Views
3 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

ļaunu garu un bija tik

ļaunu garu un bija tik nikni, ka viņu dēl gandrīz neviens nedrīkstēja pa šo ceļu staigāt (Mateja ev. 8:28). Viņu dzīvesvieta bija kalnā esošā kapsēta. Neviens nevarēja viņus ne satvert, ne sasiet ķēdēm. Jo ja arī šad un tad daudzi spēcīgi cilvēki viņus pārvarēja, sasaistīja ar spēcīgām ķēdēm un iekala važās, tad ķēdes vienā acumirklī tika sarautas, un važas saberztas pulverī! Viņi bija kalnā dienu un nakti un tur, kapos, šausmīgi kliedza un spēcīgi sev sita ar akmeņiem. 3] Bet kad tie abi ieraudzīja Mani mācekļu vidū, viņi taisnā ceļā skrēja pie Manis, nokrīta Manā priekšā un kliedz: “Kas mums ar tevi, Tu visaugstākā dēls?! Vai Tu esi nācis pirms laika mūs mocīt? Pie Visaugstākā Dieva mēs Tevi lūdzam, lai Tu mūs nemoki!” (Mateja ev. 8:29) 4] Bet Es viņiem piedraudēju un runāju: “Kā tevi sauc, tu ļaunais gars, kas moki šos abus, it kā viņi būtu viens vīrs?” 5] Te ļaunais gars kliedza: “Mans vārds ir leģions; jo mūsu ir daudz!” 6] Bet Es ļaunajam garam pavēlēju iziet no šiem diviem! Acumirklī no šiem abiem izlidoja liels daudzums ļaunu garu redzamu lielu, melnu mušu izskatā, bet tie gauži lūdza Mani, lai Es viņus no šī apvidus nepadzenu! 7] Bet gar nelieliem kalniem, kas pret vakariem stiepās gar jūru, bija liels cūku bars, kas piederēja gadariešiem; jo šī tautiņa, pa lielākai daļai sastāvoša no grieķiem, ēda šī dzīvnieka gaļu un ar to arī tirgojās visvairāk grieķu zemē. 8] Kad ļaunie gari ieraudzīja šo cūku baru, viņi Mani vēlreiz lūdza, lai Es viņiem atļauju ieiet šajā cūku barā (Mateja ev. 8:31). 9] Un kad Es viņiem, protams, pavisam slepeni pasaulei apslēptu iemeslu dēļ to atļāvu, tad velni acumirklī ieskrēja cūkās, kuru skaits bija pie diviem tūkstošiem. 10] Bet kad velni bija ieskrējuši cūkās, tad šie dzīvnieki skrēja uz kalnu, kur bija tālu jūrā iestiepusies klints un no šīs klints, kas bija trīssimts olekšu augsta, visi kā straumes rauti iegāzās jūrā, kur tieši bija ļoti dziļš. (Mateja ev. 8:32). 11] Bet kad gani, kas cūkas uzraudzīja, ieraudzīja, kas te ar apsēstajiem notika, tad viņi pārbijās, bēga prom, steidzās uz pilsētu un sevišķi saviem darba devējiem izstāstīja, kas lejā pie jūras bija noticis. 12] Šīs pilsētiņas iedzīvotāji izbijās, un viens, kas, kā daudzi šajā pilsētā, vēl bija pagāns un turēja lielas lietas no Jupitera un visiem citiem pagānu dieviem, runāja, un teica: “Vai es šorīt neteicu: Ja reiz tie divi no fūrijām mocītie apklusīs, bet pie skaidrākām debesīm uz jūras plosīsies vētra, tad no augšienes lejā nāks Dievs, un pār mums tiks spriesta tiesa, jo Dievi nekad nenāk lejā no zvaigznēm uz Zemes bez žagariem un zobeniem,! Un te mums tas ir mūsu priekšā: fūrijas, kas mocīja grēciniekus, jau iepriekš saviļņoja jūru, jo viņas noteikti zināja, ka no augšas lejā nāks Dievs un tās padzīs no abiem grēciniekiem. Ka tās tad melnu dunduru izskatā metās uz mūsu cūkām, un šos dzīvniekus iedzina jūrā, tas man nu ir tik skaidrs kā Saule gaišākā pusdienas laikā! Mums nu neatliek nekas cits, kā visā sirds pazemībā lielā skaitā doties lejā pie Dieva, domājams, pie Neptūna vai Merkura, un no sirds lūgt, lai viņš cik ātri iespējams, šo apvidu atstāj; jo cik ilgi kāds Dievs redzams uzturas kādā zemes apvidū, nav iedomājams nekas cits kā nelaime uz nelaimes! Jo, kā jau teikts, Dievs no Debesīm uz Zemes nekad nenāk lejā bez rīkstes un zobena! 13] Bet lai sagādāto zaudējumu dēļ neviens arī tikai ar kādu slepenāko domu viņam neizsaka pārmetumu; jo te ar mums būtu pavisam beigas! Mēs nu senajiem dieviem jau ilgi neesam nesuši nekādu īstu upuri, pie kā mūs, protams, visvairāk traucēja dumjie jūdi, kas te visu grib zināt labāk kā mēs, un tādēļ apvainotais Dievs pats ņēma sev upuri! Tā tas ir! Tādēļ mēs par to sevī nedrīkstam pielaist arī ne mazāko neapmierinātības domu! Bet mums vajag doties lejā pie viņu un vajag viņu apsveikt, un tad uz sirsnīgāko lūgt, lai viņš vēlētos šo apvidu tūlīt atstāt!” 14] Bet šo pamācību dzirdēja arī vairāki jūdi un sacīja: “Jūs mūs gan turat par dumjiem; bet te mēs tomēr zinām labāk kā jūs. Redziet, šis jūsu iedomātais Dievs nav nekas cits kā vai nu kāds mags no Persijas vai slavenais Jēzus no Nācaretes, par kuru mēs jau esam dzirdējuši lielas lietas. Vispār mēs ar jums esam pilnīgi vienis prātis tajā, ka mums viņu uz sirsnīgāko jālūdz, lai viņš atstāj šo apvidu; jo tāda veida cilvēki nekad nav laime kādai zemei, — to mēs zinām no mūsu praviešu laikiem. Ja mūsu Dievs kādā zemē zināmus cilvēkus modina par praviešiem, tad tāda zeme arī ir jau nolemta nelaimei!” 15] Bet pēc tam šajā pilsētā visi sapulcējās kopā un devās ārā un lejā pie Manis, tā, ka mājās palika tikai nedaudzi slimie. Kad no pilsētas atnākušie Mani ieraudzīja un redzēja, ka Man bija pavisam dabīga cilvēka izskats, tad viņi ieguva nedaudz vairāk drosmes Man tuvoties un tādēļ, kaut gan vēl arvien ar 130

lielām bailēm, pienāca pie Manis un lūdza Mani, lai Es tādēļ aizietu no viņu robežām! (Mateja ev. 8:34.) 16] Bet daži aplūkoja abus, kurus iepriekš ļoti labi pazina kā apsēstus. Viņi bija apģērbti un ar viņiem sarunājās pavisam saprātīgi un pastāstīja, kā Es viņus no viņu mokām esmu atbrīvojis, un kā pēc tam no tiem, kas atnākuši kopā ar Mani, tūlīt esot apģērbti. Bet viss tas nespēja mazināt, sevišķi, pagānu bailes, un viņi nelūdza neko citu, kā tikai, lai Es atstātu viņu apvidu un nekad vairs nevēlētos neatgrieztos! 17] Un Es paklausīju viņu lūgumam un pēc tam teicu Pēterim: “Draugs, sakārto atkal kuģi, lai mēs tūlīt varam no šī apvidus attālināties!” 18] Un Pēteris un viņa kalpi kuģi tūlīt saveda kārtībā. Bet kad Es kāpu kuģī, te Man piesteidzās klāt abi izdziedinātie un lūdza Man, lai arī viņi drīkstētu Man sekot; jo šajā pilsētā viņiem neko nebūtu ko darīt un nebūtu no kā dzīvot, un viņu piederīgie noteikti nekad negribētu viņus pieņemt savās mājās, tā kā tiem no viņiem būtu pārāk lielas bailes! Bet Es laipnā noteiktībā viņus atraidīju un viņiem teicu: “Ejiet tikai mierīgi atkal atpakaļ savās mājās pie saviem piederīgajiem; viņi jūs uzņems ar prieku! Bet ejiet un savējiem, kā arī visam apvidum dariet zināmu, ko lielu Kungs pie jums ir darījis, un kādu žēlastību Viņš jums parādījis, tad caur to jūs darīsiet labāk nekā jūs nu Man sekotu! Jo jums šajā apvidū, kur visi jūs ļoti labi pazīst, jādod Man derīgu liecību un caur to jākļūst noderīgiem cilvēkiem; un cilvēki tāpat kā iepriekš, kad jūs viņiem iedvesāt šausmas, jums neļaus nomirt badā.” 19] Pēc tam abi izdziedinātie kā viens vīrs attālinājās un dedzīgi darīja tā, kā Es viņiem biju pavēlējis. 20] Īsā laikā tie abi par Mani darīja zināmu ne tikai savā dzimtenē, bet arī visās desmit pilsētās, kas atradās pie jūras augšējās daļas, un ar lielu dedzību visur sludināja, ko lielu Es viņiem esmu darījis, un kādu lielu žēlastību Es viņiem esmu parādījis. Un caur to daudzi ticēja Manam Vārdam un kā jūdi, tā grieķi sajuta pēc manis lielas ilgas. 105. Atgriešanās Nācaretē. Kungs kopā ar Savējiem bauda mielastu laicīgajā mājā. Dažādi uzskati par iemesliem, kādēļ Kungs te nedarīja nevienu brīnumu. Sinagogas apciemošana. “Runāt ir labi, klusēt — labāk!” Tempļa kliķes daba; viņu liekulīgā atbilde un jautājums pēc Jēzus. (Mateja ev. 9:1) 1] Bet mēs nu braucām tieši Nācaretes virzienā; jo Es biju nodomājis nu atkal apciemot Nācareti un mājās nedaudz atpūsties un pie šīs izdevības arī ļoti nepastāvīgajiem Nācariešiem aizdedzināt patiesības gaismu! 2] Bet atpakaļbrauciens turpinājās nedaudz ilgāk, nekā šurp brauciens, un daudzi sajuta izsalkumu, bet Es viņus spēcināju un viņi sevī sajuta brīnumainu sāta sajūtu un daži teica: “Patiesi, viens elpas vilciens dod maizi un otrs garšo kā vīns!” Un tā nākamajā dienā agri no rīta sasniedzām krastu. No jūras krasta tieši līdz Nācaretei vēl bija ap divdesmit lauku ceļu (viens laiku ceļš pēc tagadējā mēra bija piecdesmit līdz septiņdesmit metru garš ceļa posms) un tātad mēs netraucēti turpinājām savu ceļu un īsā laikā sasniedzām Nācaretes pilsētu. Tikmēr Pētera kalpi dabīgi rūpējās par kuģi un brauca uz mājām. 3] Bet tur, kur mēs bijām izkāpuši krastā, tā bija vispārēja kuģa piestātne un tādēļ tur bija sapulcējušies daudzi cilvēki, daži, kuri savu darījumu dēļ brauca pār jūru visos virzienos, un daudzi, kas no visiem apvidiem, pat no Jeruzalemes, nāca šeit uz Nācaretes tirgu; jo tieši šajā laikā šajā pilsētā bija liels tirgus. 4] Bet kad kuģa piestātnē tapa zināms, ka ar Pētera kuģi Es esmu ieradies, tad daudzi, arī tie, kuri darījumu dēļ gribēja braukt pāri jūrai, palika, un tādējādi liels ļaužu pūlis sekoja Man uz Nācareti. 5] Bet es un Mani mācekļi devāmies Manā, tas ir, tagad mātes Marijas mājā. Māte Marija ar trim vecākajiem dēliem un četrām kalponēm, kuras jau Jāzepa laikā, kad Es vēl biju bērns, bērnu vietā bija tikušas uzņemtas namā un uzaudzinātas, — bija mājās. 6] Marija un visi mājas ļaudis nu lika rokas pie darba un mums pagatavoja bagātīgas brokastis, kas mums, sevišķi mācekļiem, kuri veselu dienu un nakti gandrīz neko nebija baudījuši, jau bija ļoti nepieciešamas. Brokastis drīz bija gatavas, un mēs sēdāmies un ēdām un dzērām. Bet pēc brokastīm mēs pateicāmies, piecēlāmies un gājām uz pilsētu, lai nedaudz aplūkotu cilvēku izturēšanos. Bet lielā ļaužu pūļa dēļ, kas pa lielākai daļai aiz ziņkārības, pa daļai, lai izspiegotu un tikai ļoti neliela daļa aiz bēdām un vajadzības bija sapulcējušies ap mūsu māju, tikko tikām ārā no mājas. 7] Kad mēs iznācām mājas priekšā, te daži klātesošie Jeruzalemes farizeji un rakstu mācītāji jau- 131