Views
2 weeks ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

ir bīstamākas kā

ir bīstamākas kā jebkad parasti, kad tās neguļ! 8] Tempļa kalpi, pilni ļaunas viltības un intrigu, arī guļ kā odžu dzimums ziemā; bet caur jūsu drosmīgām prasībām jūs viņus ar varu esat pamodinājuši no viņu miega. Tādēļ uzmanieties, ka viņi jums nekļūst bīstami, jo šai laulības pārkāpēju sugai ir liels prieks, ja vien var darīt ļaunu!” 9] Visi atzina Manu vārdu patiesību un nožēloja, ka caur viņu neapdomību ir izdarījuši tādu ļaunumu! Bet Es viņus mierināju un viņiem saku, ka viņiem par šīm Kapernaumā veiktajām zīmēm nekas nav jārunā, izņemot nedaudziem uzticamākiem patiesības draugiem, kuri arī prot klusēt! Un viņi man to apsolīja. 10] Bet starp viņiem bija viens, kurš gan priesterībai nepiederēja, tomēr rakstos bija ļoti izglītots. 11] Viņš iznāca pūļa priekšā un ļoti nopietnā tonī runāja: “Klausieties, mīļie draugi un brāļi! Šajā darbā es nu kaut ko esmu atradis, kas te izsaka vairāk, nekā jūs te sakāt: “Redzi, šis vīrs ir patiess pravietis!” Es domāju, ka šis darbs ir noticis, lai mūsu acu priekšā pilnīgi piepildās tas, ko pravietis Jesaja pareģoja, kad viņš teica: “Viņš uzņēmās uz Sevi mūsu vājības un nesa mūsu sērgas! (Jes. 53, 4; izd.) Vai jūs neko neievērojāt? Vai jūs patiesi neko neievērojāt, ko tas izsaka?” 12] Ļaudis runātāju pārsteigti uzlūko; jo viņi viņu nesaprot. Bet viņš vēlreiz atkārto savu jautājumu, un, tā kā ļaudis vēl nesaprot to, ko viņš no Jesaja bija minējis, viņš runā: “Akliem ir grūti sprediķot par varavīksnes krāsām!” 13] Es viņam saku: “Esi mierīgs; tā ir labāk, ka šie ļaudis pagaidām to neaptver! Jo ja šie ļaudis to aptvertu, viņi skrietu pie priesteriem un tur sāktu ar viņiem vareni izrēķināties; un tas, izejot no Manas Mācības principa, nebūtu labi ne jums, ne Man! Bet kad pienāks īstais laiks, tad viņi aptvers un ar rokām satvers, ko pravietis ir runājis!” 14] Ar šo lēmumu runātājs ir mierā, un ļaudis, kuru apsēstos un slimos Es šajā vakarā dziedināju, kopā ar saviem pilnīgi izdziedinātajiem attālinās. 15] Bet kad ļaudis Kapernaumā nonāk mājās, viņi starp saviem pazīstamiem tomēr saceļ lielu trauksmi un nākamā rītā, kad tikko vēl sāk aust gaisma, ap Pētera māju ir sapulcējies nepārskatāmi liels ļaužu pūlis, lai redzētu Mani, Kas iepriekšējā vakarā esmu veicis tik nedzirdēti lielu brīnumdarbu! Bet Pēteris Man jautā, kas te būtu darāms, tā kā ap māju cilvēku kļūst arvien vairāk. 16] Es saku: “Sakārto lielo kuģi, un mēs tūlīt brauksim uz jūras pavisam otro krastu; citādi mēs šeit piedzīvosim lielu traci! (Mateja ev. 8:10) Ļaudīm gan te ir labākie nodomi; bet aiz ļaudīm pielavīsies arī priesterība, un ar viņiem pagaidām negribam būt nekādos sakaros!” 17] Pēteris tūlīt sakārto lielo kuģi, kurā mēs tūlīt arī iekāpjam, un pie laba vēja tūdaļ ātri braucam pāri jūrai. 18] Bet pirms Es ar mācekļiem iekāpu kuģī, pie Manis pienāca kāds rakstu mācītājs no Kapernaumas un teica: “Meistar, atļauj man, ka arī es sekoju tev, kurp tu dodies!”(Mateja ev. 8:19) Bet, tā kā Es tūlīt redzēju, ka viņa slepenais iemesls, kādēļ viņš patiesībā gribēja Man sekot, pavisam nebija slavējams, un ka viņam mazsvarīga bija Mana Mācība un Mani darbi, bet gan svarīgs tikai savs vēders un lai izdevīgā brīdī varētu Mani nodot, tad Es kratīju galvu un viņam teicu: “Lapsām ir alas un putniem zem debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam šajā pasaulē par īpašumu nav nekas, pat arī ne akmens, lai viņš uz tā noliktu Savu galvu!” (Mateja ev. 8:20) 19] Un rakstu mācītājs Mani saprata, pagriezās un devās uz mājām. Jo caur to es viņam biju devis saprast, ka arī viņš ir viltīga lapsa un tādēļ viņam ir sava ala (viņa labi atalgotā vieta), un ka viņa veida putniem, kuri dzīvo zem debesīm, tas nozīmē, dziļi zem Dievišķās patiesības un mīlestības, viņiem ir viņu ligzdas, t.i., rīšanas un atpūtas vietas, kur viņi saplosa savu laupījumu. Bet pie Cilvēka Dēla no visām pasaulīgām krāpšanām nekas nav sastopams, pat ne tā dēvētais nepieciešamais politiskais triks (akmens), uz kura šad un tad varētu likt atpūsties sirdsapziņai. Rakstu mācītājs saprata Mani pareizi un, kā jau iepriekš minēts, ne vārdu neiebilstot atgriezās Kapernaumā. 103. “Ļaujiet mirušiem aprakt savus mirušos!” Kungs ar Savējiem patveras no ļaužu drūzmas kuģī. Vētra uz jūras. Kungs kuģī guļ un tiek no Savējiem modināts. ‘’Ak, jūs mazdūšīgie!” Vētra apklust — cilvēku izbrīns. (Mateja ev. 8:21–27) 1] Bet pirms iekāpšanas kuģī pie Manis pienāk viens no Maniem mācekļiem un lūdz Man, lai 128

pirms aizbraukšanas viņam atļautu apglabāt savu tēvu, kurš iepriekšējā naktī pēkšņi nomiris. (Mateja ev. 8:21). Bet Es viņam teicu: “Nāc Man līdz un ļauj mirušajiem aprakt savus mirušos!” (Mateja ev. 8:22) Un jauneklis no sava lūguma tūlīt atkāpās un sekoja Man kuģī; jo viņš saprata, ka ir labāk rūpēties par dzīvību nekā par nāvi, — tukšas rūpes, kas patiesi labāk piederas mirušajiem! Jo visi, kas kaut ko tur no krāšņas bēru ceremonijas, vairāk vai mazāk ir miruši ar to, ka viņi parāda godu nāvei un paši tur lielas lietas no nāves goda. 2] Cilvēka patiesa nāve ir egoisms, un tās gars ir augstprātība, kas visupirms tīko pēc goda; un tātad kāda mirušā greznas bēres nav nekas cits kā garā jau sen mirušā cilvēka augstprātības pēdējā tieksme. 3] Pēc tam, kad jauneklis sevī tā saskatīja, ka Es viņam biju teicis, dziļo patiesību, viņš, kā jau iepriekš minēts, bez kādām tālākām pārdomām sekoja Man kuģī, un pie laba vēja mēs atbraucām no krasta un tā izvairījāmies no ļaužu drūzmas, kas kļuva arvien lielāka. (Mateja ev. 8:22) 4] Daži gan iekāpa mazākās laivās un nelielu gabalu mums sekoja. Bet kad vējš sāka pūst arvien spēcīgāk, viņi ātri griezās atpakaļ, un viņiem bija ko nopūlēties, lai pirms vētras iestāšanās atkal sasniegtu drošo krastu. 5] Bet kad iepriekš labvēlīgais vējš bija pārvērties varenā vētrā, mēs jau atradāmies atklātā jūrā. Bet Es jau kāpjot kuģī miesā biju nedaudz noguris, tā kā visu nakti biju nomodā, un tādēļ kuģī Pēterim teicu: “Sakārto Man guļas vietu; jo brauciena laikā Es nedaudz atdusēšos, jo, kā tu zini, Man visu nakti nebija atpūtas!” 6] Pēteris tūlīt Man atnesa vairākus pinumus, no tiem Man sagatavoja labu guļas vietu un bez tam nolika Man zem galvas vairākus spilvenus, pēc kam Es pavisam nopietni miesā tūlīt iemigu, kaut gan Es labi zināju, ka vējš drīz pārvērtīsies ļoti spēcīgā vētrā un augstie viļņi apdraudēs kuģi. 7] Kad mēs bijām apmēram pāris stundu attālumā no krasta, tad arī vētra bija sasniegusi sava niknuma kulminācijas punktu, un viļņi sāka sisties pāri klājam. (Mat. Ev. 8., 24.) Te pat Maniem uzticamākajiem mācekļiem kļuva baisi; jo viņi redzēja, ka caur arvien lielākiem viļņiem kuģī sāka smelties ūdens, sevišķi kuģa vidējā daļā, kas pēc toreizējā kuģa būvēšanas veida bija kuģa zemākā vieta. Kad vētra negribēja beigties, bet viļņi kļuva arvien lielāki, mācekļi pienāca pie Manis, tas ir, kuģa visaugstāk paceltā vietā, kur Pēteris Man iepriekš bija sagatavojis guļas vietu un kuru viļņi vēl nesasniedza, sāka Mani kratīt, lai Es pamostos, un baiļu pilni kliedza: “Kungs, palīdzi mums, citādi mēs visi esam pazuduši!”(Mateja ev. 8:25) 8] Te Es piecēlos no guļas vietas un viņiem teicu: “Jūs mazdūšīgie! Kā jūs spējat baidīties, ja Es esmu pie jums? — Kas ir vairāk: vētra vai tas, kas ir Kungs arī pār visām vētrām?!” 9] Bet tā kā mācekļi, kā arī vairāki citi, kas atradās uz kuģa, no bailēm bija kļuvuši gandrīz bez valodas, un pat Pēteris spēja tikai stostīties, tad Es vētru un jūru ātri apsaucu, un, redzi, te viss pēkšņi kļuva kluss! Vētra bija kā nogriezta, un jūra pēkšņi tik gluda kā spogulis; (Mateja ev.8:26) bet diezgan daudzie cilvēki, kuri Mani vēl tuvāk nepazina, jo bija atnākuši tikai šajā rītā un brauca vairāk darījumu nekā Manis dēļ, sāka pār mēru brīnīties un teica mācekļiem, un viņiem jautāja: “Kas — Jehovas dēļ — tas ir par cilvēku, ka viņam paklausa vējš un jūra?!” (Mateja ev. 8:27) 10] Bet Es mācekļiem devu mājienu, lai viņi par Mani neizpauž. Bet Pēteris teica: “Tagad daudz nejautājiet, bet gan ātri ķerieties pie kuģī diezgan bagātīgi ieplūdušā ūdens izsmelšanas, citādi mēs, ja uznāktu vēl kāda pēcvētra, kas bieži mēdz notikt, ja vētra par daudz strauji norimst, esam pazuduši!” Tad svešinieki neko vairs nejautāja, bet gan ķērās pie ūdens spaiņiem un žigli smēla no kuģa ūdeni, un ar to viņi bija pilnīgi nodarbināti, līdz mēs sasniedzām ilgoto pretējo krastu. 104. Izcelšanās krastā pie gadariešiem. Scēna ar diviem apsēstiem. Viņu izdziedināšana caur Kunga Vārdu. Pagānu sprediķis. Gadariešu bailes. Kunga došanās prom. Abu izdziedināto labais misiones darbs. (Mateja ev. 8:28–34) 1] Bet valstiņa vai daudz vairāk apvidus, kurā bijām nonākuši, tika apdzīvots no kādas tautiņas, dēvētiem par gergesiešiem, arī par gadariešiem — un tā visā garumā atradās iepretī Galilejas jūrai. 2] Kad mēs visi bijām izkāpuši krastā un gribējām doties Gadaras mazajā pilsētā, kas atradās uz kāda pakalna apmēram sešus tūkstošus soļu attālumā no mūsu krastā izkāpšanas vietas, tad no neliela kalna, kas atradās pie jūras iepretī pilsētai un kura virsotnē bija šīs pilsētas un apvidus apbedīšanas vieta, mums pretī skrēja divi kaili šausmīga izskata novārguši cilvēki, kuri bija apsēsti no vesela leģiona 129