Views
6 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

saku: “Ej pie saviem

saku: “Ej pie saviem podiem; tur ar tavu māgu jau kļūs labāk!” 9] Jūda iet un garāmejot Tomam piemetina: “Tātad tomēr ne cūku barā!” Toms saka: “Bet tomēr ne daudz labāk! Jo tavi podi tev tikpat ir augļošanas prece, kā cūkas gadariešiem!” Jūda uz to neko nesaka un ātri attālinās. 10] Bet drīz pēc tam nāk trīs farizeji no Kapernaumas un jautā, vai Es būtu mājās. kad viņiem saka, ka Es gan esmu mājās, viņi tūlīt ienāk ēdamistabā un te atkal jautā pēc Manis; jo Manu personu viņi nepazina. 11] Bet Es pilnā spēkā saku: “Es tas esmu! Ko jūs gribat, lai Es jums daru?” 12] Bet par šādu uzrunu viņi tik ļoti pārbīstas, ka viņi vairs neuzdrošinās tālāk Man ko jautāt; jo Mani spēcīgie vārdi izsaukuši viņu sirdīs tādu iedarbību, it kā viņi būtu tikuši no zibens trāpīti! — Un Es vēlreiz viņiem jautāju, ko viņi gribēja. 13] Tad viens iznāk priekšā un ļoti bailīgā balsī saka: “Labais Meistar!” 14] Bet Es saku: “Ko tu sauc Mani par labu?! Vai tad tu nezini, ka izņemot Dievu, neviens nav labs?!” Farizejs saka: “Es lūdzu Tevi, neesi tomēr tik stingrs pret mani; jo man ir vajadzīga Tava pārbaudītā palīdzība!” Es saku: “Ej un neaizkavē Mani; jo šodien pēcpusdienā Es gribu noiet lejā pie jūras un tur zvejot zivis. Tur tu Mani sastapsi!” 15] Pēc šīs atbildes tie trīs attālinās. Bet tas, kurš ar Mani runāja, bija Kapernaumas skolas un sinagogas priekšnieks un saucās Jairus. 111. Svētā sabiedrība kuģī. Atgriešanās Jairusa mājā. Asiņojošās grieķu sievas izdziedināšana. Tās īss dzīves stāsts. 1] Bet kad Pēteris dzirdēja, ka Es gribu iet jūrā, tad viņš Man jautāja, vai viņam jāiet pa priekšu un jāsagatavo lielais kuģis. Bet Es viņam teicu: “Neraizējies par to! Kad mēs tur nonāksim, mums viss jau arī būs sagatavots!” 2] Bet arī Marija jautāja, vai viņai pusdienām vai vakariņām kaut kas jāpagatavo. Un Es viņai teicu: “Ne pusdienām, ne vakariņām, jo mēs atgriezīsimies tikai vēlu naktī!” 3] Pēc tam Es mācekļiem teicu, ka viņiem, ja viņi vēlas nākt līdzi, jādodas ceļā. Un visi ātri pieceļas un kopā ar Mani dodas pie jūras, kas, kā zināms, sākas netālu no Nācaretes. 4] Kad mēs nonācām pie jūras, tur bija sapulcējušies daudz ļaužu; tur bija arī vairāki kuģi un netrūka arī Pētera kuģa. Mēs tūlīt iekāpām Pētera kuģī un devāmies jūrā. 5] Bet kad ļaudis redzēja, ka Es dodos jūrā, tad viņi sakāpa daudzās laivās un airēja man pakaļ. 6] Bet viena laiva veda arī vienu no tiem trim farizejiem, kas bija skolas priekšnieks (Jairus — izd.) un kuram netālu no Nācaretes bija skaista muiža, un kas šajā dienā bija pie Manis mājā Nācaretē. Kad viņš ar savu laivu bija sasniedzis Manu kuģi, te viņš savā laivā tūlīt nokrita uz ceļiem un lūdza Mani, teikdams: “Kungs! Mana meita guļ uz nāves gultas! Ja Tu tomēr vēlētos tur atnākt un viņai uzlikt savas rokas, lai viņa atkal top vesela!” Mēs vēl nebijām tālu no krasta un Es teicu Pēterim, lai viņš liek airēt atpakaļ. 7] Kad mēs atkal nokāpām krastā, tad tur bija tāds ļaužu pulks, ka mēs tikko spējām tikt uz priekšu un, lai sasniegtu Jairusa māju, mums vajadzēja trīs stundas, kamēr parasti viduvējs gājējs to viegli sasniegtu vienā stundā. 8] Kad mēs, Jairusa pavadīti, spēcīgajā drūzmā zināmā mērā vairāk tikām bīdīti uz priekšu, nekā gājām, te pie šīs izdevības viena grieķu sieva, kura divpadsmit gadus cieta no asiņošanas un gandrīz visu savu īpašumu jau bija atdevusi ārstiem, lai tikai tiktu vesela, piespraucās pie Manis un pieskārās Manam tērpam, ticībā, ka caur to viņa kļūs vesela; jo sieva bija daudz par Mani dzirdējusi. 9] Bet, tā kā viņa bija grieķiete un nevis jūdiete, tad viņa neiedrošinājās atklāti nākt pie Manis, jo tajā laikā tirdzniecības un prioritātes Romā dēļ, starp jūdiem un grieķiem bija saspīlētas attiecības, pie kam katra tauta te gribēja būt pārāka. 10] Grieķi kā augstas kultūras varoņu tauta pie romiešiem stāvēja daudz lielākā cieņā un no Romas baudīja arī daudz lielākas priekšrocības, kamēr jūdi Romā bija ļoti slikti ieredzēti. Grieķi zināmā mērā bija arī slepena policija pār jūdiem, un tādēļ pie jūdiem bija vēl sliktāk paciesti. 11] Tādēļ arī, sevišķi grieķu sievietes, baidījās no jūdiem, jo no ļoti viltīgo jūdu puses starp grieķiem plaši bija izplatītas baumas, ka visādas burvestības zinošie jūdi grieķieti varētu padarīt neauglīgu, 138

ja tikai viņi tai ļoti stingri ielūkotos acīs. Un tas te arī bija iemesls, kādēļ sieviete Man piespraucās no mugurpuses. 12] Bet kad viņa bija Man pieskārusies, te viņa manīja, ka viņas veselības stāvoklis pilnīgi uzlabojās. Viņas asins akas tūlīt noslēdzās un attiecībā uz viņas slimību, viņas sirdi pārņēma liels miers un visā savā būtnē viņa manīja, ka viņa kļuva pilnīgi vesela. 13] Bet Es tūlīt atskatījos un tuvāk stāvošiem mācekļiem jautāju: “Kas man pieskārās?” 14] Bet mācekļi par šo jautājumu gandrīz sadusmojās un teica: “Tu tak redzi, kā ļaudis Tevi spiež un vari jautāt, kas Tev ir pieskāries?!” 15] Bet Es mācekļiem teicu: “Ne tā tas ir! Jo tam, kas Man pieskārās, bija ticība un nodoms, kādēļ viņš Man pieskārās; jo es labi manīju, ka no Manis ir izgājis spēks!” 16] Te sieva, kuru jautājuma laikā es cieši uzlūkoju, izbijās; pie kam Es Sevī ļoti labi zināju, ka tieši šī sieva pieskārās manam tērpam un kādēļ viņa to darīja. Viņa nokrita ceļos Manā priekšā, brīvi un atklāti Man visā atzinās un lūdza Man piedošanu; jo viņas bailes bija tik lielas, ka viņa trīcēja un drebēja pie visas miesas, kas ir viegli aptverams, ja pareizi apsver iepriekš īsi pievestos iemeslus. 17] Bet Es viņu maigi uzskatīju un viņai teicu: “Piecelies, Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi! Ej nu ar mieru tavā dzimtenē un esi vesela un brīva no tavām mokām!” 18] Un sieva nu pavisam priecīga un līksma piecēlās un devās uz viņas dzimteni, līdz kurai viņai bija pus dienas ceļojums; jo viņa bija viena rentnieka aiz Zebulonas meita un bija neprecējusies. Savā trīspadsmitajā dzīvības gadā viņa nogrēkojās ar kādu juteklisku vīru, kas viņai par to deva divus pfundus zelta; bet par to viņai pēc tam vajadzēja ciest divpadsmit gadus un iztērēt abus pfundus zelta, kas tajā laikā bija vērtīgāks, nekā šajā laikā 30 000 guldeņu papīrnaudā; jo par vienu sudraba grasi tajā laikā dabūja vairāk, nekā šajā par pilniem desmit guldeņiem skanošā naudā. Tātad caur šādu apdāvināšanu viņa bija kļuvusi ļoti bagāta, bet, līdz viņa varēja kļūt vesela, viņai iepriekš tomēr vajadzēja izdot visu viņas bagātību. 112. Jairusa meitas nāve. Kunga mierinājums un apsolījums. Jairusa meitas uzmodināšana. Uzmodinātās viņpasaules piedzīvojums. Kunga pavēle klusēt. 1] Bet kad Es vēl mācekļiem runāju par šo sievu, te mums gandrīz bez elpas pretī skrēja daži no priekšnieka kalpiem un atnesa priekšniekam sēru vēsti, ka meita jau esot nomirusi! 2] Bet Priekšnieks ļoti noskuma un Man teica: “Kur man par lielām bēdām tātad ir par vēlu palīdzēt manai mīļajai meitai, kas man bija viss, tad nu nepūlies vairs tālāk!” 3] Pēc šiem vārdiem viņš sāka skaļi raudāt; jo viņš ļoti mīlēja savu divpadsmitgadīgo meitu, kura bija ļoti labi noaugusi un izglītota, augumā līdzīga divdesmitgadīgai meitenei un reizē bija šī priekšnieka vienīgais bērns. 4. Kad Es no kalpiem un pēc tam no viņa paša to dzirdēju un Man no visas sirds pār mēru noskumušā tēva bija žēl, tad Es viņam teicu: Draugs, nebaidies, bet gan tici! Tava meita nav nomirusi, bet gan tikai iemigusi, — un Es viņu pamodināšu!” 5] Kad priekšnieks no Manis to dzirdēja, viņš sāka vieglāk elpot. 6] Bet kad mēs vēl bijām tūkstoš soļu attālumā no priekšnieka mājām, Es ļaudīm, kā arī mācekļiem, kuriem vēl bija vājāka ticība, teicu, ka viņiem visiem jāuzkavējas šeit, un ka drīkst nākt līdz tikai Pēteris, Jēkabs un tā brālis un Jānis; jo uz viņu ticības jau varēja celt namus. 7] Kad Es ar skolas priekšnieku pēc tam ienācu mājā, tad tajā bija liela drūzma un pēc jūdu paraduma tika raudāts un vaimanāts un dziedātas žēlabu dziesmas. 8] Bet kad Es ienācu istabā, kur izgreznotā gultā gulēja nomirusī, tad Es daudzus trokšņotājus uzrunāju un viņiem teicu: “Ko jūs te tik vareni trokšņojat un raudat?! Meitenīte nav nomirusi, viņa tikai guļ!” 9] Te viņi Mani izsmēja un runāja: “Jā, jā tā izskatās guļošie! Ja trīs ceturtdaļstundas nav ne elpa, ne pulss un visa miesa kļuvusi auksta un bezkrāsaina un acis izdzisušas, tad pēc tavas izpratnes te guļ?! Jā, jā, tas gan ir miegs, bet no šī miega neviens cilvēks vairs neatmostas, izņemot Pastarajā dienā!” 10] Bet Es priekšniekam teicu: “Raidi viņus visus ārā; jo viņu neticība Man šeit nav vajadzīga!” Priekšnieks to darīja, bet trokšņojošie ļaudis viņu neklausīja, un viņš lūdza mani, lai Es viņam palīdzu. Te Es ar varu viņus visus izdzinu ārā, un viņi skrēja ārā un izklīda. 139