Views
2 months ago

1. Lielais Jāņa Evaņģēlijs • 1. grāmata

pamodinājis tāpat kā

pamodinājis tāpat kā Viņš pirms dažām dienām pamodināja arī tev labi pazīstamā skolas priekšnieka Jairusa meitiņu. Tādēļ nu priecājies atkal par skaisto dzīvību un turpmāk esi pateicīga šim Draugu Draugam, Kas vienīgais tev atkal ir atdevis zudušo lielāko mantu, dārgāko dzīvību!” 129. Pamodinātās piedzīvojumi viņpasaulē. Viņas jaunās dzīvības pareizais jautājums. Kunga atbilde. Svešā romieša labā liecība par Kungu. Par Kunga sevišķo pavēli. Par brīvo gribu. (Mateja ev. 9:26) 1] Meita saka: “Jā, jā, nu es pilnīgi skaidri atkal atceros, ka es biju ļoti slima; bet slimībā pār maniem acu plakstiem uzgūlās saldākais miegs, es iemigu un redzēju brīnumskaistu sapni. Kur vien es nepavēros, bija gaisma un nekas cits, ka gaisma un gaismā veidojās kāda brīnumskaista pasaule. Kļuva redzami neaprakstāmi skaisti dārzi, ietverti gaišākā gaismā, un parādījās viens krāšņums pēc otra. Bet šķita, ka šo krāšņumu neapdzīvo neviena dzīvojoša būtne, un kad es tā brīnīdamās aplūkoju šo lielāko skaistumu un vienmēr un vienmēr vēl negribēja parādīties neviena dzīva būtne, tad ar visu neaprakstāmo skaistumu man sāka kļūt baigāk un baigāk. Es sāku raudāt un saukt, bet ne no vienas puses man negribēja dot atbildi ne tikai klusākā atbalss. Tad vienmēr lielāka kļūstošā skaistuma vidū es kļuvu skumjāka un skumjāka. 2] Kad es šādās manās skumjās noslīku ceļos un sāku skaļi saukt pēc tevis, mana tēva, redzi, tad pēkšņi no dārziem iznāca šis draugs, satvēra manu roku un teica: “Celies augšā, Mana meita!” Te pēkšņi viss krāšņums, kas mani darīja tik skumju, pazuda un es pamodos, kamēr šis draugs vēl turēja manu roku. Te es tūlīt nevarēju atcerēties visu, ko es redzēju; bet kad nu kā tīri no debesīm man atkal tika atdota pilna apziņa, tad es visu sapnī redzēto un piedzīvoto atkal atcerējos tā, kā es tev to nu atstāstīju. 3] Bet ārkārtīgi dīvaini man nu liekas tas, ka es, spriežot pēc šīs gultas, šai pasaulē nopietnībā biju mirusi un tomēr sapnī dzīvoju tālāk. Un vēl dīvaināk ir tas, ka šis diženais draugs, kas sapnī nāca pie manis, šeit nu atrodas tieši tā, kā es Viņu redzēju sapnī. 4] Bet nu es tev, mans mīļais tēvs, jautāju, vai šī mana dzīvība, kas man nu no jauna ir dota, nepieder VIŅAM. Mana sirds ir dziļi aizkustināta, un man liekas, ka, izņemot viņu, es nevienam vīrietim nekad nevarētu dot savu mīlestību. Vai es drīkstu viņu mīlēt pār visu, — vairāk par tevi, mans tēvs un vairāk par visu pasaulē?” 5] Pie šī jautājuma Kornēlijs apmulst un nezina, kas viņam uz to jāsaka. — Bet Es viņam saku: “Ļauj meitai to, ko viņa nu jūt; jo vienīgi tikai tas viņai dos visu dzīvības pilnību.” 6] Kornēlijs saka: “Ja tā, tad šo draugu vienmēr mīli pār visu. Kas tev, kad tu biji mirusi, no sava spēka un varas varēja dot dzīvību, tas tev gan nevar nodarīt nekādu zaudējumu; jo ja tu atkal nomirtu, tad Viņš tev noteikti atkal dotu dzīvību! Tātad tu gan vari Viņu mīlēt pār visu, kā arī es Viņu mīlu ar visiem maniem spēkiem.” 7] Es saku: “Kas Mani mīl, tas mīl arī To, kas ir Manī, un Tas ir tā mūžīgā dzīvība. Ja viņš tad mīlestībā uz Mani arī tūkstoškārt mirtu, tad tomēr viņš dzīvos mūžīgi.” — Daudzi, kas to dzird, pie sevis saka: “Kā, kas tas ir? Vai arī kāds cilvēks var tā teikt? Bet vai kāds cilvēks arī var darīt to, ko viņš dara?” 8] Viens romietis, kas šajā laikā pie Kornēlija uzturējās kā viesis, saka: “Draugi, viens gudrais teica, ka nav neviena liela vīra, kuru dievi nebūtu apdvesuši ar savu dvesmu. Bet ja jebkad kāds vīrs visspēcīgi būtu dievu dvašas apdvests, tad tas ir tieši šis Jēzus, Kurš laicīgi gan šķiet pavisam zema dzimuma; bet dievi mīl ne Zemes greznību, bet gan kad viņi jebkad nostājas uz Zemes, tad viņi vienmēr paslēpjas iespējami niecīgākā ārišķībā un mirstīgiem ļauj pazīt, kas viņi ir, tikai caur viņu darbiem. Un tas arī būs pie šī citādi ļoti vienkāršā vīra. Jūs gan varat domāt, ko jūs gribat; bet es Viņu turu par vienu pirmā ranga dievu! Jo vienu nomirušo neviens mirstīgais vairs nepamodina! 9] Bet ja caur visādiem balzāmiem, eļļām un zālēm kāds eskulaps vienu šķietami mirušo tomēr pamodina, tad tādā veidā pamodinātais tomēr nekad nav tik spirgts un vesels kā šeit Kornēlija, kura man tagad liekas spirgtāka, nekā viņa jebkad bija. Un tā es domāju, un sevī esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas tā ir; bet jūs varat domāt, kā jūs gribat!” 10] Es saku: “Kam te ir taisnība, tas arī tic, ka tā esot taisnība. Bet Es jums saku un no jums prasu vienīgi draudzību, ka jūs visi, kas to dzirdējāt un redzējāt, pagaidām par to klusējat un nevienam par to neko nesakāt; jo jūs labi zināt, cik ļauna ir pasaule!” — Viņi Man apsolīja, ka to visu viņi stingri paturēs pie sevis. 160

11] Tās pāris dienas, kuras Es ar Manējiem pavadīju priekšnieka mājās, viņi gan klusēja. Bet kad Es no turienes aizgāju, tad šis notikums drīz kļuva zināms visā Galilejā (Mt. 9:26). Ja Es būtu saistījis cilvēku gribas brīvību, Es gan būtu varējis to novērst, kas Man būtu bijis ļoti viegli izdarāms; bet tā kā Man vajag ņemt vērā cilvēku brīvo gribu, bez kā cilvēks kļūtu par dzīvnieku, tad Man, protams, gan vajadzēja paciest to, kas nebija kārtībā un lietai tieši nenesa nekādu labumu. 130. Scēna ar diviem akliem nabagiem. Viņu glaimojošie saucieni netiek no Jēzus ievēroti. Abu aklo izdziedināšana. “Strādājiet tikai mīlestības dēļ!” Ko Kungs prasa kā atlīdzību. (Mateja ev. 9:27–3) 1] Bet Kapernaumā bija divi ubagi, kas bija akli kopš dzimšanas un nekad nebija redzējuši dienas gaismu un nakts zvaigžņu spožumu. Arī viņi abi dzirdēja par Mani, un ko Es biju darījis. Kad es no Kapernaumas atkal devos uz mājām Nācaretē, priekšnieks ar sievu un visiem saviem bērniem un kopā ar daudziem saviem draugiem Mani pavadīja un mēs pavisam lēniem soļiem devāmies garām vietai, kur krustojās vairāki ceļi. Šajā vietā parasti sēdēja divi aklie un te ubagoja. Kad abi dzirdēja, ka te esot daudz ļaužu un starp viņiem pat augstākais pavēlnieks pār Galileju, un kopā ar pavēlnieku atrodas dziednieks Jēzus no Nācaretes, par kuru tāpat kā par viņa tēvu gāja valodas, ka viņi tiešā līnijā cēlušies no Dāvida. Te kad abi aklie no garāmejošiem to dzirdēja, viņi ātri piecēlās no zemes, cik vien labi to varēja, sāka skriet Man pakaļ un kliedza un teica: “Jēzus, tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” (Mt. 9:27) Bet viņi tādēļ Man deva šādu titulu, ka domāja, ka Man tas ir svarīgi un tā glaimots, Es drīzāk par viņiem iežēlošos. 2] Bet Es viņiem tādēļ ļāvu Man sekot līdz Nācaretei, lai viņiem rādītu, ka Man pavisam nav svarīgi tāda veida pasaulīgi tituli un tukšākie glaimi. 3] Bet kad pēc pāris stundām Es nonācu mājās, par ko tie abi gan tūlīt uzzināja, tad viņi sev līdzās vistuvāk esošiem, kas viņus dzirdēja, lūdza, lai tie viņus atvestu pie Manis. Un Mani mācekļi viņus arī tūlīt ieveda mājā pie Manis. 4] Kad abi atradās pie Manis, t.i., Manā tuvumā, tad viņi pilnīgi pienāca pie Manis un gribēja sākt Mani lūgt, lai Es vēlētos padarīt viņus redzīgus. Bet Es aizsteidzos viņiem priekšā un, labi zinādams, ko viņi grib, teicu: “Vai jūs gan ticat, ka Es jums to spēju darīt?!” Te viņi pavisam īsi teica: “Jā, Kungs!” (Mt. 9:28) Te Es ar saviem pirkstiem aizskāru viņu acis un tad teicu: “Tad lai jums notiek pēc jūsu ticības!” (Mt. 9:29) 5] Un viņu acis tapa atvērtas (Mt. 9:30), tā, ka viņi visas lietas redzēja tikpat labi, kā katrs cilvēks, kura acis ir pilnīgi veselas. Bet kad viņi nu sajuta acu gaismas baudījumu un ar lielu izbrīnu sāka aplūkot pasauli, te viņi savās krūtīs arī nodomāja, ka viņi Man ir parādā augstāko un nekad nebeidzamu pateicību un gribēja Man atdot visu, ko caur ubagošanu jebkad bija nopelnījuši. Jo nākotnē viņi nekad vairs neubagošot, bet savu iztiku nopelnīšot ar savu roku spēku. 6] Bet Es viņiem teicu: “Kā jūs nu gribat kalpot saviem brāļiem un sev iztiku sagādāt ar savu roku spēku, tas ir pareizi un labi; jo kas te var redzēt un strādāt, tam nevajag staigāt apkārt bezdarbīgām rokām un saviem brāļiem būt par nastu, bet gan vienā un otrā jākalpo viņiem un visur jāpalīdz, lai starp cilvēkiem augtu mīlestība. 7] Šis jūsu nodoms tātad ir pilnīgi pareizs un labs, bet, ka jūs aiz tīras pateicības gribat Man atdot jūsu ietaupījumus, tas gan ir ļoti slavējami un skaisti, bet ne Man, ne Maniem patiesiem mācekļiem tas nav vajadzīgs, un tātad jūs tos gan varat paturēt pie sevis. 8] Bet tas, ko Es par to, ka jūsu acis esmu atvēris gaismai, prasu no jums, tas pastāv tajā, ka pirmām kārtām jūs turat Dieva baušļus, mīliet Dievu pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu un visās lietās, kurās jūs viņiem varat pakalpot, labprāt un nenogurstoši viņiem palīdziet. Bet, otrām kārtām, Es Jums Sevis Paša dēļ pavēlu, ka jūs to nevienam nesakiet, bet gan rūpējaties par to, ka neviens tālāk neuzzina par to, ko Es jums esmu darījis!” 9] Bet viņi saka: Kungs, tas gan būs grūti iespējams; jo visā apkārtnē katrs cilvēks par daudz labi zina, ka mēs bijām akli. Ja kāds mums tad jautās, kā mēs, kas bijām akli, kļuvām redzīgi, kā mums šādam jautātājam jāatbild?” — Es saku: “Tā, ka pamatā ir vārda noklusēšana. Viņi gan apsolīja to ievērot, bet savu solījumu neturēja, bet gan drīz pēc tam gāja visos tuvējos novads un par Mani izdaudzināja. (Mt. 9:31) 161

עמודים 1 - האגודה למלחמה בסרטן