Views
2 weeks ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

18] Šim priekšlikuma

18] Šim priekšlikuma visi piekrita un viens pēc otra atstāja sinagogas zāli. 107. Saimnieka Simona prieks par šo templiešu zīmīgo sakāvi. Kunga norādījums, kur var taisnīgi priecāties, un Viņa brīdinājums neuzjautrināties par akliem cilvēkiem vai sliktām asprātībām. Piemēri: izdziedinātie gadarieši un izjokotais aklais. Pasaules komēdija Dieva bērniem ir drāma. 1] Bet Es Simonam no Kānas saku: “Vai tu nu redzēji, cik tas ir labi, īstā laikā prast klusēt?! Kur citi runā un darbojas mūsu dēļ, tur mums vienmēr ir labi klusēt! — Vai tu to saproti?” 2] Simons no Kānas saka: “Jā, Kungs, to es saprotu un nu pavisam skaidri redzu, cik daudz labāk ir klusēt, nekā runāt. Dažreiz gan tiek kā pie matiem pievilkts, pie šādas izdevības likt lietā paša mēli, bet šeit patiesi un faktiski pierādījies, ka īstā laikā klusēšana ir daudz labāka, nekā veiklākā runa. Bet vispār šeit jau mums bija labi klusēt, jo tā persona, kas priesterim stādījās priekšā kā romietis, bija ļoti drosmīgs, zinošs un lietpratīgs mūsu aizstājējs. 3] Man gandrīz sanāca smiekli, kad tie trīs templieši sāka atkāpties un caur to šajā zemē nu zaudēja gandrīz visu cieņu! Viņu sejas kļuva aizvien garākas un garākas, un viņu kājas pie arvien spēcīgākas kļūstošas romieša runas sāka kļūt ievērojami nemierīgas un tūlīt gatavojās bēgšanai. Kad es triju templiešu kājās pamanīju šādu pavisam dīvainu nemieru, te mans gars man teica: “Tagad viņi tūlīt kļūs neredzami,” — un pareizi, viņi kļuva neredzami! 4] Patiesi, Kungs, tas nevar būt nekāds grēks, dažreiz, kā tas bija tagad, kur tik sliktiem un pavisam nelabojamiem neliešiem pār viņu rēķiniem tiek pārvilkta visrupjākā svītra, ka tad sirdī sajūt gandrīz neatvairāmu labsajūtu! Bet es romietim jau katru viņa vārdu būtu varējis izņemt no mutes!” 5] Es saku: “Par katru īstā laikā nākušu pretdarbību, caur kuru tiek atklāts un iznīcināts, lai cik apslēpti turēts ļaunums, katra godīga krūts var priecāties ar pilnākām tiesībām un sajust dabu spēcinošu līksmību; bet ņemat vērā, tikai par paša par sevi ļaunā, neīstā un sliktā laimīgu izjaukšanu, bet nekad par cilvēkiem, kas pa lielākai daļai šādam grēkam kalpojuši aiz sava akluma! 6] Tu tak redzēji abus gadariešus, cik viņi bija ļauni! Bet kad Es no viņiem izdzinu leģionu velnu, cik labi un maigi viņi pēc tam kļuva un slavēja un cildināja Dievu, ka Viņš vienam cilvēkam devis tādu varu! Vai te būtu pareizi, ka te kāds tikai tādēļ būtu sajutis prieku, ka abiem apsēstiem, kuri bija visa apvidus šausmas, tika darīts gals viņu ļaunajai rīcībai un tādēļ, ka bez tam cūku augļotājiem viņu augļošanas līdzeklis tika iemests jūrā?! Ak, tāda veida prieks gan būtu katra īsta cilvēka necienīgs! Bet ja īstu prieku sajūt par to, ka diviem cietsirdīgi mocītiem cilvēkiem tika atņemtas viņu mocības, un ka pēc tam ļaunajiem mocītājiem velniem, caur viņu pie gadariešiem rūpīgi koptā ļaunā augļošanas gara iznīcināšanu, beidzot pašiem vajadzēja kalpot Debesu lielajai lietai, te tāda veida prieks un līksmība bija debesu veida un tātad pilnīgi laba. 7] Es to jums saku no dzīvības pilnas patiesības dziļumiem: Kas smejas par kādu dumju cilvēku, tas rāda, ka viņam pašam tam ir labākas dotības; jo te viens dumjais rīkojas aiz savas dumjības, un otrs smejas pēc savas dumjības; un tā viena dumjība pie otra tā atrod patiku, ka beigās tam pavisam nepatīk, ka pirmais no savas dumjības atstājas un sāk rīkoties saprātīgi. 8] Tomēr pavisam citādi ir tas, ka jūs to, kas rīkojas dumji, brālīgi pamācāt un ar priecīgu un līksmu sirdi smejaties tad, kas dumjais sāk rīkoties gudri. Tad jūsu prieks un līksmība ir Debesu kārtībā un tātad laba, pareiza un taisnīga. 9] Bet kādu prieku un līksmību, gudri aplūkojot, kādam vispār var sagādāt tas, ka, ja pa ceļu iet viens aklais un vienam redzīgam, kas iet pa to pašu ceļu, saka: “Draugs, es esmu ceļā nomaldījies un nezinu, vai eju uz priekšu, vai atpakaļ; te priekšā jābūt manai mājai; bet ja es kā pilnīgi aklais esmu apmaldījies un tā vietā, lai ietu uz priekšu, esmu pagriezies atpakaļ, tad es no mājām būtu tālāk kā no tā punkta, no kura es gribēju iet uz mājām. Tātad esi tik labs un ved mani uz manām mājām, tomēr pa pareizo ceļu!” 10] Ja tad redzīgais par aklo smejas un, kaut viņi atrodas pavisam tuvu mājai un līdz mājas pagalmam būtu vēl tikai soļi desmit, uz aklo saka: “Ak, tu esi ļoti apmaldījies! Dod man savu roku; pēc tava lūguma, kaut gan tas ir diezgan tālu, vedīšu tevi uz tavām mājām! Aklais, par to ļoti priecīgs, redzīgajam vedējam iepriekš pateicas. Tas uzjautrināts aklo divdesmit reizes apved apkārt viņa mājai un, sevī smiedamies, viņam saka: “Nu, draugs, mēs esam klāt; te ir jūsu māja!” Aklais viņam vēlreiz pār mēru 134

pateicas, bet redzīgais ir pilns prieka, ka joks viņam ir izdevies! 11] Es te jautāju, kurš šinī gadījumā bija aklāks, pats aklais vai viņa redzīgais vedējs; jo viņa sirds ir akla, un tas ir ļaunāk, nekā tūkstoškārtīgs aklums galvā. 12] Tāpat cilvēki arī smejas par visādām aizskarošām runām un visvairāk sevišķi tad, ja šīs runas satur daudz rupju un neķītru mājienu un tā daudzas viņu brāļu vājības un grēkus nes pasaules acu un ausu priekšā! 13] Es jums saku: kas par ko tamlīdzīgu var smieties, vai arī kā liecinieks, ja redz, ka kāds kādu vājo tik rupji apmāna un plāni apsudrabotu pupu pārdod par īstu pērli, par to ļoti uzjautrinās, tā sirdī velns bagātā pilnībā ir izsējis visādas ļaunas sēklas, no kuram nekad neizaugs dzīvības auglis! 14] Tātad tādēļ ir labāk no visa tā novērsties un tur, kur aklā pasaule tiek uzaicināta nekaunīgi smieties, labāk noskumt; jo pasaules komēdija īstiem Dieva bērniem vienmēr ir drāma, un Dieva eņģeļi bieži tikai raud, kad pasaules cilvēki viņu ļaunā neprātā smejas. 15] Tādēļ atstāsim arī tos trīs templiešus, kuri gan ir pilni ļaunuma, bet pie tam tomēr cilvēki; un tikai Sātana iespaida un tīras pasaules mīlestības un patmīlības dēļ viņi ir tā paša Tēva, kas ir arī jūsu Tēvs, neizdevušies bērni! Tādēļ nicināms ir tikai viņu ļaunums, bet viņi kā cilvēki un brāļi ir tikai apraudami! 16] Apreibušo Noasu ir labāk apklāt, nekā viņu atsegt un nodot pasaules izsmieklam! 17] Ja jūs jūsu sirdīs nu esat aptvēruši, tad no tukšas kļuvušās sinagogas dodamies nu mājās; jo pusdienas būs pagatavotas! Un tā nu ejam!” 108. Marijas mājas rūpes no Kunga novērstas. Viņas pateicība un viņa atgādinājums. Mācekļu un Meistara uzslava Marijai. Kunga pareģojums par Marijas dievināšanu. Brīdinājums no sievietes vājībām, lepošanās, ārišķīguma un augstprātības. 1] Mēs nu ejam, un daudzi, kurus satiekam, mūs gan sveicina, bet neviens mums nejautā, kur mēs bijām un uz kurieni ejam. 2] Bet ceļā pie mums pienāk Jūda Iskariots; viņš mums jautā, kur mēs bijām un kurp ejam. Jo sinagogā viņš nebija, tādēļ, ka bija tirgojies ar zivīm un podiem un bija ieņēmis daudz naudas, par ko bija ļoti iepriecināts. Bet viņš tomēr kopā ar mums gāja Manā mājā un tur ēda ar lielu apetīti, jo tas viņam neko nemaksāja. Bet pēc mielasta viņš tūlīt atkal gāja uz savu tirgus būdu un tur turpināja tirgoties, jo tirgus ilga trīs dienas un tur tirgojās visādi tirgotāji un par savām precēm lika labi samaksāt. 3] Nākamajā dienā māte Marija Man jautāja, vai Es šeit atklāti atkal kaut ko nedarītu un cik ilgi Es šoreiz šeit mājās uzturēšos, un vai vēl kāds neatnāks, lai viņa varētu apskatīties pēc pietiekamiem pārtikas krājumiem, jo tagadējie ir gandrīz beigušies. 4] Es saku: “Sieva, neraizējies ne par Mani, ne par Manu sabiedrību un pietiekamiem pārtikas krājumiem! Jo redzi, Kas uztur visu lielo Zemi un ar Savu mīlestību paēdina Sauli, Mēnesi un visas zvaigznes, tam šī mazā māja nav sveša, un viņš pavisam precīzi zina, kas šajā mājā vajadzīgs, tādēļ neraizējies un nerūpējies, jo, par ko tu raizējies, jau ir gādāts no augšas! 5] Tēvs Debesīs Saviem bērniem neliek ciest izsalkumu, izņemot, ja tas ir vajadzīgs viņu svētībai. 6] Ziharas pilsētā tu pietiekami redzēji, kā Tēvs debesīs rūpējās par Saviem bērniem. Vai tu domā, ka kopš tām dienām Viņš ir kļuvis cietsirdīgāks?! Ej ārā ēdienu kambarī, un tu redzēsi, ka tu velti esi noraizējusies!” 7] Marija nu steidzas ēdienu kambarī un to atrod pilnu ar maizi, miltiem, augļiem, žāvētām un svaigām zivīm, ar pienu, sieru, sviestu un medu! Kad māte ēdienu kambarī ierauga tik lielus pārtikas krājumus, te viņai kļūst baismi; viņa ātri steidzas atpakaļ pie Manis, nokrīt Manā priekšā uz ceļiem un pateicas Man, ka Es tik bagātīgi esmu apgādājis viņas ēdienu kambari. Bet Es ātri noliecos, ceļu māti augšā un viņai saku: “Ko tu dari Man to, kas pienākas vienīgi Tēvam? Piecelies; jo mēs abi viens otru pazīstam jau trīsdesmit gadus un Es tak tomēr vienmēr esmu tas pats un vienāds!” 8] Bet Marija raud no prieka, sveicina visus Manus mācekļus un tad ātri iet ārā, lai mums sagatavotu labas pusdienas. 9] Bet mācekļi pienāk pie Manis un saka: “Redzi, kāda mīļa sieva un kāda maigākā māte. Viņa jau ir četrdesmit piecus gadus veca, un izskatās, it kā viņai būtu tikko divdesmit. Un cik ļoti maigi viņa ir 135

1