilvēkam tāpat neiespējami būt kādai svešai, bet gan vienīgi paša dzīvībai. 7] Ko tev pamatā līdzētu, ja tu par kādu mākslas darbu, kuru ir veidojusi sveša roka, apgalvotu, ka tas esot tavu roku darbs? Bet ja tad kāds nāktu un par lielu atlīdzību tev prasītu izveidot līdzīgu darbu, tu stāvētu apkaunots un tev vajadzētu paciest, ka pasūtītājs visas pasaules priekšā tevi paļās par meli, krāpnieku un lielībnieku, kas lielās ar svešu slavu! 8] Tā arī katra cilvēka paša dzīvības pilnīga izglītošana ir likta paša rokās. 9] Kas pie kādreizējā lielā dzīvības pārbaudījuma Dieva acu priekšā pie katra atsevišķa cilvēka tiks atzīts kā svešs, tam priekš viņa arī nebūs nekādas vērtības, un tas tiks viņam atņemts, un te nozīmēs: kam te ir, tam tiks atstāts un vēl daudz klāt piedots; bet kam te nav paša, tam tas tiks atņemts, tādēļ, ka tas, kas viņam ir, nav viņa paša, bet gan tikai svešs. 10] Es tev saku: Tagad pat nav vajadzīgs, ka tu dodies līdzi, bet ja tu tīri pats no sevis aiz mīlestības uz Mani gribi to darīt, tad caur to tu ne tikai neko nezaudēsi, bet gan visā desmitkārt iegūsi! Jo kas vien ko dara aiz patiesas mīlestības uz Mani, tam šeit tiks desmitkārt atlīdzināts un reiz Manā Valstībā simtkārt, arī tūkstoškārt un bezgalīgi!” 11] Saimnieks saka: “Kungs, ja tā, tad es jau pavisam noteikti eju ar Tevi; jo mana paša sirds mani uz to mudina, un tātad es precīzi gribu sekot savai sirdij!” 12] Es saku: “Labi, tad dari to, tad tu dzīvosi pēc savas sirds, kas vienīgi ir īstenā dzīvība. Jo katra cita dzīvība, kas nenāk no sirds, pie katra cilvēka nav dzīvība, bet gan paša dzīvības nāve! To Es tev saku kā vienīgais visas dzīvības Kungs.” 13] Saimnieks par to ir ļoti laimīgs, tūlīt ņem savu somu un nedaudz naudas un ir gatavs ceļam. 14] Bet Es viņam saku: “Atbrīvojies no visa, tad tu ceļosi daudz vieglāk; jo zagļi uzbrūk tikai tiem, par kuriem viņi zina, ka viņi pie sevis ko nes, bet ja tev nekā nav, tad viņi arī neko nevarēs atņemt!” 15] Pēc tam saimnieks savu somu un naudu nodod savai sievai un tā seko Man bez naudas un bez somas. 94. Par naudu. Jūdas Iskariota pasaules rūpju nomāktā prāta iebildumi. Uzticēšanās Dievam — lielākais dārgums. Kādēļ Mozus nenonāca Apsolītajā Zemē? Kunga liecība par Sevi. Par naudas lāstu un briesmām kādreiz un tagad. Atbrīvojošā uguns no augšas. Jūdas nekaunīgā naudas slavēšana. Nopietna atbilde. “Ko mīl, to prot slavēt!” 1] Bet līdzās stāvošais Jūda Iskariots saka: “Bet es domāju, ka ceļojumā cilvēkam nedaudz naudas nekad nevarētu kaitēt”. 2] Bet Es saku: “Kas Mani pazīst kā šis saimnieks, kas bija ar Mani arī Ziharā, tas arī zina, ka pie Manis pavisam labi var iztikt arī bez naudas! Redzi, Man Manos svārkos nav ne kabatas un vēl mazāk kas no naudas; un tomēr Es no Jūdejas un Samarijas līdz šejienei atvedu daudzus simtus! Jautā viņiem, cik viņiem šis ceļojums ir izmaksājis! 3] Bet bez tam Es tev vēl saku, ka drīzā laikā notiks, ka Es paēdināšu daudzus tūkstošus, kamēr pie Manis nebūs vairāk naudas kā tagad. 4] Es tev saku: Īsta un pilnīga paļaušanās uz Dievu ir vairāk vērta nekā visi zemes dārgumi, ar kuriem tu uz īsu laiku gan vari palīdzēt savai miesai, bet nekad dvēselei! Bet ja tu dvēseli esi samaitājis un tātad pazaudējis, ko tu pēc tam vari dot savas dvēseles liktenim?!” 5] Jūda saka: “Jā, jā, Tev gan ir taisnība, bet zināmām lietām cilvēkam nauda tomēr ir vajadzīga!” 6] Es saku: “Cik naudas bija Mozum, kad viņš izveda izraēliešus?” — Jūda saka: “Viņam bija daudz 119